Kazhes pierakstu burtnīca

Tas jau tiešām sākt šķist man pašam dīvaini - trīs vakaros divas reizes skatīt gan "UP", gan "Mantu". Bet tā mēdz gadīties, it īpaši, ja esi "Mantas" fans.

Atšķirībā no Venēcijas, ar kuru biju pazīstams jau iepriekš, un Milānas, kuru arī šajā reizē neapskatīju, Komo bija pilnīgi jauns punkts manos plānos. Par šīs pilsētiņas eksistenci zināju jau kopš pirmā Itālijas ceļojuma, taču toreiz brauciens bija pārmērīgi steidzīgs, lai varētu piestāt katrā poētiskā Itālijas mazpilsētā. Lieki teikt, ka šoreiz brauciens patiesībā bija pat vēl steidzīgāks, taču Komo šoreiz plānos biju iekļāvis, kaut vai tāpēc vien, lai varētu atzīmēties pabijis vēl vienā jaunā pilsētā.

Ar ansambļa "Manta" daiļradi, kā pašam šķiet, esmu pazīstams labi. Līdz ar to uz grupas akustisko koncertu DAD kafejnīcā gāju ar īpašu interesi - dziesmas man ir zināmas, cerēju tās izdzirdēt jaunās skaņās. Un izdzirdēju. Turklāt ne tikai zināmās dziesmas, bet arī dažas iepriekš nedzirdētas. Kā tā par "Krīzpadsmit". Vai Vilka dziesmu no "Sarkangalvītes". Un par "Rudeni-Ziemu" arī iepriekš nebiju dzirdējis, varbūt vēl kādu.

Turpinu paplašināt savu vietējās mūzikas pazīšanu. Interesanti, bet tā vien šķiet, ka rītdien UP uzstāšanos skatīšos atkal - Agnesei Uplejai gaidāma uzstāšanās "Depo", kurp iešu skatīt "Mantu". Nē, es neesmu UP stalkeris. Es esmu "Mantas" stalkeris. Kā nekā KKC uz UP koncertu bija arī ieradušies "Mantas" dalībnieki. Bet tā bija tikai sakritība, es patiešām neizsekoju ne Šubrovski, ne Mākenu.

No Ļubļanas ceļš mūs veda uz Mestri - populārāko bāzes vietu, dodoties uz Venēciju. Skaistais stils, protams, būtu nakšņot pašā Venēcijā, taču dīvānsērferus pilsētā mums atrast nebija izdevies, turklāt tur arī būtu sarežģīti nokļūt ar visām mūsu mantām. Un vispār - Itālijā tāpat jutos pārlaimīgs, ka bija izdevies uz abām naktīm atrast tādus saimniekus, kas bija gatavi izmitināt mūsu četrotni bez nepieciešamības kādam(ām) iesaistīties naksnīgos priekos ar dzīvokļa īpašnieku. Pēc idejas tā, protams, nebūtu tieši mana problēma, ja tomēr vajadzētu, turklāt visi - pilngadīgi, rīcībspējīgi cilvēki, bet... kaut kā labāk tomēr ne. Lai gan - gaumes jautājums, ne man spriest, ne man vērtēt.

Mana līdzšinējā pieredze Ungārijā aprobežojās ar autobusa ekskursiju pirms tik daudziem gadiem, ka tā sen nav taisnība. Mainījies esmu es, mainījusies ir Ungārija. Salīdzināt gan neko īsti iespējas nebija, jo prognozējamā kārtā tūrisma firmas tolaik neorganizēja braucienus uz Šombateli. Un velti - kā nekā šī pilsēta ir gana ievērojama, lai tajā 2013.gada vasarā būtu noticis Eiropas čempionāts dejās, kur Latvijas pāris Marts Puniņš un Dana Jākobsone 31 pāra konkurencē izcīnīja 13.vietu.

"Akvarium" ir viena no tām Krievijas grupām, ko jau sen kā gribēju redzēt koncertā, bet nekādi nebija sakritis. Šoreiz man patiesībā arī šķita, ka varētu nesakrist, bet - sakrita. Rezultātā pirmdienas vakarā kļuvu par liecinieku koncertam mini turnejā, kas veltīta Borisa Grebenščikova 60 gadu jubilejai.

Būdams gandrīz lokālpatriots, apgādājos ar jaunu Latvijā ražotu galda spēli vārdā "Goldingen". Kā cilvēkam, kas dzīvo Kuldīgas ielā, šī spēle man bija teju vai obligātajā literatūrā jāiekļauj. Tā kā spēle ir jauna, pat veikalā "Ludo" neviens no darbiniekiem īsti nevarēja komentēt to, cik tā ir grūta/vienkārša, aizraujoša/garlaicīga. Tad nu padalīšos ar saviem iespaidiem.

Pēc mežonīgā Rīgas-Krakovas skrējiena nākamā diena bija tīrā atpūta. Nieka trīs simti kilometru. Protams, jāņem vērā, ka no Krakovas izbraucām tikai ap divpadsmitiem, līdz ar to, ievērojot dienas gaismas mazumu novembra otrajā pusē, īpaši kavēties nevarējām. Bet šādas tādas kavēšanās sanāca.

Pēc teātra skatīšanās Iļģuciema kultūras centrā nebija nemaz tik viegli saņemties doties vēl uz centru, lai apmeklētu Nabaklab 11 gadu jubilejas koncertu. Taču ar mani parasti nav joki - ja esmu apņēmies, tad savus plānus arī īstenoju. Ja vien nav fenomenāls slinkums. Šoreiz saņemties izdevās un, kā jau parasti, bija vērts.