Kazhes pierakstu burtnīca

Ja nekļūdos, šī man varētu būt desmitā noskatītā Fransuā Ozona filma. Ja ņem vērā, ka kopumā uz šo brīdi viņam ir 15 pilnmetrāžas kinolentes (tiesa, ar to skaitīšanu ir iespējami varianti), jāatzīst, ka viņa daiļradi esmu iepazinis itin labi, turklāt galīgi nav tā, ka sevi uzskatītu par lielu viņa cienītāju. Un nav arī tā, ka visas redzētās filmas būtu uz mani atstājušas sevišķi lielu iespaidu - laikam joprojām vislabākās emocijas man viņa vārds raisa filmas "8 sievietes" dēļ (kas nav pārsteidzoši, jo filmu par lielāku skaitu sieviešu viņa krājumā līdz šim nav bijis). Tomēr tagad varu teikt, ka "Mājā" varētu tagad būt manās acīs ieņēmusi otro vietu šajā sarakstā.

Lēdija no Šanhajas ne tuvu nav tik leģendām un slavas apvīta filma kā Orsona Velsa slavenākais darbs kino - "Pilsonis Keins", taču arī šī filma ir vēsturiski gana nozīmīga. Arī te pats Velss atveido galveno lomu, līdzās režisēšanai veicis producenta un scenārista pienākumus un labi, ka vismaz mūziku vēl nav pats rakstījis. Tikām viņa ekrāna partnere te ir Rita Heivorta, ar kuru filmas uzņemšanas laikā Velss vēl bija precējies (lai arī laulība straujiem soļiem bruka), bet uz tās iznākšanas laiku - vairs nē. Tiesa, viņu ekrāna saspēle laikam jau tam šeit ir gana atbilstoša - stāsts par jūrnieka un bagātā advokāta sievas dēku pat īsti šīs filmas sāls.

Turpinām par Vilcieniņu meistarību ziņot gaužām nesteidzīgi – droši vien, šajā reizē mēs vainosim sesijas tuvošanos. Sevišķi pārliecinošs šis arguments gan nav, jo normāls students jau mēnesi pirms sesijas vēl nav īsti noskaidrojis, kādus priekšmetus šajā semestrī viņš mācās, nemaz nerunājot par tādiem smalkumiem kā pasniedzēja pazīšana sejā.

Virtuves kabarē Gapoljeri sava debijas albuma iznākšanas termiņu bija noteikuši uz 2018.gadu, taču sagadījās tā, ka dienasgaismu (precīzāk mākslīgo apgaismojumu, jo atklāšana notika iekštelpās vakarā) ieraudzīja jau 2016.gada nogalē. Albuma prezentāciju klubā "Melnā Piektdiena" apmeklēt bija svēta lieta - ir taču svarīgi būt vienam no pirmajiem, kas varēs mājas apstākļos klausīties pilnīgi oficiālu "Gapoljeru" ierakstu.

"Sievietes uz nervu sabrukuma robažas" ir viena no trakajām Almodovara filmām - tām kinolentēm, kur visi tēli ir spridzinošas emociju bumbas, situācijas ir gaužām mazticamas un tu pat sevišķi necenties sevi pārliecināt par to, ka uz ekrāna notiekošais nav iespējams. Varbūt tas šeit nav gluži tik radikāli jūtams kā Los amantes pasajeros.

Perfektā slepkavība ir populāra tēma kino mākslā, un gandrīz vienmēr, cik labi lai šī slepkavība nebūtu saplānota, beidzas viss bēdīgi. Faktiski tas pats parasti kino notiek arī cita veida perfekta nozieguma gadījumā - būtu tā laupīšana, zādzība vai kāda cita veida blēdība, visbiežāk kino scenāristi vispirms uzbur izcili īstenotu noziegumu, bet pēc tam ļauj tam sabrukt kāda sīkuma vai piemirstas detaļas dēļ. Hičkoka filma “Virve” ir un nav vēl viens ieraksts šajā kategorijā.

Pupociklu vasara nav viens no tiem pašmāju kolektīviem, kas ar koncertiem savus cienītājus priecē regulāri, tomēr viņu uzstāšanās "Aptiekā" bija jau otrais koncerts 2016.gadā, un būtu bijis grēks laist garām iespēju redzēt maestro Turaidu Petrovu, Mariušu Mukačvāru un ko nu Dieviņš piespēlējis pie bungām. Šajā reizē bundzinieka funkcijas pildīja Pāvils Bobrovskis (darbojies arī tādās grupās kā "Exit", "Linga" un "Gelousy").

Nez kādēļ man vienmēr bija šķitis, ka "film noir" pēc definīcijas ir krimiķi, taču izrādās, ka šī žanriskā piederība nemaz nav obligāta. Tiesa, "Gilda" šī kino paveida kanonā mazliet tā kā skaitās izņēmums, bet vismaz otrajam raksturīgākajam kritērijam tā atbilst lieliski - Ritas Heivortes atveidotā Gilda ir viena no Holivudas ikoniskākajām femme fatale jeb liktenīgajām sievietēm. Un, protams, šajā filmā ir daudz aizkadra balss, kas arī ir ļoti raksturīga film noir pazīme.

Pēdējo gadu vienas no ievērojamākajām Eiropas filmas skatīšanās procesa spilgtākais brīdis droši vien bija Marinas jautājums: "Nez, vai kaimiņi skatās šo filmu kopā ar mums?" Tā kā šis jautājums izskanēja aptuveni pa vidu desmit minūtes ilgai lesbiešu seksa ainai, tas bija vietā. Mana pirmā reakcija bija, ka nav jau tas tik skaļi, lai blakus dzīvokļos kādam rastos sajūta, ka viņš mitinās blakus lesbietēm, bet tad nāca īstā apjauta - mēs filmu skatījāmies ar projektoru uz sienas un ar atvērtām žalūzijām. Grūti bija teikt, cik reāli tas būtu, ka ziemas vakarā kāds pagalmā mums sastādītu kompāniju filmas baudījumā, bet katram gadījumam žalūzijas nolaidu.

Šis ir ļoti rets gadījums - grāmatu "Marsietis" es izlasīju pēc filmas noskatīšanās. Parasti sanāk otrādi, turklāt visbiežāk es ar pārsteigumu uzzinu, ka kāda manis izlasīta grāmata nule piedzīvojusi ekranizāciju. Un droši vien normālos apstākļos es nemaz nebūtu saņēmies to lasīt, ja vien tā nebūtu iekļauta mūsu biroja grāmatu pulciņa plānos. Tad nu ņēmu un izlasīju šo itin lielo ievērību guvušo darbu.