Kazhes pierakstu burtnīca

Nepagāja ne piecas stundas, kad man pakaļ ieradās divi vīri. Viņi bija tik laipni, cik vien šādas profesijas pārstāvji tādi vispār spēj būt, un pat atļāva man paņemt līdzi manu tējas krūzi, uz kuras trekniem burtiem bija rakstīts "Pasaulē labākais programmētājs (gandrīz)". Es uz viņiem jau arī ļaunu prātu neturēju - ne jau izpildītāji ir vainīgi pie tā, ka viņiem nākas veikt nejaukus darbus. Ja tev priekšniecība liek veikt publisku nāvessodu, tad tu jau nevari sākt celt iebildumus, jo pretējā gadījumā riskē, ka vēlāk nesaņemsi paaugstinātu pensiju par darbu sevišķi grūtos apstākļso. Līdz ar to es arī nebūtu protestējis, ja man būtu jāprogrammē, piemēram, gāzes kameras vai jāveic aprēķini, cik daudz ciankālija nepieciešams, lai likvidētu visu Āfrikas populāciju. Mēs esam tikai melnā darba veicēji - neviens nevar mūs piespiest mūsu darbu mīlēt, un tāpat neviens nevar no mums prasīt, lai mēs to neveiktu. Protams, ne vienmēr es spēju būt tik aukstasinīgs un racionāls, bet īpaši smags stress mani drīzāk nomierina.

Kurš gan negribētu dzīvot Parīzē pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad šajā pilsētā tu varēji sastapt Pablo Pikaso, Ernestu Hemingveju, Salvadoru Dalī, Luisu Bunjuelu, Skotu Fidžeraldu, Tomasu Eliotu, Koulu Porteru, Ģertrūdi Steinu un ko tik vēl ne? Vismaz šīs filmas galvenais varonis - Holivudas scenārists Gils, kas allaž gribējis būt nopietns rakstnieks, bet nav spējis sadūšoties izkāpt no savas komforta zonas, allaž ir par šo vietu un laiku sapņojis. Un, atrodoties Parīzē kopā ar savu līgavu (un viņas pilnīgi neizturami iedomīgi konservatīvajiem vecākiem), viņš brīnumainā kārtā katru nakti vienā un tajā pašā vietā sastop antīku automašīnu, kas viņu nogādā laikā, ko pats Gils uzskata par Zelta laikmetu. Kur viņš līdzās citiem labumiem satiek jaunu sievieti, kurā viņš uzreiz iemīlas, kas nav brīnums, jo viņa ir daudzu sava laikmeta izcilāko mākslinieku mūza.

Man grūti saprast, kā tas nākas, ka šī filma ir kopumā labi novērtēta, jo tā izrādījās esam tādas pakāpes sviests, ka tagad domāju, kā gan labāk tikt vaļā no liekajiem taukiem. Treileris pat izskatījās gana intriģējošs (ok, varbūt nedaudz cheesy, bet ar savu dīvainības piešprici) - Hanna ir 16gadīga meitene, kuru tēvs nenoskaidrotu iemeslu dēļ trennē (dzīvojot mežā kaut kur tālu Somijas ziemeļos) dažādās cīņas mākslās, gatavojot viņu sazin kam, un pretī ir sliktā aukstā Keita Blanšeta, kura tādu pasu nenoskaidrotu iemeslu dēļ grib padarīt Hannu un viņas tēvu aukstus.

Neļaujies šīs izrādes nosaukumam tevi maldināt - ja tu esi Ronija Džeimsa Dio fans, šī ne obligāti būs tev piemērota izrāde. Arī "Liepājas metalurga" darbiniekiem šis iestudējums nebūtu iekļaujams obligātajā izglītojošajā programmā. Taču gadījumā, ja tev ir gadījies iet skolā Latvijā vai nu padomju laikos vai pirmajos neatkarības gados, domājams, tu tajā saskatīsi ļoti daudz arī no savas dzīves.

Tādi laiki nekad nav bijuši, kad es būtu par "Kaiser Chiefs" radikāli fanojis - allaž esmu uzskatījis, ka šī grupa ir laba, bet ne sevišķi vairāk. Tālab kā jau uz koncertiem kūtram cilvēkam, man nācās sevi mazliet pārliecināt, pirms iegādāties biļetes uz gaidāmo grupas uzstāšanos Rīgā, biedējot sevi, ka uz "White Stripes" pirms vairākiem gadiem neaizgāju, un tagad droši vien nekad vairs neaiziešu.

Šī filma nebūt nestāsta par interneta resursu "delicio.us", ja tev pēkšņi radās šādas asociācijas (man vismaz radās). Tās galvenais varonis ir vīrs ratiņkrēslā, kuru atveido pats šis filmas režisors Marks Rafalo (kas nav nekāds brīnums, jo pamatā Rafalo ir aktieris, kuram šī filma ir debija režisora amatā). Delicious (tā viņu dēvē) dzīvo savā nepavisam ne jaunajā vieglajā automašīnā un pārtiek no paikas, ko viņam un citiem klaidoņiem izsniedz kāds visai pozitīvs mācītājs. Varu piebilst, ka mācītājs nevienā brīdī šajā filmā neizrādās esam pārākais nelietis un/vai pedofīls, bet vienlaikus šī filma nebija gluži kristietības propagandas darbs (vismaz ne tiešā veidā). Vīrietis līdzās savam bomzismam ir dīdžejs, kurš mēģina iekļūt kādā visai nepatīkami skanošā grupā, kurā abi ar Lieni saskatījām savu līdzību ar Jack White aktuālo ansambli "Dead Weather". Grupas līderis ir visai narcistiskiais The Stain, kuru atveido ne mazāk narcistiskais Orlando Blūms. Tikām ar Delicious notiek brīnumainas lietas - izrādās, ka viņa pieskāriens spēj ārstēt cilvēkus no dažādām kaitēm (tikai ne viņu pašu no ķermeņa lejasdaļas paralīzes). Sākumā šo pasākumu vada mācītājs, bet tad, kad izrādās, ka viņu sākusi samaitāt nauda, Delicious viņu pasūta trīs mājas tālāk un sāk savus brīnumus demonstrēt rokkoncertu laikā (ar domu - nopērc biļeti un tu tapsi izārstēts).

Vēl nebiju paspējis iekārtoties pie datora un izdzert rīta krūzi kakao “Čeburaška”, kad garām vecajiem lūžņiem, kas gadiem ilgi bija krājušies uz grīdas atlaipoja sekretāre un pavēstīja: Žora tevi grib redzēt. No rīta sekretāre nekad nezvana, bet vienmēr nāk pie cilvēkiem personīgi, lai novērtētu, cik daudz viņi iepriekšējā dienā ir patērējuši stiprinošās dziras un varētu par to paziņot atbilstošajām struktūrām. Man nav īsti skaidrs, kāda VDK ir darīšana gar to, ka es dažas reizes nedēļā uztankojos ar odekolonu, bet izrādās – kaut kāda ir. Iespējams, tīri statistikai, lai zinātu, piemēram, cik daudz odekolona nepieciešams katru gadu saražot, lai mūsu kantora vajadzībām pietiktu. Šorīt gan es biju relatīvi svaigs – universālveikalā jau kādu laiku nebija bijis jēdzīga odekolona pieveduma, bet brūvējumu ar nosaukumu “Сиреневый май” es fiziski nebiju spējīgs iedzert.

Šīs Filipa Dika grāmatas ekranizāciju noskatījos pirms vairākiem gadiem, bet nule saņēmos to iepazīt arī tekstuālā formā. Kā izrādās, šis narkotiku apsēstais stāsts ir lielā mērā autobiogrāfisks, jo Filips Diks dažu gadu garumā savā mājā uzturēja narkomānu komūnu, par kuras sastāvdaļu viņš pats arī kļuva, līdz ar to autora informācija par narkomānu dzīves paradumiem un atkarības izpausmēm ir visai personīga. Grāmatas galvenais varonis ir Bobs Ārčers - ikdienišķs narkomāns, kurš dzīvo kopā ar diviem saviem čomiem un kurš vienlaikus ir narkotiku apkarošanas policijas aģents ar uzdevumu tikt pie augstākiem narkotiku tirdzniecības ķēdes posmiem. Teorijā viņam kā aģentam vajadzētu mācēt izvairīties no narkotiku lietošanas un tikai to imitēt, bet realitātē Freds-Bobs ir kļuvis atkarīgs no sava laika populārākās narkotikas - "Substance D", kā rezultātā viņam sāk niķoties smadzenes, to puslodēm konkurējot vienai ar otru un pamazām viņš zaudē apziņu, ka ir vienlaikus Freds un Bobs un sāk savas personības uztvert kā vienu no otras neatkarīgas (zināmā mērā redzama līdzība ar Filu un Horselover Fat no "VALIS"). Jo dziļāk galvenais varonis grimst narkotikās, jo skaidraks ir tas, ka viņš kā aģents nekam vairs neder un beigu beigās viņš tiek no darba savākts un aizsūtīts uz rehabilitācijas klīniku, kura, kā tas grāmatas beigās izrādās, nodarbojas ar "Substance D" audzēšanu. Proti, te ir līdzība arī ar mūsdienu datoru antivīrusu kompānija, kuras, pēc daudzu domām, vienlaikus nodarbojas arī ar pašu vīrusu izstrādāšanu, vai ar farmācijas kompānijām, kurām (iespējams - tas jau ir sazvērestību teoriju līmenī un es neesmu gatavs par šo liecināt tiesas priekšā) ir kāda saistība ar jaunu slimību veidu rašanos.

Nezinu, vai tam bija kāda saistība ar#lodzising, bet šonakt visas nakts garumā redzēju apjomīgu sapni par došanos ekskursijā-ekspedīcijā, kuru vadīja Lodzis un kurā viņš vai nu mācīja, kā jāizvieto slēpņi vai arī vispār - kā jāizzina vietas. Pēc pamošanās atmiņā palikušie elementi:

Esmu latviešu mūzikā pagalam nekompetents. Tā nav ne lielīšanās, ne sevis kaunināšana, tik vien kā faktu konstatācija. Pašmāju muzikālajām aktualitātēm sekoju gaužām pavirši un līdz ar to tā nu ir sanācis, ka "Gaujarta" pirmo studijas ripuli, kas saucas "Koncerts kultūras namā", es nemas neesmu dzirdējis. Un par jauno ierakstu uzzināju arī pilnīgi nejauši - sēdēju kādu vakaru pie Spice Home, kamēr Liene tur skatīja cīšu piedāvājumu, un pēkšņi tur tika atskaņots šī ieraksta pirmais singls - "Vibrācijas". Un šī dziesma mani pamatīgi aizķēra. Ja nu tu pēkšņi nezini, ko es domāju ar "cīšu piedāvājumu", tad apgaismošu tevi šajā sakarā. Kā nekā vārds cīsis manā leksikā nav nekāds retums, bet šajā blogā tas vēl nekad nav ticis izmantots. Atbilstoši šī vārda sākotnējai nozīmei cīsis ir cilindra formas spilvenam līdzīgs veidojums, kas mēdz būt sastopams kā patstāvīga sastāvdaļa dažādiem dīvāniem. Vārds tika radīts kaut kad izgājušās tūkstošgades beigās Saulkrastos pie Bū un tā etimoloģiskais saturs ir tāds, ka cīsis ir liels cīsiņš (proti - kaut kas tāds, ko nevar saukt deminutīvā). Taču vēlāk šis vārds tika pieņemts par oficiālo nosaukumu arī sēžamajiem maisiem, lai arī to forma nav cilindram līdzīga, un tālab par cīsi dēvējam, piemēram, mūsu suņa gultasvietu.