Kazhes pierakstu burtnīca

Būtu liels pārspīlējums apgalvot, ka es būtu Intara Busuļa daiļrades cienītājs vai vēl jo vairāk ka es viņu apbrīnotu kā cilvēku, tomēr jāatzīst, ka popmūzikas lauciņā viņš ir viens no kvalitatīvākajiem darboņiem Latvijā, turklāt itin pārliecinošs viņš ir arī vokālā džeza vidē, līdz ar to nekādi nav saucams tikai par absolūtu "plaša patēriņa preci". Līdz ar to piedāvājumam redzēt viņu uzstājiemies Latvenergo Ziemassvētku ballē piekritu bez domāšanas (arī tālab, ka līdz šim man nebija sanācis pārklāties ar Busuļa koncertiem). Apstākļi koncerta gan bija itin īpatnēji - publika sēž pie galdiņiem, stumj māgā un mazliet uzpildās ar dzērieniem, bet uz skatuves Busulis un Abonementa orķestris (viņa pavadošā grupa). Lai labotu situāciju, Busulis aicināja publiku dejot, un atsaucība patiesībā bija ļoti laba. Sākotnēji gan šķita, ka solists drusku parāk aktīvi darbojas, radot balagānisku iespaidu, bet pamazām pie uzstāšanās pieradu (un arī Busulis pierima).

Vispār jau šogad vairs nekādi ārzemju braucieni nebija plānoti, atvaļinājuma krājumi principā jau bija izsmelti pirmā pusgada laikā, ar valstiskām brīvdienām ar nekas spožs nesolījās, bet tomēr nenoturējos un uz īsām brīvdienām uz Berlīni aizbraucām. 18.novembris + viena atvaļinājuma diena, un jau tavā rīcībā ir četras brīvas dienas, kas tādam īsam uzlidojumam "na Berļin" ir vairāk vai mazāk pietiekamas.

Uz Zemliku es mēģināju aizbraukt jau kādu trešo vai ceturto reizi, bet iepriekš tas nekādi neizdevās. 2013.gadā biju pat iegādājies biļeti, bet toreiz sanāca neparedzēts brauciens uz Vāciju, un nekā. 2016.gadā beidzot uz šo festivālu Durbē tikām, turklāt šo braucienu motivēja veikt arī tas apstāklis, ka Marinai šī gada ceļojumu plānu izlozē tieši Durbe bija iekritusi (kamēr es savu ceļojumu uz Zolitūdi biju paveicis jau diezgan savlaicīgi). Braucām gan tikai uz vienu dienu - uz koncertiem sestdienas vakarā, bet ieskatu par to, kāds īsti ir šis izslavēti nekomerciālais mazpilsētas festivāls, gūt varējām.

Roalda Dāla noveļu krājums "Iekāre" ar mani Rīgā ieradās no Berlīnes. Patiesībā gan daļu šo stāstu biju lasījis jau iepriekš dažādās citās Dāla darbu izlasēs, jo man ir itin daudz sanācis iepazīties ar šī bērnu un pieaugušo autora daiļradi, taču personīgajā krājumā (fiziskā formā) līdz šim manā rīcībā bija viena viņa grāmata - romāns My Uncle Oswald, kurš kopumā ir diezgan pavājš darbs, un visticamākais nākamajā grāmatu plaukta tīrīšanas reizē tiks atdots kādai bibliotēkai vai otrajām mājām. Taču Dāls kā tāds man patīk, līdz ar to uz savu pārstāvniecību viņš ir pelnījis saglabāt, tad nu manās rokās nonāca šī izlase.

Pirms daudziem gadiem, kas sākās mana pirmā pazīšanās ar Džārmuša filmām, ar kurām tolaik bija drusku tā kā aizrāvies Sīcis, mans sākotnējais iespaids bija tāds, ka tas ir pretenciozs un garlaicīgs sviests, ar kuru es nevēlos nekā kopīga. Tad, protams, pienāca laiks, kad es viņa filmas iemīlēju. Un tad es noksatījos "The Limits of Control", kas man atgādināja par sākotnējo mulsumu un garlaicību.

Pa vidu starp neskaitāmajiem "film noir" paraugiem 500 filmu grāmatā četrdesmito gadu kino sadaļā ir iemaldījusies arī šī dāņu kino klasika ar anglisko nosaukumu "Day of Wrath" (neticami, bet Dānijā kino pastāvēja arī pirms Larsa fon Trīra!). Šī gan nav Karla Teodora Dreiera slavenākā filma - tas gods noteikti pienākas "Žannas d'Arkas ciešanām" (joprojām neesmu noskatījies), bet tā jau ir franču, nevis dāņu filma (turklāt vēl mēmā kino laikos tapusi).

Biju visai pārsteigts, atklājis, ka slavenajā "500 filmu" grāmatā ir arī Marsela Prusta "Zudušo laiku meklējot" ekranizācija. Protams, ne visu grāmatu, jo tur jau sanāktu seriāls nevis filma (un varētu nebūt sevišķi daudz cilvēku, kas spētu Prustu izturēt veselā seriāla garumā), bet tomēr. Cik saprotu, "Iemīlējies Svans" pamatā vēsta par grāmatas pirmo daļu, kuru esmu pat lasījis, bet tas bija tik ļoti sen - šķiet, kaut kur ap 2000.gadu (proti - pirmsbloga ērā), ka vairāk nekā viegla atmiņu smarža par šo grāmatu man nav atlikusi, un grāmata man nevarēja ne palīdzēt, ne traucēt skatīties šo filmu.

Pavisam piemirsu vienu no Leirijas apmeklējuma būtiskākajām daļām - tai vajadzēja ietilpt jau iepriekšējā aprakstā, bet kā teikt, tā mazliet "aizgulējās", tāpēc par to uzrakstīšu tagad. Sēdējām mēs mierīgi savā istabiņā, bija kaut kas pāri septiņiem vakarā, pētīju Internetu un konstatēju, ka Leirijā ir arī Decathlon veikals - tādus mums parasti patīk apmeklēt, jo tur ir gaužām patīkamas cenas sporta un tūrisma ekipējumam. Izrādījās gan, ka līdz Dekatlonam ir daži kilometri ejami, tāpēc es itin droši izteicos - ka to nu gan mēs nedarīsim šovakar, proti, uz Dekatlonu neiesim. Man par pārsteigumu izrādījās, ka meitenes bija ļoti pat gatavas turp tomēr doties. Izrādījās, ka maršruts ir gaužām vienkāršs - taisni vien, taisni vien un turpat šosejas malā veikals būs. Ja jau jāiet - jāiet. Nezinu, vai mēs būtu tur gājuši, ja būtu iepriekš zināms, ka liela ceļa daļa būs jāiet pa šosejas malu bez ietves, bet kādā brīdī būs jāveic arī itin šizoīds šosejas šķērsošanas manevrs, skrējiens pa estakādi bez ietves un ka ejot pa šo ceļu sandalēs iedzīvosimies itin pamatīgos dzelkšņos pēdās. Izklaidējoši tas noteikti bija, mūs interesējošās lietas veikalā arī dabūjām, plus vēl atceļā piesavinājos kārtējo citronu no koka ceļmalā, bet par izcili patīkamu šādu pastaigu es laikam gan neatzītu. Patiesībā mums pat bija doma mēģināt veikala stāvvietā sarunāt, lai kāds mūs nogādātu ar auto drošākā zonā, taču ceļu plānojums tur bija tāds, ka autobraucējiem galīgi nebija loģiski braukt tādā virzienā, kādu vajadzēja mums. Interesanti, protams, ka Google Maps mums bija ieteicis šādu maršrutu kā kājāmgājējiem piemērotu, un tā kā mēs to bijām patiešām veikuši, skaidrs, ka arī nākotnes Leirijas apmeklētājiem šāda ekstremāla pastaiga uz Dekatlonu varēs tikt piedāvāta.

Gads strauji tuvojas beigām, un kā tas atbilst tradīcijām - jau trešo gadu pēc kārtas man decembrī vēl atlicis viens nepabeigts ceļojuma apraksts. Šoreiz gan par laimi nekas garš rakstāms nebūs - mūsu brauciens uz Portugāli nebija sevišķi garš, un no tā vēl liela daļa bija Primavera Sound festivāla apmeklējums, kura būtiskākos skatītos koncertus jau savlaicīgi tiku ieskicējis. Aprakstā gan vasarā tālāk par pirmo daļu netiku. Skaidrs, ka pusgadu vēlāk ir diezgan pagrūti atcerēties to, kurā brīdī es izteicu to vai šo asprātīgāku vai mazāk asprātīgu repliku, līdz ar to var gadīties, ka šis nebūs detalizētākais apraksts manā dzīvē, bet kas zina - varbūt tas palīdzēs pret liekvārdību.

Gads tuvojas beigām, bet "Restorānvagona" redakcijā bez pārmaiņām - termiņi joprojām tiek kavēti, numurs tipogrāfijā nodots netiek un lasītāju vēlmes tiek brutāli ignorētas. Patiesībā pat skumji, ka tā - ar šādu necieņas izrādīšanu uzticīgajiem abonentiem preses izdevums sevi pakļauj iznīkšanas riskam, it īpaši laikmetā, kad drukātajai presei jau tāpat ir pienākuši grūti laiki un pat žurnāls "Sīrups" ir beidzis savu iznākšanu. Par "Sīrupu" tas ir patiešām tik sērīgi - kā šodien atceros to, cik liels prieks bija savā pastkastē dzimtajos Priekuļos katra mēneša sepītajā datumā atrast svaigāko "Sīrupa" numuru. Un vai patiešām pagājuši jau pieci gadi, kopš pēdējo reizi nosūtīju vēstuli redakcijai. Tagad, protams, ir mazliet muļķīgi pārlasīt savas vecās vēstules, kurās atklāju visu savu sirdi un savu sāpi, un arī laiki, kad vēl jūsmoju par Bīberu ir senā pagātnē, bet tomēr "Sīrups" vienmēr paliks manā sirdī.