Gadiem, ja ne desmitgadēm es to vien esmu darījis, kā žēlojies par savām bailēm no augstuma. Šī iemesla dēļ tādi slēpņi kā Brick man allaž ir bijuši nepieejami, nepieņemami un nepaņemami. Pēdējā laikā situācija ir sākusi mainīties.

Cik daudz filmu es katru gadu nenoskatītos, dažādi dīvaini robi manā kinopieredzē allaž vēl atrodas. Tā, piemēram, es pamanījos līdz 2013.gada rudenim nodzīvot, neredzējis "Piekto elementu".

Tā kā fon_Schmitz mani nokaunināja, ka mūsu pilsētas veloorientēšanās komandas līdz šim lielāko sasniegumu blogā esmu noignorējis, kamēr par jebkuru draņķīgu noskatītu filmu apraksts top teju uzreiz, te nu būs.

Nav labi būt slinkam, bet reizēm gadās. Gribēju savas emocijas par Gaujarta koncertu Kundziņsalā izlikt uz e-papīra uzreiz, bet dažādu iemeslu dēļ aizkavējos par vairāk nekā nedēļu. Gadās.

Šo filmu rādīja Kalnciema kvartālā Padomju šausmu kino nakts ietvaros, lai gan patiesībā tā, protams, nav šausmu filma, bet trilleris ar mistikas elementiem. Un ļoti klajš "Bāskerviļu suņa" atdarinājums.

"Mehāniskās klavieres" es biju lasījis kaut kad ļoti sen, tālab pārlasot šo Vonnegūta romānu, drīzāk bija sajūta, ka lasu iepriekš nezināmu darbu, vien dažas epizodes bija aizķērušās atmiņā.

"Vijs" parasti tiek dēvēts par pirmo un pēdējo Padomju Savienībā uzņemto šausmu filmu. Jāņem gan vērā, ka jēdziens "šausmu filma" ir ļoti stiepts un ar zināmu pacenšanos es varētu visai labi pamatot, ka daudzas socreālisma kanonam atbilstošas filmas patiesībā ir daudz šausmīgākas nekā šī kino lente, bet šajā brīdī ar demagoģiju nenodarbošos.

Zombiji vienmēr ir bijuši mana vājība. Ja pret vampīriem, vilkačiem, spokiem, mūmijām, maziem biedējošiem bērneļiem, maniakāliem slepkavām esmu salīdzinoši vienaldzīgs, tad filmas ar zombijiem man gan tīk. Iespējams, tas ir apliecinājums manī tomēr mītošajam iekšējam "gīkam", kuru cenšos sevī apslāpēt. Nē, es neesmu "classic geek" - mani ne mazākajā mērā neinteresē komiksi, supervaroņi, "Star Trek", installfesti (nez, tādi vēl pastāv?), LAN parties (tādi taču toč vairs nepastāv?), "dungeons & dragons" un citas šai subkultūrai svētas lietas. Bet zombijkomēdijas - tās gan man tīk.

Reizēm man nākas atzīt, ka mūzikas (un vispār mākslas) pasaulē komercializācija ir aizgājusi mazliet par tālu. Kā citādi būtu iespējams, ka tāda grupa kā "Ween" vairuma kritiķu acīs ir uzskatāma par 20.gadsimta beigu - 21. sākuma bītlu ekvivalentu, bet vienlaikus vismaz ārpus ASV tā atpazīstamībā nevar sacensties pat ar daudziem otrās šķiras indīrokeriem, nemaz nerunājot par dažādiem talantu šovu atgremojumiem?

Sen nebiju skatījies nevienu seriālu, un laikam jau mana izvēle nebija izcila. Uz papīra gan izskatījās salīdzinoši saistoši, ja ne gluži svaigi un aizraujoši - britu-amerikāņu kopprodukts, kas vēsta par kādu amerikāni, kas pēkšņi un pašam negaidīti tiek iecelts par uzņēmuma vadītāju Londonā, kur viņa mērķis būs pārdot milzīgus daudzumus Ziemeļkorejā ražota enerģijas dzēriena ar nosaukumu "Thundermuscle". Lai priekšniecība automātiski nenojaustu, ka viņš šim darbam galīgi nav piemērots, Tods izliekas, ka viņam ir priekšzināšanas par Lielbritāniju un turienes tradīcijām, apgalvojot, ka viņš skolas gados vasaras pavadījis Līdsā pie sava tēta. Tā gan nepavisam nav patiesība, taču no visiem Toda meliem šie ir vieni no mazākajiem, bet vienlaikus - ar debilākajām sekām.