Kazhes pierakstu burtnīca

Ir 1913.gads. Jauns un perspektīvs dzejnieks, kas vienlaikus ir visai kārtīgs uzdzīvotājs un nesmādē jebkādus seksuāla rakstura sakarus vārdā Sesils Valenss apciemo savu studiju biedru Džordžu Solu viņa dzimtas mājās "Divi akri". Sesilam ir sakars gan ar pašu Džordžu, gan viņa māsu Dafni. Atrodoties Solu dzimtas mājās, Sesils uzraksta dzejoli "Divi akri", kuru veltī vai nu Dafnei vai Džordžam vai abiem. Nekļūst īsti skaidrs, vai pats dzejolis ir izcils vai arī to tādu padara Sesila nāve frontē 1.Pasaules karā un tam sekojošā viņa citēšana no Vinstona Čērčila puses. Taču viens ir skaidrs - Sesils (kurš līdzās šim dzejolim rakstījis lielākoties ļoti viduvējas kvalitātes dzeju) kļūst par skolu obligātās literatūras sastāvdaļu, bet viņa "piedzīvojums" "Divos akros" - par dažādu biogrāfiju sastāvdaļu, turklāt katrai iesaistītajai personai ir cits skatījums uz to, kas patiesībā tur notika.

Ar "Unhalfbrickling" Fairport Convention beidzot kļuva slaveni. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Donijs Osmonds. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Džastins Bībers. Bet pēc saviem standartiem - slaveni. Viņu albums iekļuva britu čārtos un veiksmīgs izrādījās arī šī ieraksta centrālais singls. Dīvaini, ka angļus tik ļoti spēja uzrunāt "Si tu dois partir" - dziesma franču valodā, kura, manuprāt, iztulkota tika galvenokārt tāpēc, lai klausītāji mazāk domātu par tās visai trulo tekstu. Lai gan no otras puses - varbūt tas nemaz nav tik ļoti truls. Ja gadījumā tu ar franču valodu draudzējies mazāk nekā es, tad dziesmas vadmotīvs ir: "Ja tu tomēr gribi iet projām - tad ej!" Hmm, tagad noklausījos arī šo dziesmu angliski - Boba Dilana oriģinālo versiju - un jāatzīst, ka Fairport Convention interpretācija man patīk labāk. Tiesa kas tiesa - viņiem ļoti labi padevās mazāk zināmo Dilana dziesmu aranžējumi.

Jevgēņijs Zamjatins diezgan droši ir viens no nozīmīgākajiem 20.gadsimta sākuma rakstniekiem. Viņa antiutopija - romāns "Mēs" - bija viena no pirmajām grāmatām šajā žanrā, apsteidzot gan Orvelu, gan Oldozu Haksliju, un, pilnīgi iespējams, ka Hakslijs no viņa šo to "aizņēmās", rakstot "Jauno, skaisto pasauli". Pats Hakslijs gan esot šo versiju visai aktīvi noliedzis. Lieki teikt, ka es nezinu labāk.

Šodien pirmo reizi piedalījos kādā orientēšanās pasākumā - ziemas Magnētā, kas notika Vālodzēs (pusceļš starp Ulbroku un Sauriešiem). Pārsteidzoši, bet startu man atrast izdevās par spīti tam, ka šobrīd neesmu aprīkots ar nekādu GPS :). Ok, man kabatā mētājas Holux, kuru neslēdzu iekšā, jo no telefona TrekBuddy jau sen kā izdzēsts.

Pirms mēneša iegādājos Ķīpsalas peldbaseinā abonementu, kas teorētiski man ļautu 31 dienas garumā uzturēties peldbaseinā no tā atvēršanas septiņos no rīta līdz pat slēgšanai desmitos vakarā, un tā - katru dienu.

Pēc Džūlijas Diblas aiziešanas no grupas, "Fairport Convention" meklēja jaunu vokālisti un bez ilgas domāšanas grupā tika uzņemta Sendija Denija, kuru parasti uzskata par vienu no grupas panākumu atslēgām. Diemžēl jāatzīst, ka šai dziedātājai ar dievīgi skaisto balsi dzīve bija spilgta, bet gaužām īsa. Guvusi lielus panākumus ar Fairport Convention, pēc trim albumiem viņa no grupas aizgāja, pievērsās solokarjerai, kura sanāca gana veiksmīga, turklāt Sendija pamanījās kļūt par vienīgo viesvokālisti, kas piedalījusies kādā no Led Zeppelin albumiem - viņas bekvokāls dzirdams ceturtās plates skaņdarbā "The Battle of Evermore". Taču ar to prieki arī beidzās - septiņdesmito gadu otrajā pusē Sendija grima arvien dziļāk dažādās atkarībās un nomira, knapi pārkāpusi trīsdesmit gadu slieksnim.

Par ASV vēstniecības ķīlnieku krīzi Teherānā pēc Islāma revolūcijas līdz šim vakaram es nezināju pilnīgi neko. No savas nezināšanas nekaunos, jo ir pārāk daudz lietu, par ko man nav ne mazākās nojēgas un par katru kaunoties varētu tikai nonākt trakonamā. Tagad vismaz šo to zinu.

Vienkārši neticami - Andrejs Šļahovs ir rakstnieks, par kuru nav ieraksta ne tikai angliskajā, bet pat krieviskajā Wikipedia!

Arī šajā nedēļas nogalē tapa kāds veģetārs ēdiens no grāmatas. Šoreiz izvēlējos graudaugu podiņu, galvenokārt tādēļ, ka man vēl bija atlikuši neizlietoti selerijas kāti un šķita sakarīgi taisīt kaut ko tādu, kur tādi ir nepieciešami.

Vispār šo piektdienas vakaru biju plānojis pavadīt iekš Depo, kur notika PND 15 gadu jubilejas koncerts. Taču līdz iekšā tikšanai Depo netiku - apsargi tobrīd cītīgi mēģināja pārliecināt divus čaļus, ka tie ir pārāk lielā šmigā, lai tiktu ielaisti iekšā, līdz roku vicināšanai (vismaz, kamēr es tur atrados) neaizgāja, bet čakars bija pamatīgs - kādas 5-10 minūtes, ko tur nostāvēju, nevienu iekšā nelaida, un notika skaidrošanās. Tā kā novēroju, ka šie divi čaļi šajā pasākumā bija drīzāk norma, nekā izņēmums, pieņēmu, ka man kā absolūtam skaidrgalvim tur īsti nebūs ko darīt. Tālab devos vien prom.