Kazhes pierakstu burtnīca

3.februāra vakarā vokāli instrumentālais ansamblis "Gapoljeri" klubā "9.vilnis" aizvadīja sava debijas albuma "Best OFF" tūres ievada un noslēguma koncertu. Divos taimos spēlējot, grupa, kurai labpatīkas sevi dēvēt par vienu no slimākajām Latvijā (neviens gan neizskatījās sevišķi apaukstējies) klausītājus iepriecināja gan ar albuma materiālu, gan ar retāk spēlētiem skaņdarbiem. Tomēr šajā situācijā man kā recenzentam pirmām kārtām gribētos pievērsties būtiskākam jautājumam par lipīgiem meldiņiem un Kristiana Kareļina brunču garumu. Proti, ikviena ilgstpējīgi domājoša cilvēka prātu nodarbina šis jautājums: kāds ir tas vēstījums un morālās vērtības, ko Gapoljeru dziesmas dod mazajiem klausītājiem?

Fernandu Pesoas vārds vēl nesen man bija pilnīgi svešs - taču pērnā gada beigās pastā mani sagaidīja paciņa no Portugāles (Ksenijas), no kuras iznāca ārā slavenākais šī portugāļu klasiķa darbs - "Nemiera grāmata". Lai nebojātu sev iespaidu par pašu grāmatu (precīzāk - lai to nekropļotu), iepriekš vairījos kaut ko vairāk uzzināt par tās autoru, ķeroties pie tās lasīšanas, īsti nezinot, ar ko man būs gaidāma darīšana.

Pēdējo tango Parīzē es itin ilgi briedu skatīties - kaut kur plānos tas allaž atradās, bet līdz to realizācijai kaut kā nesanāca nonākt. Varēja, protams, izvirzīt nosacījumus, ka šo filmu skatīšos pēc tam, kad būšu aizbraucis uz Parīzi (šobrīd gan kaut kā nevelk) un iemācījies dejot tango (arī šobrīd kaut kā nevelk), bet šī noteikti nešķita esam viena no sliktākajām "Filmu" grāmatas filmām, tad nu kādu vakaru piesēdāmies noskaidrot, ar ko tad tas Bertoluči kļuva skandalozs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.

Nav tā, ka katra pēdējā laikā tapusī Vudija Alena filma būtu satriecošs meistardarbs, kuru ikvienam vajadzētu redzēt. Un tas jau ir tikai dabiski - drīzāk negaidīti ir tas, ka pēdējās desmitgades laikā viņš ir radījis vismaz trīs neapstrīdamus šedevrus: "Vicky Christina Barcelona", "Midnight in Paris" un "Blue Jasmine", turklāt patiesībā jau neviena no pārējām filmām nav bijusi tā pa īstam nebaudāma. Arī "Cafe Society" nekļūs par to reizi, kad teikšu "viss, Alenam ķēriens ir zudis!" (jo nav)

Grupai "Zig Zag" dažādās formās pastāvot jau vairāk nekā 30 gadus, "Ēzelītis Iā" ir tikai piektais izdotais studijas albums, un prognozējami ne visas tā dziesmas ir pirmā svaiguma (šajā ziņā noteikti jūtama radniecība ar "Inokentiju Mārplu", kam arī ir tik pamatīgs neierakstīto pagātnes skaņdarbu krājums, ka izdot pilnīgi jaunu ierakstu šķiet teju neiespējami). Tā skaitās, ka lielākā ietekme, kas šajā albumā jūtama, nāk no "The Cure" un attiecībā uz dziesmu noskaņām tā noteikti ir tiesa - kaut vai "Pavasaris nāk" itin labi iederētos kaut kur līdzās "Lullaby", taču būtiska "Zig Zag" iezīme ir tāda, ka Zig Zag it nemaz neapdzied iekšējos dēmonus, jo Uldis Timoško labāk māk rakstīt par ēzelīšiem, kas luncina asti (lai arī tas diez vai ir gramatiski korekti) vai par to, ka "zivis dejo". Un nav jau tas nekas negaidīts - ne velti viens no lielākajiem grāvējiem grupas vēsturēm ir dziesma ar izcilo filozofisko vēstījumu "My name is chicken 'cos I was born in kitchen". Patiesībā gan sliktāk izklausās nevis tās dziesmas, kuras jau virspusēji ir muļķīgas, bet gan tās, kurās Timoško cenšas izklausīties lirisks un poētisks.

Jāatzīst, ka "Uguns un nakts" mūsu teātra plānos tā īsti nemaz neitilpa - it kā jau gribējās redzēt, ko tādu no Raiņa būs izveidojis Viesturs Kairišs ar Gunas Zariņas palīdzību, bet kaut kā tālāk par teorētisku interesi šis pasākums neaizgāja. Taču sanāca, ka mani vecāki, kas bija uz to iegādājušies biļetes, aiziet nevarēja (jāgaida, kamēr mamma izveseļosies, lai varētu sagādāt biļetes viņiem šo vietā), tomēr devāmies otro reizi vienas nedēļas laikā skatīties Gunu Zariņu darbojamies uz ne-JRT skatuves.

Kad Ierindniekam Pingvīnam tika dots uzdevums rakstīt par norisēm Vilcieniņu meistarībā, viņš atbildēja: "Viegli!" Ar to viņš, protams, nedomāja Imanta Ziedoņa fondu, bet gan to, ka rakstīt par Vilcieniņu meistarību ir daudz vieglāk nekā doties uz fronti. Tiesa, vienu reizi Ierindnieks Pingvīns gandrīz nonāca frontē, bet pateicoties...

Kā izrādas, Imanta Dakša muzikālajā darbībā pirms "Mužīgā ģeogrāfa piedzīvojumiem" bija ilgāka pauze - iepriekšējo albumu dziesminieks bija izdevis 2010.gadā, līdz ar to šis tas viņam bija paspējis sakrāties un nav pārsteidzoši, ka albums ir stipri garš - teju stundu un desmit minūti Daksis spēlē un dzied. Viņa mūžīgais ģeogrāfs dodas ceļojumos gan pa pasauli, gan sevis iekšienē, taču būtu pārspīlēti teikt, ka ieraksts būtu diži daudzveidīgs - tā skanējums ir gana vienmuļš, skanējumu par 95% veido vienkārša ģitārspēle bez sevišķiem "pribambasiem", kas ir daudzu dziesminieku mūzikas pamats, plus Dakša balss - kliedzoša, sēcoša un paretām arī dziedoša.

Neatceros, ka jebkad iepriekš man būtu radušies tik pamatīgi sarežģījumi, lai aizietu uz kādu teātra izrādi, un pat ne tāpēc ka "Mēdeja" būtu izcili pieprasīta izrāde, uz kuru gluži vienkārši nav iespējams iegādāties biļetes - faktiski tieši ar biļešu iegādi problēmu nebija, bet ar izrādes notikšanu gan. Sākotnēji mums biļetes bija uz datumu novembra beigās, taču pāris nedēļas pirms noliktā datuma saņēmu ziņu, ka šajā datumā "Mēdejas" vietā rādīšot mūziklu "Kentervilas spoks". Apmainīju biļetes, nākamās iegādājoties uz izrādi janvārī. Taču arī tā tika atcelta - pāris stundas pēc tam, kad biju iegādājies biļetes, līdz ar to vēlreiz mainīju biļetes un tikai trešais piegājiens beidzot bija veiksmīgs. Kopumā manī neviltotu sajūsmu raisīja Krievu Drāmas teātra prakse gadījumā, ja pēkšņi nenotiek tā izrāde, uz kuru tev iegādātas biļetes, tev pavēstīt, ka tu taču vari tās vietā apmeklēt citu izrādi tajā pat laikā - tā, it kā tu biļeti pirktu nevis uz konkrētu izrādi, bet uz "teātri ceturtdien". Iespējams, ir cilvēki, kas tā patiešām dara un var jau gadīties, ka "Kentervilas spoks" ar Raimonda Paula dziesmām man kļūtu par atklāsmi, taču to laikam gan nebūs lemts noskaidrot.

Jāatzīst, ka līdz nesenam laikam es par tādu Gati Ziemu nemaz drirdējis nebiju, iepazīstot viņu kopdarbā ar Edgaru Mākenu Jozefs K zīmē. Taču izrādās, ka Ziema jau iepriekš darbojies grupā "Nepilngadīgā Anna", un tā vien šķiet, ka "Karaliskā dekadence" ir vairāk vai mazāk arī "Izvirtības rēgi" un patiesībā arī no "Annas" Gatis nemaz tik tālu nav aizgājis. Tagad, savukārt, kāda "Karaliskās dekadences" koncerta apmeklējums nonācis manos plānos 2017. gadam (pie nosacījuma, ka kāds šāds koncerts arī reāli notiks, jo tā vien šķiet, ka Ziemam katru gadu ir jauna grupa, lai gan dziesmas gan jau vismaz daļēji pārmantojas).