Brīdī, kad mani bija pārāk nomācis depresīvais Toms Veitss un gribējās kaut ko enerģiskāku, izvēle krita par labu pirmajam amerikāņu ietekmīgo hardcore panku "Bad Religion" albumam. Tikai pēc tā "iegādes" atklāju, ka pa lielam no vilka bēgot, biju iekritis lāča ķetnās.

Uznācis besis, un nezinu, vai man izdosies šīs filmas aprakstu arī pabeigt, bet nekas, mēģināšu.

Visai reti gadās, ka es lasu filosofisku literatūru, jo parasti manas uzmanības pietiek vienīgi lētai krievu popsai un Agatas Kristijas detektīviem. Ok, tā laikam nav gluži tiesa par popsu un krimiķiem, bet filosofija tiešām nav manā tējas krūzē tipiska iemītniece.

Bens un Kerolaina ir laulāts pāris no lielpilsētas ir pārcēlies dzīvot uz mazpilsētu, kur dzīve ir mierīga. Viņu dzīve ir pārticības un saticības pilna. Viņa ir bērnu ārste slimnīcā. Viņš - tēlnieks. Viņiem ir divi bērni - septiņpadsmitgadīgais Džeikobs un 14 gadīgā Judīte.

Nekādi nevaru saprast, vai depresija un Toms Veitss sader. No vienas puses - kur atrast skumīgāku dziesminieku par veco Tomu (it īpaši, ja klausās viņa septiņdesmito gadu ierakstus), viņa lirikas un personīgās traģēdijas pārpilnie blūzi vibrē vienotā frekvencē ar tavu sirdi. No otras - vai šādā situācijā tev patiešām ir vēl nepieciešams klausīties Ziemassvētku kartiņu, ko Čārlijam sūta prostitūta no Mineapoles, kura tikai izliekas, ka viņa tagad ir precējusies un viņas dzīve ir kārtībā, bet patiesībā viņa ir cietumā un Valentīndienā viņu, iespējams, laidīs laukā? Vai tu gribi dzirdēt stāstu par asiņojošu Romeo? Vai tu gribi dzirdēt par meiteni, kurai nolaupa aligatora ādas somiņu un 29 dolārus tajā? Tu pilnīgi noteikti negribi klausīties dziesmu "Blue Valentines", to es tev varu apgalvot, un ne tāpēc, ka tā būtu slikta dziesma, gluži otrādi. Nojaušu, ka kādu laiku es tagad Veitsu neklausīšos.

Šķiet, nekad nav gadījies tā, ka kāda izlasīta grāmata tik labi saskanētu ar manas dvēseles termometru, turklāt - vispirms es izlasīju grāmatu un tikai nedaudzas stundas vēlāk termometrs sasniedza to atzīmi, kuru šī grāmata pavēstīja.

Bovija Berlīnes triloģijas pēdējais albums sākotnēji kritiķiem nepatika, taču laika gaitā kolektīvā attieksme pret to ir mainījusies uz labo pusi un bieži to pat dēvē par labāku nekā “Heroes”. Tiesa, šajā ierakstā vienas lietas izteikti trūkst - kādas dziesmas, kas būtu iegūlusi Bovija zelta fondā tā kā jau minētais “Heroes”. Vienlaikus komerciāli šis ieraksts bija veiksmīgāks par savu priekšgājēju - tā vadošais singls “Boys Keep Swinging” britu čārtos tika desmitniekā, kas “Heroes” nebija pa spēkam. Tas gan, protams, ir apliecinājums tam, ka plašā publika neko daudz nesaprot.

Šajā nedēļas nogalē bija domāts iet pārgājienā ar Ķeņģi un vēl trim tipāžiem. Par maršrutu varu pastāstīt vien to, ka sākums bija domāts Baldonē, bet noslēgums - Daugmalē. Kas šīm vietām kopīgs - izdomā pats!

Tā noteikti nebija gudra doma no Gogol Bordello puses, ierakstīt albumu krievu valodā (vai vismaz - dominējoši krievu valodā). Nenoliedzami grupas globālo panākumu viena no būtiskākajām sastāvdaļām ir Eugene Hutz uzspēlēti slāviskais akcents un russian-English dziesmu teksti, bet te pēkšņi viņš dzied skaidrā un normālā krievu valodā. Cik saprotu, doma šī albuma ierakstīšanai bijusi tāda, ka bijušajā padomijā Gogol Bordello tiekot uztverti kā klauni un tagad viņi grib pierādīt, ka viņi ir kas vairāk par jokaina akcenta īpašniekiem. Taču šādā gadījumā viņi riskē nonākt vienā teritorijā (jo muzikālais stils tomēr ir gana līdzīgs) ar "Leningrad", un es šaubos, ka Šnurs viņus savā lauciņā laidīs iekšā.

Lai arī filmas nosaukums vēsta "The Kid with a bike" jeb "Zēns ar velosipēdu" tās sākuma daļā mums rāda zēnu bez velosipēda, turklāt velosipēda trūkums ir šī zēna būtības centrālā sastāvdaļa, vismaz ārēji. Pēc tam viņš velosipēdu atgūst, taču, protams, ne jau velosipēds ir tas, kā viņam patiesībā pietrūka.