Anrī Barbiss, cik saprotu, ir viens no tiem franču rakstniekiem, kurus īpaši godāja PSRS. Kā nekā viņa vārdā bija pārdēvēts tagadējais Franču licejs, tāpat viņa vārdu nesa iela, kura mūsdienās (tāpat kā brīvvalsts gados pirms kara) nes Aristīda Briāna vārdu. Par to, ka viens no viņa slavenākajiem romāniem - "L&39;enfer" jeb "Elle" - ideāli atbilst padomju dzīves uztverei es gan tik ļoti pārliecināts nebūtu.

Reizēm mani pārsteidz, ka cilvēka vārds tiek aizstāds ar iniciāļiem. V.S. Naipola gadījumā laikam nav jābrīnās - drīzāk būtu dīvaini, ja Nobela prēmijas laureātu Vidijadharu Suradžprasadu bieži dēvētu pilnā vārdā.

Gribi dzirdēt banālu filmas sižetu? Tita un Pedro viens otru mīl, bet Titas mamma viņai aizliedz precēties, jo atbilstoši ģimenes tradīcijai viņai kā jaunākajai meitai laulība nav paredzēta - viņai būs jārūpējas par mammu līdz tās nāvei. Un mamma nav nekāda jaukā būtne. Lai būtu Titai tuvāk, Pedro apprec viņas māsu Rozauru, šādi apliecinot savu nemitīgo mīlestību pret Titu. Rozaurai dzimst dēls, viņa ir pārāk vāja, lai varētu bērnu zīdīt, taču Titai, viena Pedro skatiena dēļ vien (tā šajā filmā notiek) piens ir, viņa kļūst par māsas dēla zīdītāju, taču māte Rozauru un Pedro aizsūta projām (ar visu bērnu), un bērns visai drīz nomirst. Vēlāk revolucionāri nogalina māti. Tita gandrīz apprec ārstu, kas viņu ārstē, kad viņai uznāk melnie, bet tad tomēr viņa saprot, ka viņa pārāk mīl Pedro. Bet tas joprojām ir precējies ar viņas māsu...

Lai cik lielas nebūtu manas simpātijas pret franču kino, Kristofs Onorē nav mans iecienītākais režisors. Pat īsti nezinu, kādā kārtā viena viņa filma tik ilgi bija nodzīvojusi manā noskatāmo filmu sarakstā, tā arī netiekot izdzēsta. Rezultātā esmu tagad redzējis jau četras viņa filmas, un neviena no tām nav šķitusi atmiņā paliekoša. Pat ne sliktas, bet viņš vienkārši ir "vēl viens režisors".

Black Sabbath ir atgriezušies! Ozijs, Iommi un Gīzers Batlers beidzot saņēmās kopīgi doties studijā un radīt albumu, kura nosaukums neatbilst kārtas numuram, bet gan izdošanas gadam. Protams, pilnai laimei pietrūka, lai pie bungām šajā ierakstā sēstos Bill Ward un nevis čalis no "Rage Against the Machine", kas pat vēl nebija dzimis, kad šī grupa radās.

Ieragot kāda izpildītāja aprakstā, ka tas ir līdzīgs Bobam Dilanam un Tomam Veitsam, mana pirmā reakcija ir saraukt uzacis, otrā - pavīpsnāt. Būsim reālisti - mūziķi, kas būtu pielīdzināmi vienlaikus Veitsam un Dilanam parasti nenāk no Vācijas un vēl jo vairāk neuzstājas bez maksas Kalnciema kvartālā.

"Farewell, My Queen" ne tuvu nav pirmā filma vēsturē, kas stāsta par Ludviķa XVI un Marijas Antuanetes dzīvi. Šķiet, pēdējā šīs tēmas filma, ko redzēju, bija Sofijas Kopolas režisētā Maria Antoinette. Tiesa, šajā konkrētajā filmā Francijas karaliene ir drīzāk otrā plāna varone, kamēr filmas centrā ir meitene, kuras pienākums ir lasīt karalienei priekšā.

Rūbija sapņo dienās kļūt par filmu zvaigzni. Tādi paši sapņi ir arī viņas mammai. Rūbijas tētis kādreiz gandrīz kļuva par hokeja zvaigzni, taču pēc vienas spēles NHL viņu izraidīja no ASV par mēģinājumu nodarboties ar marihuānas kontrabandu. Tagad mamma ir pametusi Rūbiju un viņas jaunāko māsu Rouzu, cerībā, ka beidzot viņai izdosies kļūt par slavenu aktrisi. Meitenes paliek ar tēvu, kurš labākajā gadījumā ir saucams par daļēji funkcionālu.

Šis ieraksts iezīmē Sērža Geinsbūra iesoļošanu regeja pasaulē. Šis allaž mainīgais mūziķis gan vienmēr saglabāja vienu iezīmi - noslieci uz bezkaunīgām provokācijām.

Es neesmu vardarbīgu filmu cienītājs - man daudz labāk patīk filmas, kur varoņi daudz runā, nekā tādas, kur varoņi viens otram krāmē pa seju. Tas arī ir iemesls, kāpēc "Sin Nombre" par spīti daudzajiem slavas vārdiem, ko šī filma ir saņēmusi, tik ilgi dzīvoja manā "kaut kad jānoskatās" filmu sarakstā.