Kazhes pierakstu burtnīca

Kādā veidā lai rod spēkus turpmākajai dzīvei, kad esi zaudējis cilvēku, kas tev nozīmējis visu? Kādā veidā tu vari pēkšņi kļūt par tēvu savam bērnam, kuram tu līdz šim esi bijis tikai nedaudz vairāk kā jebkurš svešinieks?

Cik pareizi gan es darīju, ka vispirms skatījos "Akmens šķembas" un tikai tad - "Četrus baltus kreklus"! Šķembas bija darījušas mani piesardzīgu un tā rezultātā es no "Krekliem" jeb "Elpojiet dziļi" pilnīgi neko negaidīju. Rēķinājos, ka arī šī filma Padomju Latvijā piedzīvoja aizliegumu tikai tāpēc, ka padomji bija spējīgi aizliegt visneiedomājamākās lietas un ka visticamākais šī filma būs visai nebaudāma.

Par filmu "Akmens un šķembas" jeb "Es visu atceros, Ričard", jeb "Dzimtene, piedod!" es uzzināju, nejauši ieklausījies Radio SWH raidījumā "Kinokoncerts", kurā dzirdēju, cik šī filma bija savam padomju laikam neparasti godīga un drosmīga, teju vai revolucionāra. Cik saprotu, leģionāru atainošana jebkādās padomju filmās bija viens liels tabū, bet šī filma to pārkāpa un lielā mērā tāpēc tā visai ātri tika aizliegta. Saistoši šķita to noskatīties arī tālab, ka filmā piedalās vesela plejāde sava laika izcilāko latviešu aktieru - Eduārds Pāvuls, Harijs Liepiņš, Antra Liedskalniņa, Pauls Butkēvičs, Uldis Pūcītis, Ēvalds Valters, Juris Strenga. Tā nu es izlēmu, ka vajadzētu man arī šo filmu noskatīties.

Turpinu kritizēt katru sēriju atsevišķi, tāpat kā to darīju otrajā sezonā (varu arī piebilst, ka seriālā parādās vairāk action, zaudējot līdzību ar Šerloku Holmsu un pietuvojoties mūsdienu tradicionāliem detektīvgabaliem, kas manās acīs ar nav nekāds pluss).

Sākot ar šo sezonu visai izteikti var saskatīt trūkumus seriāla autoru loģikā - kamēr pirmajā sezonā pēc katras sērijas noskatīšanās kopumā varēji atzīt, ka atrisinājums bija loģisks, tad otrajā sezonā tā vairs nav un atklājas daudz apšaubāmu detaļu, kas Džonatana piedāvāto notikumu izklāstu padara mazāk ticamu. Iesim cauri sērijai pēc sērijas.

Nule, tas ir noticis - "Karš un miers" ir pievarēts. Jo tālāk, jo grūtāk man gāja, un tikai mana maksimālā pašdisciplīna panāca to, ka tagad varu ievilkt vēl vienu izpildīta uzdevuma ķeksīti. No visiem četriem sējumiem pēdējais ir visgrūtāk lasāmais, jo tajā jau vispār nav gandrīz ne miņas no grāmatas varoņiem, toties autora atziņas aizņem ne mazāk kā pusi teksta. Visam kronis ir nobeiguma otrā daļa, kurā Tolstojs vēl vienu reizi ļoti izvērstā veidā atklāj to, kas jau iepriekš ir grāmatā parādījies daudzkārt - izstāsta savu izpratni par vēsturiskajiem procesiem, to nozīmi un to, ka līderu personībām nav praktiski nekādas lomas, ka galvenais līdera gadījumā ir pareizi izprast notiekošos procesus un mazāk tajos iejaukties. Vēl pirms noslēguma visai skaidri šī doma parādās, raksturojot Napoleona un Kutuzova lomas 1812.gada karā.

Aizvadīto mēnesi, atbilstoši sarakstā iekļautam punktam, neēdu nekādus gaļas produktus. Neplānoti sanāca tā, ka arī zivi ne reizes ieēst nesanāca, līdz ar to nodzīvoju vienu īstu veģetāru mēnesi. Jau reiz kaut ko līdzīgu paveicu - 2009.gada septembrī, bet kaut kā šoreiz bija grūtāk. Iespējams, tālab, ka tajā reizē Liene manā pasākumā vairāk vai mazāk piedalījās, bet šoreiz biju gandrīz pilnībā atstāts paša ziņā - ko ēst, ko neēst. Līdzās iepriekšējā reizē ēstajiem bezgaļas ēdieniem šoreiz klāt nāca:

Nevaru sevi nosaukt par pārmērīgu detektīvseriālu cienītāju, taču pirmās "Jonathan Creek" sērijas mani ātri ievilka sevī. Šī seriāla galvenais varonis ir visai tipisks Šerloka Holmsa stila personāžs - noslēdzies sevī, ar dīvainu izpratni par sabiedrības normām, milzīgu daudzumu dažādu zināšanu un netriviālu domu gājienu. Ikdienā viņš strādā par triku izdomātāju burvju māksliniekam Adamam Klausam, bet brīvajā laikā (kāds, kā var spriest no šī seriāla, viņam ir gandrīz viss laiks) viņš palīdz pētnieciskajai žurnālistei Medijai Magelanai risināt mīklainus noziegumus, ar kuriem netiek galā policija. Un varu atzīt, ka seriāla pirmajā sezonā šie noziegumi lielākoties tiešām ir ļoti veikli pastrādāti un ar ticamības momentu viss ir kārtība. Ar ko šis atšķiras no citiem līdzīga stila seriāliem? Pirmkārt - ar to, ka tas lielā mērā ir komēdijseriāls (un zināms, ka esmu britu humora cienītājs), un ar to, ka šeit galvenais (vismaz pirmajās sērijās) ir - kā vispār šādu noziegumu varēja pastrādāt, nevis - kurš to izdarīja. Proti, jautājums nav "who dunnit?", bet gan "how did he pull this off?"

Trešais sējums pievarēts, un pamazām tuvojos "Kara un miera" beigām! Jo tālāk lasu, jo mazāk patīk. Arvien vairāk tracina autora pārgudrība un nosliece uz lasītāja pamācīšanu. Cilvēki nepareizi dzīvo, nepareizi interpretē vēsturi un personību nozīmi tajā, visi ir muļķi un tikai Tolstojs ir ģēnijs, kurš ar sava gara gaismu apstaro nelaimīgos līdzcilvēkus. Vemt man no šāda sviesta gribās. Gari un detalizēti Tolstojs skaidro, kālab Napoleona karagājiens uz Krieviju izgāzās, un kālab citi viņa tautieši šos iemeslus nepareizi sapratuši. Šī atkal ir kara daļa, taču darbības tajā ir visai maz, daudz vairāk ir pārdomu par likteņiem, cēloņiem un sakarībām. Patiesībā vienīgais, kas mani šajā daļā patiešām ieintriģēja, ir atklājums, ka brīnišķais Skolotājs, kas mums "pasniedza filozofiju", arī "Kara un mierā" atrodamo sviestu bija pamanījies iepīt savā vēstījumā par pasaules un lietu būtību - labi atceros, kā viņš mums atklāja numeroloģijas noslēpumu, ka "imperators Napoleons" franču valodā, sasummējot burtu vērtības, dod skaitli 666, un izrādās - arī "Karā un mierā" aptuveni 130 gadus pirms mēs to uzzinājām no Straupes, šī tēma ir apcilāta, turklāt Pjēra Bezuhova ticība šādām lietām tiek pasniegta kā izteikti komiska un nekādi savādāk nevar skatīties uz to, kā viņš mēģina ar šīs pašas numeroloģijas palīdzību gūt apstiprinājumu, ka viņš pats ir tas liktenīgais cilvēks, kuram būs lemts apturēt franču invāziju.

Kamēr "Kara un miera" pirmais sējums pamatā stāsta par karu, grāmatas otrā daļa ir veltīta miera periodam - krievi ir piedzīvojuši sakāvi pie Austerlicas un aizvākuši savu karaspēku iekšzemē, starp Franciju un Krieviju uz laiku izveidojas draudzīgas attiecības un atsākas mierīgā ikdiena. Līdz ar to šajā grāmatas daļā daudz vairāk uzmanības tiek veltīts varoņu savstarpējām attiecībām un autora filosofiskām pārdomām. Pjērs Bezuhovs ir kļuvis par grāfu un vienu no iekārājomākajiem Krievijas līgavaiņiem (par spīti tam, ka viņš ir resns un sabiedrībā neveikls), apprecējis skaisto Elēnu Kurāginu, kura nekavējoties viņu padarījusi par ragnesi, divkaujā ievainojis Elēnas mīļāko Dolohovu (kurš šajā grāmatas daļā pārvēršas par īstu antivaroni) un pievienojies masoniem. Liela grāmatas daļa tiek veltīta Pjēra attiecībām ar masonību un viņa personīgā ceļa meklējumiem, kuri gan kopumā ir diezgan neveiksmīgi. Kontrastam Pjēra pašidentifikācijas problēmām tiek rādīts Andrejs Bolkonskis, kurš ir sapratis (uz laiku), ka viņš nav radīts karam un armijai, bet pārvācies uz tēva īpašumiem un ievieš tajos zemnieku atbrīvošanas reformas, par kurām tikai sapņo, bet kuras īstenot nespēj neuzņēmīgais grāfs Bezuhovs. Tad vēl, protams, attīstās mīlestības līnija - Bolkonskis iemīlas Natašā Rostovā, grib viņu precēt, taču viņa tēvs ir pret (jo vecākais grāfs Rostovs ir izsaimniekojis lielāko daļu savu īpašumu un vispār viņi nav nekāda super smalkā dzimta), līdz ar to viņš dēlam dod nosacījumu, ka viņš varēs Natašu precēt ne ātrāk kā pēc gada. Tikām šī gada laikā Bolkonskis aizbrauc uz Eiropu ārstēt savu karā gūto ievainojumu, un viņa prombūtnes laikā Nataša iemīlas precētajā un netikumīgajā Anatolā Kuraginā (Pjēra sievas brālī), sarauj attiecības ar Andreju, tad uzzina, ka Anatols ir maitas gabals, un beigās visi ir nelaimīgi.