"We Rise Again" - ar šādu dziesmu sākas jaunais Gogol Bordello albums, un apgalvojums nemaz nav mānīgs. Jūdžīns Hucs, Sergejs Rjabcevs un viņu ceļojošo deģenerātu trupa (ceru, ka šāds apzīmējums nav aizvainojošs ne Gogol Bordello, ne Daknim un viņa kompānijai) ir atgriezušies ar veselu plejādi skaņdarbu, kuriem būtu vieta ne tikai manā, bet arī tavā šī gada atmiņā paliekošāko meldiņu izlasē. Un kas mani īpaši priecē - tuvāk gada izskaņai man būs tas prieks "Gogol Bordello" baudīt dzīvajā! No relatīvi modernajām grupām viņi droši vien manā "to do" sarakstā ieņem pirmo vietu.

(tā kā jau apmeklēts nākamais koncerts, laiks pabeigt aprakstu šim) Kopš iepriekšējo reizi skatīju grupi Bi-2 vaigā, pagājuši, šķiet desmit gadi. Vai tas būtu iemesls jaunam Nostalģijas sērijas ģeoslēpnim? Nē, paldies! Es nejūtu nostalģiju un nemeklēju zudušo laiku, vienkārši piefiksēju faktus.

"Kaķa šūpulis" bija pirmā Vonnegūta grāmata, ko es izlasīju. Kad tas bija? Šķiet - pilnīgi citā pasaulē, droši vien tolaik biju vai nu 14 vai 15 gadus vecs. Proti - uz pusi jaunāks kā tagad. Mazliet pašausmināties par to, kā skrien laiks? Nē, droši vien nē.

Es pamanījos palaist garām to apstākli, ka "Ween" ir pārstājuši eksistēt un ka līdz ar to "La Cucaracha" vismaz uz šo brīdi ir grupas pēdējais ieraksts. Kaut kāda mērā tas ir skumji - šis ansamblis tomēr vienmēr izcēlās ar ļoti radošu un daudzveidīgu pieeju un te pēkšņi izrādās, ka tā vairs nav.

Savulaik "Ween" manā pleilistē dzīvojās visai regulāri, bet pēdējā laikā kaut kā biju par šo ansambli piemirsis, un ar ko gan var labāk atjaunot pazīšanos kā ar šī ansambļa visnetipiskāko ierakstu?

Pārītis dodas romantiskā ceļojumā automašīnā ar karavānas tipa piekabi. Viņi izbauda Lielbritānijas brīnumainos skatus, izbauda divvientulību un laiku pa laikam kādu nogalina. Tā varētu īsumā atstāstīt šo filmu.

Šķiet, ka man ir radusies nopietna atkarība no kabačiem. Tas, cik daudz šos dārzeņus esmu pēdējā laikā lietojis uzturā, pilnīgi noteikti nav normāli. Regulāri cepu kabaču pankūkas:

Jau trešo reizi šogad sanāca kāda darīšana ar Slapjo kaķi. Pirmo reizi - Ziemā uz slēpēm, otro - vasarā (nosacīti) sacensību režīmā un tagad - pa klasisko. Proti, izejot Slapjā kaķa wherigo maršrutu godīgā stilā vasarā.

Henrija Deivida Toro grāmata "Voldena jeb dzīve mežā" vismaz kaut kādā mērā ir kalpojusi par ietekmi gan "Into the Wild" čalim, gan neskaitāmiem citiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies atteikšanās no civilizācijas ceļu. Grāmatā autors stāsta par personīgo pieredzi uz diviem gadiem, diviem mēnešiem un divām dienām pārceļoties uz dzīvi mežā.

Turpinu rokmūzikas tēmu dokumentālā kino skatīšanos. Šoreiz rindas kārtībā - Skorsezes filma par Džordžu Harisonu. Šķiet, no bītliem Harisons ir man tuvākais personāžs, lai gan patiesībā par viņa dzīvi neko daudz nekad neesmu zinājis. Vien to, ka viņš pievērsās krišnaiītismam, stāstu par Patiju Boidu - viņa sievu, kurā iemīlējās Harisona labākais draugs Eriks Kleptons, kurš tad Patiju arī vēlāk apprecēja (un, protams, pēc kāda laika izšķīrās), un viņa radītās dziesmas, ā, un, protams, filmas "Life of Brian" atalstu.