Mazliet pat biedē, ka jau vairāk nekā 15 gadi pagājuši, kopš "OK Computer" nāca klajā. Šo ierakstu itin daudz reizes tiku klausījies reizēs, kad man bija uzticēts pieskatīt māsas meitu. Tagad pašai māsas meitai ir meita, ja ne gluži tādā vecumā, kā Ieva tolaik, tad - vien dažu gadu attālumā. Bet es joprojām klausos "No Surprises".
Populārā mūzika nav nekas cits kā propagandas rīks, ar kuru jauniešu smadzenes tiek skalotas līdzīgi, kā tas tika darīts totalitārajās valstīs. Tajā vietā, lai domātu par svarīgām tēmām (kādām?), jauniešus zombē uz dibenu gorīšanu, kopošanos un garīgu pagrimumu. Un tas viss - notrulināšanās burkāna dēļ.
Šī ir pirmā filma, ko noskatījos pēc tam, kad biju iepazinies ar "kino karti". Nav svarīgi, kas tā par karti, bet, iespējams, ka tuvākajā laikā pievērsīšos kino klasikas robu novēršanai. Un Hičkoka filmu šādā sarakstā būtu daudz, jo ar tām mans ceļš kaut kā nav sevišķi bieži krustojies.
Tas nav sevišķs retums, ka grāmatas stāstnieks pats sižetā iesaistās tikai visai pastarpinātā veidā, taču šajā konkrētajā grāmatā tas tiek īstenots patiešām dīvaini, jo grāmata ir rakstīta no Nāves skatu punkta. Jā - tās teicējs ir tas pats personāžs, kuru pierasts attēlot melnā apmetnī un ar sirpi rokās. Pats viņš gan apgalvo, ka melnu mēteli viņš velkot vien tad, kad to prasa laika apstākļi. Ja kas - nekur grāmatā nav teikts, ka Nāve ir vīrietis (vai arī es to neievēroju?), bet līdz pat šī apraksta sākšanai es pat neiedomājos, ka tā varētu būt Viņa un nevis Viņš. Tam gan nav sevišķas nozīmes.
Stīvs Pikolo nav no tiem mūziķiem, kuru vārdi gozējas Billboard topa augstākajās vietās (vai kaut vai zemākajās). Viņu velti meklēsi nākamā gada Glāstonberijas festivāla dalībnieku vidū. Ja viņš ar koncertu atbrauktu uz Latviju, diez vai tu viņu redzētu uzstājamies Arēnā Rīga, tad jau drīzāk KKC. Kolēģe gandrīz Agnese šo tipāžu raksturoja kā Tornim dvēseliski radniecīgu mūziķi ar brīnišķīgiem tekstiem. Tad nu paklausījos.
There are certain perks to having a car. Just as there are to being a wallflower, says a film that I didn&39;t enjoy much. Not that I am a wallflower (too old to be one, I suppose) or that I&39;m particularly fond of wallflowers. So let&39;s skip this wallflower subject altogether and start over.
Savulaik es uzskatīju "Buržuāzijas diskrēto šarmu" par visu laiku labāko filmu. Kāpēc? Kas to lai zina. Tie bija citi laiki un cits es. Taču noliegt faktus, protams, ir muļķīgi.
Vou, vou, vou! Kaut ko šādu es patiešām sen nebiju skatījies! Pēc dīvainajām rotaļām ar Šekspīru iekš "Much Ado About Nothing" tikai daži cilvēki (skaitā pieci - tai skaitā divi organizētāji) palika skatīties otro filmu. Es gan, protams, ne mirkli nešaubījos par palikšanu vai nē, jo galu galā - kas es pie joda tāds būtu, lai ietu pēkšņi mājās?
Ir filmas, kuras mani priecē ar to faktu vien, ka tās pastāv. Ārpus tādiem rāmjiem kā vērtīgs / tukšs, labs / slikts, morāls / amorāls (vai nu pēdējais būtu kas peļams, tas ir cits jautājums). Un šī ir tieši tāda filma. Kas gan nebūt nenozīmē, ka par to biju sajūsmā.
Nav tā, ka es pats būtu prognozējis, ka reiz pienāks tā diena, kad es apzināti un pēc paša izvēles apmeklēšu Dueta Sandra koncertu. Un vēl jo vairāk - ka es uz šādu koncertu varētu doties vienatnē. Bet, kā teikt, nekas nav neiespējams, un tagad es patiešām varu lepoties, ka esmu paša acīm skatījis Sandras un Andra Brīnumu uzstāšanos.