Kazhes pierakstu burtnīca

Agotu Kristofu kā viegli franču mēlē lasāmu rakstnieci man ieteica Kžištofs, kuram tulkošana no franču valodas ir viena no dzīves pamatnodarbēm, līdz ar to bija pamats pieņemt, ka viņš zina, par ko runā. Kā labāko lasāmvielu no Kristofas daiļrades viņš ieteica autobiogrāfisko "Analfabēti", kura turklāt izceļas ar ļoti nelielu grāmatas apjomu. Un zināms, ka man ir piesardzīga attieksme pret biezām grāmatām (ja vien to autors nav Umberto Eko vai vismaz Haruki Murakami). Tā kā izrādījās, ka šo grāmatu nav tik viegli dabūt rokās, pasūtīju to lietotu no mana iecienītā resursa AbeBooks. Grāmata atnāca pārsteidzoši ātri, es jau sapriecājos, tūlīt lasīšu. Un tad nāca atklāsme - kā īstens analfabēts biju pamanījies šo grāmatu pasūtīt nevis franču, bet gan spāņu izdevumā. Man nav principiāli nekādu iebildumu pret spāņu valodu, ja neskaita vienu mazu problēmiņu - šo valodu es nepārvaldu tā kā nemaz. Līdz ar to - ja nu kādam vajag, labprāt šo grāmatu atdošu. Bet neveiksme ar lasītprasmi nekļuva par iemeslu, lai es padotos un paliktu bez "Analfabētes". Atradu kādu francisku Interneta veikalu, kurā varēja šo grāmatu e-formātā iegādāties, tādējādi man tiekot pie droši vien trešās vai ceturtās grāmatas, kuru Kindle vajadzībām iegādājos par reālu naudu. Nekas gan neliecina, ka tā varētu kļūt par tendenci, bet tomēr - vērā ņemams notikums.

Kamēr Ziemassvētkos nebija elektrības, Jaunajā Gadā nav sniega un tie, kas aiz priekiem izbrauca no kupenām uz kalnu slēpot, iebrauca lietū. Šī ieilgusī ķibeļu situācija radījusi bēdīgus apstākļus Vilcieniņu meistarībai, jo daži vagoni aizsūtīti uz Vagonu parku un vadītāji saķēruši plaušu karsoni. Kā nu tagad būt? Mieru, pārpalicēji rāda vēl lielāku meistarību, kā pie dziesmas dabūt niķīgos un elektronikas novārgušos vilcieniņus, tas prasa visas pūles. Vienā vilcienā sakot, kas duku rāda, tas uz priekšu iet. Tas pats jāsaka par katra numuriņa izdošanu, jo galvenie redaktori praktikantiem atmet tikai knapu informāciju, un arī nebaro! Par spīti šiem sprīdīša apstākļiem numuriņš iespiests un gatavs Jūsu ziņkārībai.

Sekojot pirms vairākiem gadā nākušajam "Strāvoklim", kur Latvijas nekomerciālās mūzikas mākslinieki izpildīja dziesmas ar Raiņa vārdiem, klajā nākušas "Pretējības", kurās pie muzikālas apdares tikusi Aspazijas dzeja. Prognozējami, ka izpildītāju saraksti abos ierakstos sevišķi nepārklājas, kaut vai tāpēc vien, ka Aspaziju dzied sievietes, kamēr Raini (cik atceros) - galvenokārt kungi. Skaidrs, ka ieraksta tapšanā lielākais nopelns ir aizvadītajam Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam, līdz ar to var gadīties, ka "Pretējības" būs visilgdzīvojošākais šī gada rezultāts - gan jau šādas tādas dziesmas no šī ieraksta šur tur būs dzirdamas vēl vismaz gadus desmit, atšķirībā no, piemēram, "Raiņa sapņiem".

Gatavojoties Pingvīnu pasākumam, šķita diezgan obligāta prasība noskatīties multfilmu par pingvīniem, kuri kalpojuši par iedvesmu vienai no skaistākajām Latvijas ģeotradīcijām.

Jāņa Joņeva debijas romāns "Jelgava 94" kļuva par vienu no spilgtākajiem notikumiem pēdējo gadu latviešu literatūrā. Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka nu šis darbs tapis arī par teātra izrādi. Varbūt mazliet mazāk prognozējami ir tas, ka iestudējums tapis grāmatas norises pilsētā - Jelgavas Jaunajā teātrī, par kura eksistenci pat iepriekš nebiju īsti informēts. Proti, daudz skanīgu Latvijas teātra vidē vārdu šai iestudējumā tu nemanīsi. Bet tā jau tam arī būtu jābūt - metālisti (un arī grandžeri) jau nav nekādi normālie, bet nenormālie.

"Un ja nu Dievs būtu viens no mums" - tā vēl deviņdesmitajos gados dziedāja Džoana Osborna. Par to arī ir šī beļģu filma, lai arī tā filmā netiek atskaņota. Tāpat tajā savu ticības mantru "God" neizdzied Džons Lenons, un arī cits bītls Džordžs Harisons nevēršas pie "My Sweet Lord". Un arī "Visjaunākās derības" Dievs nav gluži tāds, kā Viņu pierasts attēlot mākslā.

Nekad sevi neesmu uzskatījis par Deivida Bovija fanu. Vienlaikus ne mirkli neesmu apšaubījis, ka viņš ir uzskatāms par vienu no spilgtākajām personībām rokmūzikas vēsturē. Viens no tiem mūziķiem, kuri vienmēr bijuši muzikālo revolūciju priekšplānā, modi diktējuši, nevis tai sekojuši (ok, vismaz kopš septiņdesmito gadu sākuma, jo paši pirmie Bovija darbības gadi pagāja savas pozīcijas mūzikas pasaulē meklējumos), pat astoņdesmitos gadus Bovijs pārdzīvoja saglabājot relatīvi pieklājīgu seju, kas tajā laikā bija īpašs varoņdarbs.

"Jo augstāk palec, jo skaistāks balets" - tā es atminos esam dzirdējis bērnībā, lai arī neesmu drošs, kurš dižgaris ir šo viedo vārdu autors. Tikmēr objektīvā realitāte ir tāda, ka "Romeo un Džuljeta" man kļuva par pirmo dzīves laikā noskatīto baletu. Pat "Gulbju ezeru" televīzijā neesmu skatījies, jo padomju vadoņu miršanas sezonā biju pārāk mazs, tikām Putins vēl ir dzīvs. Bet nu - balets tā kā būtu apmeklēts.

"Ugunsdzēsēju balle" (Hoří, má panenko) ir pēdējā filma, kuru izcilais čehu režisors Milošs Formans uzņēma savā dzimtenē pirms došanās piespiedu emigrācijā, kurā viņam nācās strādāt ar labākajiem Holivudas aktieriem un saņemt Oskarus. Tikām "Ugunsdzēsēju ballē" viņa rīcībā bija vesela plejāde nebūt ne izcili skaistu pusmūža čehu vīriešu, un itin daudz arī diezgan savdabīga paskata dāmu.

Zināmā mērā ikviens, kas ir dzīvojis daudzdzīvokļu mājā, var saprast Polanska filmu "Īrnieks" - dzīve ar kaimiņiem nekad nav pavisam nevainīga joka padarīšana. No otras puses - normālos apstākļos tādā situācijā kā filmas galvenais varonis tu droši vien tomēr nenonāksi, lai cik kaitinoši arī nebūtu atsevišķi tavi kaimiņi.