Kazhes pierakstu burtnīca

Sadarbība iepriekšējā albumā ar Franz Ferdinand, kā rādās, atgādinājusi brāļiem Mailiem to, ar ko viņi sākotnēji kļuva populāri un vareni, līdz ar to arī "Hippopotamus" netrūkst glempopa elementu. Nav gan tā, ka viņi būtu aizmirsuši to, ar ko nodarbojās astoņdesmitajos, deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Kopumā varu teikt, ka šāds pavērsiens mani priecē.

Reiz gadījās tā, ka vārna bija tikusi pie gabaliņa tofu. Kas to vairs lai pasaka, kur tas tofu bija radies un kā pie vārnas nonācis. Iespējams, kāds bārdaināks džentelmenis nebija pamanījis tofu gabaliņu ieķērušos savā krāšņajā sejas apmatojumā pēc pusdienām MiiTā vai kādā no jaukajām Miera ielas pasēdētavām. Tādā gadījumā gan droši vien tofu kumoss nebija nekāds prāvais. Taču varbūt pelīte bija izgrauzusi caurumu linu maisiņā, kurā iegādātais tofu gabals tika nests mājup no Kalnciema tirgus. Vai arī nelīdzenais Barona ielas bruģis izspēlēja nelāgu triku ar riteņbraucēju, kam no groziņa izlidoja paciņa tofu. Ja darīšana bija ar paciņu, tad tur varētu būt savi 200 grami tofu, kas vārnai ir itin pamatīgs ķēriens. Pati vārna, kā izrādās, vidēji sver ap puskilogramu, līdz ar to varētu pieņemt, ka tai šāda tofu paciņa būtu itin labas vakariņas. Tikām gabaliņš, kas izkritis no hipstera bārdas, diez vai būtu īsti fabulas vērts. Tālab pieņemsim, ka darīšana mums patiešām bija ar normālu iepakojumu, kuru vārna ar lielām pūlēm knābī spēja uznest augstākajā egles zarā. Precizējums: ja tā bija tā pati egle, kurā sēdēja Tālavas taurētājs, tad skaidrs, ka notikumi ar vārnu risinājās vispirms, jo Tālavas taurētāja incidents beidzās ar to, ka egle tika nogāzta.

Filmas "Hana-bi" jeb "Uguņošana" režisors Takesi Kitano galīgi nebūtu saucams par parastu čali. Un tas apstāklis, ka šajā filmā viņš ir režisors, scenārists, galvenās lomas atveidotājs un montāžas režisors, par viņa daudzveidīgajiem talantiem pasaka itin maz. Līdzās citām lietām viņš ir arī filmā redzamo gleznu autors, kuras viņš radīja, atkopjoties no motocikla avārijas, kuras rezultātā viņam ir daļēji paralizēta seja. Un arī tas vēl nav apstāklis, kas mani personīgi visvairāk šokēja viņa biogrāfijā - kā izrādās pirms saviem starptautiskajiem panākumiem kā kinorežisoram Kitano savā dzimtenē bija ļoti labi zināms komiķis, kura darbu vidū ir... "Takeši pils". Jā - Venēcijas Zelta lauvu saņēmušo "Hana-bi" režisēja čalis, kurš vadīja "Takeši pili" - vienu no sviestainākajiem TV šoviem, kādu man ir nācies redzēt. Savā ziņā viņa karjeras līkloči man rada sajūtu, ka Latvijas ekvivalents tam būtu tāds, ka "Pelnu sanatoriju" būtu režisējis Dainis Porgants.

Džeroms K. Džeroms, lai arī vismaz mūspusē skaitās absolūts angļu humora klasiķis, iespējams, savā dzimtenē gluži tik klasisks viņš arī neskaitās, turklāt patiesībā jau tikai viens viņa darbs - "Trīs vīri laivā" - bija izcili populārs kā Džeroma dzīves laikā, tā arī vēlāk. "Laiska vīra laiskās domas" ir pirmā viņa publicētā grāmata - ne īsti stāstu, ne īsti eseju krājums, kur autors stāsta savus novērojumus par dažādām dzīves parādībām. Šādas tādas šeit parādījušās idejas vēlāk veiksmīgākā veidā tika liktas lietā arī "Trīs vīros laivā" (kas iznāca trīs gadus vēlāk). Kopumā gan var teikt, ka šis krājums ir ļoti zaļš savā būtībā - autors nav īsti izlēmis, kādā stilā un manierē rakstīt un daudz par daudz aizraujas ar pārāk nopietnu un galīgi ne asprātīgu prātuļošanu (lai gan savā ziņā šāds grēks ir raksturīgs arī "Trīs vīros").

Pusatklāto rogainingu drudzis šī gada septembra sākumā beidzot sasniedza vienu no Kreisā krasta vēsturiskākajām un nozīmīgākajām apkaimēm - proti, Torņakalnu. Savulaik aktīvas rūpniecības zona mūsdienās Torņakalns, jāatzīst, nav viena no labākos laikus piedzīvojošajām Rīgas apkaimēm. Vismaz kaimiņos esošajā Āgenskalnā ir diezgan labs jaunbūvētu, pārbūvētu un atjaunotu namu procents, Torņakalnam par spīti tā itin labajam novietojumam attiecībā pret pilsētas centru, Arkādijas parka un Māras dīķa klātbūtnei ar atdzimšanu sokas diezgan vāji. Jā, ir atsevišķas apkaimes zonas, kurās skats ir cerīgāks (to veicina tādu jaunbūvju kā Nacionālā bibliotēka un LU jaunais korpuss klātbūtne), bet kopumā Torņakalns ir vienlaikus ļoti interesanta un arī ļoti nolaista Rīgas apkaime. Tiesa, jāatzīst, ka vispār Rīga ir stipri nolaista pilsēta, ko gan, protams, daudzi, jo īpaši varai tuvāk stāvošie cenšas neievērot. Taču ne par to ir šis raksts, bet par rogainingu.

Autoritatīvi cilvēki apgalvo (un man nav iemesla viņiem neticēt), ka ar Akiras Kurosavas "Rasjomonu" Japānas kino plaši atvēra durvis uz pārējo pasauli, pārstājot būt produkts vietējam patēriņam un kļūstot par nopietnu spēlētāju globālajā kino industrijā. Ar manu diezgan nekādu pieredzi "klasiska" japāņu kino skatīšanā man ir grūti teikt, cik ļoti tipiska vai netipiska šī Kurosavas filma bija tā laika Japānas kino kontekstā, kamēr pasaules kino tā spēja popularizēt tam laikam novatorisku principu - ka filmas stāstītājam tu nevari ticēt un ka patiesība labākajā gadījumā ir neskaidra, bet sliktākajā - neeksistējoša.

Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas" ir nu jau kārtējais izdevums grāmatu sērijā par 20. gadsimta Latviju un kā jau tas šai sērijai piedienas - ne tas dzīvespriecīgākais stāstījums, kādu varētu iedomāties. Savā ziņā es pat teiktu, ka šī grāmata ir drūmāka par pirmo no manis lasītajiem sērijas darbiem - Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas, kura galvenais varonis diezgan droši bija saucams par maniaku.

Pēc 2015. gada dalības Vienības velobrauciena Tautas klasē manī galīgi nebija daudz vēlmes vēl kādu reizi piedalīties šajā masveidīgajā velo pasākumā. Vienu reizi, protams, bija interesanti pārbaudīt, cik ļoti esmu spējīgs cīnīties uz velo plecu pie pleca un triekties garām čupām riteņbraucēju, bet doma šādu pasākumu atkārtot (kur nu - vēl pašam maksājot dalības maksu) galīgi mani neuzrunāja. Līdz pēkšņi izrādījās, ka šogad līdzās jau tradicionālajām distancēm ir nākusi jauna: retro velosipēdu disciplīna, kurā turklāt nebija stingru prasību par obligātu dalību ar pirmskara (ar to domājot - pirms 2.Pasaules kara, nevis pirms Otrā Līča kara) spēkratu. Proti, retro riteņi un velobraucēji bija tikai rekomendācija, nevis prasība, kas uzreiz atviegloja šo pasākumu un darīja iespējamu tajā piedalīties plašākām tautas masām. Brauciens bez rezultāta, toties ar izklaides un atpūtas punktiem? Kā radīts man pasākums!

Teorijā "Džonijs Ģitāra" ir ļoti interesanta filma - tā pamatīgi pārkāpj daudzus vesterna žanra kanonus. Kaut vai tādu, ka par spīti vīrieša vārdam nosaukumā, tā nebūt nav filma par vīrieti - Džoniju "Ģitāru", bet gan par sievieti vai pat divām sievietēm, kuras nenoliedzami ir stiprais dzimums šajā kinolentē. Pat uz filmas reklāmas plakātiem bija redzama Džona Krofordei, kamēr Stērlinga Heidena Džonijs tiek pielīdzināts citiem - mazāk nozīmīgajiem - filmas tēliem. Arī attiecībā uz stāsta pasniegšanu šī filma nav tipisks vesterns, bet drīzāk melodrāma ar vesterna elementiem. Tikai jautājums - vai tas dara filmu labu?

Daudz laika man nevajadzēja, lai tiktu uz JRT noskatīties "Garo dzīvi" - kā nekā izrāde pirmo reizi pie skatītājiem nonāca vien nesenajā 2003. gadā, un jau 2017. gada vasarā es devos uz Talsu ielu, lai šo izrādi redzētu. Interesantā kārtā šoreiz uz teātri devāmies ar vienas dienas nobīdi - Marinai "Garā dzīve" bija ceturtdienā, bet man - piektdienā. Toties man itin negaidītā kārtā sanāca teātri sastapt savu māsu un viņas vīru, kuriem arī, kā izrādās, nevienā no pirmajām 400 šīs izrādes spēlēšanas reizēm nebija sanācis tajā nokļūt.