Kazhes pierakstu burtnīca

Iepriekš izteiktais apgalvojums par to, ka pirms kārtējā Šubrovska koncerta ir itin grūti uzminēt, kādas dziesmas viņš šajā reizē spēlēs, kārtējo reizi apstiprinājās. It īpaši jau tādēļ, ka šajā reizē Edgars pusi koncerta nospēlēja kopā ar Oskaru Jansonu, izpildot arī Jansona dziesmas un pats noejot drīzāk fonā kā piespēlētāja tipa mākslinieks. Sāksim tomēr ar sākumu - kā gan citādāk. Vinilbārs šai vakarā bija nepārspīlējot stāvgrūdām pilns un man nācās ilgstoši pārliecināt Marinu, ka tur satilpināt vairāk nekā 50 cilvēkus patiešām ir iespējams un es nefantazēju, vienlaikus bezgaisa apstākļi nebija tik kritiski, kā to šādā situācijā varētu gaidīt.

Raksturojot padomju laikā tapušus mākslas darbus, gandrīz nekad neizdodas izbēgt no atrunām par to, ka nepieciešams nodalīt darba mākslinieciskumu no tā ideoloģiskās puses. Un, diemžēl, jāatzīst, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem ideoloģiskā puse diezgan pamatīgi krīt uz nerviem, turklāt - jebkāda virziena ideoloģiskā puse, būtu tā padomju dzīvesveida slavināšana, amerikāņu sapņa idealizācija, ulmaņlaiku romantisms vai politkorektuma paraugstunda. Ja ņem vērā, ka "Pie bagātās kundzes" materiālam apakšā ir pirmā latviešu sociālistiskā reālista Andreja Upīša darbi, būtu pārsteidzoši no tās gaidīt dumpinieciskus izgājienus.

Rebel Riot ir viena kārtīga veču blice - rokeru kolektīvs, kuru muzikālājās ietekmēs jūtams kārtīgs smagais roks iz "Black Sabbath", "Iron Maiden", "Motorhead" un līdzīgu kolektīvu apcirkņiem. Ok, patiesībā viņiem ir meitene - bundziniece, kas varbūt liktu izsvītrot vārdu "veču" no pirmā teikuma, bet lietas būtību tas nemaina - "Rebel Riot" mūzika smaržo pēc sviedriem un viskija.

Viss - šķiet, ka esmu sasniedzis to punktu savā biogrāfijā, kad pārstāšu sekot tam, vai gadījumā pēdējā laikā nav iznākusi kāda jauna Viktora Peļevina grāmata. Kā teikt - cik var? Tas, protams, ir labi, ka autors ir izkopis sev raksturīgu stilu līdz perfekcijai un turpina būt tam uzticīgs, taču katrs nākamais Peļevina romāns ir un paliek tikai variācijas par tēmu, ko viņš pats jau vairākkārt ir apskatījis, un laikam gan es esmu sasniedzis to kritisko brīdi, kad vēlreiz klausīties tos pašus nodreijātos akordus es vairs nebūšu gatavs.

Vēl mazliet un es būšu gatavs mest ar roku izslavētajai 500 filmu grāmatai, kas diktē manus kino baudīšanas ieradumus. Es, protams, saprotu, ka šīs grāmata doma nav uzskaitīt 500 visu laiku izcilākās filmas, bet gan vairāk tajā atlasītas tādas kino lentes, kuras vai nu subjektīvu iemeslu dēļ īpaši uzrunājušas tās sastādītājus vai arī ir uzskatāmas par vēsturiski īpaši nozīmīgām, taču abi šie kritēriji nebūt negarantē to, ka skatītājam vulgaris (proti, man) šīs filmas patiešām būs vērts skatīties.

Žils un Džims ir visai tipisks franču jaunā viļņa kino - viena no tām kinolentēm, kādas būtu neiespējams uzņemt tajā laikā Amerikā, kur morāles kodi vēl valdīja pār Holivudu, ieliekot visu kino pasauli diezgan stingros rāmjos. Protams, nerunāsim par to, cik ļoti kaut kas tāds nebūtu iedomājams padomju kino, kam nepieņemams varētu šķist teju viss šajā filmā, ne tikai mīlas trīsstūris.

Vilcieniņu meistarības 10.kārta izvērtās tik aizraujoša, ka šajā reizē "Restorānvagonam" pat nebūs nepieciešams uzburt drāmas no zila gaisa un rakstīt puspatiesības par slavenību ikdienu. Protams, tas nenozīmē, ka mēs tā nedarīsim, jo pastāv nopietna atšķirība starp "nav nepieciešams" un "ir aizliegts, pretējā gadījumā draud nāvessods".

Atbilstoši izrādes anotācijai, "Icikēriks ir ķiķināma drāma jauniešiem pēc maģiskā reālisma šnites". Atbilstoši pases datiem, par jauniešiem mūsu teātra pulciņā (šajā reizē - 27 cilvēku sastāvā) var atzīt tikai dažus. Tiesa, var jau atsaukties arī uz to, ka katrs ir tik jauns, cik viņš pats jūtas, līdz tas sāk kļūt smieklīgi un nožēlojami. Taču, kā lai arī nebūtu, reklāma, ka šī izrāde ir piemērota "klases apmeklējumam", mūs uzrunāja: ja jau klase, tad klase. Tas, ka dažs šobrīd ietu 27., bet cits - 32. klasē, tam jau nav sevišķas nozīmes. Turklāt teātra spēli uz Smiļģa muzeja skatuves neesmu baudījis kopš vēl pagājušās tūkstošgades, kad skolas pienākumu ietvaros ar 0.2 "kroplīti" rokās tizlojos, Andreja Upīša "Iz saldenās pudeles" fragmenta tekstu runādams.

Vispār jau mazliet sērīgi - šobrīd ar aktivitātēm neizceļas ne "Manta", ne "Gaujarts", tad nu sanāk mazās devās baudīt kādu no Edgariem uzstājamies atsevišķi. Protams, tam ir savi plusi - kā viens, tā otrs mākslinieks vienatnē spēlē arī tādas dziesmas, kuras citādi tev neviens nepiedāvātu. Līdz ar to apstākļos, kad man gadās iespēja uz šādu koncertu doties, garām tādu cenšos nelaist. Un tad nu svētdienas pievakarē viesojos Valmiermuižas vēstniecībā Rīgā.

Par to, cik "Black Mirror" ir saistošs seriāls, man tik ļoti pieriebās klausīties pusdienās ar kolēģiem, ka neatlika nekas cits, kā vien sākt šo seriālu skatīties. Protams, sekojot šai pašai loģikai, nākamais solis būtu sākt spēlēt "Hearthstone", bet gribās cerēt, ka pret datorspēlēm man tomēr piemīt pietiekama imunitāte, lai šāds risks nebūtu sevišķi liels.