Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka man ir radusies nopietna atkarība no kabačiem. Tas, cik daudz šos dārzeņus esmu pēdējā laikā lietojis uzturā, pilnīgi noteikti nav normāli. Regulāri cepu kabaču pankūkas:

Jau trešo reizi šogad sanāca kāda darīšana ar Slapjo kaķi. Pirmo reizi - Ziemā uz slēpēm, otro - vasarā (nosacīti) sacensību režīmā un tagad - pa klasisko. Proti, izejot Slapjā kaķa wherigo maršrutu godīgā stilā vasarā.

Henrija Deivida Toro grāmata "Voldena jeb dzīve mežā" vismaz kaut kādā mērā ir kalpojusi par ietekmi gan "Into the Wild" čalim, gan neskaitāmiem citiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies atteikšanās no civilizācijas ceļu. Grāmatā autors stāsta par personīgo pieredzi uz diviem gadiem, diviem mēnešiem un divām dienām pārceļoties uz dzīvi mežā.

Turpinu rokmūzikas tēmu dokumentālā kino skatīšanos. Šoreiz rindas kārtībā - Skorsezes filma par Džordžu Harisonu. Šķiet, no bītliem Harisons ir man tuvākais personāžs, lai gan patiesībā par viņa dzīvi neko daudz nekad neesmu zinājis. Vien to, ka viņš pievērsās krišnaiītismam, stāstu par Patiju Boidu - viņa sievu, kurā iemīlējās Harisona labākais draugs Eriks Kleptons, kurš tad Patiju arī vēlāk apprecēja (un, protams, pēc kāda laika izšķīrās), un viņa radītās dziesmas, ā, un, protams, filmas "Life of Brian" atalstu.

Par tādu grupu kā "Masters of Reality" uzzināju dokumentālajā filmā par Džindžeru Beikeru. Un ja jau vienā viņu albumā bungas dauza neviens cits kā pats trakais misters Beikers, tad ir taču vērts ar viņiem iepazīties?

Sen nebija skatīta neviena sviestaina britu komēdija, jo īpaši - tāda, kas tapusi vēl pirms Monty Python laikiem. Šī konkrētā filma ir ievērojama ar to, ka tajā kopdebiju piedzīvoja lieliskie komiķi Pīters Kuks un Dadlijs Mūrs. Un tāpat šajā filmā redzams gados jauns Maikls Keins, kurš mūsdienās droši vien gandrīz visiem asociējas ar Betmena sulaini Alfrēdu. Un Pīters Selerss - daudzu prāt, izcilākais britu komiķis ever.

Bobs Dilans noteikti ir lielāks pats par sevi. Mūziķis, kura balsi pat lielākie fani nenosauks par skaistu un spēcīgu, kura ģitārspēles tehnika nav nekas īpašs, kurš tīri cilvēciski nav saucams par zelta gabaliņu, nekad nav bijis izcili skaists un visādi citādi būtu pelēks un nesaistošs, bet... pazaudēju iepriekšējā teikuma pavedienu. Īsi sakot, jautājums ir par to - kā no daudzām ne sevišķi spožām sastāvdaļām var rasties Dilana mūzika?

Kaut kā man pēdējā laikā ļoti lēnām un neintensīvi lasās grāmatas, īsti pat nesaprotu, kas tur ir pie vainas, bet tieši šo konkrēto grāmatu izlasīju visai ātri, kas ir drusku sasniegums, jo Prusts nav ne viegli lasāms, ne izceļas ar nelieliem grāmatu apjomiem.

Pīters Edvards Beikers, plašāk pazīstams kā Rudmatis Beikers (jebšu Ginger Baker) ir vai nu izcilākais divdesmitā gadsimta bundzinieks vai vismaz viens no izcilākajiem. Vai viņš vienlaikus būtu arī viens no sava laikmeta izcilākajiem cilvēkiem? Noteikti nē.

Ha! Tas beidzot ir noticis - esmu noskatījies visas filmas, kas man stāvēja mapē "jānoskatās". Beidzot varu sākt jaunu skaistu dzīvi un atkal lejuplādēt milzīgu daudzumu visdažādāko lenšu un tām ļaut gadiem krāties. Bet vismaz uz pāris dienām šī mape būs tukša. Ignorējot, protams, vēl pāris nenoskatītas filmas, kuras mētājas citās mapēs un tāpēc neskaitās.