"Meiteņu un sieviešu dzīves" ir viens no nozīmīgākajiem Elisas Manro stāstu krājumiem, un patiesībā jau tikpat labi to varētu saukt par romānu stāstu veidā - kā nekā centrālā varone visos šajos stāstos ir viena un tā pati, un plus vēl stāsti ir hronoloģiskā secībā, atainojot Delas Džordanas bērnību un jaunību. Tiesa, itin bieži viņa pati nav gluži centrālais personāžs stāstos, bet vairāk tā kā to notikumu lieciniece, bet tas lietas būtību īsti nemaina. Vismaz šobrīd man šķiet, ka būtu itin nepareizi kādu no šī krājuma stāstiem skatīt pilnīgi ārpus tā konteksta un ievietot to stāstu apkopojumā (pieņemot, ka stāstu krājums ir vienots veidojums, kurā ir savs pamats tam, kāpēc stāsts B seko stāstam A, bet "stāstu apkopojums" ir tāda kā labāko dziesmu izlase mūzikas izpildītājam).

Ieplānojot nelielu nedēļas nogales izbraucienu uz Berlīni, šķita diezgan loģiski šajā pasākumā ietvert teātra apmeklējumu. Jau kādu laiku mani bija saistījusi doma par teātri ārzemēs, un Vācija šajā ziņā šķita drošs variants - ir pamats ticēt, ka Latvijas teātra skola nav principiāli atšķirīga no vāciskās tradīcijas, ar valodas barjeru arī problēmām nevajadzētu būt, un vēl arī zināms, ka vācu teātros bieži tiek nodrošināti angliski subtitri, tādējādi arī Marinai būtu iespējams saprast visu uz skatuves notiekošo.

Jā, mēs lieliski zinām, ka tūliņ jau būs noslēgusies Vilcieniņu meistarības 3.kārta, bet mēs vēl par otro uzrakstījuši neesam. Bet šoreiz mums ir patiešām laba atruna - varētu pateikt, ka tas ir alibi. Pretī 13. novembrim vārda dienu kalendārā redzams ieraksts "Eižens". Protams, kāds varētu apgalvot, ka galvenā redaktora dzimšanas dienas dēļ nekad nav aizkavējusies ne London Times, ne avīzes "Pravda" un pat ne Madonas novada laikraksta "Stars" iznākšana, bet mēs taču nevēlamies būt tādi kā visi - ja mēs ballējamies, tad mēs ballējamies. Un punkts. Nevis laižam uz tipogrāfiju zemas kvalitātes materiālu, kas tapis paģiru rītā. Vai arī tā tomēr daram, bet tāpēc ka tas ir stilā. Īsi sakot - jā, visa mūsu redakcija mazliet aizdzērās. Jā, bija saķeršanās ar policiju un vienam čalim nācās pavadīt nakti obezjaņņikā. Tā dzīvē notiek, un mēs par to sevišķi nekaunāmies.

Gasa van Santa "Zilonis" ir visai īpatnēja filma par tēmu "apšaudes amerikāņu skolās", kas neseko nevienai no divām populārākajām pieejām šim jautājumam. Standarta liberālais variants kā izskaidrot Kolumbainas vidusskolas slaktiņu (piem., Maikla Mūra "Bowling for Columbine") ir vainot Amerikas ieroču politiku, sociālo nevienlīdzību, skolas vadības neinteresētību apcelšanas skolā apkarošanā un padarīt slepkavas drīzāk par sistēmas upuriem (vainīga ir slimā sabiedrība, kas padara šos cilvēkus slimus). Konservatīvā pozīcija tikām ir novelt atbildību uz vardarbīgajām datorspēlēm, kino un mūziku (ja Džo nebūtu klausījies Merilinu Mensonu, viņš nebūtu Internetā iegādājies kaujas ieročus un devies uz skolas kafejnīcu). "Zilonis" īsti necenšas meklēt iemeslus un izskaidrot notiekošo, filma nav nedz moralizējoša, nedz audzinoša. Tā ataino dažādu skolēnu gaitas neilgi pirms asinspirts sākuma un pašu asinspirti. Nekādas detalizētas tēlu attīstības un psiholoģijas pamatskolai.

"39 pakāpieni" ir viena no nozīmīgākajām Alfrēda Hičkoka filmām, ko viņš uzņēma dzimtajā Anglijā pirms pārvēršanās par Holivudas kino ikonu. Lai arī tā tapusi pirms vairāk nekā 80 gadiem, tā joprojām ir ļoti labi skatāma (lai arī tieši skatāmību mazliet ietekmē tas, ka attēla kvalitāte arī digitāli atjaunotajā versijā nav nekāda spožā - Skotijā filmētās ainas kalnos noteikti varētu izskatīties iespaidīgāk), aktieru tēlojums ir gana dabisks un teksti - pietiekami pikanti, vismaz ja salīdzina ar tā paša perioda Holivudas kino, kur jau bija stājies spēkā Heisa kodekss, kas noliedza filmās jebkādas vaļības. Un līdz ar to filma arī nešķiet tik veca, kāda tā pietiesībā ir - bez drūmās pašcenzūras šis kino šķiet ievērojami svaigāks nekā, piemēram, Frenka Kapras saharīnainās filmas.

Perfekts piemērs tam, cik slikti esmu pazīstams ar krievu klasisko literatūru - kad devos uz "Oņegins. Komentāri", es pat īsti nezināju, kas īsti notiek Puškina "Jevgeņijā Oņeginā" - krievu literatūra manā skolā īsti neietilpa pasaules literatūrā (kuru arī patiesībā apskatījām minimāli, jo katru gadu taču vajadzēja noskaidrot jaunākās Raiņa aktualitātes) un arī vēlākos gados Puškins galīgi nav ietilpis manā interešu lokā. Tiesa, diez vai gadījumā, ja šo romānu dzejā es būtu lasījis pats, man būtu iespēja tik labi iepazīt tā tapšanas kontekstu un detaļas ap romānu, kā tas bija līdz ar šīs JRT izrādes apmeklējumu.

Merilina Monro kā arhetipiskā dumjā blondīne (kas par to, ka krāsota) un Džeina Rasela kā ne mazāk valdzinošā, bet daudz ciniskākā brunete šajā filmā mēģina rast atbildi uz jautājumu, vai tā patiešām ir tiesa, ka džentelmeņiem labāk patīk brunetes. Nē, patiesībā filma nav īsti par to, jo nevienam tās varonim nemaz nenākas izvēlēties starp Merilinas naivo, bet vienlaikus ļoti aprēķinošo Loreleju un Džeinas it kā tik ļoti skarbo, bet patiesībā - daudz romantiskāko Dorotiju. Kungu sadalījums ir vienkāršs: Merilinai tiek bagātāki vīrieši, kamēr Raselai - izskatīgāki.

Iegādāties "Projektu Rozija" patiesībā nemaz neietilpa manos plānos - es itin reti mēdzu pirkt man neko neizsakošu autoru man nezināmas grāmatas. Faktiski tā tika nopirkta pat ne īsti kā grāmata, bet vairāk - kā grāmatas imitiācija, lai pagājušogad Marinai uz dzimšanas dienu uzdāvinātu gandrīz Naumaņa un Rietumas "500 filmu filmas" - taču tā grāmata, lai arī jau bija piedzīvojusi publisku prezentāciju, grāmatnīcās vēl nebija nonākusi, tāpēc man vajadzēja kādu pagaidu risinājumu, kam uz vāka uzlīmēt lapiņu ar uzrakstu "Naumanis un Rietuma". Un tā manās rokās (faktiski sākotnēji Marinas, bet viņa vēl to nav izlasījusi) nonāca "Projekts Rozija".

Kirila Serebreņņikova kino režijas debija "Tēlojot upuri" ir savdabīga melnā komēdija, kuras atslēga droši vien ir meklējama kāda dusmīga policista stipri garā monologā tuvāk tās nobeigumam. Šis monologs ir veltīts tam, cik lielā mērā mūsdienu cilvēki ir vienaldzīgi, neieinteresēti un nemotivēti, un šis monologs galvenokārt sastāv no dažādiem lamu vārdiem. Un jāatzīst - to vīru zināmā mērā var saprast, cilvēki patiešām ir diezgan kaitinoši, jo īpaši tie, ar ko viņam sanāk saskarties filmas gaitā, un jo īpaši - tās galvenais varonis Vaļa, kurš gan tā īsti līdz varonim nekvalificējas, jo lai arī viņa tēls un stāsts ir balstīti Hamletā, pat stipri kaitinošais dāņu princis uz Vaļas fona ir izcili darbīgs un enerģijas pilns.

Zudušajā Antarktīdā mēs nokļuvām festivāla "Zemlika" ietvaros, tādējādi mums izdevās izvairīties no tā, ka 2016. gadā nebūtu noskatīta neviena "Dirty Deal Teatro" izrāde. Tiesa, neesmu drošs, ka apstākļos, kad tev ir iespēja noskatīties tikai vienu šī teātra iestudējumu, šis būtu tas īstākais, kam par labu būtu vērts izdarīt izvēli. Vismaz mani noteikti vairāk interesētu "Andrievs Niedra" vai "Gruzona ehinokaktuss", bet ko nu festivālā piedāvāja, to piedāvāja.