Kazhes pierakstu burtnīca

Sarkangalvīte un vilks. Kur aitas, tur cirpēji. Dejas ar vilkiem. Liela brēka, maza vilna. Cilvēks cilvēkam vilks. Jēra dvēsele. Kam no Vilka kundzes bail? Aitas medīšanas piedzīvojumi. Vilks spalvu met, bet ne tikumu. Aitiņa Šons. Trīs sivēntiņi un vilks. Portreti. Vilki un avis.

Skaidrs, ka "Murkšķa dienu" biju redzējis jau iepriekš. Vairākkārt. Vai tad Murkšķa dienu vispār ir iespējams noskatīties tikai vienu reizi? Kaut tāpēc vien, ka filmas laikā tu šo dienu redzi atkal un atkal. Un kas dīvainākais - neapnīk.

Pagājušogad mums sanāca itin daudz vizīšu teātrī. Tas pat varbūt būtu mazliet par maigu teikts. Sākotnējais plāns bija paviesoties 10 dažādos teātros, bet tikai dabiski, ka šur tur bijām uz vairāk kā vienu izrādi, un beigās arī pašu dažādo teātru sanāca vairāk. Tad nu gada nogalē neatkarīgi viens no otra Marina un es sastādījām savu 2015.gada 23 skatīto izrāžu reitingu.

Sevišķi nesekojot vietējās literatūras aktualitātēm, biju palaidis garām faktu, ka pērn izčibēja apgāds "Atēna". Un tāpat nepamanīju tā atgriešanos, tagad gan vairs tikai "grāmatu zīmola" statusā. Ar "Melu sindikātu" savu debiju literatūrā piedzīvo Ikars Piebalgs, kurš ikdienas dzīvē gan saucoties Ikars Kubliņš un ir žurnālists un fotogrāfs, kas specializējas uz Rīgas arhitektūru. Pēdējais biogrāfiskais fakts ir īpaši būtisks.

Savulaik Daniils Harmss rakstīja: "Ļevs Tolstojs un Fjodors Mihailovičs Dostojevskis, lai viņam vieglas smiltis, saderēja, kurš uzrakstīs labāku romānu. Par tiesnesi pieaicināja Turgeņevu. Tolstojs atskrējā mājās, ieslēdzās kabinetā un nekavējoties sāka rakstīt romānu - par bērniem, protams (viņš viņus ļoti mīlēja). Dostojevskis sēž mājās un domā: "Turgeņevs ir bailīgs cilvēks. Viņš tagad sēž un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks, ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt." Kālab tad man censties? Tāpat nauda būs mana." (To jau Dostojevskis domā). Saderējuši viņi bija uz simts rubļiem. Bet Turgeņevs sēž tajā laikā mājās un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks. Ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt. No otras puses, Tolstojs ir grāfs. Arī labāk nepīties. Pie velna viņus." Un tai pat naktī aizbrauca uz Bādenbādeni."

2015.gada nogalē Ziemassvētku pārgājiens izpalika, jo tā plāni pārklājās ar Vilcieniņu kausu, līdz ar to veicām pārgājiena definīcijas pārformulēšanu no "Ziemassvētku pārgājiena" uz "Jaunā gada iestartēšanas pārgājienu". Dalībnieku sastāvs sanāca ne liels, ne mazs - mēs divi, Raitis, Anita, Ilze un mana māsasmeita Ieva, kura gan darba dēļ varēja piedalīties tikai pirmajā pārgājiena dienā. Vērts piebilst, ka vispār 2.-3.janvāris ir salīdzinoši grūts laiks pārgājienam, jo pat tie biedri, kuri Jauno gadu nav sagaidījuši tik kvalitatīvi kā Edijs pēc svinībām mēdz būt mazliet pārēdušies un noguruši.

Alternatīvā šlāgera grupa "Zupski Rubin" savus cienītājus ar jauniem ierakstiem un koncertiem priecē gaužām reti. Iespējams, tas ir pieskaņoti pašu cienītāju daudzumam. Tomēr 2015.gada nogalē ZR nāca klajā ar savu (šķiet) otro pilnmetrāžas ierakstu "ŠāŠ" jeb "Šmidzis ārpus Šengenas". Lai arī kopšminialbuma "Šmidzis K. Vāverts dzied Ciršļa skaistākās dziesmas" pagājuši tikai trīs gadi, šis laiks šķiet kā mūžība, līdz ar to ŠāŠ saceltā ažiotāža varētu būt līdzīga tai, cik nepacietīgi tika gaidīts Guns'N'Roses elbums "Chinese Democracy", un līdz ar to arī prasības pret šo ierakstu ir gandrīz tikpat augstas.

2015.gadam sev biju noteicis visai kvalitatīvu izaicinājumu latiņu. Pienācis laiks atskatīties uz to, kā gāja ar katra no tiem izpildi. Uzreiz brīdinu - nekā pārsteidzoša šajā pārskatā nebūs un bišķi pēc zīmēšanās tas izskatīsies. Sak, "re, kā es pacentos". Skaidrs ir tas, ka otro reizi šādu padarīšanu es neatkārtošu - ja kaut ko apņemšos, darīšu to drusku klusāk, bet ja jau pirms gada bravūrīgi mērķus izliku publiskai apskatei, tagad varu tikpat bravūrīgi ziņot par sasniegto.

Teātra ziņā intensīvā gada noslēgumā devāmies uz Mūzikas namu "Daile", lai skatītu un klausītu Vili Daudziņu un Kasparu Znotiņu lasām Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstules un dzeju. Tā īsti drošs nebiju, ko no šāda pasākuma gaidīt. Vēl pilnībā tie laiki nav pienākuši, kad es sevi būšu gatavs saukt par dzejas cienītāju, un pret latviešu klasiķiem man vispār ir ļoti piesardzīga attieksme, turklāt galīgi neesmu "Viegli" cienītājs - kaut kā mani biedē tur iesaistīto mūziķu mazliet komerciālā daba. Tomēr Daudziņš un Znotiņš komplektā ar mūziku spēlējošu Jēkabu Nīmani - tas taču nevarētu būt slikti, ne?

It was a sad and quiet Christmas in the dorms. Most of the students had gone home - to spend Christmas with their parents, significant others and potatoes. Those left behind had gone to the Old town to get wasted. Only two guys had stayed in the dorms since they didn't have any money or friends with money. Or any real friends even without money for that matter.