Kazhes pierakstu burtnīca

1976.gada 3.jūlijā tolaik 28.gadus vecais Jakovs Pliners izpestīja no degošas mājas tur iesprostotu kaķēnu, tādējādi izpelnīdamies savas kaimiņienes - kaķēnu īpašnieces Jaroslavas Martinovičas Prihodilko pateicību.

Pirms vairākiem (nu jau laikam korekti būtu teikt - pirms daudziem) gadiem es biju pat kaut kādā mērā aizrāvies ar filmām, kurās spēlē Paul Giamatti - American Splendor, Sideways, Sin City, un patiesībā - ne bez iemesla, jo tā jau laikam ir, ka tie aktieri, kurus filmās neņem viņu neatvairāmā seksīguma dēļ, bet tālab, ka viņi ir labi aktieri, parasti arī piedalās gana interesantos projektos, un "Barney`s Version" noteikti tāds ir.

Šo filmu mani piespieda skatīties Liene - vakar jutos tik draņķīgi, ka man principā viss bija vienalga un "Līgavas māsas" varbūt pat nebija tā sliktākā filma šajos apstākļos. Tiesa, tikai jau pēc filmas noskatīšanās uzzināju, ka šī filma skaitās diezgan laba, jo... tās producents ir daudzu (it īpaši N.R.) mīlētais Judd Apatow. Jē! Saturiski tā ir filma no "Hangover" kategorijas ar to vien atšķirību, ka šoreiz varones ir sievietes, un nevis veči. Taču jāatzīst, ka par spīti daudzajiem vulgārismiem (kas paši par sevi nav nekas slikts), filma man šķita gaužām tradicionāla un garlaicīga, un plaši izmantotie joki ar stulbām seksa ainām, appļūtīšanos kāzu kleitā ielas vidū un citi līdzīgi gājieni sevišķi labi pie sirds man negāja. Faktiski vienīgais, kas šo filmu darīja kaut cik baudāmu, bija Chris O`Dowd, kas labāk zināms kā Rojs no "The IT Crowd", kurš šeit atveido jauko puisi policistu, kuru galvenajai varonei eventuāli vajadzētu izvēlēties pār viņas tagadējo draugu, kurš viņai nekautrējas atklāti teikt, ka viņa ir tikai viena no viņa fuckbuddies jeb pišamdraudzenēm, ja vēlamies izteikties korektā latviešu mēlē. Vēl filmā ir sastopams otrā plāna lomā Matt Lucas - viens no "Big Britain" varoņiem, kurš atveido galvenās varones dzīvokļa biedru - garīgi atpalikušu angļu tipu, kurš dzīvo visai slimās incesta attiecībās ar savu māsu. Pati filma tikām stāsta par to, kā galveno varoni viņas labākā draudzene uzaicina par "maid of honour" viņas gaidāmajās kāzās, taču rodas problēmas, jo draudzenei uzrodas jauna stilīgāka draudzene. Vispār filma ir tipisks Apatova produkts no tās kategorijas, kas patīk gan skatītājiem, gan kritiķiem, taču manā izpratnē šī konkrētā filma ir pārāk trula, un no tās kategorijas filmām, kur trāpīgi ir augstākais 20% joku, un parasti - tie, kas nav saistīti ar stāstījumu par spermu. Šaubos, ka varu tev šo filmu rekomendēt.

Vienīgā pilnā Jonathan Creek sezona bez Megijas Magelanas, manuprāt, ir visai izteikti sliktāka par iepriekšējām trim. Nē, pie vainas nav tikai Julia Sawalha, lai arī viņa seriālā diezko labi neiederas, drīzāk jāatzīst, ka scenāristi ir zaudējuši pēdējās iedvesmas atliekas, sižeti kļūst arvien neticamāki un neticamāki, un arvien vairāk šeit parādās action un ja tā turpinātos, piektajā sezonā Džonatans jau pāris reizes "izslēgtu" kādu sliktuci, izmantojot roundhousekick no Čaka Norisa krājumiem. Joprojām nav tā, ka seriāls būtu kļuvis garlaicīgs un pavisam neskatāms, un ik pa reizei tajā atgadās kaut kas pietiekami smieklīgs, taču - tas nav gluži tas, kas iepriekš, un, manuprāt, Džonatana stāšanās arvien biežākos sakaros ar sievietēm seriālam arī dara drīzāk sliktu nekā labu. Es pat nevaru iedomāties nevienu sēriju šajā sezonā, kas man būtu kādu drusku palikusi atmiņā, visai vienmuļš un neizteiksmīgs ir kļuvis viss saturs, tik neizteiksmīgs, ka man pat vairs nav sevišķas vēlēšanās kritizēt katrā sērijā atrodamos loģikas caurumus, varu vien pateikt, ka to ir kļuvis vēl vairāk, nekā bija iepriekš, bet noziegumi kļūst arvien briesmīgāki un nežēlīgāki, ja salīdzina ar pirmajām sezonām, kuras kopumā ar smagumu neizcēlās.

Kādā veidā lai rod spēkus turpmākajai dzīvei, kad esi zaudējis cilvēku, kas tev nozīmējis visu? Kādā veidā tu vari pēkšņi kļūt par tēvu savam bērnam, kuram tu līdz šim esi bijis tikai nedaudz vairāk nekā jebkurš svešinieks?

Cik pareizi gan es darīju, ka vispirms skatījos "Akmens šķembas" un tikai tad - "Četrus baltus kreklus"! Šķembas bija darījušas mani piesardzīgu un tā rezultātā es no "Krekliem" jeb "Elpojiet dziļi" pilnīgi neko negaidīju. Rēķinājos, ka arī šī filma Padomju Latvijā piedzīvoja aizliegumu tikai tāpēc, ka padomji bija spējīgi aizliegt visneiedomājamākās lietas un ka visticamākais šī filma būs visai nebaudāma.

Par filmu "Akmens un šķembas" jeb "Es visu atceros, Ričard", jeb "Dzimtene, piedod!" es uzzināju, nejauši ieklausījies Radio SWH raidījumā "Kinokoncerts", kurā dzirdēju, cik šī filma bija savam padomju laikam neparasti godīga un drosmīga, teju vai revolucionāra. Cik saprotu, leģionāru atainošana jebkādās padomju filmās bija viens liels tabū, bet šī filma to pārkāpa un lielā mērā tāpēc tā visai ātri tika aizliegta. Saistoši šķita to noskatīties arī tālab, ka filmā piedalās vesela plejāde sava laika izcilāko latviešu aktieru - Eduārds Pāvuls, Harijs Liepiņš, Antra Liedskalniņa, Pauls Butkēvičs, Uldis Pūcītis, Ēvalds Valters, Juris Strenga. Tā nu es izlēmu, ka vajadzētu man arī šo filmu noskatīties.

Turpinu kritizēt katru sēriju atsevišķi, tāpat kā to darīju otrajā sezonā (varu arī piebilst, ka seriālā parādās vairāk action, zaudējot līdzību ar Šerloku Holmsu un pietuvojoties mūsdienu tradicionāliem detektīvgabaliem, kas manās acīs ar nav nekāds pluss).

Sākot ar šo sezonu visai izteikti var saskatīt trūkumus seriāla autoru loģikā - kamēr pirmajā sezonā pēc katras sērijas noskatīšanās kopumā varēji atzīt, ka atrisinājums bija loģisks, tad otrajā sezonā tā vairs nav un atklājas daudz apšaubāmu detaļu, kas Džonatana piedāvāto notikumu izklāstu padara mazāk ticamu. Iesim cauri sērijai pēc sērijas.

Nule, tas ir noticis - "Karš un miers" ir pievarēts. Jo tālāk, jo grūtāk man gāja, un tikai mana maksimālā pašdisciplīna panāca to, ka tagad varu ievilkt vēl vienu izpildīta uzdevuma ķeksīti. No visiem četriem sējumiem pēdējais ir visgrūtāk lasāmais, jo tajā jau vispār nav gandrīz ne miņas no grāmatas varoņiem, toties autora atziņas aizņem vismaz pusi teksta. Visam kronis ir nobeiguma otrā daļa, kurā Tolstojs vēl vienu reizi ļoti izvērstā veidā atklāj to, kas jau iepriekš ir grāmatā parādījies daudzkārt - izstāsta savu izpratni par vēsturiskajiem procesiem, to nozīmi un to, ka līderu personībām nav praktiski nekādas lomas, ka galvenais līdera gadījumā ir pareizi izprast notiekošos procesus un mazāk tajos iejaukties. Vēl pirms noslēguma visai skaidri šī doma parādās, raksturojot Napoleona un Kutuzova lomas 1812.gada karā.