Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot man izdevās tikt pie vēl vienas Šāndora Mārai grāmatas. Diemžēl ir tā, ka šī es nebaidītos teikt izcilā ungāru autora darbi ir visai minimāli tulkoti man pieejamajās valodās un vismaz pagaidām šķiet, ka man nav iespēju šo sarakstu papildināt.

Labu Dabu apmeklēju otro gadu pēc kārtas, šogad, jau labi zinādams, ko no šī festivāla var sagaidīt. Piektdienas pirmo cēlienu nostrādāju mājās, centrā paķēru Marinu, Vimbu un Zaksi, iebraucām Juglas Rimi pēc pārtikas festivālam un jau ap pieciem-sešiem bijām Ratniekos.

Sen nav klausīts Sēržs Geinsbūrs! Kaut kā radās vēlme nobaudīt kaut ko no viņa vēlīnajiem ierakstiem, un tā pienāca "Love on the Beat" kārta. Kā jau tas Geinsbūra daiļradei raksturīgs, lielāko ažiotāžu šis ieraksts nesacēla skaņdarbu kompozicionālā satura dēļ, bet mazliet citādi.

Dāņu režisora Kristofera Bē pilnmetrāžas debija viņam varbūt neatnesa tādu pasaules slavu un bagātību, lai viņš varētu visu atlikušo mūžu pavadīt Maiami pludmalē krūtīm apdāvinātu meiteņu sabiedrībā (vai zēnu - neesmu interesējies par šo viņa personības aspektu), taču līdzās "Zelta kamerai" par labāko debiju Kannu kinofestivālā tā tika iekļauta arī Rietumas/Naumaņa grāmatā ar 365 dienas filmām. Un - pamatoti.

Šo filmu skatījāmies pludmalē Rojā kinofestivāla "RojaL" ietvaros, pēc brīnišķīgā slēpņotāju pasākuma vārdā "Ar mani atkal runā kaijas". Par Rojas festivālu bija dzirdēti labi vārdi no Ivetas un Edija, kas tur bija arī pagājušogad, tālab ar mēs devāmies to izbaudīt.

Pēdējā laikā tapušās Terija Giljema filmas sevišķas simpātijas no kritikas neizpelnās (varbūt ar izņēmumu Doktora Parnasa gadījumā, bet gan jau, ka tur galvenais iemesls bija Hīta Ledžera nāve). Man gan jāatzīst, ka patika ne tikai "Doktors", bet arī "Tideland" un "The Brothers Grimm". Tālab loģiski, ka "Nulles teorēmu es gaidīju ar lielu nepacietību" un, iespējams, gluži vienkārši pārdegu savās neadekvātajās cerībās.

Kaut kā pēdējā laikā esmu palaidies slinkumā - pirms festivāliem nepacenšos pietiekami labi iepazīties ar tur gaidāmajām grupām. Vai varētu pie vainas būt, ka esmu iemīlējies? Kā lai arī nebūtu, pirms šī gada Positivus tikai dažās pēdējās dienās biju pacenties gūt vismaz minimālu ieskatu tajā, ko tieši tur varētu vēlēties redzēt. Pozitīvais - bija vieta patīkamiem pārsteigumiem. Negatīvais - tikai patiešām man iepriekš zināmām grupām varēju dziedāt līdzi. Un šo apstākli neatviegloja, ka vislabāk zināmā no šīm grupām saucas "Kraftwerk" un tās skaņdarbi nav gluži tipiski velkami līdzi.

Savulaik dēvēts par parodiju princi, Weird Al Yankovic joprojām reizi dažos gados nāk klajā ar jaunu ierakstu, kur aptuveni puse dziesmu ir mūsdienu hitu parodijas, bet otra puse - oriģinālkompozīcijas, imitējot dažādu mūziķu stilu. Nule kā klajā nācis viņa jaunākais veikums - "Mandatory Fun".

Dīvainā kārtā tā rādās, ka savā blogā par 2013.gada "Mega Riga" slēpņotāju pasākumu nemaz neuzrakstīju. Toreiz mans iespaids īsumā bija šāds: bija ļoti labi, bet no organizatoriskās puses šo to būtu bijis iespējams nostrādāt labāk, kā rezultātā biju noskaņots pats kaut ko darīt 2014.gada mega eventa organizēšanas labā. Reāli gan sanāca, ka nekādas iesaistīšanās no manas puses (vismaz - produktīvajā virzienā - nebija).

Piektdiena manā Opener plānā bija iezīmēta kā īpaša diena - tās vakarā bija gaidāms koncerts, kuru festivālā gaidīju vis, visvairāk - Jack White uzstāšanās. Viena no manām lielākajām muzikālajām nožēlām ir 2005.gadā neapmeklētais White Stripes koncerts Rīgā (kāpēc es uz to neaizgāju? vai man bija kaut minimāls attaisnojums?), un ja uz pilnīgu šīs kļūdas labošanu īsti nevaru cerēt (nekas neliecina, ka Džeks un Mega Vaiti tuvākajā laikā varētu atstākt kopīgu muzikālo darbību), tad tuvākais, uz ko mūsdienās varētu cerēt, bija solo Džeka Vaita uzstāšanās. Taču, protams, diena bija gara, un Vaits bija gaidāms tuvāk tās izskaņai.