Šodien, dārgie bērni, mūsu tēma būs dižais Vadonis. Jūs jau noteikti daudz zināt par mūsu Vadoņa dzīvi, bet kā teicis pats Ļeņins, atkārtošana ir zināšanu māte, bet visas valsts pamatā ir veselīga ģimene, kurā mātei noteikti ir jābūt. Tāpēc mēs sāksim visu no pašiem pirmsākumiem.

Kaut kā pēdējos gados dažādi rokmūzikas lielākie dinozauri priecē ar izcili kvalitatīviem albumiem, pat grūti saprast, kas tieši tam kļuvis par iemeslu, bet itin daudziem no viņiem izdodas apliecināt, ka vecums nav šķērslis teicamas mūzikas radīšanai, un jaunākais Koena ieraksts šajā ziņā noteikti nav izņēmums.

Cik dīvaini gan mūsdienu pasaulē sanāk - tu kā cilvēks līdz ar laiku mainies, bet kaut kur Interneta dzīlēs turpina dzīvot tava pagātnes versija, kurai the Cure ierakstu klausīšanās šķita nomācoša un garlaicīga, turklāt vēls tas pagātnes tu pat vārdu albums rakstīja ar garo "ū". Ja tam pagātnes Raimondam kaut kad 2007.gadā tu būtu piedāvājis aiziet uz koncertu, lai tur trīs stundas paklausīties Roberta Smita gauduļošanā (turklāt vēl pašam samaksāt par biļeti!), pagātnes Raimonds būtu sarakstiski tev atbildējis: "Jā, protams! Un vēl komplektā vari man rīklē ieliet karstu svinu!" Bet 2016.gada Raimonds, uzzinājis, ka labvēlīgas apstākļu sakritības rezultātā viņa un The Cure ceļi pārklāsies Budapeštā, ilgi nedomāja un uz koncertu sarunāja līdzi aiziet arī trīs savus kolēģus.

Nez kādēļ uz "Dukšiem" itin ilgi nevarēju saņemties aiziet - ar laiku it kā nav kritiski, kā nekā pie Eģika uz Garkalni parasti nebraucu, līdz ar to teātra apmeklējumiem sava tiesa laika atliek. Tēmas dēļ it kā aizspriedumiem rasties nevajadzētu, līdz ar to tikai loģiski, ka kaut kad beidzot tā diena pienāca, kad mēs gājām noskaidrot, kas tad īsti ir tie "Dukši".

Uz Marinas ierosinājumu skatīties jaunāko Almadovara filmu reaģēju ar lielu devu piesardzības - kaut kā pārāk svaigā atmiņā bija "Los Amantes Pasajeros", par kuru būtu ļoti liels pārspīlējums teikt, ka man šī filma būtu patikusi. Es apzinos, ka nav tā, ka visas Almadovara filmas būtu absurdas seksa komēdijas, kuru darbība risinās lidmašīnās, bet kaut kā drusku viņš savu tēlu manās acīs ar šo lenti bija sabojājis. Tomēr filmas "Julieta" apraksts un gan kritiķu, gan skatītāju vērtējums lika gaidīt, ka šajā filmā būs kas vairāk nekā appīpējušies homoseksuāli stjuarti.

Šis būs viens diezgan sāpīgs un visticamākais arī saraustīts teksts. "Ausmu" es neapšaubāmi ļoti gribēju redzēt - kā nekā tā tika iekļauta Eiropas kino akadēmijas labāko filmu sarakstā, tieši šo filmu Latvija izvirzījusi Oskaram, saņēmusi čupiņu Lielo Kristapu, kritikas apjūsmota un slavināta, tā manī raisīja pamatīgu interesi. Vienlaikus mazliet piesardzības tāpat bija - Lailas Pakalniņas vārds man neizbēgami asociējas ar "elitāru" kino, proti, tādu, kura veidotāji maz domā par "skatītāju parasto" un nesatraucas par tādu banālu detaļu kā skatītāja izklaidēšana. Tiesa, diezgan ilgi mums neradās iespēja to noskatīties - bijām nokavējuši (relatīvi īso) posmu, kad "Ausma" Rīgas kinoteātros bija regulāri sastopama, un tikai Riga IFF laikā beidzot sakrita mūsu iespējas un "Ausmas" izrādīšana. Tagad sajūtas gan ir sarežģītas.

Starp "The Future" un "Ten New Songs" pagāja deviņi gadi, no kuriem lielu daļu (veselus piecus gadus) Koens pavadīja klosterī kalnos, droši vien, mēģinot izārstēties no Casio sintezatora nodarītajam kaitējumam savai psihei. Rezultātā radušās desmit jaunās dziesmas, protams, būtu pārspīlēti saukt par jaunām - gan tālab, ka melodiski un aranžējumos Koens te drīzāk atgriežas pie pats savas pagātnes, gan tālab, ka, piemēram, dziesmu "My Secret Life" viņš bija sācis rakstīt jau 1988.gadā.

Vispār jau es "The Black Dahlia" izlēmu lasīt galvenokārt tādēļ, ka pirms kāda laika, neko ļaunu nedomādams, biju šo grāmatu iekopējis savā Kindle (bez konkrētiem plāniem to reāli arī lasīt), un tagad sanāca tā, ka neko citu nelasītu tur uzreiz ieraudzīt nevarēju, tāpēc pieņēmu - lai jau būs, var izlasīt. Kā nekā pirms kaut kādiem gadiem bija arī filma pēc šīs grāmatas motīviem. Protams, man pat mazāko aizdomu nebija, ka es varētu būt šo filmu arī redzējis - taču nupat tieši to noskaidroju. Tiesa, jau tad rakstīju, ka esmu par šo filmu teju visu jau aizmirsis, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka desmit gadus vēlāk neko neatceros.

Restorānvagons jaunajā sezonā pie lasītājiem atgriežas ar priecīgām vēstīm un ar skumjām arīdzan. Vilcieniņu Meistarība 2016./2017.gadā tomēr notiek, pretēji iepriekš izskanējušajām runām, ka līdz ar Latvijai nerezultatīvajām Vasaras Olimpiskajām spēlēm Latvijas sportā tiks noteiktas stingras prioritātes un turpmāk visiem sportot gribētājiem būs izvēle tikai un vienīgi starp skeletonu un šķēpmešanu. Taču dalībnieku VM šoruden patiešām ir daudz mazāk - kamēr iepriekšējās sezonās Meistarībā bija veseli 18 dalībnieki, tagad to atlicis tikai divpadsmit. Vēl pāris soļi, un būs tik maz dalībnieku kā Latvijas futbola Virslīgā, vienīgā cerībā, ka vismaz interese par VM saglabāsies drusku augstākā par Virslīgu līmenī. "Restorānvagona" redakcija mēģināja noskaidrot, kas tieši ir par iemeslu šādam dalībnieku skaita kritumam, bet pagaidām nekas prātīgs mums nav tapis zināms. Kad mēģinājām sazvanīt Ilzi, Vilcieniņu meistarības organizētāju, izrādījās, ka viņa esot "komandējumā ārzemēs" un mums atzvanīšot "drīzumā". Figu! Ne nu atzvanīja, ne nu kas. Meistarību ir pametis līdzšinējais Tikumības komisijas vadītājs Edijs, kurš, kā runā kuluāros, pēdējā laikā esot pārmērīgi nodarbināts ar materiālu tikumisko vērtēšanu Saeimas komisijās - pētot dažādus žurnālus un kino filmas un atzīstot tos par tikumīgiem vai nē. Tā kā mums ir pamatotas aizdomas, ka "Restorānvagonam" ar tikumību ir tā kā ir, vaicāt jebko Edijam mums ir gluži vienkārši bail. Tad nu atliek tikai minēt un zīlēt nefiltrētā alus biezumos.

Sākšu ar atkāpi, kurai nav sevišķas saistības ar izrādes saturu. Kļūdas pēc (tā kā uz biļetēm šādas informācijas nebija) mēs gandrīz aizgājām uz "Mēdeju", nevis "Graņonku" (tiesa, ir iegādātas biļetes arī uz "Mēdeju", bet tās laiks pienāks novembra beigās), un stāvot pie zāles durvīm, konstatējām, ka ļoti liela daļa teātra apmeklētāju savā starpā sarunājās latviešu valodā. "Ok," padomājām mēs, "tas droši vien ir Gunas Zariņas un Nastavševa dēļ." Taču vēlāk izrādījās, ka arī "Graņonkas" skatītāju vidū biežāk dzirdēja sarunas latviešu un nevis krievu valodā. Protams, var jau arī šeit izmantot atrunu, ka Elmārs Seņkovs tak iestudē arī Nacionālajā un Valmierā, turklāt vēl Jekaterina Frolova daudziem latviešiem ir zināma kā seriāla "UgunsGrēks" varone, bet realitāte ir tāda, ka Rīgas krievu teātrī skatītāju vidū ir daudz latviešu un noteikti - vairāk nekā krievu Rīgas latviešu teātros. Laikam reālākā teorija ir tāda, ka vietējie krievvalodīgie teātramīļi (neskaitot tos, kuriem ir pieņemams, piemēram, JRT) vairāk iet uz Krievijas teātru viesizrādēm un mazāk - uz vietējo darboņu izrādēm, jo tiešām negribētos domāt, ka Rīgas krieviem kultūras programmu galvenokārt nodrošina "Динамо" hokeja komandas spēles. Ok, šis būtu pateikts, pievērsīšos izrādei.