Kazhes pierakstu burtnīca

Liene gribēja aiziet uz šo filmu uz kino, tad nu tā arī izdarījām. Kā tagad apskatījos šeit pat, pirmās trīs filmas man visas bija itin labi patikušas, taču par ceturto gluži to pašu neteiktu. Lai arī man (cik atceros) ne pārāk patika pirmajās filmās Orlando Blūma tēls, iespējams, ka filmām kaut kādus pluspunktus deva kontrasts starp normālo Blūma varoni un pilnīgi šīzīgo Depa varoni. Tikām šajā filmā šāda balansa vairs nav, un tā rezultātā arī Jack Sparrow šajā filmā nav ne tuvu tik neadekvāts un smieklīgs kā pirmajās filmās. Plus par sevišķu sasniegumu es nenosauktu to, ka filmas sižets pamatā grozās ap vienu milzīgu McGuffin - mūžīgās jaunības avotu. Jāatzīmē, ka no iepriekšējo filmu varoņiem šeit ir atlicis visai maz - ne tikai Blūms un Naitlija ir prom, tāpat ir pazuduši divi komiskie otrā plāna pirāti, no kuriem vienu sauca Rageti un otra vārdu man ir slinkums meklēt. Viņu vietā gan ir parādījies cits britu aktieris, kuru nesen redzēji bišķi cita satura filmā - Stephen Graham iekš "This is England" bija nacionālistiski noskaņoto skinhedu līderis, kamēr šajā filmā viņš ir jokains un nenopietns pirāts.

Trīs gadi šķir "Aļesju" no ansambļa debijas ieraksta, un kā jau to var gaidīt no kolektīva ar plašu dalībnieku sarakstu, šajos gados vairāki cilvēki bija paspējuši no kolektīva aiziet un vairāki citi - pievienoties. Nenoliedzami sāpīgākais zaudējums bija ģitārista Valērija Muļavina nāve, grupu atstāja arī taustiņnieks Valērijs Jakšins un vijolnieks Valentīns Badjarovs (abi gan vēl šajā laikā principā ar grupu turpināja sadarboties, taču ieraksta tapšanā nepiedalījās; Badjarovs dibināja arī savu ansambli, kuru gan pie koncertiem nepielaida, bet vēlāk piedalījās VIA "Sjabri"). Klāt nāca dziedātājs Anatolijs Kašeparovs (palika grupā uz 20 gadiem) un taustiņnieki Vladimirs Nikolajevs (uz 8 gadiem) un Anatolijs Gilevičs (uz 5 gadiem).

Zinu, ka okupācijas dienā nav piedienīgi kaut ko šādu publicēt, bet DELFI ieraudzīts raksts radīja burtiski nepieciešamību to papildināt ar citātu no grāmatas.

Savā ceļā pie skatītājiem Jurijas Karas veiktā "Meistara un Margaritas" ekranizācija piedzīvoja ne mazāk sarežģījumu kā pats Bulgakova romāns - ne velti 1994.gadā uzņemtā kinolente uz ekrāniem iznāca tikai 17 gadus pēc filmēšanas pabeigšanas, kad jau bija miruši vairaki tajā iesaistitie cilvēki un kad faktiski Krievijā bija sen izveidojušies tādi apstākļi, ka šāda stila filmu vairs uzņemt nevarētu.

Grupu "Pesņari" mēdz saukt par baltkrievu bītliem. Vienīgais iemesls šādai asociācijai, ko varu iedomāties, ir sekojošs: bītli bija populārākā rietumu pasaules grupa, bet "Pesņari" - populārākais vokāli instrumentālais ansamblis Baltkrievijas PSR. Protams, var jau gadīties, ka es vienkārši neesmu dzirdējis tos bītlu albumus, kuros viņi izpilda baltkrievu folkloras dziesmas, taču ticami tas neizklausās. Taču neatkarīgi no tā, ka "Pesņari" nav bītli, viņu milzīgo lomu Baltkrievijas populārās mūzikas vēsturē nevar noliegt.

Es ilgi domāju, kāda būtu vislabāk piemērotā pirmā grāmata, ko man lasīt Kindlā. Mana izvēle varētu kalpot kā pierādījums, piemēram, tam, ka esmu hipsters. Tiesa, man nav ne mazākās sajēgas, ko hipsteram klātos lasīt. Denu Braunu? Nīči? Niku Hornbiju? Atbilstoši manai izpratnei par hipstera būtību - droši vien hipsterīgi ir lasīt Twitter, Tumblr un MacRumours, grāmatas - laikam jau nē. Tālab alternatīvais variants būtu vismaz sākt ar kaut ko tādu, kas ne gluži mani pielīdzinātu Grēviņam un Artūram Mednim, tad vismaz apliecinātu, ka esmu īpatnējs un oriģināls tipāžs. Šādiem mērķiem labi atbilstu "Karš un miers" (kuru, ja kas, kaut kad drīzumā domājams, ka patiešām sākšu lasīt).

Braienam Vilsonam nevajadzēja daudz laika, lai pabeigtu savas dzīves lielāko veikumu, savu magnum opus - albumu "Smile". Kas gan attiecībā pret Visuma vecumu ir tie 37 gadi, kuri pagāja no Braiena emocionālā sabrukuma līdz "Smile" izdošanai? Cilvēka mūža skatījumā tomēr šis laiks bija pietiekoši ilgs, lai Braiena iecerētā "pusaudžu simfonija Dievam" pārvērstos par "pusmūža vīra simfoniju Dievam", turklāt mūžībā šajos gadu desmitos bija aizgājuši abi Braiena brāļi - Deniss un Karls, kā rezultātā šis albums, protams, nav gluži tāds, kādu Braiens to bija iecerējis sākotnēji.

Nekad neesmu noliedzis to, ka esmu nopietns Peļevina daiļrades cienītājs. Vienlaikus tomēr nākas atzīt - šī autora ziedu laiki aizritēja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet kopš to beigām viņš visai daudz nodarbojas ar sevis atražošanu. Un stāstu krājums "Ananāsu ūdens burvīgajai dāmai" nav nekāds izņēmums - tajā Peļevins aizskar tēmas, par kurām viņš jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis. Vienlaikus tomēr jāatzīst, ka interesantu ideju šim autoram nekad nav trūcis, un arī šeit parādās šis tas gana negaidīts.

Man allaž ir aizrāvušas zinātniskās fantastikas filmas, kas izmanto ceļošanu laikā. Ne vienmēr ceļošana laika dara filmu labu (Hot Tub Time Machine?), ne vienmēr šādas filmas sniedz gandarījumu, bet tās vismaz dod iespēju mazliet palauzīt smadzenes, atšķetināt tos aspektus, kuros kaut kas nešķiet skaidrs/pareizs un vispār - tas gluži vienkārši man šķiet interesanti.

Džonijs Deps laikam gan nav viens no tiem aktieriem, kas kļūstot vecāki, sāk uzdrīkstēties uzņemties riskantākas lomas un būtiski paplašināt savu repertuāru, drīzāk otrādi. No pēdējo gadu viņa veikumiem laikam tikai Giljema "Doktora Parnasa imaginārijs" man patika. Līdz ar to diez vai man bija nopietns pamats gaidīt, ka Depa jaunākais veikums - ierunāta loma animācijas filmā par ķirzaku - būs kaut kas fenomenāls.