Islandes filmu, kuras angliskais nosaukums ir "Either Way" es skatījos tās amerikāņu "rīmeika" dēļ. Kuru es ne tikai neesmu redzējis, bet "Prince Avalanche" (amerikāņu versija) šogad bija Sundance festivālā, un man radās vēlme noskatīties oriģinālo materiālu.

Pagaidām vēl mūspusē klimats nav gluži arktisks, taču septembra beigās sniegs tomēr Latvijā nav gluži ikdienišķa parādība. Tālab droši vien ir īstais laiks, lai klausītos Arktiskos pērtiķus. Vai arī tas ir bezjēdzīgs pamatojums.

Sestdienas vakarā, pārrunājos piedzīvojumus ar Pastnieku, kurš allaž zvana divreiz, padzirdēju, ka Iveta ar Raiti un Gundaru plānoja svētdien doties kādā geoizbraucienā. Tā kā man nekādas vīzijas paša izdarībām šajā dienā nebija, visai bezceremoniāli uzprasījos līdzi. Tiesa, uz manu vaicājumu par brīvām vietām neviens nereaģēja, tālab es pieņēmu, ka cilvēki ir cūkas, neviens mani nemīl un ka nāksies vien pavadīt svētdienu vienīgā uzticamā drauga "Hektora" sabiedrībā. Vai arī tā gluži nepadomāju, bet tas lai paliek vēsturei.

Šo stāstu krājumu patiesībā jau vienreiz biju lasījis, taču dīvainā kārtā par to aizmirsu uzrakstīt blogā. Tagad izlasīju vēlreiz, un šoreiz pacentīšos tomēr kaut ko pierakstīt.

Jaunatnes teātri es pieredzējis neesmu, tik vien kā TV ierakstos redzējis pāris tā iestudējumus. Taču vienlaikus gana daudz no vecākiem esmu dzirdējis par šo neapšaubāmi interesanto Rīgas teātri, kura gals visai droši ir saistīts ar Vārnukroga mežā apbedīto Raimondiņu. Lai skaidrāk saprastu, kur tieši bija Jaunatnes teātra vērtība, izlasīju šo grāmatu. Un neko daudz tāpat nesapratu.

Otro gadu pēc kārtas (kāpēc tikai otro? kur es biju agrāk?) piedalījos lieliskajā draudzīgo entuāzistu apvienības "Enkurs" organizētajā pasākumā "Pastnieks meklē vēstuli". Šoreiz - ar visai pieklājīgu gala rezultātu.

Šīs filmas galvenās lomas atveidotājs mūsdienu pasaulē ir ļoti labi zināms aktieris. Par laimi man līdz šim ir izdevies izvairīties no "Krēslas" sāgas filmu skatīšanās, līdz ar to nekādas sevišķas antipātijas pret Robertu Petinsonu neizjūtu.

Vudijs Alens ir viens no retajiem cilvēkiem kino/mūzikā/literatūrā/mākslā (un laikam - jebkur), kurš uz vecumu nekļūst sliktāks, neiegrimst klajā pašplaģiātā, bet spēj ar katru jaunu filmu atkal un atkal priecēt skatītājus.

Babyshambles līderis Pīts Dohertijs ir pārsteidzošs mūziķis, galvenokārt pārsteidzošs ar to, ka viņš pievīla savus uzticamos fanus (tādus kā Uldis Rudaks) un pamanījās nepierakstīties "klubā 27", proti, ar visām savām jautrajām narkomāna izdarībām ir joprojām "alive and kicking" 34 gadu vecumā.

Pirms nedēļas notika kārtējais (pēdējais šosezon) Pilsētas medību posms. Komandas "Futbols" kapteiņa fon_Schmitz prombūtnē navigatora lomu uzņēmās Shtox, es biju tradicionāli atbildīgs par komunikāciju ar Pilsētas medību e-sistēmu, kamēr Prusux ienāca ar īpaši mobilajām tehnoloģijām. Patiesībā gan es nemaz negrasos te rakstīt par mūsu dalību PM, jo nekā diži stāstāma nav - gala rezultātā 4.vieta, atkal jau viena caura kamera (šoreiz - Shtox kontā), iespējams, būtu varējuši pacīnīties par trijnieku, bet - nesanāca. Neko darīt.