Kazhes pierakstu burtnīca

Visas savas aktiera karjeras garumā Džeks Bleks cītīgi ir strādājis pie tā, lai jebkurā filmā skatītāji, viņu ieraugot, uzreiz zinātu, kādu personāžu viņš atveidos. Proti, to pašu, kas viņš ir bijis visur, sākot ar Tenacious D un beidzot ar sviestaino akmens laikmeta komēdiju. Un te pēkšņi Bleks pārtop par Bērniju Tīdi.

Man par lielām šausmām ir pienākusi tā diena, kad sviestainas zinātniskās fantastikas vietā manā grāmatu plauktiņā centrālo vietu ir ieņēmušas grāmatas par SEO. Jā, tu nepārklausījies - par SEO, jeb to šamanismu, kuru tā praktizētāji dēvē par zinātni interneta resursu popularitātes uzlabošanai.

Pēdējos gados klubu līmenī (vismaz ciktāl tas attiecas uz Čempionu līgu) angļu klubi ir topā un tikai spāņi un itāļi spēj turēt viņiem līdzi. Turklāt itāļiem, tā vien izskatās, treknie gadi ir beigušies.

Viesojoties Dublinā, uzskatīju par savu svēto pienākumu iegādāties kāda no izcilajiem šīs pilsētas rakstniekiem grāmatu. Cik man nāca prātā, Dublina pasaulei devusi trīs ģēnijus: Vaildu, Džoisu un Beketu. Tā kā grāmatu pirku ar domu, ka to varētu uzdāvināt mammai, izvēlējos viņai tuvāko no šīs trijotnes. Patiesībā arī man pašam pēc The Importance of Being Earnest izlasīšanas Vailds bijs kļuvis ievērojami interesantāks, nekā iepriekš.

Mēdz jokot, ka Latvijā jebkurš sportists līdz trīsdesmit gadu vecumam tiek dēvēts par jauno un perspektīvo talantu, bet pēc trīsdesmit - par nopelniem bagāto veterānu. Īpaši spilgti šis fenomens izpaužas hokejā, kur līdzās mūžīgi perspektīvajam Gintam Meijam vēl nesen par jauno tika dēvēts arī Mārtiņš Cipulis. Mani tomēr vairāk interesē - kā ir ar "jaunajiem" spēlētājiem citās KHL komandās.

Par katru jaunu Boba Dilana (un tāpat daudzu citu vecās paaudzes mūziķu) ierakstu vispirms visi kritiķi sajūsminās, dēvē to par ievērojami labāku par vairākiem viņa iepriekšējiem ierakstiem un tad, kad iznāk nākošais, izrādās, ka atkal jau tas apliecina mūziķa atgriešanos labā formā, kamēr iepriekšējais bijis ne visai labs. Šis ieraksts nekādi nav izņēmums.

Vudijs Alens par savas jaunākās filmas darbības vietu izvēlējies Romu, turpinot pēdējās desmitgades laikā sev raksturīgo praksi uzņemt filmas ārpus dzimtās Amerikas. Kā jau tas ir Alenam raksturīgi, bez grandioza budžeta viņš spēj savās filmās savākt tādu aktieru ansambli, par ko daudzi komerciāli veiksmīgāki Holivudas ļaudis varētu vien sapņot. Tā šajā filmā viņa rīcībā ir: Penelope Krusa, Džūdija Deivisa, Elēna Peidža, Džese Aizenbergs, Aleks Boldvins, Roberto Benīni un vēl vesela plejāde itāļu kino personāžu.

Kā likums, blogā par darbu nerakstu, lai arī pēdējā laikā tā ir sanācis, ka darbs ir tik intensīvs, ka nekam citam īsti laika nesanāk, kas varētu būt iemesls tam, ka Lienes bloga statistika pēdējā laikā ir labāka nekā manējā. Taču šoreiz drusku par darbu pastāstīšu gan, bet bez sevišķas iedziļināšanās detaļās.

Šajā dienā mums bija paredzēts sasniegt vienu no ceļojuma centrālajiem mērķiem - tā saukto Atlantic Ocean Road jeb 8 kilometrus garu posmu, kas savieno vairākas salas pašā okeāna krastā un ir izslavēts ar savu gleznainumu un ar kādu īpaši līku tiltu.

Sanāca, ka visai ilgi nevarēju saņemties noskatīties šo filmu un beidzot līdz tai tiku, būdams visai labi slims ar angīnu, tadējādi filmu skatījos daļējā zombija stāvoklī, kas patiesībā pat nebija slikti, jo tā ir gana nesteidzīga, lai to varētu baudīt šādā režīmā.