Kazhes pierakstu burtnīca

Pārsteidzošā kārtā "The Future" kļuva par uz to laiku veiksmīgāko Koena albumu viņa dzimtajā Kanādā, un arī ārpus tās ieraksta panākumi bija labāki kā viņa iepriekšējiem veikumiem, par spīti tam, ka neviena šī albuma dziesma nav iegūlusi Koena zelta dziesmu fondā, un patiesībā vismaz manās acīs šis varētu būt pats garlaicīgākais no viņa ierakstiem.

Brauciens uz Liepāju no vienas puses notika teātra dēļ - "Vecās dāmas vizīti" es patiešām gribēju redzēt, lai arī neloloju ilūzijas, ka tā varētu būt sevišķi laba. Taču tāpat vien dzīties pāri puslatvijai tikai vienas izrādes dēļ galīgi nav manā dabā, līdz ar to brauciens bija divdiennieks, ietilpinot tajā arī citas aktivitātes līdzās sēdēšanai pārāk tuvu skatuvei.

Agotas Kristofas triloģijas otro daļu neizdevās iegūt elektroniskā formātā, līdz ar to pasūtināju vien to grāmatas veidā, kas patiesībā arī ir itin jauki. Atgādināšu pirmās daļas sižetu - vārdā nenosaukta kara (faktiski - 2.Pasaules karš) māte savus divus dēlus - dvīņus - nogādā pie viņu vecmammas mazpilsētā, kamēr pati turpina dzīvi lielajā pilsētā (vārdā nesauktā Budapeštā). Zēni ir ļoti apdāvināti, bet nešķirami viens no otra. Viņi veic dīvainus vingrinājumus, pastāvīgi trenējas un "studē", lai arī skolā neiet. Mamma un viņu mazā pusmāsa iet bojā. Nomirst vecmamma. Viens no brāļiem un viņu tētis dodas pāri robežai uz Rietumiem. Tētis neizdzīvo, brāļi tālāk dzīvos šķirti.

Lai arī tas biju es, kas ierosināja teātra pulciņa izbraucienu uz Liepāju, patiesībā es biju morāli gatavs tam, ka skatāmā izrāde - "Vecās dāmas vizīte" - nebūs nekas satriecošs. Pat abstrahējoties no tā apstākļa, ka par Dirrenmata lugām es sajūsminājos laikā, kad man bija drusku pāri 20, tas galīgi nav garantēts, ka no literāra darba, kas man patīk, sanāks izrāde, ko apjūsmošu. Un ar šo konkrēto iestudējumu bažām pamatu radīja gan Liepājas teātra ne tik gludā biļešu tirdzniecība uz izrādi, gan apstāklis, ka neviena no vadošajām Latvijas teātra kritiķēm nebija pacentusies šo izrādi uz karstām pēdām novērtēt (proti, visai ticami, ka neko lielu no tās negaida), gan vispār apstāklis, ka Rietumu komēdiju iestudēšana ir gaužām sarežģīta padarīšana, kur ir ļoti liels risks iekrist bezgaumības un stulbuma muklājā. Līdz ar to gatavs es biju uz ļaunāko.

Re - pēc zināmā pārtraukuma filosofu un "Mantas" kopprojekts "Buržuāziskās filosofijas marasms" (BFM) nāca klajā ar kādu jaunu pasākumu, kas nav saistīts ar pulkveža Bihovska tāda pat nosaukuma traktātu! Par godu 2016.gada rudens Zinātnieku naktij neliela BFM apakškopa - Ainārs Kamoliņš un Edgars Šubrovskis uzstājās ar muzikāli absurdu priekšlasījumu par IX gadsimta mūka Fredegīza no Tūras vēstulēm, kurās viņš centās pierādīt kādu filosofiski un reliģiski būtisku apgalvojumu - ka Tumsa pastāv. Lieki teikt, ka tajos laikos Fredegīzam nebija informācijas par to, ka zem Tumsas vārda kādreiz skanēs tādas dziesmas kā "Katram savu Atlantīdu" un "Lietus dārzs", bet par tās solistiem kļūs tādi personāži kā Valters un Kaža.

Trifo pirmo filmu par Antuānu Duanelu (400 Blows) es skatījos pirms 12 gadiem. Tagad, izlaižot otro un trešo, esmu noskatījies ceturto šīs sāgas filmu, kas ir itin loģiski, ja ņem vērā, ka arī Trifo bija nepieciešams aptuveni tikpat daudz laika, lai nonāktu līdz šai filmai. Nav tā, ka es visos sīkumos atcerētos pirmo no filmām, bet patiesībā tā ir diezgan atmiņā paliekoša (ja jau atmiņu ir pietiekami daudz pēc tik ilga laika), līdz ar to gluži pilnīgi svešs galvenais varonis man nebija, lai arī iepriekšējo reizi viņš bija redzēts kā pusaudzis, bet tagad - itin pieaudzis.

Iespējams, esmu bijis pret Koenu nepamatoti kritisks - lai arī joprojām mani nesajūsmina viņa izvēlētais skanējums astoņdesmitajos gados, vairums tā ēras dziesmu citu izpildītāju versijās man galīgi nešķiet labākas. Jā, sintīpops ir diezgan salkans, taču ar visām "ping" tipa skaņām Koens spēj uzburt noskaņu, un tas bieži ir galvenais.

Kopš manā hobiju sarakstā ir parādījusies skriešana, Nidas pusmaratons kļuva par ceturto reizi, kad piedalījos oficālās skriešanas sacensībās. Faktiski sacensības nav pat īsti mērķis, bet vairāk iespēja saprast, kāds uz konkrēto brīdi ir mans sagatavotības līmenis un kādā tempā varu paskriet. Treniņos, cik ļoti lai es arī necenstos, ir pilnīgi skaidrs, ka personīgos rekordus es neuzstādīšu - gan tālab, ka tas vispār nav treniņu mēŗkis, gan adrenalīna trūkuma dēļ. Sacensības gars tomēr ir gaužām svarīgs, lai izspiestu no sevis konkrētā brīža maksimumu (ar visu to, ka lieliski apzinos, ka sacenšos es galvenokārt ar sevi pašu, nevis ar citiem - man pilnīgi nepazīstamiem - skrējējiem). Tātad, līdzšinējā mana oficiālo skrējienu bilance:

Patiesībā jau tieši "Mācekļa" dēļ mēs gājām uz Baltijas Pērli - tā otra filma bija tik vien kā patīkams bonuss, kamēr jaunākais Kirila Serebreņņikova darbs bija īstās intrigas iemesls. Vispār jau mūsdienu Krievijas kino man patiesībā šķiet diezgan interesants - protams, runa nav par gludo un pa spalvu veidoto kinematogrāfa daļu, kur pieņemts atainot varoņus Lielajā Tēvijas karā vai slavināt Krievijas Impērijas vēsturi, bet gan tāds daļēji puslegālais kino, kurš pamanās tomēr pastiept galvu apstākļos, kad atšķirīgs no oficiālā viedoklis it nemaz netiek mīlēts un godāts.

Kad Marina pavēstīja, ka jāiet uz kādām Baltijas Pērles filmām, nedomājot piekritu. Es vispār labprāt piekrītu nedomājot - ne tālab, ka man būtu kādi iebildumi pret domāšanu, bet bieži spontānie lēmumi ir tie labākie. Mazliet gan dīvaina šķita izvēle iet skatīties kaut kādu franču filmu par izvarošanas tēmu, bet pieņēmu, ka Marina būs vairāk kā es painteresējusies un līdz ar to sevišķa iegrābšanās nesanāks. Un, kā jau to varēja gaidīt, spontānais lēmums patiešām bija labs.