Grupai "Zig Zag" dažādās formās pastāvot jau vairāk nekā 30 gadus, "Ēzelītis Iā" ir tikai piektais izdotais studijas albums, un prognozējami ne visas tā dziesmas ir pirmā svaiguma (šajā ziņā noteikti jūtama radniecība ar "Inokentiju Mārplu", kam arī ir tik pamatīgs neierakstīto pagātnes skaņdarbu krājums, ka izdot pilnīgi jaunu ierakstu šķiet teju neiespējami). Tā skaitās, ka lielākā ietekme, kas šajā albumā jūtama, nāk no "The Cure" un attiecībā uz dziesmu noskaņām tā noteikti ir tiesa - kaut vai "Pavasaris nāk" itin labi iederētos kaut kur līdzās "Lullaby", taču būtiska "Zig Zag" iezīme ir tāda, ka Zig Zag it nemaz neapdzied iekšējos dēmonus, jo Uldis Timoško labāk māk rakstīt par ēzelīšiem, kas luncina asti (lai arī tas diez vai ir gramatiski korekti) vai par to, ka "zivis dejo". Un nav jau tas nekas negaidīts - ne velti viens no lielākajiem grāvējiem grupas vēsturēm ir dziesma ar izcilo filozofisko vēstījumu "My name is chicken 'cos I was born in kitchen". Patiesībā gan sliktāk izklausās nevis tās dziesmas, kuras jau virspusēji ir muļķīgas, bet gan tās, kurās Timoško cenšas izklausīties lirisks un poētisks.

Jāatzīst, ka "Uguns un nakts" mūsu teātra plānos tā īsti nemaz neitilpa - it kā jau gribējās redzēt, ko tādu no Raiņa būs izveidojis Viesturs Kairišs ar Gunas Zariņas palīdzību, bet kaut kā tālāk par teorētisku interesi šis pasākums neaizgāja. Taču sanāca, ka mani vecāki, kas bija uz to iegādājušies biļetes, aiziet nevarēja (jāgaida, kamēr mamma izveseļosies, lai varētu sagādāt biļetes viņiem šo vietā), tomēr devāmies otro reizi vienas nedēļas laikā skatīties Gunu Zariņu darbojamies uz ne-JRT skatuves.

Kad Ierindniekam Pingvīnam tika dots uzdevums rakstīt par norisēm Vilcieniņu meistarībā, viņš atbildēja: "Viegli!" Ar to viņš, protams, nedomāja Imanta Ziedoņa fondu, bet gan to, ka rakstīt par Vilcieniņu meistarību ir daudz vieglāk nekā doties uz fronti. Tiesa, vienu reizi Ierindnieks Pingvīns gandrīz nonāca frontē, bet pateicoties...

Kā izrādas, Imanta Dakša muzikālajā darbībā pirms "Mužīgā ģeogrāfa piedzīvojumiem" bija ilgāka pauze - iepriekšējo albumu dziesminieks bija izdevis 2010.gadā, līdz ar to šis tas viņam bija paspējis sakrāties un nav pārsteidzoši, ka albums ir stipri garš - teju stundu un desmit minūti Daksis spēlē un dzied. Viņa mūžīgais ģeogrāfs dodas ceļojumos gan pa pasauli, gan sevis iekšienē, taču būtu pārspīlēti teikt, ka ieraksts būtu diži daudzveidīgs - tā skanējums ir gana vienmuļš, skanējumu par 95% veido vienkārša ģitārspēle bez sevišķiem "pribambasiem", kas ir daudzu dziesminieku mūzikas pamats, plus Dakša balss - kliedzoša, sēcoša un paretām arī dziedoša.

Neatceros, ka jebkad iepriekš man būtu radušies tik pamatīgi sarežģījumi, lai aizietu uz kādu teātra izrādi, un pat ne tāpēc ka "Mēdeja" būtu izcili pieprasīta izrāde, uz kuru gluži vienkārši nav iespējams iegādāties biļetes - faktiski tieši ar biļešu iegādi problēmu nebija, bet ar izrādes notikšanu gan. Sākotnēji mums biļetes bija uz datumu novembra beigās, taču pāris nedēļas pirms noliktā datuma saņēmu ziņu, ka šajā datumā "Mēdejas" vietā rādīšot mūziklu "Kentervilas spoks". Apmainīju biļetes, nākamās iegādājoties uz izrādi janvārī. Taču arī tā tika atcelta - pāris stundas pēc tam, kad biju iegādājies biļetes, līdz ar to vēlreiz mainīju biļetes un tikai trešais piegājiens beidzot bija veiksmīgs. Kopumā manī neviltotu sajūsmu raisīja Krievu Drāmas teātra prakse gadījumā, ja pēkšņi nenotiek tā izrāde, uz kuru tev iegādātas biļetes, tev pavēstīt, ka tu taču vari tās vietā apmeklēt citu izrādi tajā pat laikā - tā, it kā tu biļeti pirktu nevis uz konkrētu izrādi, bet uz "teātri ceturtdien". Iespējams, ir cilvēki, kas tā patiešām dara un var jau gadīties, ka "Kentervilas spoks" ar Raimonda Paula dziesmām man kļūtu par atklāsmi, taču to laikam gan nebūs lemts noskaidrot.

Jāatzīst, ka līdz nesenam laikam es par tādu Gati Ziemu nemaz drirdējis nebiju, iepazīstot viņu kopdarbā ar Edgaru Mākenu Jozefs K zīmē. Taču izrādās, ka Ziema jau iepriekš darbojies grupā "Nepilngadīgā Anna", un tā vien šķiet, ka "Karaliskā dekadence" ir vairāk vai mazāk arī "Izvirtības rēgi" un patiesībā arī no "Annas" Gatis nemaz tik tālu nav aizgājis. Tagad, savukārt, kāda "Karaliskās dekadences" koncerta apmeklējums nonācis manos plānos 2017. gadam (pie nosacījuma, ka kāds šāds koncerts arī reāli notiks, jo tā vien šķiet, ka Ziemam katru gadu ir jauna grupa, lai gan dziesmas gan jau vismaz daļēji pārmantojas).

Viena no spilgtākajām domām, kas man palikusi prātā no Velbeka "Pakļaušanās" (precīzāk - tās iestudējuma JRT), ir par to, ka sabiedrība turās uz sievietes spējas pielāgoties, un viena no šīm pielāgošanās izpausmēm ir tāda, ka sievietei jau no bērnības tiek ieaudzināts tas, kā konkrētajā sabiedrības modelī tiek definēts iekārojams vīrietis, un vajadzības gadījumā var gadīties, ka alfa tēviņš ir, teiksim, viduvējs augstskolas pasniedzējs. Tu man jautāsi - kas gan tam kopīgs ar Hičkoka filmu "Noķert zagli"? Arī šī filma piedalās ilgtermiņa plānā, kas kino pasaulē ir ļoti izplatīts, ka vecāks vīrietis ir kāds īpašs iekāres objekts.

Beidzot pēc zināma pārtraukuma maģiskā "500 filmu" grāmata mums piedāvāja kādu patiešām saistošu filmu - tādu, kas šķita interesanta apraksta ziņā, bija kritikas labi novērtēta un arī nesagādāja vilšanos skatīšanās procesā. Nē, patiesībā jau arī "Lovelace" nebija gluži slikta filma, bet galīgi ne tāda kalibra kino, ko būtu vērts atcerēties.

Esmu izlēmis mazliet labāk iepazīt pērnā gadā klajā nākušos pašmāju albumus, un noteikti viens no pareizākajiem piegājieniem, kā šo procesu sākt, ir ar grupu "Pussy Rock". Neko daudz par šo kolektīvu nezinu, laikam gan primāri tālab, ka ar metālam tuvo vietējo mūziku man vispār ir gaužām maz pazīšanās, līdz ar to neesmu klausījies nevienu no daudzajām grupām, kurās iepriekš (vai arī tagad) ir spēlējuši šie četri čaļi, kas savam grupas un albuma nosaukumam ir izvēlējušies vārdu salikumus, kas varētu ierobežot viņu iespējas, piemēram, uzstāties valsts televīzijā. Tiesa, līdz "Anal Cunt" te ir tāls ceļš ejams, bet kaut kāda idejiska līdzība droši vien ir saskatāma.

Pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem noskatījos gan dokumentālo filmu "Inside Deep Throat", gan mākslas filmu, ja tā var izteikties (proti - pornogrāfiju) "Deep Throat". Tagad pienākusi kārta trešajai filmai - mākslas filmai par "Dziļās rīkles" galvenās lomas atveidotāju Lindu (vislabāk zināmu pēc viņas ekrāna uzvārda "Lavleisa"). Kopš 2005.gada, kad skatījos abas augstāk minētās filmas par minetu (šī laikam gan ir tā reize, kad no šādas muļķīgas vārdu spēles neizvairīties), mans skatījums morālā kompasa jautājumos droši vien ir būtiski mainījies, un gan jau, ka varu visu šajā filmā (un līdz ar to - arī pārējās divās) atainoto vērtēt ar racionālāku un vēsāku prātu.