Kazhes pierakstu burtnīca

Jaunais projekts ar Mika Džegera līdzdalību "SuperHeavy" ir visai īpatnējs muzikāls kolektīvs, kura daiļradē saplūst kopā dažādi muzikāli stili, ieskaitot tipiskas (ne pārāk veiksmīgas gan) Rolling Stones stila balādes, Bolivudas mūzikas elementus, ko kolektīvam pienes A.R.Rahman un regeja ritmus, par kuriem atbildīgs Boba Mārlija dēls Demiens. Nezinu, vai kolektīvā iesaistītajiem cilvēkiem (cik saprotu, apvienības garīgais tēvs ir Deivs Stjuarts no Eurythmics) bija doma, ka dažādu stilu izpildītāji apvienojoties un radot kopīgi mūziku, spēs pārkāpt kaut kādas kultūru robežas un radīt kaut ko īpašu no mākslinieciskā viedokļa, vai arī kāds saskatīja visā šajā pasākumā kādu grandiozu komerciālo potenciālu, bet tā vien izskatās, ka kopumā šis ieraksts ir bijis izgāšanās visās frontēs. Ok, komerciāli varbūt rādītāji nav tie sliktākie - 13.vieta Lielbritānijā, 26.ASV un pirmā vieta Nīderlandē, Grieķijā un Austrijā, taču pirmais singls nebija izcili veiksmīgs, kritiķi par šo ierakstu izsakās visai vīpsnājoši un man ir grūti iedomāties, ka šis projekts varētu ilgtermiņā sasniegt kaut ko diži grandiozāku.

Tikko es biju sapriecājies, ka dzīve tomēr nav viena vienīga bēdu leja, kad tās baltā svītra beidzās un mani atkal ierāva viesuļvētras virpulī. Viss sākās jau neilgi pēc pusnakts, kad viena no izsauktajām meitenēm mīlēšanās laikā ņēma un piečurāja manu gultu. Viņa gan ļoti atvainojās, ka neesot paspējusi aiziet uz tualeti, jo es esot bijis pārāk uzstājīgs, un ka viņai tā gadījies pirmo reizi dzīvē, bet man no tā vieglāk nekļuva. Nevarēju taču es tā vēsu prātu doties pie viesnīcas administrācijas un lūgt, lai man nomaina gultas matraci, jo, redz, man viena ielene to ir nočurājusi. Tā vakars beidzās visai draņķīgi, jaunos draugus arī palūdzu aiziet ātrāk, bet pats paliku smirdīgā numurā, kur man nācās gulēt vannā, lai tik ļoti nejustu drausmīgo smirdoņu.

"Mīlestība holēras laikā" ir romāns, kas vēsta (cik šokējoši) - par mīlestību, turklāt mīlestību mūža garumā, un lielākoties - vienpusēju. Īsumā sižets ir aptuveni šāds: romantisks jauns vīrietis iemīlas meitenē, sāk viņai rakstīt mīlestības vēstules (visai milzīgos daudzumos). Pasākums ievelkas, tad viņa arī viņā it kā iemīlas, viņiem sākas romantiskas mīlestības fāze attiecībās, taču tad meitene saprot, ka viņš nav īstais, un pēc kāda laika apprecas ar nopietnāku un mazāk liriski aptaurētu tipāžu - ārstu. Relatīvi laimīgā laulībā ar savu vīru viņa nodzīvo 50 gadus, taču tad visādu sakritību rezultātā visai jau tāpat slimais viņas vīrs kāpj kokā, lai noķertu tur uzlidojušu papagaili, nokrīt un nositās, un tad atkal atgriežas viņas jaunības dienu vīrietis, kurš visu mūžu ir gaidījis daktera nāvi, lai beidzot varētu būt kopā ar savu mīļoto sievieti, kurai tagad gan, protams, ir jau 70 gadi, un viņš pats ar nav jaunāks (obviously). Romāns nav īsti lineārs, taču tā struktūra nav arī diži sarežģīta, un izsekot tā darbībai var gana viegli. Šajā grāmatā Markess sevišķi neizmanto maģiskā reālisma paplašinātās pasaules iespējas un salīdzinoši cieši turas pie tiem pasaules likumiem, kuri sastopami arī mūsu pasaulē. Laikam gan jāatzīst, ka man sevišķi šī grāmata nepatika - tā ir pārāk stiepta un par spīti it kā tajā valdošajam reālismam - abstrakta. Man patīk abstrakcijas, kad tajās ir spēles elementi, bet Markess - par spīti epizodiskam rotaļīgumam, šķiet pārāk nopietns un pamatīgs, lai ļautos sevišķām vaļībām, un jāatzīst arī, ka man ir visai grūti orientēties personāžos ar spāniska stila vārdiem - vienmēr atcerēties, kas ir kuram tēvs un kas ir ko iepriekš darījis, reizēm ir diezgan pagrūti, šādās situācijās ir labi, ka ir tāda Wikipedia, kas vienmēr palīdz visu salikt pa plauktiņiem, tā ka tu pēc grāmatas izlasīšanas vari pārliecināties, vai vismaz sižetu esi uztvēris pareizi.

"Paģiras 2" patiesībā nav īsti pirmās filmas turpinājums, bet gan drīzāk tās rīmeiks ar tiem pašiem aktieriem. Var arī teikt, ka atšķirība starp šīm filmām ir tāda pati kā starp divām "Scooby Doo" sērijām. Atkal jau viens no galvenajiem varoņiem - četriem draugiem - precas. Atkal jau viņiem notiek it kā nevainīga vecpuišu ballīte, kuras rezultātā visi pamostas sāpošām galvām dīvainā vietā, turklāt viens cilvēks ir pazudis. Tikai šoreiz pazudis ir nevis līgavainis, bet gan līgavas brālis. Un pamodušies varoņi ir pretīgā motelī kaut kur Bankokā. Ar piezīmi - arī iepriekš viņi bija Taizemē, kur gaidāmas zobārsta Stjū kāzas ar ļoti izskatīgo Lorenu (kuras loma gan šajā filmā ir pilnīgi nekāda - viņa ir labā, jaukā līgava - that`s it). Komplektā varoņiem šoreiz nāk smēķējošs un cilvēkus masturbējošs pērtiķis, un pazudušā līgavas brāļa pirksts, kā arī Stjū, kas pagājušajā reizē bija zaudējis zobu, šoreiz ir ticis pie tetovējuma... uz sejas.

No rīta, iepriekš iespēju robežās salāpījis paģiras, devos atkal uz Ministriju, gatavs pratināšanas turpinājumam. Nu jau biju puslīdz mierīgāk noskaņots – zināju, ka izmeklētāji-nagu maucēji ir tādi paši cilvēki es, ar tādām pašām kaislībām uz alkoholu un vienaldzīgu attieksmi pret saviem pienākumiem. Taču tā jau vienmēr ir – tikko tu neesi kaut kam gatavs, tā tevi gaida kāds nepatīkams pārsteigums.

"Artūrs" ir rīmeiks kādai astoņdesmito gadu komēdijai, kurā galveno lomu atveidoja fenomenāli simpātiskais angļu aktieris Dadlijs Mūrs. Rasels Brends, kas Artūru spēlē jaunajā filmā, nav fenomenāli simpātisks, ne tur slēpjas viņa šarms. Man šis tipāžs ir pazīstams kā "Get Him to the Greek" zvaigzne, un arī tajā filmā viņš spēlē visai līdzīgu personāžu - egoistu, kam vairāk par visu rūp paša bauda, kas nekautrējas neadekvātos daudzumos lietot apreibinošas vielas un kas ir ļoti augstās domās par savu kopumā necilo personu.

305.kabinetā mani uzņēma laipni un vienlaikus iznesīgi. Kabineta saimnieks stādījās priekšā kā Arkādijs Arkādija dēls un laipni piedāvāja man ieēst kādu maizīti ar sarkanajiem ikriem, uzdzerot virsū visdzidrāko Karēlijas šņabi, kādu vien debesu tētiņš radījis. Kā atklājās, Arkādijs Arkādija dēls mani nemaz nebija uz Maskavu aicinājis, bet patiesībā viņš bija gribējis redzēt pie sevis manu priekšnieku Žoru, taču ja jau es esmu atbraucis, tad viņš varot mani arī nopratināt. Šajā brīdī, protams, atcerējos, kā Žora man bija žēlojies par to, ka viņš jau tik ļoti gribētu braukt uz Maskavu, bet viņu neviens nesaucot, un pieminēju viņu domās ar sliktu vārdu. Tikām Arkādijs Arkādija dēls sagatavoja man melu detektora krēslu, pavaicāja, vai tajā jūtos pietiekami komfortabli un vēl iedeva glāzi ļoti garšīga kompota.

Nepagāja ne piecas stundas, kad man pakaļ ieradās divi vīri. Viņi bija tik laipni, cik vien šādas profesijas pārstāvji tādi vispār spēj būt, un pat atļāva man paņemt līdzi manu tējas krūzi, uz kuras trekniem burtiem bija rakstīts "Pasaulē labākais programmētājs (gandrīz)". Es uz viņiem jau arī ļaunu prātu neturēju - ne jau izpildītāji ir vainīgi pie tā, ka viņiem nākas veikt nejaukus darbus. Ja tev priekšniecība liek veikt publisku nāvessodu, tad tu jau nevari sākt celt iebildumus, jo pretējā gadījumā riskē, ka vēlāk nesaņemsi paaugstinātu pensiju par darbu sevišķi grūtos apstākļso. Līdz ar to es arī nebūtu protestējis, ja man būtu jāprogrammē, piemēram, gāzes kameras vai jāveic aprēķini, cik daudz ciankālija nepieciešams, lai likvidētu visu Āfrikas populāciju. Mēs esam tikai melnā darba veicēji - neviens nevar mūs piespiest mūsu darbu mīlēt, un tāpat neviens nevar no mums prasīt, lai mēs to neveiktu. Protams, ne vienmēr es spēju būt tik aukstasinīgs un racionāls, bet īpaši smags stress mani drīzāk nomierina.

Kurš gan negribētu dzīvot Parīzē pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad šajā pilsētā tu varēji sastapt Pablo Pikaso, Ernestu Hemingveju, Salvadoru Dalī, Luisu Bunjuelu, Skotu Fidžeraldu, Tomasu Eliotu, Koulu Porteru, Ģertrūdi Steinu un ko tik vēl ne? Vismaz šīs filmas galvenais varonis - Holivudas scenārists Gils, kas allaž gribējis būt nopietns rakstnieks, bet nav spējis sadūšoties izkāpt no savas komforta zonas, allaž ir par šo vietu un laiku sapņojis. Un, atrodoties Parīzē kopā ar savu līgavu (un viņas pilnīgi neizturami iedomīgi konservatīvajiem vecākiem), viņš brīnumainā kārtā katru nakti vienā un tajā pašā vietā sastop antīku automašīnu, kas viņu nogādā laikā, ko pats Gils uzskata par Zelta laikmetu. Kur viņš līdzās citiem labumiem satiek jaunu sievieti, kurā viņš uzreiz iemīlas, kas nav brīnums, jo viņa ir daudzu sava laikmeta izcilāko mākslinieku mūza.