Kazhes pierakstu burtnīca

Tā vien šķiet, ka attiecībā uz filmu gaumi un skatāmā kino izvēli Normis man var veido visai nopietnu konkurenci rādītājā "absurdums". Dokumentālā kino ziņā varētu pat būt, ka viņam piekāpjos.

"Zilbārdis" bija viena no pirmajām Vonnegūta grāmatām, ko tiku izlasījis. Sen, mežonīgi sen. Šo to gan no tās atcerējos, tā ka pilnībā mana atmiņa tomēr neizdziest, bet pārlasīt bija interesanti, kaut vai tāpēc, lai saprastu - kāda tad šobrīd ir mana attieksme pret šī rakstnieka mazāk būtiskajām grāmatām.

Motivācija klausīties Deimona Albarna projekta "Gorillaz" uz šo brīdi priekšpēdējo studijas plati man bija vairāk nekā dīvaina. Proti, izlasīju, ka vienā tās dziesmā pēc vairāk nekā divdesmit gadu pārtraukuma kopā ierakstījušies divi The Clash dalībnieki - Pols Simonons un Miks Džonss. Taču patiesībā mani interesē arī Gorillaz kā tādi, lai arī viņu spēlētā mūzika tikai daļēji atbilst manai mūzikas gaumei.

Gadiem, ja ne desmitgadēm es to vien esmu darījis, kā žēlojies par savām bailēm no augstuma. Šī iemesla dēļ tādi slēpņi kā Brick man allaž ir bijuši nepieejami, nepieņemami un nepaņemami. Pēdējā laikā situācija ir sākusi mainīties.

Cik daudz filmu es katru gadu nenoskatītos, dažādi dīvaini robi manā kinopieredzē allaž vēl atrodas. Tā, piemēram, es pamanījos līdz 2013.gada rudenim nodzīvot, neredzējis "Piekto elementu".

Tā kā fon_Schmitz mani nokaunināja, ka mūsu pilsētas veloorientēšanās komandas līdz šim lielāko sasniegumu blogā esmu noignorējis, kamēr par jebkuru draņķīgu noskatītu filmu apraksts top teju uzreiz, te nu būs.

Nav labi būt slinkam, bet reizēm gadās. Gribēju savas emocijas par Gaujarta koncertu Kundziņsalā izlikt uz e-papīra uzreiz, bet dažādu iemeslu dēļ aizkavējos par vairāk nekā nedēļu. Gadās.

Šo filmu rādīja Kalnciema kvartālā Padomju šausmu kino nakts ietvaros, lai gan patiesībā tā, protams, nav šausmu filma, bet trilleris ar mistikas elementiem. Un ļoti klajš "Bāskerviļu suņa" atdarinājums.

"Mehāniskās klavieres" es biju lasījis kaut kad ļoti sen, tālab pārlasot šo Vonnegūta romānu, drīzāk bija sajūta, ka lasu iepriekš nezināmu darbu, vien dažas epizodes bija aizķērušās atmiņā.

"Vijs" parasti tiek dēvēts par pirmo un pēdējo Padomju Savienībā uzņemto šausmu filmu. Jāņem gan vērā, ka jēdziens "šausmu filma" ir ļoti stiepts un ar zināmu pacenšanos es varētu visai labi pamatot, ka daudzas socreālisma kanonam atbilstošas filmas patiesībā ir daudz šausmīgākas nekā šī kino lente, bet šajā brīdī ar demagoģiju nenodarbošos.