Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā nedēļās nogalē (25.-26.oktobrī) Durbē notiks festivāls Zemlika. Ļoti gribēju uz turieni braukt, tik ļoti, ka pat nopirku divas un nevis vienu biļeti. Taču apstākļi iegrozījušies tā, ka sestdienas koncertus nevarētu apmeklēt pie labākās gribas, bet viena piektdienas vakara dēļ uz Durbi braukt sanāktu pārāk nelietderīgi. Līdz ar to tev, dārgais draugs (vai svešiniek) ir lieliska iespēja šīs divas biļetes dabūt.

Tomu Smitu iekš Bandcamp uzgāju, meklējot kaut ko, kas līdzinātos Tomam Veitsam. Protams, ka šī ieraksta lielākā līdzība ar Veitsu slēpjas tā izpildītāja vārdā un nosaukuma pēdējā daļā. Jo tā nu galīgi nav, ka Toms Smits būtu Veitsa līdzinieks. Taču albums patiesībā nemaz nav slikts.

Šis gads man ir padevies visai sportisks, un līdzās citām lietām, ko šogad darīju pirmo reizi, pienāca kārta laivu sacensībām. Kā jau esmu rakstījis, mana pieredze ar airēšanu līdz nesenam laikam bija izteikti negatīva, bet pēdējos pāris gados šī aina ir mainījusies. Līdz ar to doma piedalīties "Bārtas kartupelī", kam šogad bija pusapaļa jubileja - piektā reize - vairs nešķita tik absurda un avantūriska.

Mēmā kino, iespējamais, leģendārākā persona Čārlijs Čaplins uz skaņu kino pārgāja ar visai lielām grūtībām. No viņa skaņu filmām šī noteikti ir zināmākā un arī kopumā "Lielais diktators" ir izpelnījies leģendāras un izcilas filmas reputāciju. Cik daudz no tā ir nodeva pagātnei un cik - filmas kvalitātes rādītājs, par to turpmākajā tekstā.

Es neesmu stiprs cilvēks. Man ir tik daudz vājību, ka par tām varētu uzrakstīt varoņeposu. Ja vien es būtu tik stiprs, lai man pietiktu apņēmības varoņeposam. Viegli aizraujos. Neesmu sistemātisks. Skaistas frāzes dēļ esmu gatavs atteikties no patiesības. Nespēju būt kritisks pret britu humoru, filmām par sportu (ja tās nav tapušas Holivudā), muzikālām komēdijām, apjomīgiem slēpņiem, nekomerciālu un šizoīdu kino, vājprāta pilnu mūziku, postmodernu literatūru, dīvainiem un reizēm nesakarīgiem sporta pasākumiem, nestandarta cilvēkiem.

Komanda "Futbols" startēja jau sesto reizi (izlaists vienīgi gada pirmais posms), atkal bija sapulcēts Imantas posmā uzvarējušais dream team - fon_Schmitz, Shtox un Kazhe. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem posmiem šoreiz pārvietošanās notika ar kājām.

Mazliet pat biedē, ka jau vairāk nekā 15 gadi pagājuši, kopš "OK Computer" nāca klajā. Šo ierakstu itin daudz reizes tiku klausījies reizēs, kad man bija uzticēts pieskatīt māsas meitu. Tagad pašai māsas meitai ir meita, ja ne gluži tādā vecumā, kā Ieva tolaik, tad - vien dažu gadu attālumā. Bet es joprojām klausos "No Surprises".

Populārā mūzika nav nekas cits kā propagandas rīks, ar kuru jauniešu smadzenes tiek skalotas līdzīgi, kā tas tika darīts totalitārajās valstīs. Tajā vietā, lai domātu par svarīgām tēmām (kādām?), jauniešus zombē uz dibenu gorīšanu, kopošanos un garīgu pagrimumu. Un tas viss - notrulināšanās burkāna dēļ.

Šī ir pirmā filma, ko noskatījos pēc tam, kad biju iepazinies ar "kino karti". Nav svarīgi, kas tā par karti, bet, iespējams, ka tuvākajā laikā pievērsīšos kino klasikas robu novēršanai. Un Hičkoka filmu šādā sarakstā būtu daudz, jo ar tām mans ceļš kaut kā nav sevišķi bieži krustojies.

Tas nav sevišķs retums, ka grāmatas stāstnieks pats sižetā iesaistās tikai visai pastarpinātā veidā, taču šajā konkrētajā grāmatā tas tiek īstenots patiešām dīvaini, jo grāmata ir rakstīta no Nāves skatu punkta. Jā - tās teicējs ir tas pats personāžs, kuru pierasts attēlot melnā apmetnī un ar sirpi rokās. Pats viņš gan apgalvo, ka melnu mēteli viņš velkot vien tad, kad to prasa laika apstākļi. Ja kas - nekur grāmatā nav teikts, ka Nāve ir vīrietis (vai arī es to neievēroju?), bet līdz pat šī apraksta sākšanai es pat neiedomājos, ka tā varētu būt Viņa un nevis Viņš. Tam gan nav sevišķas nozīmes.