Līdzās lugai par Ernestu šis parasti tiek atzīts par veiksmīgāko Oskara Vailda veikumu drāmas lauciņā. Lugas tematika ir Vaildam tipiska, tajā darbojas nagātie un ietekmīgie&39; kuriem gan katram ir pa kādam skeletam skapī, jo tukšus jau skapjus turēt cilvēki nemēdz.

Lugā Salome Vailds pievēršas vienam no jaukajiem Vecās Derības stāstiem, proti, Salomei un Jāņa Kristītāja galvai. Vispār jāatzīst, ka Vecā Derība ir pilna ar šādiem ļoti jaukiem un patīkamiem stāstiem, ņem tik un izvēlies savai sirdij tuvāko.

Nu jau sāk patiešām kļūt labāk, šajā Vailda lugā dendiju daudzums ir jau pietiekams, attiecības starp personažiem sāk līdzināties tam, kādas tās ir, piemēram, Bīstamajos sakaros, proti, cilvēki ir ironiski, shēmojoši, asu vārdu allaž atrast spējpši. Lugas galvenais varonis ir jauns čalis, kuram slavens meitu ģēģeris un blēdis piedāvā kļut par savu sekretāru, tādējādi izbegot no garlaicīgas dzīves provincē, taču jaunā puiša māte par šadu perspektīvu nav sevišķā sajūsmā, jo viņa lieliski zina, kas tas vecais lords ir par fruktu, ne velti viņš patiesībā ir viņas dēla tēvs. Te nu veidojas pretruna starp personāžiem, turklāt tad, kad jaunais čalis uzzina savas dzimtas vēsturi, viņš izlemj, ka visu var vēl vērst par labu, ja viņa vecāki ņemsun apprecēsies, lieki teikt, ka tā ir makten stulba doma. Vēl te iesaistās no Amerikas atbraukusi jauna puritāniete, kuruvecai s perdelis mēģina savaldzināt, taču viņai, protams, patīk labāk jaunais puisis, bet vispār man ir slinkums baigi iedziļināties sižeta detalās, jo pie durvīm jau klauvē 2013.gads, bet man vēl vajadzētu aizpildīt vairākus iztrūkstošos ierakstus faktoīdā, laigadu pabeigtu ar tīru bilanci.

Lai arī pēc pirmās šī seriāla sezonas blogā ierakstīju, ka turpmākās neskatīšos, tā sanāca, ka noskatījos gan, tikai par sezonām nr.2-4 tā arī neuzrakstīju faktoīdā. Taču tagad, kad seriāls ir pilnībā noslēdzies, varu uzrakstīt vismaz kaut ko līdzīgu kopsavilkumam.

Kā godprātīgs cienītājs, esmu izlasījis visus Viktora Peļevina romānus, un katru jaunāko viņa grāmatu vismaz pāris gadu laikā pēc tās iznākšanas arī cenšos iepazīt. Taču vienlaikus kā ilggadīgam šī rakstnieka cienītājam man nākas atzīt - viņš labi pasen nav uzrakstījis kaut ko tādu, kas spētu mani kā lasītāju pārsteigt un ko pamatoti varētu uzskatīt par vienu no šī rakstnieka spožākajiem darbiem. Faktiski joprojām par viņa veiksmīgākajām grāmatām uzskatu "Generation П" un "Чапаев и Пустота", kas izdotas vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tikām tagadējā milleniumā Peļevins visai cītīgi atražo to, par ko pats jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis.

Cik saprotu, šī ir pirmā vailda luga, kura netika publiski izsmieta, un jāatzīst, ka salīdzinoši ar Padujas grāfieni šī ir puslīdz lasāma arī mūsdienās, lai arī manai gaumei tā joprojām nav pietiekami piparota, tomēr Vailda galvenais jājamzirdziņš allaž bija tikumu un netikumu izsmiešana, kuras šajā lugā vel nav pietiekami daudz. Faktiski lugas galvenā vērtība ir citāts: "We are all in the gutter, but some of us are looking at the stars."

"Cloud Atlas" ir ļoti krāšņa un ambicioza filma. Kā gan citādi varētu būt, ja to ir radījuši brālis un māsa Vačovski (Matrix režisori) un Toms Tikvers (Run Lola Run). Filmas darbība izvēršas vairāku gadsimtu garumā un tā norit dažādos kontinentos, dažādās sabiedrībās, taču to visu caurvij kopīgas tēmas un noskaņas. Un aktieri, kuri dažādos laikmetos atveido dažādus personāžus. Reizēm te varētu runāt par pārdzimšanu, bet ne tādā mērā, ka Toma Henka atveidotais personāžs dažādos laikmetos ir viens un tas pats, lai gan - varbūt tomēr ir. Filmas centrālā doma ir tāda, ka neviens no mums nav vientuļa sala, bet mēs pastāvam tikai mijiedarbībā ar citiem un ikviens mūsu lēmums - labs vai slikts, nepaliks bez sekām, bet atspoguļosies citā vietā un laikā.

Šī ir viena no tām filmām, kuru gribēju noskatīties tās nosaukuma dēļ vien. Gaidīju no filmas, ka tā būs jauka, sirsnīga, mazliet dīvaina un noteikti - atmiņā paliekoša, iespējams, kas līdzīgs "Juno" vai "Wristcutters". Taču realitātē izrādījās, ka tā ir līdzīga Nick And Norah`s Infinite Playlist.

Esmu novērojis, ka man koncertos parasti iet viegli - tādā ziņā, ka reti kad apmeklēju tādus koncertus, kur uzstājas kāds mūziķis, par kuru patiešām fanoju, līdz ar to negaidu neko grandiozu un parasti sagaidu vairāk par cerēto. Ar "Muse" nebija nekāds izņēmums.

Stāsts par Rīgas jūras līcī mītošā Roņu salu ir gana interesants, lai man gribētos tikt kaut nedaudz tuvāk tā būtībai. No bērnības (kaut kādām grāmatām) man atmiņā bija palicis, ka šī sala agrāk bija piederējusi Latvijai, bet kaut kādu iemeslu dēļ igauņi mums šo teritoriju atņēma. Patiesie apstākļi gan bija drusku citādi un, ja godīgi, īsti lietas būtību es pagaidām neesmu sapratis.