Kazhes pierakstu burtnīca

Bovija Berlīnes triloģijas pēdējais albums sākotnēji kritiķiem nepatika, taču laika gaitā kolektīvā attieksme pret to ir mainījusies uz labo pusi un bieži to pat dēvē par labāku nekā “Heroes”. Tiesa, šajā ierakstā vienas lietas izteikti trūkst - kādas dziesmas, kas būtu iegūlusi Bovija zelta fondā tā kā jau minētais “Heroes”. Vienlaikus komerciāli šis ieraksts bija veiksmīgāks par savu priekšgājēju - tā vadošais singls “Boys Keep Swinging” britu čārtos tika desmitniekā, kas “Heroes” nebija pa spēkam. Tas gan, protams, ir apliecinājums tam, ka plašā publika neko daudz nesaprot.

Šajā nedēļas nogalē bija domāts iet pārgājienā ar Ķeņģi un vēl trim tipāžiem. Par maršrutu varu pastāstīt vien to, ka sākums bija domāts Baldonē, bet noslēgums - Daugmalē. Kas šīm vietām kopīgs - izdomā pats!

Tā noteikti nebija gudra doma no Gogol Bordello puses, ierakstīt albumu krievu valodā (vai vismaz - dominējoši krievu valodā). Nenoliedzami grupas globālo panākumu viena no būtiskākajām sastāvdaļām ir Eugene Hutz uzspēlēti slāviskais akcents un russian-English dziesmu teksti, bet te pēkšņi viņš dzied skaidrā un normālā krievu valodā. Cik saprotu, doma šī albuma ierakstīšanai bijusi tāda, ka bijušajā padomijā Gogol Bordello tiekot uztverti kā klauni un tagad viņi grib pierādīt, ka viņi ir kas vairāk par jokaina akcenta īpašniekiem. Taču šādā gadījumā viņi riskē nonākt vienā teritorijā (jo muzikālais stils tomēr ir gana līdzīgs) ar "Leningrad", un es šaubos, ka Šnurs viņus savā lauciņā laidīs iekšā.

Lai arī filmas nosaukums vēsta "The Kid with a bike" jeb "Zēns ar velosipēdu" tās sākuma daļā mums rāda zēnu bez velosipēda, turklāt velosipēda trūkums ir šī zēna būtības centrālā sastāvdaļa, vismaz ārēji. Pēc tam viņš velosipēdu atgūst, taču, protams, ne jau velosipēds ir tas, kā viņam patiesībā pietrūka.

Līdzās lugai par Ernestu šis parasti tiek atzīts par veiksmīgāko Oskara Vailda veikumu drāmas lauciņā. Lugas tematika ir Vaildam tipiska, tajā darbojas nagātie un ietekmīgie&39; kuriem gan katram ir pa kādam skeletam skapī, jo tukšus jau skapjus turēt cilvēki nemēdz.

Lugā Salome Vailds pievēršas vienam no jaukajiem Vecās Derības stāstiem, proti, Salomei un Jāņa Kristītāja galvai. Vispār jāatzīst, ka Vecā Derība ir pilna ar šādiem ļoti jaukiem un patīkamiem stāstiem, ņem tik un izvēlies savai sirdij tuvāko.

Nu jau sāk patiešām kļūt labāk, šajā Vailda lugā dendiju daudzums ir jau pietiekams, attiecības starp personažiem sāk līdzināties tam, kādas tās ir, piemēram, Bīstamajos sakaros, proti, cilvēki ir ironiski, shēmojoši, asu vārdu allaž atrast spējpši. Lugas galvenais varonis ir jauns čalis, kuram slavens meitu ģēģeris un blēdis piedāvā kļut par savu sekretāru, tādējādi izbegot no garlaicīgas dzīves provincē, taču jaunā puiša māte par šadu perspektīvu nav sevišķā sajūsmā, jo viņa lieliski zina, kas tas vecais lords ir par fruktu, ne velti viņš patiesībā ir viņas dēla tēvs. Te nu veidojas pretruna starp personāžiem, turklāt tad, kad jaunais čalis uzzina savas dzimtas vēsturi, viņš izlemj, ka visu var vēl vērst par labu, ja viņa vecāki ņemsun apprecēsies, lieki teikt, ka tā ir makten stulba doma. Vēl te iesaistās no Amerikas atbraukusi jauna puritāniete, kuruvecai s perdelis mēģina savaldzināt, taču viņai, protams, patīk labāk jaunais puisis, bet vispār man ir slinkums baigi iedziļināties sižeta detalās, jo pie durvīm jau klauvē 2013.gads, bet man vēl vajadzētu aizpildīt vairākus iztrūkstošos ierakstus faktoīdā, laigadu pabeigtu ar tīru bilanci.

Lai arī pēc pirmās šī seriāla sezonas blogā ierakstīju, ka turpmākās neskatīšos, tā sanāca, ka noskatījos gan, tikai par sezonām nr.2-4 tā arī neuzrakstīju faktoīdā. Taču tagad, kad seriāls ir pilnībā noslēdzies, varu uzrakstīt vismaz kaut ko līdzīgu kopsavilkumam.

Kā godprātīgs cienītājs, esmu izlasījis visus Viktora Peļevina romānus, un katru jaunāko viņa grāmatu vismaz pāris gadu laikā pēc tās iznākšanas arī cenšos iepazīt. Taču vienlaikus kā ilggadīgam šī rakstnieka cienītājam man nākas atzīt - viņš labi pasen nav uzrakstījis kaut ko tādu, kas spētu mani kā lasītāju pārsteigt un ko pamatoti varētu uzskatīt par vienu no šī rakstnieka spožākajiem darbiem. Faktiski joprojām par viņa veiksmīgākajām grāmatām uzskatu "Generation П" un "Чапаев и Пустота", kas izdotas vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tikām tagadējā milleniumā Peļevins visai cītīgi atražo to, par ko pats jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis.

Cik saprotu, šī ir pirmā vailda luga, kura netika publiski izsmieta, un jāatzīst, ka salīdzinoši ar Padujas grāfieni šī ir puslīdz lasāma arī mūsdienās, lai arī manai gaumei tā joprojām nav pietiekami piparota, tomēr Vailda galvenais jājamzirdziņš allaž bija tikumu un netikumu izsmiešana, kuras šajā lugā vel nav pietiekami daudz. Faktiski lugas galvenā vērtība ir citāts: "We are all in the gutter, but some of us are looking at the stars."