Kaut kā dažas pēdējās skatītās mēmās filmas man nav sevišķi patikušas -iespējams, esmu sasniedzis pārāk tālus pagātnes gadus. Iespējams, man vienkārši nešķiet saistošas artsy tās ēras filmas - viegla izklaide ir ok, bet ambiciozi vispārcilvēcīgi projekti, kas tapuši pirms teju simts gadiem ar aktieriem, kuru izpratne par kino spēli ne tik ļoti pārsniedz manējo, tā ir visai smaga padarīšana.

Atskaite par notikušo pasākumu. Paldies dalībniekiem un atbalstītājai! Līdz nākamajam turnīram!

Ja nemaldos (un es reti maldos vai vismaz reti atzīstu savas kļūdas), šis ir pirmais hiphopa albums, ko apzināti esmu noklausījies pilnā garumā, un vēl vairākas reizes. Vai tas nozīmētu, ka turpmāk tērpšos platās biksēs ar stakli ceļgalu augstumā un savā leksikā ieviesīšu vārdu "nigga"? Stulbs jautājums, nigga!

Reizēm problēmas rodas, ja no mušas uzpūš ziloni. Citkārt, ja tu izvēlies ignorēt istabā esošu ziloni, tā vietā pētot mušas. Šis Trollopa romāns izvēlas pirmo ceļu.

Jau otro reizi šogad mana līdzdalība kādā no multisports.lv organizētajiem rogainingiem sanāca ne gluži tipiska šādiem pasākumiem. Ja iepriekšējo reizi nakts rogainingu gāju pa dienu, tad šoreiz pasākumā piedalījos nedēļu pirms tā notikšanas datuma. Kā teikt - kāpēc ne?

Dokumentālas filmas par sportistiem es skatos visai reti, jo profesionāli sportisti man reti kad šķiet interesanti kā personības. Patiesībā arī rokmūziķi kā personības bieži ir diezgan sekli, bet tur vismaz izvēle ir plašāka. Līdz ar to jautājums - kālab tad mani ieintriģēja šī dokumentālā filma par Teemu Selanni?

Kopš laika gala sevi esmu uzskatījis vairāk par bītlu nekā ripojošo akmeņu cienītāju. Taču man ir jāatzīst - lietās, kas attiecās uz uzdrīkstēšanos Džegers, Ričards un viņu uzticamie ieroču nesēji bija ievērojami pārāki par Liverpūles četrinieku, un viņu debijas plate ir daudz, daudz drosmīgāka kā bītliem.

Ja jau es skatos mēmās ēras filmas, nav laikam dižs pārsteigums, ka arī savā grāmatu izvēlē esmu mazliet iegremdējies pagātnē. Ne gluži tādā ziņā, ka tas būtu bijis plānots, bet sagadījās tā, ka tagad esmu izlasījis vienīgo pilnībā saglabājušos antīkās literatūras romānu. Hā - tagad esmu entelektuālis!

Man patīk dokumentālais kino, par to nav ne mazāko šaubu. Man interesē Latvijā tapušas filmas. Arī tas ir fakts. Tomēr nav tā, ka KSunī izrādītā filma "Caur adatu" būtu bijusi kas tāds, ko īpaši biju gaidījis un vēlējies noskatīties. Kāpēc tā? Stāsts par čali, kas gadiem ilgi lieto heroīnu, kaut kā nešķita tāds kino, kas varētu iedvesmot un motivēt. Rēķināties varēja ar smagu černuhu un ilgstošu depresiju filmas iespaidā. Labi, par pēdējo mazliet pāspīlēju, jo šāda lieta man nav sevišķi raksturīga.

Tagad tas ir ieguvis oficiālu apstiprinājumu (proti - vairs nešaubos par savu apgalvojumu patiesumu):