Kazhes pierakstu burtnīca

Ziemassvētki mēdz būt dažādi. Reizēm tie ir balti, citkārt zili, reizēm dvēseliskas, vēl kādu reizi tev Ziemassvētkos pienāk atklātnīte no ielasmeitas no Mineapoles. Tā kā ar ziemu šogad tā ir, kā ir, man Ziemassvētku krāsa visticamāk būs zaļa.

Ziemassvētku pārgājienā iepazinu vairākas pārgājienu spēles. Dažas no tām ir spēles ar jau lielāku vēsturi, bet viena - pilnīgs jaunieviesums. Domāju, šis bloga ieraksts varētu būt pirmais publiskais šīs spēles apraksts. Līdz ar to ceru, ka tas kļūs par kanonisku noteikumu paraugu, kam sekojot "Kurzemes vārdus" spēlēs turpmāko gadsimtu garumā.

Frānsesa Sokolova Sansoma bija gluži normāla sieviete vecumā ap četrdesmit - ne gluži slaida, ne gluži izcili skaista, divu bērnu māte Londonas iedzīvotāja, kura kādu dienu izdomāja kļūt par mūziķi. Kā teikt - kāpēc ne? Viņa pārdēvējās par Vi Subversa un kopā ar ģitāristu Richard Famous izveidoja "Poison Girls".

Ar Austriju lielos vilcienos mūsu ceļojums bija beidzies. Viss tālākais bija nekas vairāk kā ceļš uz mājām, kas gan, protams, arī ir kaut kādā mērā skaisti. Tomēr vismaz kaut kāda kultūras programma vēl bija paredzēta: viena pieturvieta Čehijā (Hradec Kralove) un viena Polijā (Vroclava). Pēdējā - ar nakšņošanu.

Vēsturiskas drāmas nav tā kino kategorija, ko skatos visbiežāk, bet gadās dažādas situācijas. Vakar pienāca kārta filmai "Vīrs visiem gadalaikiem" (neveikls nosaukuma tulkojums, slinkums meklēt, kā to pareizi saukt latviešu mēlē), kura stāsta par Tomasu Moru. Dīvainā kārtā šo vēstures epizodi es atcerējos pārāk labi, līdz ar to filmas gaita man bija skaidra no sākta gala, bet arī par Titāniku vairums skatītāju nojauš, ka tas filmas gaitā noslīks. Mors gan nenoslīka.

Viena no kino klasiskākajām filmām, ko man kaut kā nebija līdz šim sanācis noskatīties. Bet nekas - pēdējā laikā uzsvaru lieku tieši uz šādu kino un tikai pa lieliem svētkiem skatos kaut ko relatīvi modernu. Ko var zināt - varbūt kādu dienu man zināšanas par vecajām filmām noderēs. Vai varbūt arī nē.

Vēl Lihtenšteinas teritorijā apgādājāmies ar vinjeti godīgai braukšanai pa Austrijas šosejām, jo tik kāri piedzīvojumu meklētāji nebijām, lai paļautos uz veiksmīgu bezmaksas izbraukšanu cauri šai valstij. Turklāt jau Šveicē bijām ietaupījuši, braucot pa publiskas lietošanas ceļiem, kas praksē nozīmēja visai iespaidīgu laika patēriņu. Tad nu uzņēmām kursu uz Insbruku.

Vai tu zināji, ka grupa "Tumsa" savos pirmsākumos spēlēja lēnu un drūmu elektroniku un tikai līdz ar Mārtiņa Freimaņa atnākšanu tā kļuva par hitu mašīnu, kas sarūpēja tev un man tik mīļas dziesmas kā "Katram savu Atlantīdu", "Lietus dārzs" un "Kad Ēģiptē sniegs" (2013.gada nogalē, bet Piramīdas nav nosnigušas!)?

Pilnīgs vāks! Šīs nedēļas sešās pirmajās dienās tikai vienu vakaru nebiju kādā koncertā! Sestdien patiesībā nebiju plānojis turpināt koncertu apmeklēšanas sēriju, taču... gadās visādi, un šoreiz tieši šādi sagadījās.

Iespējams, šī filma bija dīvaina izvēle kino apmeklējumam. Kino "Bize" vakar bija franču kino vakars, un no tajā rādītajām filmām laika ziņā vislabāk iekrita šī. Tad nu tā arī tika skatīta.