Kazhes pierakstu burtnīca

Stīvs Pikolo nav no tiem mūziķiem, kuru vārdi gozējas Billboard topa augstākajās vietās (vai kaut vai zemākajās). Viņu velti meklēsi nākamā gada Glāstonberijas festivāla dalībnieku vidū. Ja viņš ar koncertu atbrauktu uz Latviju, diez vai tu viņu redzētu uzstājamies Arēnā Rīga, tad jau drīzāk KKC. Kolēģe gandrīz Agnese šo tipāžu raksturoja kā Tornim dvēseliski radniecīgu mūziķi ar brīnišķīgiem tekstiem. Tad nu paklausījos.

There are certain perks to having a car. Just as there are to being a wallflower, says a film that I didn&39;t enjoy much. Not that I am a wallflower (too old to be one, I suppose) or that I&39;m particularly fond of wallflowers. So let&39;s skip this wallflower subject altogether and start over.

Savulaik es uzskatīju "Buržuāzijas diskrēto šarmu" par visu laiku labāko filmu. Kāpēc? Kas to lai zina. Tie bija citi laiki un cits es. Taču noliegt faktus, protams, ir muļķīgi.

Vou, vou, vou! Kaut ko šādu es patiešām sen nebiju skatījies! Pēc dīvainajām rotaļām ar Šekspīru iekš "Much Ado About Nothing" tikai daži cilvēki (skaitā pieci - tai skaitā divi organizētāji) palika skatīties otro filmu. Es gan, protams, ne mirkli nešaubījos par palikšanu vai nē, jo galu galā - kas es pie joda tāds būtu, lai ietu pēkšņi mājās?

Ir filmas, kuras mani priecē ar to faktu vien, ka tās pastāv. Ārpus tādiem rāmjiem kā vērtīgs / tukšs, labs / slikts, morāls / amorāls (vai nu pēdējais būtu kas peļams, tas ir cits jautājums). Un šī ir tieši tāda filma. Kas gan nebūt nenozīmē, ka par to biju sajūsmā.

Nav tā, ka es pats būtu prognozējis, ka reiz pienāks tā diena, kad es apzināti un pēc paša izvēles apmeklēšu Dueta Sandra koncertu. Un vēl jo vairāk - ka es uz šādu koncertu varētu doties vienatnē. Bet, kā teikt, nekas nav neiespējams, un tagad es patiešām varu lepoties, ka esmu paša acīm skatījis Sandras un Andra Brīnumu uzstāšanos.

Atkal jau pagājis labs laiks kopš pēdējā teātra apmeklējuma. Visu laiku cenšos apņemties uz JRT iet biežāk, bet kaut kā nesanāk. Varbūt būtu vērts apņemties uz teātri iet reizi mēnesī? Aizbildināšanās no kategorijas "kā nu es viens iešu uz teātri" laikam nav īsti vietā - pirmkārt, nekādu problēmu uz teātri iet vienam nav (būtu es cita rakstura cilvēks, vēl piemetinātu, ka uz JRT iet daudz skaistu meiteņu, ar kurām var iepazīties, bet es tiešām neesmu cita rakstura cilvēks), plus nav jau tā, ka man trūktu draugu. Un atruna "nav laika" neiztur kritiku - labām lietām laiks vienmēr atradīsies!

Aizvadītajā svētdienā notika turpinājums pirms pāris nedēļām aizsāktajam braucienam uz Mālpili. Dažas lietas bija mainījušās, citas palikušas tādas pašas. Pirmkārt, cits bija dalībnieku sastāvs. Kamēr Gundars pabeidza Latvijas robežas apceļošanu, sastāvs izkristalizējās sekojošs: Zē, Jēkabs, VZ, Zakse, Kaže.

Zināms, ka es esmu britu humora fans. Zināms, ka biju sajūsmā par "Shaun of the Dead". Zināms, ka "Hot Fuzz" man sevišķi nepatika. Fakts, ka filma, kurā piedalās: Simon Pegg, Nick Frost (abi "Shaun of the Dead" galvenie varoņi), Eddie Marsan (auto instruktors no "Happy-Go-Lucky"), Martin Freeman (Artūrs Dents no "Hitchhiker&39;s Guide to the Galaxy", cita starpā zināms arī kā Bilbo Baginss), Paddy Considine (guru no "Submarine"), Pīrss Brosnans (varu laikam neskaidrot, kas tas tāds), Darens Boids (Darens Makdafs "Dirk Gently" seriālā), man varētu patikt, nav nekas pārsteidzošs. Pat, ja tā ir komēdija par dzeršanu un citplanētiešiem.

Diemžēl praksē lēmumu "Cut the Crap" Džo Stramers pieņēma jau pēc šī albuma ierakstīšanas, lai gan ardievas grupai "The Clash" noteikti vajadzēja teikt līdz ar Mika Džonsa aiziešanu. Nebija jau gluži nejaušība, ka tieši viņš bija gandrīz visu grupas dziesmu autors, kamēr Stramers rakstīja vienīgi tekstus. Ievērojot to, ka prom bija arī Topers Hīdons (patriekts narkotiku atkarības dēļ), šajā ierakstā no sākotnējā The Clash līdzās Strameram bija atlicis vienīgi basists Pols Simonons, un droši vien tādēļ šajā ierakstā parādās dziesma ar nosaukumu "We are the Clash" - lai kliedētu baumas, ka viņi ir labākajā gadījumā puse no The Clash.