Kazhes pierakstu burtnīca

Uz Marinas ierosinājumu skatīties jaunāko Almadovara filmu reaģēju ar lielu devu piesardzības - kaut kā pārāk svaigā atmiņā bija "Los Amantes Pasajeros", par kuru būtu ļoti liels pārspīlējums teikt, ka man šī filma būtu patikusi. Es apzinos, ka nav tā, ka visas Almadovara filmas būtu absurdas seksa komēdijas, kuru darbība risinās lidmašīnās, bet kaut kā drusku viņš savu tēlu manās acīs ar šo lenti bija sabojājis. Tomēr filmas "Julieta" apraksts un gan kritiķu, gan skatītāju vērtējums lika gaidīt, ka šajā filmā būs kas vairāk kā appīpējušies homoseksuāli stjuarti.

Šis būs viens diezgan sāpīgs un visticamākais arī saraustīts teksts. "Ausmu" es neapšaubāmi ļoti gribēju redzēt - kā nekā tā tika iekļauta Eiropas kino akadēmijas labāko filmu sarakstā, tieši šo filmu Latvija izvirzījusi Oskaram, saņēmusi čupiņu Lielo Kristapu, kritikas apjūsmota un slavināta, tā manī raisīja pamatīgu interesi. Vienlaikus mazliet piesardzības tāpat bija - Lailas Pakalniņas vārds man neizbēgami asociējas ar "elitāru" kino, proti, tādu, kura veidotāji maz domā par "skatītāju parasto" un nesatraucas par tādu banālu detaļu kā skatītāja izklaidēšana. Tiesa, diezgan ilgi mums neradās iespēja to noskatīties - bijām nokavējuši (relatīvi īso) posmu, kad "Ausma" Rīgas kinoteātros bija regulāri sastopama, un tikai Riga IFF laikā beidzot sakrita mūsu iespējas un "Ausmas" izrādīšana. Tagad sajūtas gan ir sarežģītas.

Starp "The Future" un "Ten New Songs" pagāja deviņi gadi, no kuriem lielu daļu (veselus piecus gadus) Koens pavadīja klosterī kalnos, droši vien, mēģinot izārstēties no Casio sintezatora nodarītajam kaitējumam savai psihei. Rezultātā radušās desmit jaunās dziesmas, protams, būtu pārspīlēti saukt par jaunām - gan tālab, ka melodiski un aranžējumos Koens te drīzāk atgriežas pie pats savas pagātnes, gan tālab, ka, piemēram, dziesmu "My Secret Life" viņš bija sācis rakstīt jau 1988.gadā.

Vispār jau es "The Black Dahlia" izlēmu lasīt galvenokārt tādēļ, ka pirms kāda laika, neko ļaunu nedomādams, biju šo grāmatu iekopējis savā Kindle (bez konkrētiem plāniem to reāli arī lasīt), un tagad sanāca tā, ka neko citu nelasītu tur uzreiz ieraudzīt nevarēju, tāpēc pieņēmu - lai jau būs, var izlasīt. Kā nekā pirms kaut kādiem gadiem bija arī filma pēc šīs grāmatas motīviem. Protams, man pat mazāko aizdomu nebija, ka es varētu būt šo filmu arī redzējis - taču nupat tieši to noskaidroju. Tiesa, jau tad rakstīju, ka esmu par šo filmu teju visu jau aizmirsis, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka desmit gadus vēlāk neko neatceros.

Restorānvagons jaunajā sezonā pie lasītājiem atgriežas ar priecīgām vēstīm un ar skumjām arīdzan. Vilcieniņu Meistarība 2016./2017.gadā tomēr notiek, pretēji iepriekš izskanējušajām runām, ka līdz ar Latvijai nerezultatīvajām Vasaras Olimpiskajām spēlēm Latvijas sportā tiks noteiktas stingras prioritātes un turpmāk visiem sportot gribētājiem būs izvēle tikai un vienīgi starp skeletonu un šķēpmešanu. Taču dalībnieku VM šoruden patiešām ir daudz mazāk - kamēr iepriekšējās sezonās Meistarībā bija veseli 18 dalībnieki, tagad to atlicis tikai divpadsmit. Vēl pāris soļi, un būs tik maz dalībnieku kā Latvijas futbola Virslīgā, vienīgā cerībā, ka vismaz interese par VM saglabāsies drusku augstākā par Virslīgu līmenī. "Restorānvagona" redakcija mēģināja noskaidrot, kas tieši ir par iemeslu šādam dalībnieku skaita kritumam, bet pagaidām nekas prātīgs mums nav tapis zināms. Kad mēģinājām sazvanīt Ilzi, Vilcieniņu meistarības organizētāju, izrādījās, ka viņa esot "komandējumā ārzemēs" un mums atzvanīšot "drīzumā". Figu! Ne nu atzvanīja, ne nu kas. Meistarību ir pametis līdzšinējais Tikumības komisijas vadītājs Edijs, kurš, kā runā kuluāros, pēdējā laikā esot pārmērīgi nodarbināts ar materiālu tikumisko vērtēšanu Saeimas komisijās - pētot dažādus žurnālus un kino filmas un atzīstot tos par tikumīgiem vai nē. Tā kā mums ir pamatotas aizdomas, ka "Restorānvagonam" ar tikumību ir tā kā ir, vaicāt jebko Edijam mums ir gluži vienkārši bail. Tad nu atliek tikai minēt un zīlēt nefiltrētā alus biezumos.

Sākšu ar atkāpi, kurai nav sevišķas saistības ar izrādes saturu. Kļūdas pēc (tā kā uz biļetēm šādas informācijas nebija) mēs gandrīz aizgājām uz "Mēdeju", nevis "Graņonku" (tiesa, ir iegādātas biļetes arī uz "Mēdeju", bet tās laiks pienāks novembra beigās), un stāvot pie zāles durvīm, konstatējām, ka ļoti liela daļa teātra apmeklētāju savā starpā sarunājās latviešu valodā. "Ok," padomājām mēs, "tas droši vien ir Gunas Zariņas un Nastavševa dēļ." Taču vēlāk izrādījās, ka arī "Graņonkas" skatītāju vidū biežāk dzirdēja sarunas latviešu un nevis krievu valodā. Protams, var jau arī šeit izmantot atrunu, ka Elmārs Seņkovs tak iestudē arī Nacionālajā un Valmierā, turklāt vēl Jekaterina Frolova daudziem latviešiem ir zināma kā seriāla "UgunsGrēks" varone, bet realitāte ir tāda, ka Rīgas krievu teātrī skatītāju vidū ir daudz latviešu un noteikti - vairāk nekā krievu Rīgas latviešu teātros. Laikam reālākā teorija ir tāda, ka vietējie krievvalodīgie teātramīļi (neskaitot tos, kuriem ir pieņemams, piemēram, JRT) vairāk iet uz Krievijas teātru viesizrādēm un mazāk - uz vietējo darboņu izrādēm, jo tiešām negribētos domāt, ka Rīgas krieviem kultūras programmu galvenokārt nodrošina "Динамо" hokeja komandas spēles. Ok, šis būtu pateikts, pievērsīšos izrādei.

Pērn bijām uz ceļojošo festivālu "Vadātājs" Saldū, šīs sezonas ievadā tikām devāmies uz tā vizīti Līgatnē. Braucām piecatā - ar Ilzi, Elīnu un Reini. Sākumu gan nokavējām, līdz ar to no divām īsfilmām redzējām vien otrās beigas, bet tālāko programmu gan varējām izbaudīt pilnībā. Pati norises vieta bija interesanta - kultūras nama interjerā dominē tas dīvainais tautiskums, kurš droši vien nācis no ulmaņlaikiem, bet savā stilistikā īpaši neatšķiras no padomju ēras urrā-patriotisma. Plus, tā kā pasākuma aprakstā bija teikts, ka ierašanās ir ar groziņiem, mēs arī bijām drusku pacentušies (ok, patiesībā centusies bija Marina) ar šādu tādu našķu sarūpēšanu, bet nācās secināt, ka mums vēl tāls ceļš ejams līdz vietējo kvalitātei, kas bija patiešām groziņus paņēmuši groziņos, apgādājušies ar galdautiņiem un kvalitatīvi iekārtojušies pie galdiem zāles malās. Mūsu kompānija tikām tika pie sava galda pašā centā, tas arī bija iepriecinoši, turklāt turpmāk varēšu zīmēties, ka esmu nesis galdu kopā ar "Mantas" bundzinieku Raiti, bet licis to kopā - ar pašu Šubrovski.

Marģera Zariņa "Viltotais Fausts" atbilstoši Guntim Berelim ir uzskatāms par savdabīgu postmodernisma enciklopēdiju latviešu literatūrā - tajā autors (kas patiesībā primāri laikam tomēr bija komponists) izmēģina roku visdažādākajos stilos, žanros un paņēmienos, kā tādā kārtīgā pavārgrāmatā saliekot vienkopus smalkus desertus, gruntīgus zemnieku paēdienus un vienkārši neizprotamus mistrojumus. Savulaik (domājams, kādā 9.-10. klasē) biju šo grāmatu jau lasījis, atsevišķas epizodes bija atmiņā iespiedušās, bet tagad - atradis šo grāmatu savā plauktā - izlēmu to pārlasīt, lai saprastu, kā tad man šī "Papildinātā un pārlabotā pavārgrāmata" garšos tagad - kā lasītājam ar lielāku gan literāro, gan dzīves bagāžu. Un tagad īstas pārliecības par to, vai tā bija gudri darīt, man vairs nav.

Kādu laiku "Twilight Struggle" ieņēma pirmo vietu BoardGameGeek galda spēļu topā, un tas, domājams, ir zināms kvalitātes rādītājs, jo par laimi galda spēles nav tik ļoti plašas masas piesaistošas, lai to topu virsotnēs varētu mitināties Drake, Nicky Minaj un grupa "Musiqq". Un būtu bijis ļoti negaidīti, ja uz Arņa un Lauras piedāvājumu aizdot mums šo spēli mēs būtu atbildējuši noraidoši. Tagad esam trīs reizes "Twilight Struggle" izspēlējuši un, domājams, varu kaut kādu viedokli par to izteikt.

Tik dīvainas pieredzes kino kā "Tēvi tur" skatīšanās Cafe Film Noir "Lielā Kristapa" ietvaros man vēl nav bijis. Sākotnēji Marina un es bijām vienīgie skatītāji, tad ieradās vēl viens čalis, bet filma gan nē. Izrādījās, ka kaut kādu problēmu dēļ filma nebija pieejama. Meitenes, kas bija atbildīgas par pasākuma norisi, bija ļoti pretimnākošas un bija žēl viņu par to, kā iegrozījušies apstākļi. Bija mēģinājums laist filmu uz projektora no Interneta, bet ar to arī bija problēmas. Brīžiem jau šķita, ka mēs neko neskatīsimies, tomēr 45 minūtes pēc noteiktā sākuma laika filmu mums tomēr sāka rādīt. Un tagad jāatzīst - man ir nopietnas šaubas par to, vai maz bija vērts.