Kazhes pierakstu burtnīca

Hurray! Hurrah! Harija Potera desmit gadus ilgā TV sāga ir sasniegusi savu noslēgumu, un es paspēju to noskatīties pirmajā izrādīšanas dienā, pirms Skonto-Wisla futbola spēles. Gadījuma, ja tu (līdzīgi man) esi viens no tiem nedaudzajiem šo filmu skatītājiem, kas nav atzinuši par nepieciešamu izlasīt arī Poteriādes grāmatas, nevēlos tev bojāt prieku par filmas skatīšanos, tāpēc uzskaitīšu tikai dažas lietas, kas šajā filmā nemaz nenotiek, bet kuras paviršas lasīšanas gadījumā tu tomēr varētu izlasīt un uztvert kā spoilerus:

Iepriekšējo reizi uz Čempionu līgas kvalifikācijas spēli biju biedējoši sen - pirms 13 gadiem, kad Skonto spēlēja pret Minskas Dinamo. Gluži tāpat kā toreiz, arī 2011.gadā uz futbolu gāju viens.

Biežāk šis tiek saukts par Konstantīna Kinčeva solo ierakstu, taču kaut kāda iemesla dēļ tas tiek iekļauts arī grupas "Aļisa" diskogrāfijā, un klausījos to, domājot, ka klausos tieši šo grupu. Tagad nezinu, kā man rīkoties tālāk - vai klausīties arī kādu "kanonisku" Alises albumu, vai pieņemt, ka tās līderis Kinčevs arī vienatnē spēlēja apmēram tādu pašu mūziku kā vēlāk ar grupu.

Šajā punktā man patiesībā izdevās izvairīties no iniciatīvas uzņemšanās - pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal uzradies mans irāņu draugs Ardalans. Man patiesībā nebija īsti skaidrs, vai viņš bija vienkārši pazudis vai arī es viņu biju ar kaut ko aizvainojis - man vēl tālu līdz brīdim, kad varēšu saukties par cilvēku, kas nemēdz runāt sliktas lietas, pāris reizes biju domājis, ka vajadzētu viņam uzrakstīt un apvaicāties: kas jauns? Bet nekādi nesaņēmos. Un te pēkšņi vēstule no Ardalana!

Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu - domājams, 2009.gadā, mana nostāja bija - tas ir kaut kāds hipsteru sūds, par ko neko nevēlos zināt. Režisors - homoseksuāls tīnis, kas pats savā filmā spēlē galveno lomu un filmas nosaukumā nogalina savu māti? Kas cits, ja ne bezkaunīga stilošana un zīmēšanās pašam ar savu krutumu, šāda filma varētu būt? Un vēl vairāk - vai nav tā, ka šo filmu visādi eksperti slavē vien tāpēc, ka tam čalim ir tik maz gadu un viņš vēl ir zilais, lai arī patiesībā viņam nav nekādas sajēgas ne par ko?

No tām nedaudzajām Filipa Dika grāmatām, ko esmu lasījis, šī pilnīgi noteikti ir visbaisākā. Tā patiesībā ir tik baisa, ka pēc aptuveni puses tās izlasīšanas man vakar bija neomulīgi iet gulēt, tālab no rīta atlikušo daļu pieveicu vienā rāvienā, lai līdzīgas domas mani nemocītu arī nākošo nakti.

Svervlovskas (tag. Jekaterinburga) ansamblis "Aprīļa maršs" laikam jau nav saucams par vienu no padomju rokmūzikas zināmākajiem kolektīviem, un man pat tā nosaukums vēl pirms pāris dienām nekādas asociācijas neradīja. Cik varu saprast, no visiem grupas ierakstiem vislielākā jēga ir iepazīt tieši šo - tās pirmo studijas albumu - bet vienlaikus šķiet, ka bez tā iepazīšanas es būtu varējis tīri labi iztikt. Paši grupas dalībnieki savu mūziku raksturoja kā "King Crimson" un jaunā viļņa (piem., "Talking Heads") simbiozi, kuras rezultātā rodas kaut kas pilnīgi jauns. Taču es laikam atzīšu, ka man šis kolektīvs sevišķu interesi par sevi neradīja. Vispār ar tādu mūziku, kas pretendē uz ārtroka vai progroka statusu, ir daudz problēmu - nodrošināt pietiekami labu balansu starp mākslu un klausāmību, starp tekstu nopietnību un nepārvēršanospar ākstiem, un man rodas sajūta, ka "Aprīļa maršs" sevi uztver drusku pārāk nopietni, tādā veidā kļūstot brīžiem drīzāk smieklīgs un ne tik ļoti nopietns, kā pats tas to vēlas. Plus līdzība ar King Crimson, manuprāt, nav īsti vietā, jo grupā nav neviena dalībnieka, kas varētu būt pielīdzināms, piemēram, Adrianam Beljū (skaidrs jau, ka ne jau "In the court of the Crimson King" ēras grupai viņi mēģina līdzināties). Tad jau drīzāk grupas ritmos varu saskatīt līdzību ar "Talking Heads", vai arī vismaz pa daļai - ar pašu krievu "Kino" (Слоновая кровь it īpaši rada šādas asociācijas). Šķiet, ka grupas lielākais meistarstiķis šajā ierakstā skaitās kompozīcija "Kotlovan":

Mana attieksme pret Vudija Alena filmām ir izteikti pozitīva nu jau vairākus gadus, un pamazām sāku apsvērt, vai man nevajadzētu atkārtoti noskatīties "Annie Hall", jo pilnīgi iespējams, ka arī tā man tagad liksies esam lieliska filma. "You will meet a tall dark stranger" ir nu jau kārtējā Alena filma, kas uzņemta Anglijā, un tā vien šķiet, ka šis režisors ir mainījis mītnes zemi.

Nekad līdz šim nebiju klausījies "Agatu Kristi", jo kaut kas man lika domāt, ka man šī grupa nevarētu patikt. Velns viņu zina, kas man radīja šādas asociācijas, bet tās izrādījās absolūti aplamas, jo vismaz grupas debijas ieraksts man patīk tik ļoti, ka vairāk būtu pat grūti.

Punkts izpildīts visai nosacīti - Līdumu karjers nav īsti ezers un diskutabls ir arī jautājums par to, vai tas ir pietiekami liels, lai tā pārpeldēšana būtu jebkāds sasniegums. Atbilstoši Jāņasētas kartei, vienā virzienā tur peldējums varētu būt nedaudz virs 250 metriem, tātad kopā - nedaudz virs puskilometra. Taču vienlaikus manā izpratnē ezers un karjers nav tik ļoti atšķirīgi, bet Beberbeķu ezers, kuram agrāk mēdzu peldēt pāri un par kuru domājot vispār iekļāvu šo punktu sarakstā, tajā vietā, kur parasti peldēju pāri, ir 140 metrus plats. Protams, varētu jau apgalvot, ka kārtīgs ezers ir, piemēram, 5 kilometrus platais Burtnieks, bet man kā brīvdabā diezgan maz peldošam arī šāda pelde bija pilnīgi pietiekama.