Kazhes pierakstu burtnīca

Ziemassvētku un Jaungada laiks "Restorānvagonā" ir diezgan depresīvs. Priecīgā praktikantu kņada ap eļļas radiatoru ir pazudusi, jo gandrīz visi viņi ir aizbraukuši pie radiem uz laukiem pieēsties nākamajam semestrim. Pat par spīti svētku laikam "Latvenergo" nav pieslēdzis atpakaļ elektrību un nākas strādāt, datorus darbinot ar kājminamo ģeneratoru. Pat atkārtotas revīzijas neatklāj peļu slazdos ne gabaliņa siera vai vismaz kādu apkaltušu peles gaļu, no kā sanāktu mazs cepetītis. Galvenajam redaktoram vajadzētu tā kā sākt ārstēt no maucīgās Annijas iegūto sifilisu, bet nav naudas.

Trešo reizi šogad bijām Ģertrūdes ielas teātrī. Tiesa, "Stāsti no abām kabatām" īsti nav daļa no teātra repertuāra, bet gan neatkarīga "bezpiederības" izrāde, taču tam laikam nav lielas nozīmes.

Grasa mūs kaut kā nebija sevišķi uzrunājusi (kas gan nebija sevišķi pārsteidzoši), bet lielākas cerības likām uz nākamo pilsētu mūsu maršrutā - Kannām. Domājams, ka nebūšu oriģināls, atklājot, ka Kannas man primāri saistās ar kinofestivālu, kurš tur reizi gadā notiek. Mēs gan galīgi nebijām interesējušies par tā šī gada norisi, vienkārši aizbraucām uz pilsētu, iegājām kafejnīcā paēst brokastis, un es ieraugu plakātu ar festivāla reklāmu. Padomāju - ha, Kannās droši vien vienmēr reklamē kinofestivālu! Apskatos uz datumiem - o, šobrīd tieši tas notiek! Paši sev par pārsteigumu bijām Kannās nokļuvuši tieši tā gada lielākā notikuma laikā. Tiesa, pilsētas nomalē, kurā mēs tajā brīdī atradāmies, sevišķi festivāla gaistoni nejuta (un, protams, labi, ka tā). Taču kad ar kājām devāmies uz centru, sapratām, ka šajās dienās Kannas dzīvoja tikai un vienīgi festivālam un festivālā.

Paziņojums: regulārais numurs par Vilcieniņu meistarības 5. un 6. kārtas spēlēm gaidāms drīz. Pavisam drīz. Tas bija jau nodots mūsu jaunākajam metranpāžam salikšanai uz iespiešanu, taču nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ minētais metranpāžs ņēma un nodzēra visus patskaņus...

Tās ir vienas vienīgas šausmas - nepabeigt ceļojuma aprakstu savlaicīgi un atlikt to uz gada pēdējām dienām. Emocijas ir pabalējušas, pa vidu bijis tūkstošiem lielāku un mazāku notikumu, un visas pilsētas ir saplūdušas vienā. Bet es centīšos būt stiprs. Nevaru garantēt, ka tekstā nebūs puspatiesību, sagrozītu faktu un nevietā iestarpinātu vēstures atstāstījumu, ar kuriem piesegt personīgās atmiņas robus. Taču tu neko citu no manis taču arī negaidīji, vai ne?

Jāatzīst, ka no visām Bonda filmām, kur 007 lomā ir Šons Konerijs, šī ir vienīgā, kuras nosaukums neraisa man nekādas asociācijas - proti, šķiet, par tādu vispār nebiju dzirdējis. Tas liek domāt, ka no agrīnajām Bonda filmām šī ir vismazāk ikoniskā. Tiesa, tas neliedz tai būt arī vienai no visu laiku komerciāli veiksmīgākajām filmām par izcilo mīlnieku (un no seksa brīvajā laikā - slepeno aģentu). Filmai bija tam laikam noteikti grandiozs budžets, kas atļāva uzņemt milzīgu daudzumu zemūdens ainu, un vēl noalgot Tomu Džonsu, lai šis iedziedātu filmas tituldziesmu. Un arī komerciāli tās panākumi bija ļoti labi, plus vēl par specefektiem filma saņēma Oskaru. Jautājums - cik aizraujoši šo filmu ir skatīties? Atbilde - itin nemaz.

Atruna: apraksts iesākts novembra vidū, uzreiz pēc atgriešanās no Kopenhāgenas, bet pabeigts pusotru mēnesi vēlāk, kad ūdens mutē jau smēlās nepajokam - jānoslēdz gads blogā bez parādiem, bet vēl priekšā lielākā daļa kāzu ceļojuma apraksta (kamēr kalendārā jau 23.decembris...).

Šajā rudenī kaut kā ir noplakušas ansambļa “Manta” aktivitātes, tā abiem vadošajiem Edgariem pievēršoties solo darbībai. Ceru, ka “Manta” nekur nepazudīs, un vismaz no malas izskatās, ka Edgars un Edgars savā starpā komunicē (kā nekā pēc Mākena solo koncerta ieradās arī Šubrovskis). Kā lai arī nebūtu, abu Edgaru cienītājiem arī šobrīd pieejamais variants nav slikts, jo tas paver iespējas klausīt un skatīt mazliet citādākus kā ierasts priekšnesumus.

Reizi gadā uz Daugavpili ir jābrauc - tur šaubu nav. Teātris, Artilērijas pagrabi, kāds muzejs - šādas aktivitātes ir gluži vienkārši obligāti jāisteno. Šajā konkrētajā reizē izlēmām, ka pareizāk būtu braukt ar vilcienu. Tas gan neizrādījās tik vienkārši, kā gribētos, jo sliežu remonta dēļ piektdienas vakarā posmu Rīga-Aizkraukle nācās veikt ar vilcienu imitējošu autobusu (proti, tādu, kas piestāj visās dzelzceļa stacijās, lai izlaistu/uzņemtu pasažierus). Turp mēs braucām piecu cilvēku sastāvā: Imants, Anita, Raitis, Raimonds un Marina, bet sestdien no rīta mums pievienojās arī Ilze, tādējādi nokomplektējot vienību "D-pils izēdāji".

Pirms ne tik ilga laika Latvijas interneta šaurumus pāršalca šokējoša vēsts "no drošiem avotiem" - proti, visu mīļotās Krievijas, ka lsm.lv angļu versijas redaktors Miks Koljērs patiesībā esot Kremļa aparāta darbonis vārdā Modests Koļerovs. Šī neapšaubāmi patiesā ziņa balstījās divos neapgāžamos argumentos - abi piesauktie personāži ir plikpauraini vīri ar bārdu, turklāt vēl darbojošies žurnālistikas lauciņā. Nezinu, vai šis sviesta stāsts gūs atspoguļojumu kādā no nākamajām Koljēra grāmatām (ja tādas, protams, būs), bet skaidrs, ka šo vīru, kuram humors it nemaz nav svešs, epizode ar Koļerovu uzjautrināja. Turklāt atmaskojošā materiāla izplatīšanā bija pamanījies iesaistīties arī Latvijas vadošais kiberdēmons Jānis Iesalnieks, kuram garīgi tuvs cilvēks šajā grāmatā arī ir sastopams.