Kazhes pierakstu burtnīca

Nez, vai Toms Veitss fiziski ir spējīgs radīt sliktu albumu? Pagaidām izskatās - nē, kaut kas tāds principā nav iespējams, un arī viņa jaunākais veikums "Bad as Me" ne mazākajā mērā neliecina, ka Veitsa kunga karjera tuvotos norietam. Ne velti šis ir viens no viņa veiksmīgākajiem ierakstiem britu čārtos (debitējis šonedēļ desmitajā vietā) - lai nu kuram, bet Veitsam, nekādi nevarētu pārmest, ka viņš uz vecumu zaudētu aktualitāti vai arī to, ka viņš pārmērīgi cenšas sekot aktuālajām tendencēm. Veitss ceļo pa muzikālo pasauli pats savā tempā un allaž atrodas tieši tur, kur viņš pats to vēlas.

Šī filma ir lielisks pierādījums tam, ka kino kvalitāte nav atkarīga tikai no filmas izgatavošanā izmantoto līdzekļu daudzuma. Par divsimt tūkstošiem dolāru uzņemtais "Cilvēks no Zemes" diezgan pārliecinoši pārspēj citus zinātniskās fantastikas veikumus, kuri uzņemti par desmitiem miljonu dolāru. Un kāpēc - tāpēc, ka šai filmai ir teju perfekts scenārijs, lieliskas idejas un saprātīgi pielietotas esošās iespējas.

Filmas "Terri" galvenais varonis ir puisis, kurš ir gaužām resns un ērtības labad uz skolu iet pidžamā. Viņam ir nosliece kavēt nodarbības, par ko viņš tiek izsaukts uz direktora kabinetu (direktoru atveido Džons C. Railijs, kuru man ir visai grūti redzēt relatīvi nopietnā filmā), un direktors, kurš īsti nezina, kādā veidā risināt skolēnu problēmas, jo viņš nav tik pārgudrs, vienojas ar Teriju tikties reizi nedēļā un pārrunāt puiša problēmas. Terija pamatproblēma laikam gan ir tajā, ka viņš ir iemīlējies vienā savas klases meitenē, bet viņš lieliski apzinās, ka viņš ir resns un nepopulārs. Kā tas filmas gaitā tiek vairākkārt uzsvērts, nevienai viņu klases meitenei nav tik lielas krūtis kā Terijam. Taču Hevera savu popularitāti klasē visai izteikti zaudē pēc tam, kad viņa ir pieķerta, kad ekonomikas stundas laikā klasē viens puisis viņu "fingered" (nezinu, vai šim darbības vārdam ir korekts latviskais tulkojums, bet es labprātāk izvairīšos no tā lietošanas jebkurā gadījumā). Rezultātā Hevera gandrīz tiek izslēgta no skolas un atstumta no klasesbiedru puses (par to otro daļu gan neesmu īsti drošs - kāpēc). Un tad - kā gan citādi - viņam par draugu uzmetas Terijs, jo nule viņa ir gandrīz tādā pat statusā kā viņš.

Šo grāmatu es izlasīju visai netipiskos apstākļos - braucot ar vilcienu no Tallinas uz Rīgu. Ievērojot to, ka brauciena ilgums bija vairāk nekā astoņas stundas, laika bija vairāk nekā pietiekami, tā ka varēju gan iesaistīties sarunās ar līdzbraucējiem, gan vairākas reizes nosnausties.

Tās nedaudzās korejiešu filmas, ko esmu redzējis, man ir radījušas iespaidu, ka šīs nācijas pārstāvji ir visai noskaņoti viegli pieņemt pretīgo un ka šamējos varētu būt visai grūti šokēt. Un filma "Dzeja", kuru man rekomendēja movielens (ja nekļūdos), nav šajā ziņā nekāds izņēmums.

All Music Guide šo ierakstu ir nodēvējuši par labāko Alice Cooper veikumu pēdējo divdesmit gadu garumā (lai arī vienlaikus - ne gluži izcilu albumu), bet man kaut kā tam negribētos piekrist - varbūt viņi piemirsa tādus veikumus kā "The Last Temptation" (1994), "Brutal Planet" (2000), "The Eyes of Alice Cooper" (2003)? Patiesību sakot, man pat drīzāk šķiet, ka šis varētu būt viņa sliktākais albums kopš deviņdesmito gadu sākuma - brīvs no jebkādām svaigām idejām, apkopojošs dažādu ēru Kūpera daiļrades sliktākos elementus un ignorējošs to, kā dēļ joprojām, vairāk nekā 40 gadus kopš savas muzikālās karjeras sākuma es ar zināmu interesi gaidu katru viņa jaunu albumu.

Šī grāmata ir rakstīta ziņojumu formā, ko kādas totalitāras valsts aģents sūta uz mājām no Amerikas. Viņš ir bērns - kareivis, kuru uz sešiem mēnešiem audzināšanā paņēmusi amerikāņu ģimenē un kura uzdevums ir šajā laikā:

Jaunais projekts ar Mika Džegera līdzdalību "SuperHeavy" ir visai īpatnējs muzikāls kolektīvs, kura daiļradē saplūst kopā dažādi muzikāli stili, ieskaitot tipiskas (ne pārāk veiksmīgas gan) Rolling Stones stila balādes, Bolivudas mūzikas elementus, ko kolektīvam pienes A.R.Rahman un regeja ritmus, par kuriem atbildīgs Boba Mārlija dēls Demiens. Nezinu, vai kolektīvā iesaistītajiem cilvēkiem (cik saprotu, apvienības garīgais tēvs ir Deivs Stjuarts no Eurythmics) bija doma, ka dažādu stilu izpildītāji apvienojoties un radot kopīgi mūziku, spēs pārkāpt kaut kādas kultūru robežas un radīt kaut ko īpašu no mākslinieciskā viedokļa, vai arī kāds saskatīja visā šajā pasākumā kādu grandiozu komerciālo potenciālu, bet tā vien izskatās, ka kopumā šis ieraksts ir bijis izgāšanās visās frontēs. Ok, komerciāli varbūt rādītāji nav tie sliktākie - 13.vieta Lielbritānijā, 26.ASV un pirmā vieta Nīderlandē, Grieķijā un Austrijā, taču pirmais singls nebija izcili veiksmīgs, kritiķi par šo ierakstu izsakās visai vīpsnājoši un man ir grūti iedomāties, ka šis projekts varētu ilgtermiņā sasniegt kaut ko diži grandiozāku.

Tikko es biju sapriecājies, ka dzīve tomēr nav viena vienīga bēdu leja, kad tās baltā svītra beidzās un mani atkal ierāva viesuļvētras virpulī. Viss sākās jau neilgi pēc pusnakts, kad viena no izsauktajām meitenēm mīlēšanās laikā ņēma un piečurāja manu gultu. Viņa gan ļoti atvainojās, ka neesot paspējusi aiziet uz tualeti, jo es esot bijis pārāk uzstājīgs, un ka viņai tā gadījies pirmo reizi dzīvē, bet man no tā vieglāk nekļuva. Nevarēju taču es tā vēsu prātu doties pie viesnīcas administrācijas un lūgt, lai man nomaina gultas matraci, jo, redz, man viena ielene to ir nočurājusi. Tā vakars beidzās visai draņķīgi, jaunos draugus arī palūdzu aiziet ātrāk, bet pats paliku smirdīgā numurā, kur man nācās gulēt vannā, lai tik ļoti nejustu drausmīgo smirdoņu.