Kazhes pierakstu burtnīca

Sākot skatīties leģendāri skandalozo "Nakts portjē", ātri vien mani pārņēma sajūta, ka esmu šo filmu redzējis. Tiesa, ļoti sen, līdz ar to vairāk par atsevišķām ainām atmiņā neuzaisa. Turpinot to skatīties, nācu pie nepārbaudāma secinājuma, ka savulaik esmu noskatījies filmas sākumu, bet ne vairāk. Tas principā izskatās itin ticami, jo "Nakts portjē" nekādā ziņā nav saucama par vieglu skatāmvielu. Ikviena filma, kas pamanās apvienot nacismu, fetišismu un sadomazohismu, un vienlaikus sevi identificē ar mākslu, nevis pornogrāfiju, nevar būt pati vieglākā skatāmviela pasaulē.

Vispār jau es "Talantīgo misteru Ripliju" noteikti biju kaut kad skatījies, bet tas bija tik sen, ka varbūt pat vairs nav īsti taisnība. Tiesa, filma ir gana atmiņā paliekoša, lai arī vairāk nekā desmit gadus vēlāk pamata lietas no tās joprojām atcerētos. Plus kaut kad izlasīju arī grāmatu, pēc kuras filma tapusi (faktiski gan grāmatas ir veselas četras, bet pilna tetraloģijas ekranizācija laikam gan neeksistē, un patiesībā nav jau arī tā, ka mani tas diži interesētu).

Nāves dejas apmeklējums man bija iekļauts 2016.gada teātra plānos, taču līdz šim mani un "Nāves dejas" plāni nekādi nepārklājās. Protams, uz Valmieru var aizbraukt arī darba dienas vakarā, bet kaut kā mums nesaskanēja. Un tad ieraudzīju, ka VDT ar viesizrādēm ir Rīgā. Biļetes gan vairs nebija pieejamas, tālab atkal jau samierinājos, ka šoreiz nē, un tad piektdienas pēcpusdienā teātris Twitterī paziņoja, ka ir parādījušās papildu vietas. Jautājums Marinai par viņas domām, vai rītdien varam aiziet uz teātri, un divas minūtes vēlāk biļetes jau kabatā (epastā).

Tajos laikos, kad "Soņa" bija svaiga izrāde, es teātrī biju rets viesis. Kad es teātri kļuvu par biežu viesi, Gundars Āboliņš pārcēlās uz darbu teātrī Minhenē, un "Soņa" no repertuāra pazuda. Taču šovasar dažas izrādes tomēr rādītas tiek, pateicoties Āboliņa viesizrādēm Latvijā (ja tā var teikt), un tad nu tikai loģiski, ka vienā no reizēm, kad šī izrāde bija pieejama, arī mēs uz to aizgājām.

Zeidija Smita skaitās viena no ievērojamākajām mūsdienu britu rakstniecēm, un "Par skaistumu" ir viņas ievērojamākais romāns (vismaz gana būtisks, lai būtu iekļauts sarakstā ar 1001 grāmatu, ko izlasīt dzīves laikā). Grāmatā noteikti ir šādas tādas autobiogrāfiskas notis - kaut vai tālab, ka pati Smita ir uzaugusi jauktā ģimenē - viņas tētis ir anglis, bet mamma - jamaikiete, pati Smita domājams ir uzaugusi galvenokārt baltā vidē, un iederēšanās tēma viņai gan jau, ka nav sveša, tāpat nav šaubu, ka mātes (Kiki) tēlā viņa šajā romānā ir ielikusi ne mazumu no pašas mammas.

Pēc PMJ koncerta man bija skaidri formulējies viedoklis, ka šī mūzika ir jābauda klātienē, nevis ierakstā, taču kādu dienu man uznāca noskaņojums tomēr dot viņiem iespēju arī tīrā audio formātā. Jāatzīst gan, ka (uz šo brīdi) jaunākā Postmodern Jukebox albuma repertuārā nav skaņdarbu, kas man šķistu tik ļoti saistoši oriģinālversijā (jo īpaši tālab, ka daudzus no tiem nemaz nezinu), taču tas jau nav šķērslis dziesmu baudīšanai to jaunajās (vecajās?) versijās.

Shtuby uzstāšanās bija viens no top koncertiem šī gada Labā Dabā. Sanāca gan tā, ka es viņus pilnā garumā nedzirdēju/neredzēju, jo vajadzēja iet uz Die Krupps, kamēr agrāk gulēt aizgājusī Marina viņus neredzēja nemaz. Plus viņu uzstāšanās sakrita ar festivāla skarbākās lietusgāzes sākumu, kā dēļ arī kopumā koncerta apmeklētāju daudzums nebija izcils. Līdz ar to, uzzinājuši, ka Shtuby būs redzami arī Rīgā - līdz šim mūsu neapmeklētā graustu klubā/bārā/kas to lai zina, kā to pareizāk dēvēt, Autentika (Bruņinieku ielā 2), daudz nedomājām - uz koncertu jāiet!

Šogad lēmums braukt uz Labu Dabu tika pieņemts pēdējā brīdī. Nē, biļetes bija jau sagādātas savlaicīgi, bet pēkšņi atklājās, ka Latvijā vasarā ir tik daudz festivālu, ka gandrīz neiespējami ir izvēlēties, kuru sirds kāro visvairāk. Šajā nedēļas nogalē vien līdzās "Labai Dabai" notika gan Piena festivāls, gan Kantrī (vai šlāgermūzikas?) fests Valkā, gan Baltijā lielākais šaha festivāls Liepājā. Beigās tomēr palikām pie Labas Dabas.

Šis pilnīgi noteikti ir dīvainākais ieraksts Leonarda Koena ilgajā muzikālajā karjerā, pilnīgi atšķirīgs gan no saviem priekšgājējiem, gan pēcnācējiem. To varētu nosaukt par drosmīgu eksperimentu, lai gan realitātē tas laikam bija sekas nepareizai narkotiku lietošanai un vēlmei iesaistīties aizdomīgos sakaros. Vismaz citādi ir grūti saprast, kas varēja kļūt par iemeslu, kālab savulaik ar muzikālu askētismu pazīstamais kanādiešu dziesmnieks izvēlējās ierakstīt albumu kopā ar Filu Spektoru - izcilo, bet šausmīgi ekstraverto un nomācošo sešdesmito gadu producentu, kura raksturīgākā iezīme bija katrā skaņdarbā iesaistīt pēc iespējas vairāk dažādu mūziķu, jebko pāraranžējot līdz nelabumam.

Ja tu man jautātu, ar ko man visvairāk palika atmiņā "Eksotika", tad atbilde būtu mazliet negaidīta - ar Leonarda Koena dziesmu "Everybody Knows", kas filmā skan vairākas reizes striptīza laikā, Kristīnei dejojot. Pati filma gan ir pietiekami ievērojama, lai būtu iekļauta "500 filmu" grāmatā, bet lielāko nospiedumu uz mani noteikti atstāja dziesma (kura gan, protams, cieš no sintīpopa aranžējuma). Tas droši vien šo to pasaka arī par manām emocijām filmas sakarā, vai par šo emociju trūkumu.