Kazhes pierakstu burtnīca

Šis pilnīgi noteikti ir dīvainākais ieraksts Leonarda Koena ilgajā muzikālajā karjerā, pilnīgi atšķirīgs gan no saviem priekšgājējiem, gan pēcnācējiem. To varētu nosaukt par drosmīgu eksperimentu, lai gan realitātē tas laikam bija sekas nepareizai narkotiku lietošanai un vēlmei iesaistīties aizdomīgos sakaros. Vismaz citādi ir grūti saprast, kas varēja kļūt par iemeslu, kālab savulaik ar muzikālu askētismu pazīstamais kanādiešu dziesmnieks izvēlējās ierakstīt albumu kopā ar Filu Spektoru - izcilo, bet šausmīgi ekstraverto un nomācošo sešdesmito gadu producentu, kura raksturīgākā iezīme bija katrā skaņdarbā iesaistīt pēc iespējas vairāk dažādu mūziķu, jebko pāraranžējot līdz nelabumam.

Ja tu man jautātu, ar ko man visvairāk palika atmiņā "Eksotika", tad atbilde būtu mazliet negaidīta - ar Leonarda Koena dziesmu "Everybody Knows", kas filmā skan vairākas reizes striptīza laikā, Kristīnei dejojot. Pati filma gan ir pietiekami ievērojama, lai būtu iekļauta "500 filmu" grāmatā, bet lielāko nospiedumu uz mani noteikti atstāja dziesma (kura gan, protams, cieš no sintīpopa aranžējuma). Tas droši vien šo to pasaka arī par manām emocijām filmas sakarā, vai par šo emociju trūkumu.

Vispār jau šai reizē es grāmatu klubiņā biju noskaņojies lasīt Ingas Gailes "Stiklus", bet apstākļi iegrozījās tā, ka beigās tomēr izlasīju "Pirmo slikto vīru". Skepse man bija - Miranda Džūlija, kas ir grāmatas autore, ir vienlīdz aktīva (un ne fenomenāli populāra) vairākos lauciņos - viņa ir gan rakstniece, gan mūziķe, gan kinorežisore, gan aktrise (galvenokārt - pati savās filmās), gan aktīvi darbojas multimediju lauciņā (kas ir loģiski, ja jau viņa darbojas daudzos medijos). Daudzpusība, protams, ir laba lieta, bet tā vienlaikus nebūt negarantē izcilību visās pārstāvētajās jomās. Līdz šim gan man saskarsme bija sanākusi vien ar viņas darbību kino - pirms sešiem gadiem noskatījos Me and You and Everyone We Know. Toreiz man filma itin labi patika, bet sevišķi lielu nospiedumu tā laikam gan neatstāja. Bet nu ko - mēģināsim saprast, kāda tad Džūlija ir kā rakstniece!

Edgaru Šubrovski uzstājamies solo, kā šķiet, vēl nebiju redzējis. Viņa uzstāšanās ir skatītas daudz - lai arī neesmu piedzīvojis (kā mūzikas cienītājs) nedz M.Gvardi, nedz "Kartāgu", ir būts gan Hospitāļu ielas, gan Gaujarta, gan Mantas koncertos, tāpat ir redzēts Šubrovskis spēlējam kopā ar Sniedzi Prauliņu, bet pats par sevi - vēl ne. Tad nu trešdienas vakarā pēc Barišņikova izmantojām iespēju apskatīties un paklausīties, kāds tad būs Edgars pats par sevi.

Diez vai es būtu pats sadūšojies pirkt biļetes uz jaunāko Barišņikova iestudējumu Rīgā "Vēstule cilvēkam" - pietika man apskatīties biļešu cenas, lai saprastu, ka tik ļoti es to nevēlos redzēt. Taču tad kāds mans kolēģis nāca klajā ar piedāvājumu, no kura nevarēju atteikties - proti, ar biļetēm izteikti zem nominālvērtības, un tad nu pēc neilgas ministināšanās izlēmām, ka var jau aiziet. Tiesa, sekojot kādā žurnālā ieteiktajam, izlēmām pirms izrādes apmeklējuma "izpildīt mājasdarbu", kas manā gadījumā nozīmēja Ņižinska dienasgrāmatas izlasīšanu un rūpīgāku iepazīšanos ar šī baletdejotāja biogrāfiju. Līdz ar to nebija šaubu, ka varēsim saprast, kas izrādē īsti notiks.

Vāclava Ņižinska dienasgrāmata droši pretendē uz pēdējo gadu grūtākās lasāmvielas statusu. Normālos apstākļos es arī nebūtu pat mēģinājis to lasīt, taču gatavojoties Roberta Vilsona un Mihaila Barišņikova iestudējumā apmeklējunam, šķita prātīgi uzzināt, ap ko tā visa lieta grozās.

Brāļu Koenu filma "Sveicināts, cēzar!" diez vai kļūs par vienu no viņu leģendārākajiem veikumiem, atnesīs plašu Oskaru kolekciju un ieguls Holivudas zelta fondā. Tas gan nenozīmē, ka filma būtu neizdevusies vai bezvērtīga, gluži vienkārši uz viņu spožāko veikumu fona tās trumpji nav tik jaudīgi, lai arī filmas plusi ir acīmredzami.

Ar Moniku es iepazinos autobusā Rīga - Meņģele, lai gan patiesībā abi braucām uz Madlienu. Jā, tā mūsdienās joprojām gadās. Divi cilvēki iepazīstas klātienē, nevis ar kaut kādu tur soctīklu, čatu vai vēl sazin kā palīdzību. Apsēžas viens otram blakus un iepazīstas. Protams, pilnīgi bez tehnoloģijām tas parasti tāpat nenotiek. Arī šajā situācijā pirmais, ko es ievēroju, bija atvērtā Ingress viņas telefonā. Pirmām kārtām, protams, pārliecinājos, ka viņa bija savējā - zaļās komandas pārstāve. Citādi jau īsti nebūtu vērts iepazīties. "Sveiki, es esmu strogais, 13.līmeņa zaļo aģents!" - tas galīgi neskanētu forši, uzrunājot zilo komandas meiteni. Es vispār esmu pret attiecībām ar pretinieku komandas pārstāvēm - agrāk vai vēlāk nāksies izvēlēties - komanda vai tas otrs cilvēks, un tā galīgi nav viegla izvēle. Nē, par laimi Monika bija mūsējā - zaļā. Tas nu gan ir labi, ka ar Ingress spēlētājiem iepazīties ir ļoti viegli - tu vienkārši pasaki: "O, tu arī spēlē Ingress! Kurš tev līmenis?" un tālāk viss notiek automātiski. Tā arī mūsu gadījumā. Monika izrādījās jauniņā - tikai piektais līmenis, kas galīgi nav daudz. Protams, arī es tam esmu izgājis cauri, bet tas jau bija pirms kāda gada, varbūt pat pusotra. Laiks tik ātri skrien, un nu jau man šķiet, ka pagājusi vesela mūžība kopš man nācās šaut ar visādiem trešā, ceturtā līmeņa bursteriem.

Man ir grūti šobrīd salikt kopā divus mentālos portretus: teju septiņdesmit gadus vecu puskailu dēmonu, kas lēkā pa Positivus skatuvi, un visai apcerīgu Deivida Bovija līdzinieku, kas iedziedājis "Post Pop Depression". Es saprotu, ka viņi abi ir viens un tas pats cilvēks, bet līdz galam nespēju tam noticēt.

Nesen Marina ne gluži žēlojās, bet drīzāk konstatēja, ka šogad mēs diezgan maz apmeklējam visādus koncertus un citas aktivitātes darba dienu vakaros. Zināmā mērā viņai ir taisnība - es tagad itin bieži dodos uz Magnētu, viņa - uz sporta zāli, un arī "Mantai" kaut kā šovasar nav daudz aktivitāšu Rīgā. Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka grupas "Gapoljeri" koncertu trešdienas vakarā pie Pulvertorņa garām laist nevarējām.