"Balagāns jeb Vientulībai Nē!" šādi šo grāmatu dēvē latviski un ar šādu nosaukumu to izlasīju pirmo reizi, sensenos laikos, kad Latvija vēl bija neatkarīga no Eiropas Savienības totalitārajiem grožiem. Iepriekšējā teikuma beigu daļu vari ignorēt, vienkārši nevarēju iedomāties neko trāpīgāku tā laikmeta raksturošanai.

Vai akls režisors var radīt labu filmu? Šādu jautājumu Vudija Alena filma "Hollywood Ending" gandrīz uzdod. Tās galvenais varonis, kuru, protams, atveido pats Alens, savulaik ir bijis kino dižgaris, taču pēdējā laikā sava rakstura dēļ viņš Holivudā nav sevišķi ieredzēts. Lai nebūtu skarbākam - viņam tur nav vietas, kā rezultātā iztiku viņš pelna, režisējot TV reklāmas. Un te pēkšņi viņam tiek dota vēl viena iespēja - režisēt filmu par Ņujorku (viņam īpaši tuva tēma) ar 60 miljonu budžetu. Visam apakšā ir tikai viens āķis - šo darbu viņam sagādā viņa bijusī sieva ar sava līgavaiņa - studijas bosa starpniecību. Un tad parādās otrs āķis - galvenajam varonim stress uz psihiska pamata atņem redzi. Un te mēs nonākam pie jautājuma, vai režisors var būt akls. Nezinu, kā ir ar šo jautājumu reālajā pasaulē, bet Vudija Alena Visumā nav nekā neiespējama un ekscentrisks režisors, kurš nekad neskatās sava sarunas biedra virzienā (varonis nedzird ar vienu ausi kā dēļ viņam nav pieejama stereo skaņa, kas nozīmē - viņš patiešām nezina, kur atrodas sarunu biedrs) un lielākoties uzvedas neadekvāti. Taču režisoru vidū normalitāte laikam jau tiešām augstu nekotējas, līdz ar to ar pāris reālo situāciju zinošu personāžu palīdzību varonim izdodas gandrīz veiksmīgi tikt galā ar filmēšanas procesu. Vienīgā problēma, ka viņam nav nekādu spēju novērtēt uzfilmētā materiāla kvalitāti, kas padara radīto filmu par gandrīz garantētu izgāšanos. Taču kas gan tas būtu par "Hollywood Ending" bez Holivudas nobeiguma?

Var teikt, ka ar šo ierakstu "Ween" pārdevās un kļuva popsīgi. Ok, tas varbūt ir mazliet pārspīlējums, bet "Chocolate and Cheese" manā skatījumā ir pirmais šīs grupas albums, kuru var normāli klausīties "ikdienas" cilvēks - ja sevišķi nepievērš uzmanību dziesmu saturam, muzikāli tas varētu šķist pieņemams arī cilvēkiem, kuri nebija sajūsmā par "You Fucked Up" vai līdzīgām kompozīcijām.

Turpinu skatīties Vudija Alena filmas - par laimi to ir tik daudz, ka ātri tās nebeigsies. Kāpēc par laimi? Jo tās ir foršas, protams.

1980.gadā The Clash bija gandrīz pilnībā aizmirsuši, ka viņi savas pastāvēšanas pirmsākumos bija pankroka grupa. Vai vismaz viņi visai tālu bija aizgājuši no "I&39;m So Bored with the USA", un primāri uz šo laiku viņi jau bija pārvērtušies par regeja grupu. Ja šeit parādās pancīgas noskaņas, tad drīzāk agrīno "The Who" stilā (piem., "The Leader") un nevis Sex Pistols gaumē.

Biju mazliet pārsteigts, ka šo relatīvi neseno Vudija Alena filmu līdz šim nebiju noskatījies, taču savs pamatojums tam acīmredzot bija. Pirmkārt, tajā galvenajā lomā ir Džeisons Bigss, kas popularitāti ieguva kā "Amerikāņu pīrāga" varonis. Otrkārt, kritiķu acīs šī ir visu laiku sliktākā Alena filma. Treškārt, arī skatītāji par to nebija sajūsmā - komerciāli tā bija izgāšanās. Taču vai tas obligāti garantētu, ka man šī filma nepatiks? Lasi tālāk, un uzzināsi pareizo atbildi!

Turpinot pēdējā laika tradīcijas, vakar tika apmeklēts kāds ilgi nogaidījies slēpnis un pēc tam koncerts. Koncertu ziņā biju domājis īstenot komplektu "Pupociklu vasara" + "Manta", taču sanāca tā, ka beigās izvēle krita par labu Haraldam Sīmanim un "Mantai", kuri abi uzstājās Teātra bārā. Veiksmīgi biju piesities līdzi kompānijai, kuru geoaprindās pieņemts dēvēt par "Bindons un dāmas", turklāt tā vien šķiet, ka Bindons kļūst arvien turīgāks, jo pie "1 meter under" izrādījās, ka viņa pavadošajā ansamblī ietilpst ne vairs divas, bet veselas četras dāmas. Visu cieņu par to, protams!

Tā vien šķiet, ka attiecībā uz filmu gaumi un skatāmā kino izvēli Normis man var veido visai nopietnu konkurenci rādītājā "absurdums". Dokumentālā kino ziņā varētu pat būt, ka viņam piekāpjos.

"Zilbārdis" bija viena no pirmajām Vonnegūta grāmatām, ko tiku izlasījis. Sen, mežonīgi sen. Šo to gan no tās atcerējos, tā ka pilnībā mana atmiņa tomēr neizdziest, bet pārlasīt bija interesanti, kaut vai tāpēc, lai saprastu - kāda tad šobrīd ir mana attieksme pret šī rakstnieka mazāk būtiskajām grāmatām.

Motivācija klausīties Deimona Albarna projekta "Gorillaz" uz šo brīdi priekšpēdējo studijas plati man bija vairāk nekā dīvaina. Proti, izlasīju, ka vienā tās dziesmā pēc vairāk nekā divdesmit gadu pārtraukuma kopā ierakstījušies divi The Clash dalībnieki - Pols Simonons un Miks Džonss. Taču patiesībā mani interesē arī Gorillaz kā tādi, lai arī viņu spēlētā mūzika tikai daļēji atbilst manai mūzikas gaumei.