Kazhes pierakstu burtnīca

Kurā gan pasaules valstī, ja ne Latvijā varētu vēl būt tāda grupa - "Skumju akmeņi"? Tās nosaukums iemieso visu latvisko, kā nekā, zināms, kas ir populārākais hobijs Latvijā.

Šķiet, ka esmu pārāk truls, lai baudītu intelektuālu kino. Vismaz šī filma, kura atbilstoši Wiki ir saņēmusi nedalītu vispasaules atzinību un kura esot "one of those rare films that anyone could enjoy, whether or not they normally care for slow Italian art cinema" man galīgi nešķita baudāma.

Patiesībā brīnos - kā tas sanāca, ka es šo filmu skatījos viens. Ne tādā ziņā, ka es maz filmu skatītos vienatnē, bet šīs filmas saturs bija tieši tāds, ka, pazīstot mani, vajadzētu izrādīties, ka es to skatos tieši tādā kompānijā, kurā tas būtu īpaši dīvaini. Šoreiz laikam paveicās.

Pašvaldību vēlēšanas 2013: nosaukumi kā zīmoli

Kad šīs nedēļas sākumā Normis savā blogā publicēja ierakstu par Latvijas velo maršrutiem, tas noteikti ne vienam vien kalpoja par iedvesmu saņemties kaut kur šajās brīnišķīgi saulainajās dienās doties ar riteni. Vai varbūt arī gluži tā tas nebija, nav svarīgi.

Pirms nu jau ļoti daudziem gadiem N.R. reklamēja šo filmu. Īsti gan neatceros, vai viņš to arī skatījās vai tikai reklamēja, bet tas lietas būtību nemaina. Grāmatu gan lasīt sanāca visai ilgi - ne tāpēc, ka tā būtu garlaicīga (nebūt nē!), bet tālab, ka visu laiku atradās desmit citas nodarbes.

Norvēģu valodā šīs filmas nosaukums ir "Hodejegerne", ja nu gadījumā tu esi troļļu valodas pārzinātājs. Ziemeļvalstu filmas man parasti patīk - tās labi uztur spriedi, to personāži man kā ziemeļniekam ir saprotami un tās reti grimst banalitātē. Šī augstu novērtētā filma taču nevarētu kļūt par izņēmumu?

Izlasot par kādu mūziķi, ka viņš ir akustiskās ģitāras Džimijs Hendrikss, bišķi jau nu mani pārņem skepse. Jo īpaši, ja izskatās, ka šādi viņu galvenokārt dēvē pats Antonio Forcione, vismaz apraksts Wikipedia pamatīgi izskatās pēc pašreklāmas. Līdz ar to nebija tā, ka uz viņa koncertu Kalnciema kvartālā es būtu skrējis pa galvu pa kaklu.

Pēdējā laikā visai bieži ir novērots, ka neilgi pēc tam, kad esmu izlasījis kādu grāmatu, tā iznāk arī filmas veidā. Iespējams, visu laiku populārākais amerikāņu romāns "Lielais Getsbijs" perfekti atbilst šim principam. Grāmatu izlasīju aprīļa sākumā, bet filma pasaules pirmizrādi piedzīvoja 10.maijā.

Ja man vajadzētu nosaukt kādu rokgrupu, kura perfekti atbilst vecu perdeļu definīcijai - tādai, kura jau gadu desmitiem ilgi dzīvo uz vecu lauru rēķina un galvenokārt koncertē bijušās Padomju Savienības valstīs, "Deep Purple" būtu viens no pirmajiem vārdiem, kas man nāktu prātā. Kā tādā gadījumā tas nākas, ka šī ansambļa jaunākais studijas veikums ir kļuvis par gandrīz dižpārdokli teju itin visur Eiropā?