Kazhes pierakstu burtnīca

Stūrī zēvēles otrā albuma "Labdien" prezentācijas koncerts notika Kaņepes Kultūras centrā. Kā vieta dažādiem sabiedriskiem pasākumiem, KKC man šķiet ļoti laba, tikām kā koncertu norises vieta tā nav pat viduvēja, bet diezgan švaka. Akustika otrā stāva zālē ir stipri nekāda, bet ar ventilāciju, tikko sanācis prāvāks skaits cilvēku, vispār ir pilnīga katastrofa. Līdz ar to neesmu drošs, ka Stūrī zēvele izvēlējās pašu piemērotāko vietu Rīgā, kur pirmo reizi pilnā garumā spēlēt savu jauno ierakstu.

Latviešu mīlestību es skatījos otro reizi. Pirmā bija 2009.gadā. Arī tad izrāde nebija pirmā svaiguma (pirmizrādi tā piedzīvoja 2006.gada septembrī), bet nule tā beidz jau savu desmito sezonu uz JRT skatuves un ir viena no vecākajām izrādēm teātra repertuārā. Taču izrādījās, ka Marinai ar pirmajās deviņās sezonās nebija paspējusi uz šo izrādi aiziet, tad nu mēs kopā šo kļūdu labojām.

Lidojumu sērija atpakaļ uz Eiropu ir mazāk maniakāla kā turpceļš, tomēr nokļūšanai mājās tāpat mums būs jālido veselas četras reizes. Protams, ievada posms Kraistčērča - Oklenda ir tīrais sīkums, bet tālāk gan sākas izklaides, jo īpaši tādēļ, ka mājup mums vairs nebūs nejauši dabūto glauno aviokompāniju, bet gan pilnīgi autentisks Air China serviss (tiesa, mums nav objektīvas informācijas par to, cik labs vai slikts tas ir, bet reputācija šai kompānijai nav gluži zvaigžņota).

Divas dienas pēc "Rudens sonātes" skatīšanās JRT ķērāmies pie šī mākslas darba vēlreiz - šoreiz filmas veidā. Šī ir viena no pēdējām nozīmīgajām Ingmara Bergmana filmām, turklāt pati pēdējā, kas bija radīta tieši kino un nevis TV vajadzībām (pat "Fanija un Aleksandrs" primāri bija TV filma, kas arī izskaidro tās mežonīgo garumu). Filma ir ievērojama tajā spēlējošo aktrišu dēļ - līdzās Bergmaņa vienai no mūža svarīgākajām mūzām Līvai Ulmanei šeit spēlē Ingrida Bergmane (kurai, kā šķiet, ar Ingmaru ne tikai nebija radniecības saišu, bet arī intīmu sakaru).

Piecelties no rīta nekādi nav problēma - pēc divpadsmit stundu miega esi diezgan labi izgulējies. Ātri ieēdam brokastis, savācam mantas un dodamies ceļā uz auto. Interesanti, ka šonakt kempings bijis diezgan patukšs - līdzās mūsējai ir vien pāris teltis, kamēr nakti iepriekš tādu bija savas divdesmit.

Vai laba var būt par daudz? Atkarīgs no tā - kā tieši. Laba alus - vismaz manā gadījumā - noteikti var būt par daudz. Laba saldējuma - reizēm, bet biežāk tieši laikā. "Mantas" koncertu - nē, to par daudz būt nemēdz, lai gan mazliet tos reizēm tomēr dozēju, jo no apsēstības labāk tomēr izvairīties. Bet nu uz koncertu Zunda dārzā noteikti vajadzēja iet, arī tālab, ka šī manai dzīvesvietai visnotaļ tuvā koncertu un pasākumu norises vieta līdz šim nebija apmeklēta (ieskatoties kartē, tuvāk sanāk vienīgi Kalnciema kvartāls). Un kas par to, ka koncerts notika ceturtdienā tuvu vienpadsmitiem vakarā? Kas par to, ka pirms tam jau bija būts teātrī. Kas par to, ka no rīta biju cēlies sešos, lai ietu skriet. Ja jau "Manta", tad "Manta". Marina gan pēc atgriešanās mājup no teātra nespēja sadūšoties uz vēl vienu došanos, lai satiktu ļaudis (piemēram, reņģu vīru un meiteni veikalā).

Vakar biju frizētavā, un pēc ilgāka pārtraukuma pirmo reizi gadījās, ka man bija friziere, nevis frizieris. Un frizieres parasti ir vairāk noskaņotas uz runāšanu, nekā frizieri. Līdz ar to sanāca, ka izstāstīju par vakarā gaidāmo došanos uz teātri un noskaidroju, ka frizierei pašai vairāk patīk komēdijas un mūzikli, bet man nav mīļākā teātra žanra. Faktiski jau JRT arī nemēdz izziņot par konkrētu izrādi, vai tā ir “romantiska situāciju komēdija” vai “eklektiska melodrāma”, parasti jebkurā izrādē pārkāpjot stingrās žanras robežas. Tomēr par “Rudens sonāti” biju diezgan pārliecināts, ka šī nu būs viena no izrādēm, kur no komēdjas nebūs ne miņas. Kā nekā Ingmars Bergmans nebija izslavēts ar savām pusaudžiem paredzētajām pirdienu komēdijām.

Bija tuvu tam, lai mēs par velo pasākumu "Minies pēc kultūras" nemaz nebūtu uzzinājuši - to izziņoja, kamēr bijām Jaunzēlandē, un tajā laikā kaut kā nesanāca sevišķi cītīgi monitorēt Latvijas interneta aktualitātes. Taču pirms laiciņa saņēmām no Baibas un Ilzes ziņu, ka šāds pasākums būšot un ka varbūt mēs varētu ar viņām startēt vienā komandā. Tā kā mēs visi esam tādi kulturāli (teātris un Mantas koncerti cik daudz apmeklēti!), un gan viņas, gan mēs esam piedalījušies arī pasākumā "Pastnieks un kultūra", šaubu nebija - jāpiedalās!

Sen nebija skatīta neviena filma mājās - ceļojums un pēc tam visādas darīšanas liedza baudīt kvalitatīvu kino uz puslielā ekrāna. Kino zāles atklāšanai pēc pārtraukuma izvēlējāmies vienu no pagājušā gada aprunātākajām filmām - Kventina Tarantino "Pretīgo astotnieku". Kā nekā Tarantino filmas visas ir tādas, ka tās labāk skatīties uz pietiekami liela ekrāna, lai varētu skaidri saskatīt kārtējo stipri nereālistiskā veidā izšķaidīto galvu.

Rītu mēs sākam ar nelielu kardiotreniņu - kāpienu Dzelzs kalnā, tas atrodas turpat netālu no Alberttaunas. Ar ko ievērojams Dzelzs kalns? Noteikti, ne ar to, ka tajā valdījis rūķis Dains iz "Gredzenu pavēlnieka" mitoloģijas. Patiesību sakot, neviens arī neapgalvo, ka pastāvētu kāda saistība starp Dainu un šo kalnu, gluži vienkārši man radās šāda asociācija. Tā vien šķiet, ka pusaudža gados mazliet par daudz reižu šo triloģiju pārlasīju. Realitātē tikām kalna lielākā vērtība ir tajā, ka no tā paveras labs skats uz citiem objektiem, piemēram, attālu sniegotu virsotni (lieki teikt, ka man nav ne mazākās nojautas, kura virsotne Jaunzēlandē ir kas). Augstumā šis kalns (Dzelzs, tas ir) ir itin neliels - kāpums uz virsotni ir nieka 200 metru, taču rīta pastaigai aptuveni stundas garumā tādi 200 metri augšā un (loģiski) divsimts metri lejā nav nemaz tik slikti. Protams, kad tu redzi meiteni-skrējēju, kas ir nupat uzskrējusi virsotnē un tūliņ skries atpakaļ lejā, tev kā latvietim parastajam rodas sajūta, ka kalnainos apvidos cilvēki ir taisīti no pilnīgi cita materiāla kā tavā pusē. Vēl šī kalna kontekstā ir vērts pieminēt, ka tajā (galvenokārt nogāzēs) ir sastopams milzīgs daudzums trušu, un līdz ar to - vēl lielāks daudzums spiru, tā ka dažviet tu starp spirām pat neredzi zemi. Rokās truši gan galīgi nedodas.