Kazhes pierakstu burtnīca

Iepriekš dzirdētie viedokļi par izrādi "Rīga. Urbānie mīti" bija diezgan pretrunīgi, lai gan vienlaikus - varbūt arī ne tik ļoti pretrunīgi. Bija cilvēki, kam izrāde šķita smieklīga un patika, un bija tādi, kuriem tā šķita smieklīga, bet nepatika. Neatceros dzirdējis, ka kāds būtu teicis, ka tā būtu vērtīgs un nozīmīgs iestudējums, kaut kas inovatīvs un latviešu teātrim absolūti nepieciešams. Jautājums faktiski drīzāk ir par to, cik daudz katrs no tās bija gaidījis un cik rezultātā saņēmis.

Sāksim ar ievadu, kāpēc šāda padarīšana vispār notika. Guvu mācību tajā, ka rūpīgāk jāizvēlas vārdi. Kad tu cilvēkam saki "pēc Telpu Orientēšanās Kuldīgas ielā būs pieejama kūka", ir tikai loģiski, ka šis cilvēks to uztver tā, ka vispirms Kuldīgas ielā būs telpu orientēšanās, bet pēc tam kūka. Jo īpaši, ja šis cilvēks ir Arnis. Ne par kādu Telpu Orientēšanos es pat domājis nebiju (izņemot to, kas Telpu Orientēšanās līga), bet izteiktā piezīme par sacensībām Kuldīgas ielā uzreiz motivēja pārdomām. 65 kvadrātmetros (ieskaitot balkonu) nekādu izcilu orientēšanās distanci tu neizplānosi, turklāt vēl tu īsti nevari normāli nodrošināt, ka viesi nenāks iekšā, iekams nebūs veikuši distanci (proti - tu vari likt viņiem tusēt kāpņutelpā, bet tas nav baisi elegants variants). Ko tādu varētu uztaisīt salīdzinoši vienkārši un vienlaikus - gana kvalitatīvi un atraktīvi? Ne sevišķi ilgu pārdomu rezultātā radās doma par mini orientēšanās labirintu.

Izskatīgā un turīgā Laura ir brutāli nogalināta - divstobrenes šāviena rezultātā viņai ir nonesta galva. Policijas uzmanības lokā galvenie aizdomās turamie ir viņas līgavainis Šelbijs Kārpenters (izputējušas bagātnieku ģimenes atvase, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem un pārtiek no sieviešu dāvanām) un viņas labākais draugs Voldo Laidekers - populārs žurnālists, kuram raksturīga ļoti ciniska pasaules uztvere. Jāatzīst, ka brīžiem itin aizdomīgi uzvedas arī policists Marks Makfersons, kuram uzticēta slepkavības izmeklēšana - viņš visai acīmredzami kļūst apsēsts ar nogalināto skaistuli un var pat teikt, ka viņā iemīlās.

Pirms kāda laika skatījāmies filmu, kuru Žans Renuārs bija režisējis (La Grande Illusion), tagad pienāca kārta kādai filmai, kurā viņš ir viens no galvenajiem varoņiem. Tiesa, lai arī filmas nosaukums ir "Renuārs", primāri tā nav nedz par to Renuāru, kas kinorežisors, nedz par viņa tēti - slaveno impresionistu Pjēru Ogistu Renuāru. Centrālais tēls tajā ir sieviete - Renuāra vecākā pēdējā modele un Renuāra jaunākā pirmā sieva. Andrē (Katrīna) Heslinga paspēja iedvesmot abus divus izcilos franču mākslas dižgarus, lai arī viņas pašas liktenis kopumā sanāca diezgan skumjš un beidzās ar nāvi trūkumā un aizmirstībā, taču filma nav par viņas vecumdienām, bet gan par 1. Pasaules kara laiku, kad Renuārs tēvs pēdējiem spēkiem par spīti progresējošajam artrītam gleznoja, bet Renuārs jaunākais vēl nebija sevī atradis kino mīlestību, bet gan cīnījās frontē. Taču ārstējot ievainojumu viņš nonāk tēva mājās Francijas Dienvidu piekrastē un sastop tur Andrē.

"Meiteņu un sieviešu dzīves" ir viens no nozīmīgākajiem Elisas Manro stāstu krājumiem, un patiesībā jau tikpat labi to varētu saukt par romānu stāstu veidā - kā nekā centrālā varone visos šajos stāstos ir viena un tā pati, un plus vēl stāsti ir hronoloģiskā secībā, atainojot Delas Džordanas bērnību un jaunību. Tiesa, itin bieži viņa pati nav gluži centrālais personāžs stāstos, bet vairāk tā kā to notikumu lieciniece, bet tas lietas būtību īsti nemaina. Vismaz šobrīd man šķiet, ka būtu itin nepareizi kādu no šī krājuma stāstiem skatīt pilnīgi ārpus tā konteksta un ievietot to stāstu apkopojumā (pieņemot, ka stāstu krājums ir vienots veidojums, kurā ir savs pamats tam, kāpēc stāsts B seko stāstam A, bet "stāstu apkopojums" ir tāda kā labāko dziesmu izlase mūzikas izpildītājam).

Ieplānojot nelielu nedēļas nogales izbraucienu uz Berlīni, šķita diezgan loģiski šajā pasākumā ietvert teātra apmeklējumu. Jau kādu laiku mani bija saistījusi doma par teātri ārzemēs, un Vācija šajā ziņā šķita drošs variants - ir pamats ticēt, ka Latvijas teātra skola nav principiāli atšķirīga no vāciskās tradīcijas, ar valodas barjeru arī problēmām nevajadzētu būt, un vēl arī zināms, ka vācu teātros bieži tiek nodrošināti angliski subtitri, tādējādi arī Marinai būtu iespējams saprast visu uz skatuves notiekošo.

Jā, mēs lieliski zinām, ka tūliņ jau būs noslēgusies Vilcieniņu meistarības 3.kārta, bet mēs vēl par otro uzrakstījuši neesam. Bet šoreiz mums ir patiešām laba atruna - varētu pateikt, ka tas ir alibi. Pretī 13. novembrim vārda dienu kalendārā redzams ieraksts "Eižens". Protams, kāds varētu apgalvot, ka galvenā redaktora dzimšanas dienas dēļ nekad nav aizkavējusies ne London Times, ne avīzes "Pravda" un pat ne Madonas novada laikraksta "Stars" iznākšana, bet mēs taču nevēlamies būt tādi kā visi - ja mēs ballējamies, tad mēs ballējamies. Un punkts. Nevis laižam uz tipogrāfiju zemas kvalitātes materiālu, kas tapis paģiru rītā. Vai arī tā tomēr daram, bet tāpēc ka tas ir stilā. Īsi sakot - jā, visa mūsu redakcija mazliet aizdzērās. Jā, bija saķeršanās ar policiju un vienam čalim nācās pavadīt nakti obezjaņņikā. Tā dzīvē notiek, un mēs par to sevišķi nekaunāmies.

Gasa van Santa "Zilonis" ir visai īpatnēja filma par tēmu "apšaudes amerikāņu skolās", kas neseko nevienai no divām populārākajām pieejām šim jautājumam. Standarta liberālais variants kā izskaidrot Kolumbainas vidusskolas slaktiņu (piem., Maikla Mūra "Bowling for Columbine") ir vainot Amerikas ieroču politiku, sociālo nevienlīdzību, skolas vadības neinteresētību apcelšanas skolā apkarošanā un padarīt slepkavas drīzāk par sistēmas upuriem (vainīga ir slimā sabiedrība, kas padara šos cilvēkus slimus). Konservatīvā pozīcija tikām ir novelt atbildību uz vardarbīgajām datorspēlēm, kino un mūziku (ja Džo nebūtu klausījies Merilinu Mensonu, viņš nebūtu Internetā iegādājies kaujas ieročus un devies uz skolas kafejnīcu). "Zilonis" īsti necenšas meklēt iemeslus un izskaidrot notiekošo, filma nav nedz moralizējoša, nedz audzinoša. Tā ataino dažādu skolēnu gaitas neilgi pirms asinspirts sākuma un pašu asinspirti. Nekādas detalizētas tēlu attīstības un psiholoģijas pamatskolai.

"39 pakāpieni" ir viena no nozīmīgākajām Alfrēda Hičkoka filmām, ko viņš uzņēma dzimtajā Anglijā pirms pārvēršanās par Holivudas kino ikonu. Lai arī tā tapusi pirms vairāk nekā 80 gadiem, tā joprojām ir ļoti labi skatāma (lai arī tieši skatāmību mazliet ietekmē tas, ka attēla kvalitāte arī digitāli atjaunotajā versijā nav nekāda spožā - Skotijā filmētās ainas kalnos noteikti varētu izskatīties iespaidīgāk), aktieru tēlojums ir gana dabisks un teksti - pietiekami pikanti, vismaz ja salīdzina ar tā paša perioda Holivudas kino, kur jau bija stājies spēkā Heisa kodekss, kas noliedza filmās jebkādas vaļības. Un līdz ar to filma arī nešķiet tik veca, kāda tā pietiesībā ir - bez drūmās pašcenzūras šis kino šķiet ievērojami svaigāks nekā, piemēram, Frenka Kapras saharīnainās filmas.

Perfekts piemērs tam, cik slikti esmu pazīstams ar krievu klasisko literatūru - kad devos uz "Oņegins. Komentāri", es pat īsti nezināju, kas īsti notiek Puškina "Jevgeņijā Oņeginā" - krievu literatūra manā skolā īsti neietilpa pasaules literatūrā (kuru arī patiesībā apskatījām minimāli, jo katru gadu taču vajadzēja noskaidrot jaunākās Raiņa aktualitātes) un arī vēlākos gados Puškins galīgi nav ietilpis manā interešu lokā. Tiesa, diez vai gadījumā, ja šo romānu dzejā es būtu lasījis pats, man būtu iespēja tik labi iepazīt tā tapšanas kontekstu un detaļas ap romānu, kā tas bija līdz ar šīs JRT izrādes apmeklējumu.