Par tādu grupu kā "Masters of Reality" uzzināju dokumentālajā filmā par Džindžeru Beikeru. Un ja jau vienā viņu albumā bungas dauza neviens cits kā pats trakais misters Beikers, tad ir taču vērts ar viņiem iepazīties?

Sen nebija skatīta neviena sviestaina britu komēdija, jo īpaši - tāda, kas tapusi vēl pirms Monty Python laikiem. Šī konkrētā filma ir ievērojama ar to, ka tajā kopdebiju piedzīvoja lieliskie komiķi Pīters Kuks un Dadlijs Mūrs. Un tāpat šajā filmā redzams gados jauns Maikls Keins, kurš mūsdienās droši vien gandrīz visiem asociējas ar Betmena sulaini Alfrēdu. Un Pīters Selerss - daudzu prāt, izcilākais britu komiķis ever.

Bobs Dilans noteikti ir lielāks pats par sevi. Mūziķis, kura balsi pat lielākie fani nenosauks par skaistu un spēcīgu, kura ģitārspēles tehnika nav nekas īpašs, kurš tīri cilvēciski nav saucams par zelta gabaliņu, nekad nav bijis izcili skaists un visādi citādi būtu pelēks un nesaistošs, bet... pazaudēju iepriekšējā teikuma pavedienu. Īsi sakot, jautājums ir par to - kā no daudzām ne sevišķi spožām sastāvdaļām var rasties Dilana mūzika?

Kaut kā man pēdējā laikā ļoti lēnām un neintensīvi lasās grāmatas, īsti pat nesaprotu, kas tur ir pie vainas, bet tieši šo konkrēto grāmatu izlasīju visai ātri, kas ir drusku sasniegums, jo Prusts nav ne viegli lasāms, ne izceļas ar nelieliem grāmatu apjomiem.

Pīters Edvards Beikers, plašāk pazīstams kā Rudmatis Beikers (jebšu Ginger Baker) ir vai nu izcilākais divdesmitā gadsimta bundzinieks vai vismaz viens no izcilākajiem. Vai viņš vienlaikus būtu arī viens no sava laikmeta izcilākajiem cilvēkiem? Noteikti nē.

Ha! Tas beidzot ir noticis - esmu noskatījies visas filmas, kas man stāvēja mapē "jānoskatās". Beidzot varu sākt jaunu skaistu dzīvi un atkal lejuplādēt milzīgu daudzumu visdažādāko lenšu un tām ļaut gadiem krāties. Bet vismaz uz pāris dienām šī mape būs tukša. Ignorējot, protams, vēl pāris nenoskatītas filmas, kuras mētājas citās mapēs un tāpēc neskaitās.

Ja nemaldos, šo filmu noskatīties ieteica amerikāņu kaučsērferis Marks, kurš dažus gadus ir nodzīvojis Dienvidkorejā, tā ka viņš zina.

Uz LabuDabu šobad biju pirmo reizi. Savulaik man šķita, ka neesmu festivālu cilvēks. Reizēm man šķita, ka vispār neesmu cilvēks. Tagad - citādi. Kā normāls sektants cenšos apgalvot, ka visā jācenšas saskatīt labais pat tad, ja šķiet, ka raksti recenziju par gaismu darvas mucā. Bet joks ir tāds, ka tā patiešām domāju un ka īpaši šīzīgā veidā pie šādas dzīves uztveres nonācu kaut kur uz neizturami karsta ceļa Moldovas laukos, turklāt nosacītā apskaidrība pār mani nāca, nesastopot ne Dievu, ne Cilvēku, ne kaut vai cirsli. Līdz ar to - vai man bija pirms LabaDaba jāsatraucas, vai man šis festivāls patiks? Jautājums - retorisks.

Bija laiki, kad es uzskatīju Džonu Klīzu par planētas smieklīgāko cilvēku. Bija laiki, kad viņš tāds patiešām bija. Taču tā ir sena pagātne, un no kādreizējā Komiskā Mesijas ir atlicis tik vien kā vārds.

Amerikāņu indīpopa grupas "The Magnetic Fields" zināmākais ieraksts var lepoties ar nosaukumu, kurš ir jāuztver tā tiešākajā formā - tas ir konceptalbums trīs diskos, kuros kopumā ir 69 dziesmas par mīlestību. Albuma nosaukums lika gaidīt vai nu kaut ko jēlu vai kaut ko banālu, taču sagaidīju es kaut ko pavisam citādu.