Kazhes pierakstu burtnīca

1.janvāris aizritēja kodēšanas zīmē, smagā kodēšanas zīmē. Un kā vienmēr - dienas beigās izdarīts ir mazāk, nekā gribētos un daudz laika tika patērēts tur, kur to nemaz nevajadzētu.

Tikko vakar medijos parādījās ziņa, ka Marsels Hosa atskaitīts no Maskavas "Spartak", pirmā doma bija - kur tad viņš tagad nonāks - Rīgas "Dinamo" vai arī Maskavas CSKA pie Šuplera? Abiem variantiem ir gan savi plusi, gan mīnusi. Šuplers nenoliedzami ir Hosam ideāli piemērots treneris - čehoslovāku hokeja stilu piekopjošs, gatavs visu komandu pakārtot Marselam. Taču mīnuss ir tajā, ka šobrīd panam Jūliusam krēsls zem dibena nepavisam nav stabils, un pilnīgi iespējams, ka komandas priekšnieki par domu paņemt kaprīzo Hosu varētu sajūsmā nebūt.

Ir ļoti patīkami nobeigt gadu ar izcilu grāmatu - nevis crappy zinātnisko fantastiku par tomātiem-slepkavām, un Ēriks Emanuēls Šmits ir noteikti viens no tiem autoriem, kuru grāmatas ir gandrīz droša garantija pret vilšanos. Viņa viens no svaigākajiem darbiem - stāstu/noveļu krājums "Koncerts eņģeļa piemiņai" to tikai vēl vienu reizi apliecina.

Ja var ticēt tādam brīnišķam resursam kā googlezeitgeist, par 2011.gada ievērojamāko cilvēku jāatzīst Rebecca Black - jā, tā pati tīņu meitene, kas dziedāja visai idiotisko dziesmu "Friday", apsteidzot, citu starpā arī Stīvu Džobsu.

Šī varētu būt pirmā manis izlasītā grāmata, kura sižetiski gandrīz perfekti atbilst zombijfilmai. Nezinu, priecāties par to vai nē. Tātad doma ir aptuveni šāda - debesīs parādās kaut kāda zaļa figņa, brīnišķi skaista, visi uz to apskatās un nākamajā rītā kļūst akli. Tikai cilvēki, kuri piespiedu kārtā palaiduši garām šo brīnišķo skatu, saglabā redzi. Vienlaikus uz zemes ir parādījušies slepkavnieciski staigājoši augi, kuri ir apveltīti ar kaut ko līdzīgu saprātam un mēdz nogalināt un apēst cilvēkus. Akli cilvēki obviously viņiem ir daudz vieglāk noķerami. Galvenais varonis šo incidentu ir pārcietis, jo tajā liktenīgajā dienā atradās slimnīcā ar apsaitētām acīm.

Lai arī es nekādi neuzskatu, ka pašu Musiqq daiļrade būtu kaut kas tik ļoti izcils un mākslinieciski augstvērtīgs, viņu sviesta projekts Bermudu divstūris iegriež ne pa jokam:

Pirms teju desmit gadiem (kad šis mūzikas stils bija relatīvā plaukumā) mani swing-revival bija pamatīgi aizrāvis, un arī "Big Bad Voodoo Daddy" manā maģīti tolaik bija dzirdami gana bieži. Taču laiks gāja un vereklis aizvēra manā priekšā verotni un svinga pasauli, kā rezultātā vairākus gadus neesmu dzirdējis droši vien pat ne vienu vienīgu "Squirrel Nut Zippers" dziesmu, nemaz nerunājot par mazāk populāriem šī stila kolektīviem.

Uz Melo-M piecu gadu jubilejas koncertu Kongresu namā gāju, mājasdarbu kārtīgi neizpildījis. Manas zināšanas par šo čellu trio aprobežojās ar pāris Youtube redzētiem dziesmu fragmentiem, viņu dalību Eirovīzijas atlasē, un tas laikam arī viss. Līdz ar to uz koncertu gāju, tā īsti nezinot, kas mani sagaidīs, nojaušot, ka tas varētu būt kas līdzīgs “Apocalyptica-lite” - ar īsākiem matiem un vieglāku repertuāru.

Šis teksts nebūs stāstījums par koncertu - tāds gan arī taps, bet gan par to, kādi pigori ar šo koncertu mums sanāca.

Jau kādu laiku tradicionālā cacherstats.com vietā, lai varētu sekot savam slēpņošanas rezultātu progresam, izmantojam Knaģa taisīto geostats.miga.lv - slēpņošanas statistikas krājumu ar teju visu informāciju, ko iespējams izzvejot no geolapas laukā.