Kazhes pierakstu burtnīca

Ungāru rakstnieks Šāndors Mārai ir viens no tiem literātiem, kuru daiļrade mani ļoti interesē, taču kopumā ir gaužām nepieejama. Latviešu valodā, cik man zināms, ir iznākušas divas viņa grāmatas: Sveces izdeg līdz galam (izcila!) un Esteres mantojums (neuzrunāja). Angliski iepazinu Conversations in Bolzano (burvīgi!), The Rebels (nekā īpaša) un Portraits of a Marriage (atkal jau lieliski!). Ar to beidzās angliskais un latviskais piedāvājums, līdz ar to pamēģināju iet soli tālāk un apgādājos ar vienu Mārai romānu franču valodā. Tiesa, prognozes liecināja, ka šī varētu nebūt izcilākā Mārai grāmata - kā nekā līdz šim man ar viņu ir darbojies princips, ka vienai izcilai grāmatai seko viena emocijas neraisoša. Un jāatzīst - tā atkal patiešām sanāca. Tas, savukārt, nozīmē, ka būtu vērts mēģināt tikt pie vēl kāda Mārai romāna (droši vien - vācu valodā), un tad gan likt šim autoram mieru.

Viens no maniem nesportiskajiem izaicinājumiem 2017.gadam ir apmekkēt piecu iepriekš neredzētu Latvijas mūziķu koncertus (ar uzsvaru - izdarīt to ārpus festivāliem, jo festivālā jau tas nav nekāds sasniegums), izejot ārpus savas komforta zonas, kas primāri sastāv no "Mantas", "Pupociklu vasaras" un "Gapoljeriem" (pēdējie divi šogad jau redzēti, "Mantai" koncertu nav bijis). Tad nu par pirmo muzikālo jaunatklājumu man kļuva grupa "Franco Franco".

Vilcieniņu meistarības 9.kārtas apskatam pieaicinājām Restorānvagona zinātnisko konsultantu, nepabeigtu matemātikas bakalauru Jēci Beisikānu, lai viņš padalītos ar saviem novērojumiem un atziņām par to, kā vislabāk spēlēt Lielbritānijas laukumā. Dodam vārdu Jēcim:

Esmu gan es nodzīvojies - sācis klausīties Raimonda Paula mūziklus! "Nepārtrauc sievieti, kas klusē" ir ieraksts, kurā apkopotas dziesmas no mūzikla "Marlēna" (par Marlēnu Dītrihu), tiesa šai reizē dzied nevis Dailes teātra aktieri, bet gan (vairāk vai mazāk) grupa Credo zem segvārda "Sērkociņu cehs". Un kas šai situācijā jāsaka - man nav pārliecības, ka aktieru izpildījumā šis pasākums būtu kļuvis sliktāks. Katrā ziņā sliktākais šajā ierakstā ir tieši vokāli - kamēr melodiski tas ir tipisks mūzikls no Paula krājumiem, kas pats par sevi nav ne slikts, ne labs, bet Jāņa Šteinberga dziedājums spēj sačakarēt pat tik nevainojumu formātu kā tango ("Es vedīšu tevi uz tango"). Pret kundzēm (Ieva Dreimane un Zane Butaute) man nav tik daudz iebildumu - būtu pārspīlējums teikt, ka viņu dziedājumā strāvotu personības, bet vismaz viņas nekrīt man uz nerviem.

Iepriekšējo ieplānoto "Pupociklu vasaras" koncertu, kuram bija paredzēts notikt Vinilbārā, bija nācies atcelt piesaistītā bundzinieka veselības problēmu dēļ, līdz ar to nācās doties pāri Daugavai uz klubu "Nemiers" (agrāk tur atradās "Kefīrs"), kur PV uzstājās atkal jau mazliet mainītā sastāvā: līdzās diviem pastāvīgās ekspozīcijas biedriem Turaidam Petrovam un Mārim Mukačvāram pievienojās Kalvis Sležis no grupas "The Pink Elephant". Ja nekļūdos, šī bija ceturtā reize, kad es redzēju Pupociklus spēlējam, un Kalvis bija ceturtais bundzinieks, ko redzēju ar Pupocikliem spēlējam. Tā jau pamazām sāk rasties sajūta, ka Pupociklus ir piemeklējusi "Spinal Tap" bundzinieku sērga, atliek vien cerēt, ka bez letāliem "bizarre gardening accident", aizrīšanos ar svešiem vēmekļiem un negaidītu eksplodēšanu uz skatuves.

Gājiens uz "Vaņu" sanāca ļoti pat spontāns - dažas stundas pirms izrādes sākuma izskanēja piedāvājums, un es esmu no tiem cilvēkiem, kas biežāk nedomājot piekrīt, nekā atsakās. Turklāt pagaidām šķiet, ka 2017. gads teātra apmeklējumu ziņā varētu sanākt salīdzinoši pieticīgāks kā pāris iepriekšējie, līdz ar to situācijās, kad tomēr rodas iespēja kaut ko jaunu noskatīties, to garām nelaižu.

Diez vai bez apņemšanās kārtīgi iepazīt 2016. gada Latvijas mūzikas nozīmīgākos ierakstus, es būtu saņēmies klausīties "Karnivāļu" otro studijas ripuli. Patiesībā gan tas, protams, nav ne slikts, ne neklausāms un problēmas ar šo ansambli man vairāk ir psiholoģiskas un alerģiskas, nevis tieša apziņa, ka Kaupera dēli (vai meitas) nemācētu rakstīt lipīgas dziesmiņas. Patiesībā, kas attiecas uz lipīgumu, šim ierakstam galīgi nevar piesieties, plus vēl itin bieži karnivāļu mūzika izklausās nākusi no saulainajiem sešdesmitajiem, cita starpā ietekmējoties arī no Beach Boys un sērfroka (protams, bez dievīgajām brāļu Vilsonu vokālajām harmonijām). Ieraksta plusu vidū arī noteikti jāmin tas, ka šeit "Carnival Youth" ir atteikušies no dziedāšanas latviešu valodā, kas šim kolektīvam patiešām nepiestāv, jo citādi kā pēc neveiksmīga "Prāta vētras" atdarinājuma viņu latviskās dziesmas nemēdz izklausīties, tikām angliski, kā zināms, itin draņķīgi dzied pats Kaupers seniors, kamēr junieriem baltiešu akcents nav ne tuvu tik izteikts (gluži otrādi, par vairākām dziesmām man vispār nerastos aizdomas, ka tās ir radītas tepat Latvijā).

Janvāra grāmatu klubiņā lasāmo "Brīnišķīgo draudzeni" es atliku līdz pēdējam brīdim - kā jau tas man vispār ir raksturīgi attiecībā uz klubiņa grāmatām, lai tikšanās dienā iespaids būtu iespējami svaigāks un citu grāmatu nesamaitāts. Šī gan laikam būs reize, kur nožēlot, ka lasīju to angļu un nevis latviešu tulkojumā, jo izrādījās, ka grāmatu klubiņā bija gaidāma latviskā tulkojuma autore Dace Meiere, kamēr angļu tulkojuma autore Anna Goldsteina uz mūsu sanākšanu neieradās (dīvaini, ne?). Ievērojot to, ka es ne mazākajā mērā nesekoju aktualitātēm mūsdienu literatūrā - it īpaši ne jau nu globālajām, par norisēm Latvijā es vēl šo to mēdzu uzzināt, bet ir ļoti maz autoru, par kuriem es gaidu, kad beidzot viņiem iznāks kaut kas jauns un saistošs, man bija pilnīgi pagājusi garām ažiotāža ap Elenas Ferrantes Neapoles romāniem un noslēpumaino autores personību. Par pēdējo laikam arī paklusēšu, jo kāda gan man darīšana gar to, kas slēpjas aiz Ferrantes vārda, bet par grāmatu gan šo to pastāstīšu.

Vējiem līdzi ir viena no retajām klasiskajām Holivudas filmām, ko atceros esam skatījies, izmantojot televizora pakalpojumus. Tas varētu būt bijis orientējoši 1998.gadā - 1999.gadā, laikā, kad vecāku mājās bija novērojama kabeļtelevīzija, un angliskas filmas bija skatāmas naktīs pa TNT kanālu, kas dienas laikā rādīja "Cartoon Network" multenes. Tiesa, varētu pat gadīties, ka šī arī bija vienīgā filma, ko šajā kanālā es noskatījos, kā nekā skolas laikā man vispār filmu skatīšanās nebija sevišķi raksturīga (šķiet, izņemot "Vējiem līdzi" un dažas piektdienas vēlo vakaru filmas LNT ar melnu apli stūrī, neko daudz es tiešām kino nebaudīju, uzsvaru liekot uz vācu tokšoviem un Eurosport visas dienas garumā).

8. kārtas spēles Vilcieniņu meistarību nogādājušas atkal Eiropā, un tā rādās, ka tieši spēles Vecajā pasaulē varētu kļūt par izšķirošajām meistarības titula noskaidrošanā. Kā nekā tuvākajās četrās kārtās tādas eiropeiskas kartes gaidāmas veselas trīs - viss sākas ar vispārīgo ieskatu Mega Eiropas apstākļos (ar depo), tad seko Kauja par Lielbritāniju, bet nobeigumā - neizbēgamais "Na Berļin!", kas noslēdz katru sevi cienošu Pasaules karu. Pa vidu, protams, vēl viesošanās Amerikas kontinentā, kur gan visticamākais tik lielas punktu svārstības nebūs - tas laukums tomēr ir vienkāršs un gadījumā, ja tu vienkārši gribi nospēlēt labi, nevis obligāti uzvarēt, vari droši bliezt garos posmus, nedomājot par papildu misijām.