Kazhes pierakstu burtnīca

"Dumpinieks bez iemesla" ir filma ar skanīgu nosaukumu, spēcīgu leģendu un visai garlaicīgu saturu. Tā to es raksturotu vienā teikumā.

Kad pirms kāda laiciņa epastā iekrita vēstule par gaidāmo slēpņotāju pasākumu - Gatisk 10&39;000.slēpņa svinībām, man nebija ilgi jādomā par savu līdzdalību vai nē. Cik ļoti lai es arī nedeklarētu, ka "es jau neesmu slēpņotājs, man vienkārši ir daudz atrasto slēpņu", ir pasākumi, kuros vienkārši ir jābūt klāt. Un pārgājiens decembrī tumsā pa purvu noteikti ietilpst šajā kategorijā!

2013.gads ir gandrīz cauri. Šī būs filma, ar kuru man šis gads noslēgsies, un tā nav nejaušība, bet apzināta izvēle.

Šogad esmu bijis slinks grāmatu lasītājs. Vai tas būtu tādēļ, ka netipiski liela daļa manas dzīves šogad aizritēja reālajā, nevis iedomu pasaulē? Tomēr gada noslēgumā vienu apjomīgu un nozīmīgu darbu izlasīju - Heses "Stikla pērlīšu spēli".

Šī gan bija visai īpatna filma - sešdesmito gadu zinātniskā fantastika par servisu, ko piedāvā kāda firma - tevi pasludina par mirušu, sagādājot atbilstošas kvalitātes līķi, uztaisa plastisko operāciju un tu vari uzsākt jaunu un skaistu dzīvi. Kāds pusmūža baņķieris izmanto šo servisu, cerībā, ka viņa jaunā dzīve būs piedzīvojumiem un dēkām pilna, pēc tam, kad viņam šo servisu izreklamējis kāds it kā miris draugs. Taču visai ātri viņš atskārš, ka jaunā dzīve nav ne par mata tiesa labāku kā iepriekšējā, turklāt patiesībā cilvēki, kuri dzīvo viņam apkārt, ir tikpat neīsti, kā viņa paša jaunā personība, turklāt viņš atskārš, ka visas tās materiālās vērtības, pēc kurām viņš ir dzinies mūža garumā ir bezvērtīgs sviests (kāds pārsteigums, ne?) un ka viņa laulības dzīve bija bijusi tukša un skumja tieši viņa karjeras apsēstības dēļ, nevis citu cilvēcisko īpašību nopelns. Bet ir jau par vēlu kaut ko mainīt, lai gan viņš vēl cer, bet tam nebūs labu beigu, vari man ticēt...

Eh, ku forši ir laiku pa laikam ievērtēt kādu normālu mistēriju/trilleri, jo sevišķi tādu, kas tapis 2.Pasaules kara laikā, kad bija gluži citi standarti pret filmām.

Angļiem ir smaga nosliece uzņemt filmas par īpaši zemām sabiedrības aprindām - narkotirgoņiem, sīkiem bandītiem, skinhediem, huligāniem, orgānu donoriem un citādiem ļaudīm, kuru dzīvi grūti nosaukt par skaistu un spozmes pilnu. Londona-Braitona stāsta par prostitūciju.

Saulgriežu vakarā sagadījās būt Ģertrūdes ielas teātrī un otro reizi vienas nedēļas laikā skatīt dzīvajā uzstājamies neofolk ansambli "Ēnu kaleidoskops".

Pirmajam dzelzceļa pārgājienam jau nākamajā dienā sekoja vēl viens Ziemassvētku pārgājiens. Šoreiz - no Auces uz Bēni. Ar veseliem deviņiem dalībniekiem.

Tuvojoties gada beigām, sakārtoju pamazām iztrūkstošos aprakstus blogā - norēķinos par pēdējo mēnešu laikā sakrātajiem parādiem, lai pēcāk varētu iegūt kvalitatīvu (nosacīti) statistikas pārskatu par to, kāds tad man ir bijis 2013.gads. Šī ir viena no filmām, ko noskatījos jau pirms kāda laiciņa, bet neesmu pacenties par to uzrakstīt aprakstu.