Kazhes pierakstu burtnīca

"Farewell, My Queen" ne tuvu nav pirmā filma vēsturē, kas stāsta par Ludviķa XVI un Marijas Antuanetes dzīvi. Šķiet, pēdējā šīs tēmas filma, ko redzēju, bija Sofijas Kopolas režisētā Maria Antoinette. Tiesa, šajā konkrētajā filmā Francijas karaliene ir drīzāk otrā plāna varone, kamēr filmas centrā ir meitene, kuras pienākums ir lasīt karalienei priekšā.

Rūbija sapņo dienās kļūt par filmu zvaigzni. Tādi paši sapņi ir arī viņas mammai. Rūbijas tētis kādreiz gandrīz kļuva par hokeja zvaigzni, taču pēc vienas spēles NHL viņu izraidīja no ASV par mēģinājumu nodarboties ar marihuānas kontrabandu. Tagad mamma ir pametusi Rūbiju un viņas jaunāko māsu Rouzu, cerībā, ka beidzot viņai izdosies kļūt par slavenu aktrisi. Meitenes paliek ar tēvu, kurš labākajā gadījumā ir saucams par daļēji funkcionālu.

Šis ieraksts iezīmē Sērža Geinsbūra iesoļošanu regeja pasaulē. Šis allaž mainīgais mūziķis gan vienmēr saglabāja vienu iezīmi - noslieci uz bezkaunīgām provokācijām.

Es neesmu vardarbīgu filmu cienītājs - man daudz labāk patīk filmas, kur varoņi daudz runā, nekā tādas, kur varoņi viens otram krāmē pa seju. Tas arī ir iemesls, kāpēc "Sin Nombre" par spīti daudzajiem slavas vārdiem, ko šī filma ir saņēmusi, tik ilgi dzīvoja manā "kaut kad jānoskatās" filmu sarakstā.

Beidzot izpildīts viens no ilgtermiņa punktiem manā lielajā darbu sarakstā - 10 reizes izmitināt kaučsērferus. Protams, šo reižu vidū bija tādas, ko es skaitītu par vairāk kā vienu ierakstu (piem., mēnesi pie manis nodzīvojusī igauniete; situācijas, kad vienā piegājienā paliek trīs kaučsērferi), bet normatīvi bija stingri - viena kaučsērferu kompānija ir viena izmitināšanas reize, pat ja tā pie manis uz pusgadu būtu dzīvojusi vesela futbola komanda.

Neatceros, kad es būtu kādu grāmatu lasījis tik ilgi kā šo, un te man pat nav nekādu dižu attaisnojumu - ne tā ir mežonīgi gara, ne neizturami garlaicīga, vienkārši tā nu sagadījies, ka pēdējā laikā esmu netipiski maz lasījis, taču, šķiet, ka lielākais šīs vasaras trakums ir pāri un tagad kādu brīdi pievērsīšos normālam un rāmam dzīvesveidam, kur atradīsies daudz laika grāmatām, vācu vīnam un dueta "Sandra" dziesmu baudīšanai.

Šo grāmatu izlasīju jau pirms laba laika, bet nekādi nesaņēmos uzrakstīt aprakstu. Vai šovakar būs īstā reize? Nav svarīgi, jo vienmēr ir īstā reize.

Nav pagājis nemaz tik daudz laika kopš iepriekšējās reizes, kad biju Sound Poets koncertā Kalnciema ielā, bet vienlaikus šķiet - tas bija kaut kad neaprakstāmi senā pagātnē, kad biju pavisam cits cilvēks un kad arī pasaule bija cita. Taču neatkarīgi no tā, vai esmu kļuvis vairāk vai mazāk cinisks, labāks vai sliktāks cilvēks un tā, ka tagad pats staigāju sarkanās biksēs kā tāds atdauzāms hipsteris, Sound Poets atkal spēlēja teju pie manām mājām.

Nezinu, cik gadu garumā es nespēju saņemties noskatīties šo filmu. Manī tomēr dzīvo kaut kādi aizspriedumi, ar kuru pārvarēšanu tik viegli neiet. Piemēram,aizspriedums pret japāņu animācijas filmām. Tu vari man skaidrot simtiem reižu, ka anime var būt māksla un nevis tikai "Sailormoon" stila sviests (ja nu kas - neesmu redzējis nevienu Sailormoon sēriju, līdz ar to patiesībā neesmu kvalificēts, lai to sauktu par sviestu), bet man ir to ļoti grūti pieņemt.

"Toasters" ir viena no grupām, kas aizsāka trešo ska vilni ASV un šis ieraksts, iespējams, ir pirmais šī viļņa albums. Manā skatījumā gan šajā ierakstā dzirdamā mūzika ne tik ļoti izklausās pēc tā, ko mūsdienās saprot ar ska, un vairāk te dzirdamais man liek domāt par klasisku rokenrolu un varbūt surf rock. Dziesmas, protams, ir draudzīgas un lēkāšanai piemērotas, taču man šķiet, ka šajā ierakstā pietrūkst kaut kāda overdraiva, nezinu, kā to pareizi definēt, bet tas izklausās bišķi pārmērīgi pieradināts, pat labākajās tā dziesmās, tādās kā "Manipulator", prasās drusku vairāk mežonības un nesavaldības.