Man šķita, ka Jana Martela romānu Pi dzīve es lasīju kaut kad nesen. Kā izrādās - 2007.gada decembrī. Tad jau laikam nav brīnums, ka daudzas sižeta detaļas biju piemirsis. Labi gan, ka blogā par to arī toreiz uzrakstīju un pārmaiņas pēc - gana sakarīgi, tai skaitā par tīģera vārda Richard Parker nozīmi.

2010.gada septembrī skatījos paša Tūra Heijerdāla uzņemto dokumentālo filmu Kon-Tiki un toreiz tā uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu.

Neesmu īsti drošs, kālab National Health iekš Wikipedia tiek dēvēta par vienu no piecām "Canterbury Scene" vadošajām grupām līdzās "Soft Machine", "Caravan", "Gong" un "Hatfield and the North". Ne tādā ziņā, ka viņi būtu pārāk nenopietns ansamblis, bet ar ko tad "Egg", "Camel", "Matching Mole" un "Henry Cow" būtu mazāk ievērojami?

Manā 101 darba sarakstā ietilpst tāda lieta kā iemācīties salikt Rubika kubu. Bērnībā kā vairums ne izcili apdāvinātu bērnu šo mantiņu citādi salikt kā pārlīmējot uzlīmītes nemācēju (tādējādi vismaz vienu kubu noteikti sabeidzu). Tagad esmu kļuvis drusku prātīgāks, tomēr drošības labad vispirms kubu iemācījos salikt datorā - jo tur vismaz nav iespēju kaut ko salauzt (izņemot tizli strādājošu Flash).

Filmas "Septiņi psihopāti" galvenais varonis Mārtijs atkārtoti apgalvo, ka viņš nevēlas, lai viņa filma par psihopātiem būtu truls holivudas gaļas gabals, bet patiesībā filma būs par mīlestību. Tiesa, kāds draugs viņam aizrāda, ka Mārtijs no mīlestības neko nesaprot, ne velti visas sievietes filmā mirst pāris minūšu laikā pēc savas parādīšanās uz ekrāna, tā arī nepateikušas vairāk par pāris vispārīgām frāzēm. Bet tā nu Mārtijs redz pasauli.

Ieraugot, ka Peilina Brazīlija beidzot iepeldējusi Pirātu līcī, uzreiz acīs iekrita komentārs, ka šis dokumentālo raidījumu cikls esot slikti maskēta komunisma propaganda, taču no BBC pediņiem jau neko citu nevarētu gaidīt. Mani tas, protams, ieintriģēja.

Alans Stivells jeb īstajā vārdā Alans Koševlū ir droši vien lielākā autoritāte mūsdienu pasaulē attiecībā uz tādi instrumentu kā ķeltu arfa. Jā - es vairāku dienu garumā klausos arfas ierakstus! Un kā gan citādi varētu būt - pēc hardcore pankiem Bad Religion pāreja uz klasiskās un tautas mūzikas sajaukumu, ko atspoguļo "Ķeltu arfas renesance" ir tikai dabiska.

Šī varētu būt pirmā reize vēsturē, kad man ir drusku kauns par to, kādu mūziku klausos darbā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu pārāk draņķīga, jo neesmu snobs un nekautrējos par pārmērīgiem mēsliem manā muzikālajā gaumē. Vai (kā jau snobam pieklājas) - pārmērīgus mēslus vienkārši nemēdzu klausīties. Un es nekaunos par to, ka šis ieraksts būtu pārmērīgi rupjš - kā nekā savulaik esmu klausījies arī "Anal Cunt", un tās grupas daiļradē ir tikai rupjības, ksenofobija, homofobija, antisemītisms un ņirgāšanās par visiem un visu. Bet te pēkšņi - klausos franču dziesminieku Sēržu Geinsboro un man ir kauns. Kā tā?

Vudija Alena filmas noteikti ir tā stila kino, kuru tu arvien labāk sāc saprast, kļūdams vecāks. Dzīves situācijas, kuras tev astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā šķiet neiespējamas un absurdas, ar katru gadu arvien vairāk parādās tavā paša ikdienā. Līdz ar to viņa joki kļūst arvien smieklīgāki un viņš pats - arvien saprotamāks. Tiesa, "Zelig" galīgi nav viena no tām viņa filmām, kuras skatāmas ar smiekliem un asarām vienlaicīgi. Nē, šī ir godīga komēdija, kura pievēršas kādam citam dzīves aspektam un nevis raižu māktajai seksualitātei.

Kā tas ir sanācis, kā ne, bet es līdz šodienai nekad nebiju pabijis Pasaku mājas Undīne iekštelpās, zinot par šo vietu tik vien kā leģendas un pirms dažiem gadiem atrodot Elhanas veidoto slēpni. Ā, un "Undīne" ir pieminēta "Ilgajā ceļā uz Hantimansijsku". Bet tā - daudz dzirdēts, nekā redzēta.