Kazhes pierakstu burtnīca

Ar Krievijas grupu "Gromika" mani iepazīstināja Edijs, paņemot tās disku līdzi uz Kāpu. Viņš pats, savukārt, ar šo ansambli no Petrozavodskas ansambli iepazinās Tallinas mūzikas nedēļā un atzina to par labu esam. Ja tev ir jautājumi par grupas nosaukumu, tad tas ir savienojums no padomju politiķa Gromiko un vārda "gromka" jeb skaļi. Grupai ir arī īpašs skatuves tēls - fonā vienmēr ir atrodams Andreja Gromiko fotoattēls, bet paši mākslnieki uzstājas pelēkos uzvalkos ar uzkrāsotām uzacīm Brežņeva gaumē. Jautājums tomēr, protams, nav par to, kā grupa izskatās, bet gan kādu mūziku tā spēlē.

Mums virtuvē pie flīzēm ir pielīmēta lapiņa ar uzrakstu "Durbe", kas vēsta par to, ka 2016.gadā ceļojumā uz turieni mums būs lemts doties. Nav gan precizēts, vai ar to ir domāta Durbe - pilsēta, Durbes ezers, Durbe - upe vai Durbes pils pie Tukuma. Taču droši ir tas, ka mans laivu brauciens pa Durbi neļauj šo punktu uzskatīt par izpildītu, jo ceļojumu uz Durbi 2016.gadā izlozē dabūja Marina. Tikām mans ceļojums uz Zolitūdi sen jau ir izpildīts.

Šoreiz, manu mazo lasītāju, pastāstīšu tev par diviem mūsu pēdējā laikā izbraucieniem ar velo - uz Sloku un Jelgavas - Elejas - Mežotnes trīsstūri.

Šoreiz - nekāda garā apraksta ar notikumiem pa dienām, vairāk - tāds īss emociju pārskats.

Pirms mazliet vairāk kā 20 gadiem "H-Blockx" bija viena no manām iecienītākajām grupām pasaulē - galvenokārt tās, protams, bija sekas tās videoklipu cītīgajai dreijāšanai neilgi dzīvojušajā Rušenieka "RBS TV" kanālā. Šķiet, ka manas simpātijas pret "blokiem" pamatīgi pārdzīvoja televīziju, ne velti vairākus gadus vēlāk no Vācijas pārvedu "Time to Move" kompaktdisku. Tad vēl dažus gadus vēlāk H-Blockx dzīvajā redzēju uzstājamies Skonto stadionā (šķiet, tā bija pirmā reize, kad vispār biju šai stadionā). Un pēc tam - daudzus gadus H-Blockx ne mazākajā mērā manu prātu nenodarbināja, līdz auto braucienā uz Kāpu sākām pārrunāt deviņdesmito gadu mūziku un līdzās Sin with Sebastian atmiņā uzausa arī H-Blockx. Un tad dažas dienas vēlāk, meklējot kādu pazudušu lietu, uzgāju arī "Time to Move" kompaktdisku, kā rezultātā pēdējās dienās atkal esmu klausījies "Risin' High" un citus deviņdesmito gadu vidus vācu reproka grāvējus. Vietā būtu jautājums - kādas tad ir emocijas, izdzirdot šīs dziesmas šeit un tagad?

Šogad Positivus apmeklējums sanāca saīsinātajā variantā - aizbraucām tik vien kā uz festivāla pēdējo dienu. Vasara tomēr ir tik īsa, visādu plānu un ieceru ir daudz, un festivālam, kur man pirmajās divās dienās neviens no galvenajiem māksliniekiem acumirklīgu reakciju "o, to gan nedrīkst laist garām" un arī draugu uzlidojums un "pilnīgs festivāls" sajūtas nav gaidāms, par savu vietu kalendārā nākas cīnīties jo spraigi. Mūzikas aktualitātēm es sekoju itin švaki, līdz ar to bez Elijas Goldinas un M83 varu itin mierīgi arī iztikt, Igijs Pops gan ir pilnīgi cita lieta.

Man pašam patīk rakstīt stāstus (šogad gan nekas jauns, cik atceros, nav tapis. varbūt nākamnedēļ?), bet lasu tos biežāk bez sevišķas sajūsmas - tādā ziņā, ka kāda autora iepazīšanai man labāk patīk ķerties pie pamatīgākiem darbiem. Vienlaikus - parasti izvairos no pārmērīgi garām grāmatām. Un stāstu krājumi jau paši par sevi nav slikti, ja vien tie ir autora paša iecerēti. Līdzīgi kā man nav iebildumu pret mūzikas ierakstiem, kurus veido tematiski nesaistītas dziesmas, bet par visām varītēm cenšos izvairīties not tā, lai manā fonotēkā (kopš to veidoju apzināti un mērķtiecīgi) parādītos kādas "best of" izlases. Elisas Manro stāstu krājums "Dārgā dzīve" manās rokās nonāca gan tālab, ka šī Kanādas rakstniece relatīvi nesen (pirms dažiem gadiem) saņēma Nobela prēmiju, gan tādēļ, ka citās formās, kā vien īsprozā, Manro tā īsti neraksta, līdz ar to - ko gan citu no viņas darbiem lasīt, ja ne stāstus?

Otrais "Sunset Festival" vakars sarūpēja to, par ko pirmajā varēja tikai sapņot, - saulrietu. Vēl tas sarūpēja trīs grupu uzstāšanos, par ko arī sniegšu savu atskaiti.

Pērno Jāņu pasākumu - Miķeļtorņa Spartakiādi pārsist vērienā nevienam šogad īsti nebija iekšā, līdz ar to jautājums par to, ko īsti darīt šajos Jāņos, risinājās kaut kā īpaši lēnām un nesteidzīgi. Varianti tika cilāti daudzi un dažādi, bet galavārdu, ja nekļūdos, teica Edijs, paziņojot: Hījumā! Un patiesi - kālab gan lai neaizbrauktu uz Igaunijas otru lielāko salu, lai tur pacept kād' gaļiņ', iedzert kād' aliņ' un uzdziedāt kād' dziesmiņ'? Savācāmies astoņu cilvēku sastāvā: Baiba, Irbe, Ilze, Edijs, Anita, Raitis, Marina un es. Puslīdz sarunājām, ko ēdīsim, ko ņemsim līdzi un kā brauksim, un tad atlika tik vien kā braukt. Un tad nu mēs braucām (startējām 23.jūnijā ap pulksten deviņiem).

Pirms rakstīt par "Sunset festival" pirmā vakara koncertiem (primāri, protams, Damien Rice uzstāšanos), pievērsīšos organizatorisko jautājumu vērtējumam un manam skatījumam uz šīm lietām. Jāatzīst, ka organizētājiem un apmeklētājiem gaužām nepalaimējās ar laikapstākļiem - pēc ilgāka karsta laika perioda 3.jūlijs bija pirmā vēsā un pamatīgi lietainā diena, turklāt vēl kārtīgs lietus sacēlās tieši uz vakaru, proti, koncertu laikiem. Izskatījās, ka šādam pavērsienam īpaši nebija gatavi arī dzērienu tirgotāji, jo laiks bija tāds, ka drīzāk varētu tirgot karstvīnu nekā alu, un kafijas pieejamība arī bija diezgan niecīga. Protams, man kā cilvēkam pie stūres un vēl kafijas nedzērājam šis jautājums nebija īsti aktuāls.