Kazhes pierakstu burtnīca

Dovlatova grāmatu lasīšanai, ja ne gluži intensīvi, bet tomēr savulaik biju pievērsies - 2009.gadā izlasīju trīs viņa darbus: "Kompromisu", "Dabas liegumu" un "Zonu". Tagad, grāmatu klubiņa ietvaros tiku līdz "Čemodānam", kurai ir pa druskai no visiem trijiem. Tā jau ir čemodāna priekšrocība - tur var itin daudz visādu lietu sakrāmēt. Par to arī ir šis krājums - par apģērba gabaliem, kurus uz Ameriku paņēmis līdzi pats Dovlatovs un kā viņš pie tiem ir ticis.

Kā dzima doma braukt šogad uz NOS Primavera Sound festivālu Porto, es tev nemaz tā precīzi nepateikšu. Droši, ka tā bija mana iniciatīva, bet kāpēc tā radās - kas to lai vairs atcerās. Taču ar garantiju varu pateikt, kad šī doma radās - 16.februārī, jo tieši tajā datumā izsūtīju dažiem draugiem vēstules ar jautājumu, vai kāds no viņiem vēlētos šajā braucienā pievienoties. Toreiz kā māksliniekus, kurus vērts redzēt, ieteicu sekojošos: Air, Animal Collective, Beach House, Brian Wilson, PJ Harvey, Sigur Ros un Tortoise. Tagad jāatzīst, ka "Dzīvnieku kolektīvu" un "Bruņurupuci" mēs beigās nemaz neredzējām, bet sevišķi par to neskumstu. Toties mēs redzējām daudz cita un ne tikai festivālā, par ko esmu priecīgs.

Sākotnēji (no 1991. līdz 1993. gadam) PJ Harvey bija nevis solo mākslniece, bet gan trio, kurā līdzās pašai Polijai Džīnai ietilpa Robs Eliss un Ījans Olivers. Tiesa, līdz pirmā albuma tapšanas laikam Oliveru jau bija paspējis nomainīt Stīvs Vons. Lai arī pašai Hārvijai tā iznākšanas laikā bija tikai 22 gadi, ierakstā saklausāmaas teju visas iezīmes, kas viņu padarīja par vienu no retajām patiešām ļoti nozīmīgajām sievietēm rokmūzikas pasaulē.

Skatoties piecdesmito-sešdesmito gadu filmas, mani vienmēr fascinē, cik bieži galvenais varonis izskatās pēc Džordža Klūnija. Vai pareizāk - cik ļoti Džordžs Klūnijs atbilst tās ēras standarta galvenās lomas atveidotājam - izskatīgam mazliet iesirmam vīrietim, gludi skūtam, ar izteiksmīgu zodu un solīdās drēbēs. Un Kerijs Grānts, kas atveido galveno varoni klasiskajā Hičkoka filmā "North by Northwest" ir viens no visidentificējamākajiem proto-Klūnijiem, kādu vien varu iedomāties.

Festivālā apmeklētā Braiena Vilsona koncerta dabisks turpinājums bija iegādāties "Pet Sounds" plati un noskatīties šo filmu par pašu Braienu. Papildu bonuss filmai ir tāds, ka pēc tās noskatīšanās "Pet Sounds" skan mazliet citādi nekā iepriekš - kaut vai tāpēc ka esi paša acīm redzējis to, kādi tik instrumenti un mūziķi nav piedalījušies tā tapšanā.

Ar "Piezīmju grāmatu" Agota Kristofa 50 gadu vecumā debitēja kā prozaiķe. Uzrakstīta apbrīnojami vienkāršā franču valodā (kā nekā šo valodu Kristofa apguva jau kā pieaudzis cilvēks pēc aizbēgšanas uz Šveici no komunistiskās Ungārijas), tā vēsta par diviem zēniem - dvīņu brāļiem un viņu dzīvi 2.Pasaules kara laikā nacistu okupētajā Ungārijā.

Brīdī, kad iegādājos biļetes uz festivālu, "Air" bija droši vien galvenais pievilinātājs, ar kuru mēģināju pārliecināt draugus par nepieciešamību doties uz Portugāli. Protams, kad dažas nedēļas vēlāk šos franču elektroniķus izziņoja arī "Positivus", šis arguments mazliet zaudēja savu spēku. Toties, tā kā beigu beigās sanāks, ka vismaz uz pēdējo dienu būsim arī Salacgrīvas pasākumā, vismaz varēšu salīdzināt Air koncertus abos festivālos.

Dīvainā kārtā, lai arī "Sigur Rós" bija portugāļu Primaveras pirmās dienas galvenie hedlaineri un vispār grupa ar vienu no skanīgākajiem vārdiem festivālā, manas priekšzināšanās pirms koncerta šoreiz bija katastrofāli zemas. Jā, savulaik vēl pie Normja esmu skatījies "Heima", taču tā pa īstam klausījies šīs grupas ierakstus nekad nebiju. Uz "Positivus" tai gadā, kad tur uzstājās islandieši, neaizbraucu, viņu koncertu Rīgā arī netiku apmeklējis, līdz ar to uz koncertu devos ar tādām priekšzināšanām vien, ka Baibai viņi Rīgas koncertā bija šķituši ļoti iemidzinoši.

Kadzuo Išiguro nekādi nav saucams par ļoti produktīvu rakstnieku - kopš savas debijas 1982.gadā viņš ir uzrakstījis vien septiņus romānus, turklāt kamēr kādreiz viņš vidēji laida klajā vienu grāmatu reizi piecos gados, "The Buried Giant" publicēts tika veselus desmit gadus pēc "Never Let Me Go". Tad nu mēģināsim noskaidrot, kas tad šo desmit gadu laikā viņam ir uzrakstījies.

PJ Harvey uzstāšanās man Primavera Sound bija viens no gaidītākajiem notikumiem - un, atšķirībā no Braiena Vilsona koncerta, šeit nebija sevišķu bažu par to, vai koncerts būs gana labs. Protams, kopumā es vairāk būtu motivēts klātienē skatīt Hārvijas vīrišķo līdzinieku Nick Cave, taču Keivs pagaidām koncertus izziņot nesteidz (tiesa, rudenī būšot jauns albums, līdz ar to ir arī gana reālas cerības uz kādu vizīti Eiropā), līdz ar to Polija Džīna ir tuvākais Keivam, ko šovasar bija iespējams skatīt paša acīm. Turklāt ar Hārviju, kā zināms, tagad spēlē arī Miks Hārvijs, kurš vairāk kā 30 gadus bija uzticams Keiva partneris gan "The Birthday Party", gan "The Bad Seeds" sastāvā.