Tā kā novērots, ka teju katram, kas sāk veidot Whereigo slēpņa uzdevumu, rodas virkne sarežģījumu, izlēmu īsi apkopot pieredzēto, taisot Kazhe_team & normis slēpni "Hagensberg".

Patlaban Geocaching lapā uzrādās, ka Latvijā ir izvietots 1691 slēpnis. No tiem 480 izveidoti 2011.gadā, 529 - 2010.gadā, 422 - 2009.gadā, 193 - 2008.gadā, pārējie 67 - senāk. No šī gada vēl nav aizvadītas ir ne divas trešdaļas, bet jau publicēts gandrīz tipat daudz slēpņu kā pagājušogad. Ja līdz gada beigām jaunu slēpņu rašanās intensitāte nemainīsies, tad prognozējams, ka šogad būs izveidoti aptuveni 800 slēpņi - gandrīz divtik, cik 2009.gadā.

Līvu otrajā albumā grupas sastāvs ir sekojošs: Ainars Virga, Jānis Grodums, Guntars Mucenieks, Aivars Brīze un Dainis Virga. Ieraksta pirmās piecas kompozīcijas ir vēl no Ērika Ķiģeļa rakstītā materiāla (dziesmu cikla nosaukums - "Kurzemei - saules ceļš"), bet pārējās četras - veltījums Jānim Rudzutakam. Ja pieņem, ka tu līdzīgi man varētu nezināt, kas tas tāds - Jānis Rudzutaks, tad varu nedaudz tevi apgaismot ar Wikipedia atrodamu informāciju. Jānis Rudzutaks bija revolucionārs, jaunības dienās - LSDSP biedrs, no 1907.gada līdz 1917.gadam izcieta sodu spaidu darbu veidā. Pēc februāra revolūcijas Rudzutaks sadraudzējās ar Ļeņinu un ieņēma dažādus vadošus amatus Padomju Savienībā - ilgus gadus faktiski bija PSRS Transporta ministrs (tā laika terminos - tautas komisārs). 1937.gadā, kas Staļins sāka kompartijas tīrīšanu no Ļeņina līdzgaitniekiem, Rudzutaks bija viens no tiem, pret ko vērsās viņa darbība. Notiesāts par piederību trockismam un spiegošanu nacistiskās Vācijas labā, Rudzutaks tika nošauts 1938.gada 29.jūlijā. Pēc Staļina nāves reabilitāts. Atbilstoši kāda cita Ļeņina līdzgaitnieka darbiem, tieši Rudzutakam atbilstoši Ļeņina plāniem vajadzēja kļūt par PSRS vadītāju pēc viņa nāves.

Es jau vispār esmu viens no tiem cilvēkiem, kam skepse un pesimisms ir raksturīgi, bet šobrīd, manuprāt, argumentu tam, ka gaidāmajā KHL sezonā Rīgas Dinamo varētu būt visai grūti iekļūt izslēgšanas spēlēs, ir vairāk nekā argumentu labai sezonai, jo ir pamats pieņemt gan, ka mūsējie būs vājāki kā iepriekšējā sezonā, gan ka pretinieki - stiprāki.

Ja ir kāda super ietekmīga latviešu grupa, kuras ilgtermiņa popularitāti man nekad nav izdevies saprast, tad šīs grupas nosaukums noteikti ir "Līvi". Oficiāli Liepājroka leģendām apvītākajam kolektīvam šobrīd aprit jau 35 gadi (pēc Groduma nāves gan skaitās, ka grupa ir pārstājusi eksistēt, bet man nepavisam nav pārliecības, ka tā tas mūžam), bet vienlaikus paliekoša (ierakstu formā) materiāla grupa ir radījusi visai maz - padomju laikos ar ierakstīšanās iespējām bija tā, kā bija, bet jaunākajā ērā, šķiet, nekad nav bijis tāds periods, kad visi grupas dalībnieki pietiekami ilgi būtu tādā kondīcijā, lai vispār varētu ierakstīties.

Šo filmu N.R. atteicās mums rādīt, raksturojot to kā nepietiekami labu. Arī mums bija zināmas bažas, jo bijām pa Radio 101 dzirdējuši Grēviņu apgalvojam, ka esot jāskatās tikai tādas filmas, ka IMDb novērtētas vismaz uz 7. Iepriekšējo teikumu gluži par pilnu ņemt nevajag.

Es negribētu ticēt dažādos Interneta avotos atrodamajam apgalvojumam, ka "Disco Alliance" tika pārdots apmēram 20 miljonos eksemplāru (pārāk jau ta sizklausās pēc zinātniskās fantastikas, šāda informācija atrodama, piemēram, Mikrofona ierakstu mājaslapā), taču šaubu nav, ka šis ieraksts Padomju Savienībā bija ļoti populārs. Patiesībā man ir bišķi grūti pat iztēloties, kā kaut kas tāds varētu būt tik populārs - pilnīgi instrumentāls elektroniskās mūzikas ieraksts, kurā nav nevienas līdzi dziedamas melodijas, īsti neatbilst mega tirāžas produktam. Taču tie bija citi laiki un citi apstākļi, un, domājams, ka ieraksta popularitāti veicināja tas, ka tas bija pilnīgi atšķirīgs no teju visa, kas bija pieejams padomju oficiāli izdotās mūzikas plauktos.

101 lietas saraksta punkts - uzzīmēt ar zīmuli 10 vietas Rīgā ir izpildīts. Izņemot pirms aptuveni gada zīmēto Andreja Upīša pieminekli, viss tapis pēdējo dažu nedēļu laikā. Nepretendēju uz to, ka man būtu kaut mazākā sajēga par detalizāciju, perspektīvu, kompozīciju vai jebko citu māksliniecisku, bet vismaz daži no zemāk redzamajiem zīmējumiem man kopumā patīk, un tas jau ir salīdzinoši labi.

Šķiet, ka vienreiz biju jau "Karu un mieru" sācis lasīt, domājams - vai nu kādā no pēdējām pamatskolas klasēm vai arī videnes sākumā. Taču tagad pat īsti neatceros, cik tālu es toreiz vispār izlasīju. Vairums pirmajā sējumā sastapto personāžu man atmiņās bija palikuši - Pjērs Bezuhovs, Andrejs Bolkonskis, Nikolajs un Nataša Rostovi, Soņa, par citiem - tādas stingras pārliecības man nav. Nezkāpēc gan šķiet, ka tomēr pirmais sējums arī toreiz tika izlasīts - ņēmu grāmatu no bibliotēkas un vai nu otrā daļa nebija uz vietas, vai kaut kāda cita iemesla dēļ lasīšanai kādā brīdī atmetu ar roku. Tagad domājams, ka man to lasīt arī ir jēdzīgāk nekā pirms n-tajiem gadiem: esmu kaut cik iemanījies franču valodā (nepietiekami, bet vismaz daļēji uztvert tajā rakstitots dialogus šajā romānā es tagad varu0, un ari vēstures zināšanas ir tomēr vairāk uzlabojušās, nekā pasliktinājušās. Kaut kas manās atmiņās gan pilnīgi noteikti ir drusku greizi, jo nez kāpēc biju iedomājies, ka Bezuhovs ir ļoti simpātisks varonis, lai gan tagad lasot radās sajūta par viņu kā par cilvēku - lupatu, no kura nav pilnīgi nekādas jēgas un kuram ne bez pamata apkārtējie lišķējas klāt tikai naudas dēļ. Un vispār man grāmatas varoņi tagad šķiet daudz mazāk idealizēti kā tajā lasīšanas reizē - kaut vai man ir grūti saskatīt kaut ko pozitīvu tādā Nikolajā Rostovā, kurš vēl klāt pie citiem trūkumiem ņem un iemīlās Krievijas imperatorā Aleksandrā I. Vai varbūt jauks cilvēks būtu Dolohovs, kurš ņem un bez jebkāda iemesla Kijevā nosit vienu ebreju, par ko nekas vairak kā rājiens tā laika Krievijā viņam, protams, netiek.

Filmas darbība norisinās tajos laikos, kad Francija vēl bija impērija, nevis tikai palilela Eiropas valsts ar grandiozām pretenzijām uz savu izcilību. Francijai piederošajā Indoķīnā gumijkoku plantācijas īpašniece Eliāna audzina savu audžumeitu Kamillu (vietējo, kuras vecāki gājuši bojā nelaimes gadījumā) un uzsāk sakaru ar gados par sevi daudz jaunāko flotes virsnieku Žanu Batistu. Taču šīm attiecībām nav lemts ilgi turpināties, jo Eliāna ir viņam par vecu + viņas tēvs vēl piedāvā Zanam Batistam pamatigu naudu par to, lai viņš ar Eliānu nesatiktos (ja kas Eliānas lomā ir lieliskā Katrīna Denēva, kas par šo filmu saņēma savu līdz šim vienīgo Oskara nomināciju). Reģionā pamazām mainās situācija - arvien lielāku popularitāti gūst komunisma idejas un kolonizatoru stāvoklis kļūst arvien mazāk drošs. Eliānai tikām ir citas raizes - Kamilla iemīlās Žanā Batistā (protams, nezinot, ka šis vīrietis ir bijis viņas mātes mīļākais), un būdama pārliecināta, ka jaunais vīrietis meiteni tikai sāpinās, Eliāna nodrošina viņa pārvietošanu uz citu vietu franču kolonijās. Taču Eliāna nav rēķinājusies ar apstākli, ka Kamilla viņam varētu sekot.