Pērn bijām uz ceļojošo festivālu "Vadātājs" Saldū, šīs sezonas ievadā tikām devāmies uz tā vizīti Līgatnē. Braucām piecatā - ar Ilzi, Elīnu un Reini. Sākumu gan nokavējām, līdz ar to no divām īsfilmām redzējām vien otrās beigas, bet tālāko programmu gan varējām izbaudīt pilnībā. Pati norises vieta bija interesanta - kultūras nama interjerā dominē tas dīvainais tautiskums, kurš droši vien nācis no ulmaņlaikiem, bet savā stilistikā īpaši neatšķiras no padomju ēras urrā-patriotisma. Plus, tā kā pasākuma aprakstā bija teikts, ka ierašanās ir ar groziņiem, mēs arī bijām drusku pacentušies (ok, patiesībā centusies bija Marina) ar šādu tādu našķu sarūpēšanu, bet nācās secināt, ka mums vēl tāls ceļš ejams līdz vietējo kvalitātei, kas bija patiešām groziņus paņēmuši groziņos, apgādājušies ar galdautiņiem un kvalitatīvi iekārtojušies pie galdiem zāles malās. Mūsu kompānija tikām tika pie sava galda pašā centā, tas arī bija iepriecinoši, turklāt turpmāk varēšu zīmēties, ka esmu nesis galdu kopā ar "Mantas" bundzinieku Raiti, bet licis to kopā - ar pašu Šubrovski.

Marģera Zariņa "Viltotais Fausts" atbilstoši Guntim Berelim ir uzskatāms par savdabīgu postmodernisma enciklopēdiju latviešu literatūrā - tajā autors (kas patiesībā primāri laikam tomēr bija komponists) izmēģina roku visdažādākajos stilos, žanros un paņēmienos, kā tādā kārtīgā pavārgrāmatā saliekot vienkopus smalkus desertus, gruntīgus zemnieku paēdienus un vienkārši neizprotamus mistrojumus. Savulaik (domājams, kādā 9.-10. klasē) biju šo grāmatu jau lasījis, atsevišķas epizodes bija atmiņā iespiedušās, bet tagad - atradis šo grāmatu savā plauktā - izlēmu to pārlasīt, lai saprastu, kā tad man šī "Papildinātā un pārlabotā pavārgrāmata" garšos tagad - kā lasītājam ar lielāku gan literāro, gan dzīves bagāžu. Un tagad īstas pārliecības par to, vai tā bija gudri darīt, man vairs nav.

Kādu laiku "Twilight Struggle" ieņēma pirmo vietu BoardGameGeek galda spēļu topā, un tas, domājams, ir zināms kvalitātes rādītājs, jo par laimi galda spēles nav tik ļoti plašas masas piesaistošas, lai to topu virsotnēs varētu mitināties Drake, Nicky Minaj un grupa "Musiqq". Un būtu bijis ļoti negaidīti, ja uz Arņa un Lauras piedāvājumu aizdot mums šo spēli mēs būtu atbildējuši noraidoši. Tagad esam trīs reizes "Twilight Struggle" izspēlējuši un, domājams, varu kaut kādu viedokli par to izteikt.

Tik dīvainas pieredzes kino kā "Tēvi tur" skatīšanās Cafe Film Noir "Lielā Kristapa" ietvaros man vēl nav bijis. Sākotnēji Marina un es bijām vienīgie skatītāji, tad ieradās vēl viens čalis, bet filma gan nē. Izrādījās, ka kaut kādu problēmu dēļ filma nebija pieejama. Meitenes, kas bija atbildīgas par pasākuma norisi, bija ļoti pretimnākošas un bija žēl viņu par to, kā iegrozījušies apstākļi. Bija mēģinājums laist filmu uz projektora no Interneta, bet ar to arī bija problēmas. Brīžiem jau šķita, ka mēs neko neskatīsimies, tomēr 45 minūtes pēc noteiktā sākuma laika filmu mums tomēr sāka rādīt. Un tagad jāatzīst - man ir nopietnas šaubas par to, vai maz bija vērts.

Pārsteidzošā kārtā "The Future" kļuva par uz to laiku veiksmīgāko Koena albumu viņa dzimtajā Kanādā, un arī ārpus tās ieraksta panākumi bija labāki kā viņa iepriekšējiem veikumiem, par spīti tam, ka neviena šī albuma dziesma nav iegūlusi Koena zelta dziesmu fondā, un patiesībā vismaz manās acīs šis varētu būt pats garlaicīgākais no viņa ierakstiem.

Brauciens uz Liepāju no vienas puses notika teātra dēļ - "Vecās dāmas vizīti" es patiešām gribēju redzēt, lai arī neloloju ilūzijas, ka tā varētu būt sevišķi laba. Taču tāpat vien dzīties pāri puslatvijai tikai vienas izrādes dēļ galīgi nav manā dabā, līdz ar to brauciens bija divdiennieks, ietilpinot tajā arī citas aktivitātes līdzās sēdēšanai pārāk tuvu skatuvei.

Agotas Kristofas triloģijas otro daļu neizdevās iegūt elektroniskā formātā, līdz ar to pasūtināju vien to grāmatas veidā, kas patiesībā arī ir itin jauki. Atgādināšu pirmās daļas sižetu - vārdā nenosaukta kara (faktiski - 2.Pasaules karš) māte savus divus dēlus - dvīņus - nogādā pie viņu vecmammas mazpilsētā, kamēr pati turpina dzīvi lielajā pilsētā (vārdā nesauktā Budapeštā). Zēni ir ļoti apdāvināti, bet nešķirami viens no otra. Viņi veic dīvainus vingrinājumus, pastāvīgi trenējas un "studē", lai arī skolā neiet. Mamma un viņu mazā pusmāsa iet bojā. Nomirst vecmamma. Viens no brāļiem un viņu tētis dodas pāri robežai uz Rietumiem. Tētis neizdzīvo, brāļi tālāk dzīvos šķirti.

Lai arī tas biju es, kas ierosināja teātra pulciņa izbraucienu uz Liepāju, patiesībā es biju morāli gatavs tam, ka skatāmā izrāde - "Vecās dāmas vizīte" - nebūs nekas satriecošs. Pat abstrahējoties no tā apstākļa, ka par Dirrenmata lugām es sajūsminājos laikā, kad man bija drusku pāri 20, tas galīgi nav garantēts, ka no literāra darba, kas man patīk, sanāks izrāde, ko apjūsmošu. Un ar šo konkrēto iestudējumu bažām pamatu radīja gan Liepājas teātra ne tik gludā biļešu tirdzniecība uz izrādi, gan apstāklis, ka neviena no vadošajām Latvijas teātra kritiķēm nebija pacentusies šo izrādi uz karstām pēdām novērtēt (proti, visai ticami, ka neko lielu no tās negaida), gan vispār apstāklis, ka Rietumu komēdiju iestudēšana ir gaužām sarežģīta padarīšana, kur ir ļoti liels risks iekrist bezgaumības un stulbuma muklājā. Līdz ar to gatavs es biju uz ļaunāko.

Re - pēc zināmā pārtraukuma filosofu un "Mantas" kopprojekts "Buržuāziskās filosofijas marasms" (BFM) nāca klajā ar kādu jaunu pasākumu, kas nav saistīts ar pulkveža Bihovska tāda pat nosaukuma traktātu! Par godu 2016.gada rudens Zinātnieku naktij neliela BFM apakškopa - Ainārs Kamoliņš un Edgars Šubrovskis uzstājās ar muzikāli absurdu priekšlasījumu par IX gadsimta mūka Fredegīza no Tūras vēstulēm, kurās viņš centās pierādīt kādu filosofiski un reliģiski būtisku apgalvojumu - ka Tumsa pastāv. Lieki teikt, ka tajos laikos Fredegīzam nebija informācijas par to, ka zem Tumsas vārda kādreiz skanēs tādas dziesmas kā "Katram savu Atlantīdu" un "Lietus dārzs", bet par tās solistiem kļūs tādi personāži kā Valters un Kaža.

Trifo pirmo filmu par Antuānu Duanelu (400 Blows) es skatījos pirms 12 gadiem. Tagad, izlaižot otro un trešo, esmu noskatījies ceturto šīs sāgas filmu, kas ir itin loģiski, ja ņem vērā, ka arī Trifo bija nepieciešams aptuveni tikpat daudz laika, lai nonāktu līdz šai filmai. Nav tā, ka es visos sīkumos atcerētos pirmo no filmām, bet patiesībā tā ir diezgan atmiņā paliekoša (ja jau atmiņu ir pietiekami daudz pēc tik ilga laika), līdz ar to gluži pilnīgi svešs galvenais varonis man nebija, lai arī iepriekšējo reizi viņš bija redzēts kā pusaudzis, bet tagad - itin pieaudzis.