Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms nedaudzām stundām vēl sajūsminājos par skaisto romantisko dziesmu no "Kilimandžaro sniegiem" un tagad klausos grupu "Barto". Vai kaut kas pēkšņi būtu noticis? Nē, kālab gan?

Dziesminieks "Passenger" droši vien neizbēgami raisa asociācijas ar Džeimsu Blantu. Vai varbūt arī nē - gan jau ka pēc Blanta ir bijusi vēl vesela čupa ar līdzīgiem tipāžiem, par kuriem vienkārši neesmu dzirdējis.

"Kilimandžaro sniegi" ir viena no tām filmām, kas pārāk ilgi gaidīja to dienu, kad to noskatīšos - tā izrādījās daudz par labu, lai man būtu bijuši pamatoti attaisnojumi to atlikt uz citu dienu.

Sestdien dižās komandas "Bargais pļāvējs" sastāva piedalījos purva rogainingā - akvatlonā "Slapjais kaķis". 19 komandu konkurencē izcīnījām izcili augsto 16.vietu, ne visai pārliecinoši apsteidzot komandu, kuras jaunākā dalībniece ir dzimusi 1958.gadā. Mēs esam zvēri, ne? :)

Anrī Barbiss, cik saprotu, ir viens no tiem franču rakstniekiem, kurus īpaši godāja PSRS. Kā nekā viņa vārdā bija pārdēvēts tagadējais Franču licejs, tāpat viņa vārdu nesa iela, kura mūsdienās (tāpat kā brīvvalsts gados pirms kara) nes Aristīda Briāna vārdu. Par to, ka viens no viņa slavenākajiem romāniem - "L&39;enfer" jeb "Elle" - ideāli atbilst padomju dzīves uztverei es gan tik ļoti pārliecināts nebūtu.

Reizēm mani pārsteidz, ka cilvēka vārds tiek aizstāds ar iniciāļiem. V.S. Naipola gadījumā laikam nav jābrīnās - drīzāk būtu dīvaini, ja Nobela prēmijas laureātu Vidijadharu Suradžprasadu bieži dēvētu pilnā vārdā.

Gribi dzirdēt banālu filmas sižetu? Tita un Pedro viens otru mīl, bet Titas mamma viņai aizliedz precēties, jo atbilstoši ģimenes tradīcijai viņai kā jaunākajai meitai laulība nav paredzēta - viņai būs jārūpējas par mammu līdz tās nāvei. Un mamma nav nekāda jaukā būtne. Lai būtu Titai tuvāk, Pedro apprec viņas māsu Rozauru, šādi apliecinot savu nemitīgo mīlestību pret Titu. Rozaurai dzimst dēls, viņa ir pārāk vāja, lai varētu bērnu zīdīt, taču Titai, viena Pedro skatiena dēļ vien (tā šajā filmā notiek) piens ir, viņa kļūst par māsas dēla zīdītāju, taču māte Rozauru un Pedro aizsūta projām (ar visu bērnu), un bērns visai drīz nomirst. Vēlāk revolucionāri nogalina māti. Tita gandrīz apprec ārstu, kas viņu ārstē, kad viņai uznāk melnie, bet tad tomēr viņa saprot, ka viņa pārāk mīl Pedro. Bet tas joprojām ir precējies ar viņas māsu...

Lai cik lielas nebūtu manas simpātijas pret franču kino, Kristofs Onorē nav mans iecienītākais režisors. Pat īsti nezinu, kādā kārtā viena viņa filma tik ilgi bija nodzīvojusi manā noskatāmo filmu sarakstā, tā arī netiekot izdzēsta. Rezultātā esmu tagad redzējis jau četras viņa filmas, un neviena no tām nav šķitusi atmiņā paliekoša. Pat ne sliktas, bet viņš vienkārši ir "vēl viens režisors".

Black Sabbath ir atgriezušies! Ozijs, Iommi un Gīzers Batlers beidzot saņēmās kopīgi doties studijā un radīt albumu, kura nosaukums neatbilst kārtas numuram, bet gan izdošanas gadam. Protams, pilnai laimei pietrūka, lai pie bungām šajā ierakstā sēstos Bill Ward un nevis čalis no "Rage Against the Machine", kas pat vēl nebija dzimis, kad šī grupa radās.

Ieragot kāda izpildītāja aprakstā, ka tas ir līdzīgs Bobam Dilanam un Tomam Veitsam, mana pirmā reakcija ir saraukt uzacis, otrā - pavīpsnāt. Būsim reālisti - mūziķi, kas būtu pielīdzināmi vienlaikus Veitsam un Dilanam parasti nenāk no Vācijas un vēl jo vairāk neuzstājas bez maksas Kalnciema kvartālā.