Kaut arī kopumā U2 nekādi nav viena no man tuvākajām grupām, tās trešais studijas ripulis "War" allaž ir bijis man gana tuvs, laikam jau tāpēc, ka to ievada droši vien mana iecienītākā šī kolektīva dziesma - "Sunday Bloody Sunday" (kura gan prognozējamā kārtā nav kavers vai turpinājums ne mazāk epohālajai Black Sabbath "Sabbath Bloody Sabbath") - viena no tām U2 himnām, kas nostrādā par visiem simts un kur grupas uzspēlētais grandiozums ir pilnīgi vietā, ar ļoti izjustiem elektriskās vijoles elementiem (jāpiezīmē, ka vijolnieks Stīvs Vikhems pats uzplijās The Edge ar piedāvājumu uzspēlēt vijoli U2 ierakstā, sastopot šamējo autobusa pieturā Dublinā).

Kā izrādās - par godu grupas 50 gadu jubilejai Braiens Vilsons, Maiks Lavs, Els Džardīns, Deivids Markss un Brūss Džonstons apvienosies koncerttūrei un - jauna albuma izdošanai. Tāpat tikai nupat uzzināju, ka Beach Boys laiduši klajā "The Smile Sessions", kam it kā vajadzētu atklāt to, kā īsti bija jāizklausās Braiena Vilsona ambiciozākajam projektam. Vienlaikus - nav gan skaidrs, kālab (izņemot finansiālo pusi) šāds ieraksts bija vajadzīgs, jo pirms vairākiem gadiem Braiens tak jau ierakstīja "Smile" jaunās skaņās un attiecīgā versija saņēma nedalītu kritiķu (un arī vēl dzīvo fanu) mīlestību.

Atrastas (ieskaitot eartcache) 14 geokastes, neatrastas divas. Atrasto skaitā - seši Masierītes slēpņi, vienu no tiem meklējot redzējām arī slēpņu autores mašīnu pie pirts noparkotu. Bijām domājuši šodien doties uz Madonu, taču nebijām īsti visus priekšdarbus veikuši, tālab tas tika atlikts uz citu reizi, arī laika prognoze ar "mässiger Schneefall" nešķita tās puses apmeklēšanai labvēlīga. Baisi pārēdos pie Lienes vecākiem (kā katru reizi, kad tur paviesojamies). Čipis tagad ir tik pārguris, ka vai bail. Šodien pirmo reizi šīs vēsās sezonas ietvaros uzvilku zābakus - proti, oficiāli atzinu, ka nule gan ir klāt ziema (psiholoģiski diezgan smags atzinums). Kad bijām pie Baltās kāpas ("atdevām parādu" - pagājušonedēļ noslinkojām (bija jāstrādā) un līdz turienei neaizbraucām), vīpsnāju, ka vajadzētu nopeldēties Lielupē, lai pārspētu Elhanas geopeldsezonu, kas slapja sniega apstākļos šķita smieklīga doma. Vakarā gan izrādījās, ka īstajiem profiem peldsezona vēl ir pašā plaukumā.

Šodien sanāca apmeklēt Valmieras pusi kopā ar maniem vecākiem. Lai apvienotu mūsu intereses - geocaching, ar viņu interesēm - piļu un muižu apskati, apmeklējām slēpņus pie pilīm un muižām. Iegriezāmies arī Dikļos, kur pie vietējās pils ir "kaste". Tur notika kaut kāds glauns pasākums, kur ar ratiem tika vizināti tūristi, bet pie pils ēkas stāvēja sulainis livrejā. Kad gājām šim garām, atskanēja priecīgs izsauciens: Kazhe! Pirmā reakcija - kurš no slēpņotājiem tad šādā darbā strādā? Bet izrādījās, ka tas nebija vis slēpņotājs, bet gan kādreizējais mans (un īsāku laiku - arī Lienes) kolēģis visai lielā interneta portālā - tolaik sporta redaktors, tagad (un arī pirms tam) - aktieris Valmieras drāmas teātrī - Oskars. Protams, kambarsulaiņa amats nav tas pasaulē prestižākais, taču no otras puses zinu, ka savulaik viņš tajā portālā arī par komentāru cenzoru strādājis (gluži kā es), un salīdzinoši ar tādu sulainis noteikti ir kaut kas prestižāks :)

Radās jautājums (man) - nez, cik reāli ir veikt ceļojumu, kurā tiktu apmeklētas visas Eiropas valstis (ar Eiropu saprotot kontinentālo Eiropu, ignorējot tādas salu valstis kā Lielbritānija, Īrija, Malta un Kipra). Uzmetu aptuvenu maršrutu Google Maps - šķiet, ka kādi 15000km tur kopā sanāk, ja gribi iegriezties arī, piemēram, Sanmarino un Vatikānā, kas nebūtu īsti pa ceļam, iespējams, varētu arī optimālāk, tik rūpīgi nepārbaudīju. Ļoti šaubos, ka es varētu tādā jebkad doties, lai arī idejiski man patiktu doma "all Europe in a month" (ā, neiekļāvu šajā sarakstā Krieviju un Baltkrieviju, kuras ir vīzu zemes). It īpaši, protams, būtu eleganti katrā valstī atrast vienu geocache :)

Šis ansamblis savulaik bija Lielbritānijas otrā nozīmīgāka modu kustības grupa aiz Pīta Taunsheda un kompānijas, taču ilgtermiņā sevišķu popularitāti grupai noturēt neizdevās un mūsdienās "klausītājam normālajam" zināmas ir vien pāris šīs grupas dziesmas, bet kopumā grupa ar lielu atpazīstamību lepoties nevar. Tas varētu būt saistīts gan ar to, ka grupas līderi - Ronijs Leins un Stīvs Meriots - jau kādu laiku muzicē labākās ārēs, un, piemēram, tāda lieta kā "Ogden`s Nut Gone Flake" 40 gadu jubilejas tūre nebija iespējama. Ja kas - šis albums tomēr ir gana respektēts un ir atrodams, piemēram, grāmatā ar "1001 albumu, ko noklausīties, pirms noliec ķelli".

Šajā stāstu krājumā tika apkopoti Vudhauza stāsti, daži no kuriem bija radīti vēl pirms 1.Pasaules kara sākuma, bet pārējie - jau kara laikā. Lieki teikt, ka karš kā tēma Vudhauza daiļradē parādīties nespēj - šis autors nekādi nebija politiski šausmīgi aktīvs cilvēks un man arvien vairāk rodas sajūta, ka viņš pats arī bija prototips savam varonim Bērtijam Vūsteram - bagātam un dīkdienīgam aristokrātiskas ģimenes pārstāvim, kas nevar lepoties ar šausmīgu intelektu. Šajā stāstu krājumā Vudhauzs vēl nav īsti nostabilizējies uz Vūstera personību, un vairākos stāstos parādās cits liriskais varonis - Redžijs Pepers - kurš raksturā no Vūstera nav nekādi atšķirams, taču kuram nav tāda lieliska sulaiņa kā Džīvss. Līdz ar to jāatzīst, ka Pepera stāsti uz Vūstera stāsta fona izskatās pavisam pelēki, jo tajos pietrūkst pārnopietnā otrā personāža, kas veidotu balansu ar pamuļķo galveno varoni.

Nez, kāda būtu pasaule, ja cilvēki nemācētu melot? Uz šo jautājumu visai idiotiskā veidā atbildēja Ricky Gervais savā filmā The Invention of Lying. Par laimi šī filma nekrīt tajās pašās bedrēs, turklāt šajā gadījumā filmas varonis patiešām ir čalis, kurš nemāk melot (un galvenokārt - nesaprot, kuros gadījumos viņam vajadzētu tā darīt un kuros nē). Filmas sākumā Neds strādā kaut kādā biosaimniecībā, taču viņa laimīgā dzīve negaidīti beidzas, kad viņš lauku tirdziņā tiek pieķerts, pārdodot marihuānu... policistam formastērpā. Čalim gan sākumā veselais saprāts saka priekšā, ka nevajag policistam tādu lietu dot, bet iedzimtā labestība neļauj viņam padomāt, ka šis cilvēks varētu viņu tā apčakarēt (jāpiezīmē, ka viņš policistam, kurš sūdzas par grūtu nedēļu, grib "zāli" iedot par brīvu, taču tas uzstāj, ka viņa sirdsapziņa nebūs tīra, paņemot kaut ko bez maksas, kā rezultātā Neds tiek pie panta par narkotiku tirdzniecību). Iznācis no cietuma, Neds atklāj, ka viņa draudzenei ir jau cits puisis (aptuveni tāds pats kā Neds miermīlīgs hipijs) un ka viņa ne tikai nevēlas Nedu atpakaļ, bet arī negrib viņam atdot Viliju Nelsonu - suni, kuru Neds mīl vairāk par visu pasaulē.

Es vienmer esmu teicis, ka jebkadi apdeiti ir Satana izgudrojums. Un tomer, par spiti visam, atjaunoju Ubuntu no 10.versijas uz 11. Rezultata viss tagad izskatas visai negliti (ok, kreisas malas menucis ir normals), latvieshu valodas atbalsts ir pazudis un esmu atgriezies briniskigaja translita era, FTP gljuko, VLC nav skanjas. Vienvardsakot brinshkigi. Vel neesmu izmantojis Windows lietotaja standarta izgajienu - restartu, lai parliecinatos, ka tas nekam nelidz.

Filmas ievadā tās režisors Jans Švankmajers atvainojas skatītājiem par to, ka tās uzņemšanas komandai bija beigusies nauda un viņiem nācās filmu uzņemt, izmantojot no papīra izgrieztas aktieru fotogrāfijas un tāpat arī vidi aizstāt ar fotogrāfijām, visu sasaistot kopā ar animāciju. Tāpat Švankmajers pavēsta, ka filma žanriski esot saucama par "psihoanalītisku komēdiju". Kāpēc psihoanalītisku? Tāpēc, ka viens no personāžiem ir psihoanalītiķis. Kas attiecas uz komēdiju, citēju pašu metru: "As for the comedy, I`m pretty sure you won`t find much to laugh at. Neither did we when we were shooting."