Kazhes pierakstu burtnīca

Skatījāmies mēs vakar tādu filmu kā Splinterheads. Tajā visai amatieriski tika parādīts Geocaching, ļoti savdabīgi interpretējot to, kā realitātē notiek slēpņošana: GPS ierīce, kura neļauj galvenajai varonei ne tikai noskaidrot, kurā virzienā viņai jādodas, lai atrastu klintis, bet pat ar tā palīdzību viņa nevar noteikt, pa ceļam uz objektu, cik tālu vēl atlicis, un tāpēc viņa jautā puisim - how far is it?; nez kāpēc, lai veiktu apkopi slēpnim, ko viņa pati izvietojusi klajā laukā, viņa nevis izmanto GPS, bet gan saka - let`s split up and search the field; sākumā pati saka - nepievērs citu cilvēku uzmanību, jo geocaching`ā tā darīt nedrīkst, tad izģērbjas un ar milzīgu švunku ielec ūdenī, piesaistot pilnīgi visu tuvumā esošo vīriešu uzmanību.

Uz šodienu "Splinterheads" ir vienīgā (man zināmā) mākslas filma, kurā tiek aktīvi iesaistīta mūsu nozīmīgākā brīvā laika pavadīšanas nodarbe - geocaching. Jāatzīst gan, ka tev, man un pārējiem ir visas iespējas uztaisīt labāku filmu. Ja kas - varbūt vajag? Uzrakstām scenāriju un nofilmējam kādu aptuveni 10 minūtes garu slēpņošanas mākslas īsfilmu? Vismaz man šķiet, ka "Splinterheads" ir viena no tām filmām, par kurām es varētu kā bezkaunīgi iedomīgs tipāžs pateikt - es varētu labāk!

Velns - biju jau gandrīz ar lielām mokām uzrakstījis līdz galam šo aprakstu, kad nejauši nospiedu uz vienu bookmark, un viss izdzisa. Damn! Vajag uztaisīt kaut kādu aizsardzības sistēmu pret šitādu figņu! Tā no manis nekad nesanāks supervillain, ar šitādu neprofesionālu attieksmi!

11 gadus pēc iepriekšējās šīs franšīzes filmas iznākšanas "Rotaļlietu stāsts" ir atgriezies. Manuprāt - vai nu par agru, vai par vēlu. Par vēlu - jo pārāk daudz laika pagājis kopš otrās filmas, lai tie skatītāji, kam patika Toy Story agrāk, par to sajūsminātos arī tagad. Par agru - jo nav vēl pagājis tik daudz laika, lai viņi to skatītos kopā ar saviem bērniem. Bet varbūt vienkārši es šeit kaut ko bišķi esmu saputrojis, un visticamākais, ka Holivudas ļaudis zina, ko viņi dara (katrā gadījumā jauns "Toy Story" šķiet daudz aktuālāks nekā jauns "Tron"). Bet ne par to ir šis stāsts.

Kamēr Liene slimo, nekādas nopietnās episkās drāmas laikam gan skatīties nav iespējams, līdz ar to izlēmām veltīt laiku pēdējā gada aktuālākajām multfilmām, no kurām "How to train your dragon" šķita esam viena no jēdzīgākajām. Multfilma stāsta par kādu vikingu ciematu, kura iemītnieku dzīves lielākā daļa aiziet nemitīgās kaujās ar viņu vienīgajiem ienaidniekiem - pūķiem, kuri ir apsēduši šo miestu kā tādi siseņi. Visi vikingi ir spēcīgi, muskuļoti un cīņastraki, taču ir viens izņēmums - trauslais ciemata vecākā dēls Hikaps (Žaga?), kurš strādā kā kalēja māceklis un brīvajā laikā izgatavo visādas ierīces. Ar vienu no saviem izgudrojumiem viņš notriec visbīstamāko no visiem pūķu veidiem - Night Fury, kuru nevienam līdz šim pat nav nācies redzēt, taču neviens puikas stāstam, ka viņš notriecis šo pūķi, protams, netic. Rezultātā viņš nokritušo pūķi atrod viens un atklāj, ka pūķis patiesībā ir labs. Un pamazām viņš sāk saprast, ka visi pūķi patiesībā ir labi un cilvēki ar viņiem tikai nepareizi veidojuši attiecības. Taču pašam Hikapam tikām ir jāiet mācību kurss cīņā pret pūķiem un kursa uzvarētājam būs tas gods pirmajam no visas grupas pašrocīgi nogalināt pūķi, bet Hikapa jaunās zināšanas par pūķu ieradumiem padara viņu par labāko kandidātu šī "goda" saņemšanai, līdz ar to viņam nopietni jādomā, kādā veidā lai viņš pārliecina savējos saprast, ka pūķi nav viņu ienaidnieki.

Šī grāmata bija domāta kā atbilde Slēptajam braslam, kuru Liene man uzdāvināja līdzās Pello krēslam uz dzimšanas dienu - "Barijs Troters" nāca viņai līdzi Pello krēslam uz Ziemassvētkiem. Tagad noslēgumā man pat grūti pateikt, kura grāmata izrādījās lielāks FAIL.

"Your Funeral... My Trial" ir ļoti tipisks Nika Keiva ieraksts, un labi, ka Keivs ir viens no tiem cilvēkiem, kuru tipiski ieraksti ir labi, nevis viduvēji vai vāji. Paranoidāli skumjas un dramatiskas dziesmas, kuru melodisko pamatu veido paša Keiva spēlētās Hammond elektriskās ērģeles vai klavieres (kā kurā dziesmā), ko ar trāpīgiem iestarpinājumiem papildina Blixa Bargeld. Kaut kas šajā ierakstā ir ļoti vācisks (ne jau popsīgi-"modern talking" veidā vācisks, bet drīzāk Brehtiski Kurt-Veilisks.

Šī grāmata lasījās tik grūti, ka man par to nepavisam negribas rakstīt, tāpēc sekojošais teksts būs ļoti īss. Itāļu renesanses mākslinieks Karavadžo. Sekss. Mūsdienu un pagātnes mistrojums. Absolūti nelasāma grāmata, kas ir daudz par "gudru", lai es tādu spētu uztvert. Garlaikošanās teju līdz nāvei. Autors ir homoseksuāls, un grāmatā tas ir ļoti jūtams. Šķiet, ka vairāk neko piebilst nevaru, jo man nav pilnīgi nekādu emociju pēc tās izlasīšanas, ja neskaita atvieglojumu, ka vēlreiz es šo grāmatu nebūšu spiests lasīt. Pilnīgi neizturami.

Savā priekšpēdējā romānā Mjuriela Spārka izspēlē variāciju par kādu patiesu stāstu - par visai skandalozi slavenu kriminālu atgadījumu, kas norisinājās Anglijā septiņdesmito gadu vidū un tā iespējamo turpinājumu. Bija reiz tāds lords Lūkans, kurš sadomāja nogalināt savu sievu, taču sagadījās tā, ka viņš pagrabā kļūdas pēc nogalināja savu bērnu aukli - sajauca viņu ar sievu. Atklājis kļūdu un sastapis tuvojošos sievu, viņš mēģināja arī viņu nogalināt, taču tas viņam neizdevās, un tad lords Lūkans metās bēgt un pazuda bez vēsts. Ļaudis runāja, ka Lūkanu esot atbalstījuši citi augstāko aprindu ļaudis - viņa draugi, kas nevēlējās, lai viens no viņiem tiktu vazāts pa tiesām, graujot lordu reputāciju (atkārtošos - tas notika nemaz ne tik sen, septiņdesmitajos gados), un tā arī neviens vairs oficiāli lordu Lūkanu nav redzējis. Tiesa, Austrālijā policijai gandrīz izdevās šo lordu aizturēt - vai pareizāk policija domāja, ka tai tas ir izdevies, taču izrādījās, ka tā bija notvērusi citu slapstošos angļu lordu - tādu, kas bija bijis padomju spiegs un inscinējis savu pašnāvību.

Visai populārs gājiens, ko mēdz pielietot gan amerikāņu TV, gan filmu studijas, ir ņemt un pārfilmēt ar saviem aktieriem kādu citā zemē tapušu seriālu vai filmu un pasniegt to vietējai publikai tādā mērcē, pie kādas tā ir pieradusi. Vērts piezīmēt, ka pretējais virziens ir novērojams salīdzinoši reti (vismaz man ir grūti iedomāties, ka angļi sadomātu lokalizēt, piemēram, "Lost"). Bet amerikāņi, protams, ka nespēj uztvert angļu jokus, un tāpēc viņi pat IT Crowd gribēja uztaisīt savā variantā (protams, ir tādas "otšķirīgas" valstis, kur kopēšana arī 1/1 šķiet pilnīgi ok - piem, Vācijā vai Krievijā lokalizācijas arī ir neizbēgama televīzijas sastāvdaļa). Laikam vislabāk zināmais pēdējā laika "amerikanizētais" seriāls ir "The Office".