Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc mežonīgā Rīgas-Krakovas skrējiena nākamā diena bija tīrā atpūta. Nieka trīs simti kilometru. Protams, jāņem vērā, ka no Krakovas izbraucām tikai ap divpadsmitiem, līdz ar to, ievērojot dienas gaismas mazumu novembra otrajā pusē, īpaši kavēties nevarējām. Bet šādas tādas kavēšanās sanāca.

Pēc teātra skatīšanās Iļģuciema kultūras centrā nebija nemaz tik viegli saņemties doties vēl uz centru, lai apmeklētu Nabaklab 11 gadu jubilejas koncertu. Taču ar mani parasti nav joki - ja esmu apņēmies, tad savus plānus arī īstenoju. Ja vien nav fenomenāls slinkums. Šoreiz saņemties izdevās un, kā jau parasti, bija vērts.

Kaut kas neticams - jau otro reizi šonedēļ biju teātrī! Turklāt abas reizes - ne JRT! Un, ja iepriekšējais teātra apmeklējums - izrāde Valmieras Drāmas teātrī - bija vienkārši kaut kas salīdzinoši man neraksturīgs, tad šoreiz jau gāju soli tālāk - izrādi skatījos Iļģuciema kultūras centrā (zālē bija aptuveni 20 skatītāji, domājams vairums - ar aktieriem personīgi labi pazīstami), atmosfēra visai pamatīgi līdzinājās skolas laikā notikušajai teātra spēlēšanai, vienīgi skolas aktu zālē parasti skatītāju bija vairāk. Protams, viens bonuss salīdzinoši ar pagājušo tūkstošgadi bija - laba kompānija.

Ansambli "Man Man" redzēju kā iesildītājus Gogol Bordello koncertā Milānā. Tā kā viņu uzstāšanās bija interesanta, izlēmu paklausīties viņu mūziku arī mājas apstākļos.

Iepriekšējā vakarā biju cītīgi pierakstījis visu ceļabiedru dzīvesvietu adreses, taču, protams, no rīta lapiņas ar pierakstiem atrašanās vietu noteikt neizdevās. Līdz ar to nācās vien visiem zvanīt un uzdot jautājumu: eu, kur tieši tu esi? Mārtiņu kādu brīdi sanāca gaidīt, Marina lika viņu gaidīt pie miskastēm, ceļā pie Janas pamanījos pabraukt garām vajadzīgajai ielai. Bet lielos vilcienos tam, protams, nebija nekādas nozīmes.

Nebiju domājis atkal rakstīt par Prāta spēlēm (vienreiz tak jau bija, un cik tad var), bet šoreiz nav izvēles.

Valmieras Drāmas teātrī biju pirmo reizi - paldies par to IvetaiZ, kas savāca slēpņotāju komandu netipiskai tūrei. Pats diez vai būtu sadūšojies darba dienas vakarā doties uz Wolmar un atpakaļ, bet citu ierosinājumiem Nē saku reti.

Pirmajā apraksta daļā tevi, mazo lasītāj, iepazīstināšu ar apstākļiem, kuru rezultātā šis ceļojums vispār notika, maršruta plānošanu, komandas izveidi, gatavošanos ceļojumam, un atļaušu mazliet ielūrēt pa atslēgas caurumu tajā, ko aprakstīšu turpmākajās vēstulēs.

Kad svētki ir garām, iztukšotās pudeles saskaitītas, no drēbēm nedaudz izvēdinājies ugunskura aromāts un no matiem - vējš, ir īstais brīdis atskatīties. Kā divi savstarpēji, manuprāt, nepazīstami cilvēki to atzīmēja ar dažu minūšu intervālu, Gaujarta "Zvezda" ("Я ещё мальчик - мне двадцать и девять лет") vairs nevēsta par mani, toties Sektor Gaza "30 лет" ("В этот день я юности скажу Привет!") gan ir aktuāla.

Šī nebūt nebija pirmā reize, kad apmeklēju kādu pasākumu Palladiumā. Taču tik daudz cilvēku te iepriekš redzējis nebiju. TechChill noslēgumā bija patukšs, Reel Big Fish zāli nepiepildīja pat uz pusi, "Kaiser Chiefs" koncertā cilvēku bija salīdzinoši daudz. Bet šoreiz - gūzma. Jau uz ielas nācās labu laiciņu stāvēt rindā, bet par laimi man izziņotajos 19:00 koncerts nesākās (jo rindā iestājos vien 18:55).