Kazhes pierakstu burtnīca

Kaut kas neticams - jau otro reizi šonedēļ biju teātrī! Turklāt abas reizes - ne JRT! Un, ja iepriekšējais teātra apmeklējums - izrāde Valmieras Drāmas teātrī - bija vienkārši kaut kas salīdzinoši man neraksturīgs, tad šoreiz jau gāju soli tālāk - izrādi skatījos Iļģuciema kultūras centrā (zālē bija aptuveni 20 skatītāji, domājams vairums - ar aktieriem personīgi labi pazīstami), atmosfēra visai pamatīgi līdzinājās skolas laikā notikušajai teātra spēlēšanai, vienīgi skolas aktu zālē parasti skatītāju bija vairāk. Protams, viens bonuss salīdzinoši ar pagājušo tūkstošgadi bija - laba kompānija.

Ansambli "Man Man" redzēju kā iesildītājus Gogol Bordello koncertā Milānā. Tā kā viņu uzstāšanās bija interesanta, izlēmu paklausīties viņu mūziku arī mājas apstākļos.

Iepriekšējā vakarā biju cītīgi pierakstījis visu ceļabiedru dzīvesvietu adreses, taču, protams, no rīta lapiņas ar pierakstiem atrašanās vietu noteikt neizdevās. Līdz ar to nācās vien visiem zvanīt un uzdot jautājumu: eu, kur tieši tu esi? Mārtiņu kādu brīdi sanāca gaidīt, Marina lika viņu gaidīt pie miskastēm, ceļā pie Janas pamanījos pabraukt garām vajadzīgajai ielai. Bet lielos vilcienos tam, protams, nebija nekādas nozīmes.

Nebiju domājis atkal rakstīt par Prāta spēlēm (vienreiz tak jau bija, un cik tad var), bet šoreiz nav izvēles.

Valmieras Drāmas teātrī biju pirmo reizi - paldies par to IvetaiZ, kas savāca slēpņotāju komandu netipiskai tūrei. Pats diez vai būtu sadūšojies darba dienas vakarā doties uz Wolmar un atpakaļ, bet citu ierosinājumiem Nē saku reti.

Pirmajā apraksta daļā tevi, mazo lasītāj, iepazīstināšu ar apstākļiem, kuru rezultātā šis ceļojums vispār notika, maršruta plānošanu, komandas izveidi, gatavošanos ceļojumam, un atļaušu mazliet ielūrēt pa atslēgas caurumu tajā, ko aprakstīšu turpmākajās vēstulēs.

Kad svētki ir garām, iztukšotās pudeles saskaitītas, no drēbēm nedaudz izvēdinājies ugunskura aromāts un no matiem - vējš, ir īstais brīdis atskatīties. Kā divi savstarpēji, manuprāt, nepazīstami cilvēki to atzīmēja ar dažu minūšu intervālu, Gaujarta "Zvezda" ("Я ещё мальчик - мне двадцать и девять лет") vairs nevēsta par mani, toties Sektor Gaza "30 лет" ("В этот день я юности скажу Привет!") gan ir aktuāla.

Šī nebūt nebija pirmā reize, kad apmeklēju kādu pasākumu Palladiumā. Taču tik daudz cilvēku te iepriekš redzējis nebiju. TechChill noslēgumā bija patukšs, Reel Big Fish zāli nepiepildīja pat uz pusi, "Kaiser Chiefs" koncertā cilvēku bija salīdzinoši daudz. Bet šoreiz - gūzma. Jau uz ielas nācās labu laiciņu stāvēt rindā, bet par laimi man izziņotajos 19:00 koncerts nesākās (jo rindā iestājos vien 18:55).

Kādu laiciņu atkal nebija būts "Depo", tālab, izmantojot brīvo piektdienas vakaru, devos uz to, ko dēvēja par Neatkarības dienas koncertu. Līdz neatkarības dienai gan vēl pāris dienas palikušas, bet man jau nav iebildumu - citos vakaros es nekur tāpat netiktu.

Katram stāstam ir daudz versiju, vismaz tik - cik dalībnieku. Stāstam par Jēzu to noteikti ir vairāk. Šī nebūtu īstā vieta, kur spriest par Jaunajā Derībā aprakstīto notikumu vēsturiskumu, jo ne man ir pietiekamas zināšanas, ne vēlme, ne tas ir būtiski, vērtējot šo grāmatu.