Kazhes pierakstu burtnīca

Gadiem ilgi dzīvoju pārliecībā, ka manis iecienīto vektoru grafiku SVG Internetā kaut cik normāli varēs lietot tikai neaprakstāmi tālā nākotnē - kad no vecuma būs nobeidzies pēdējais dators ar Windows XP un tajā iebūvēto IE6 - jo prasīt, lai lietotāji uzstāda SVG spraudņus, protams, ir nereāli. Un te pēkšņi man tika parādīts RaphaelJS, kas lielu daudzumu SVG iespēju tev dod jau tagad. Ja vēl to sajūdz kopā ar kādu papildu brīnumu, kas Rafaelā importē jau gatavus SVG grafikas elementus, tas var būt līdzeklis, kas ļauj lapas ar HTML5 līdzvērtīgiem elementiem taisīt jau tagad, ļaujot arī IE6 lietotājiem lapas redzēt smuki un nevis pretīgi.

Šī filma jau pāris gadus bija manā "kaut kad jānoskatās" sarakstā, un droši vien tajā tā vēl ilgi paliktu, ja šodien Uldis nebūtu uzrīkojis filmu vakaru, kura ievada daļā viņš prezentēja vienu no saviem aktuālajiem projektiem (jo Uldim vienmēr, kā man radies iespaids, ir vesela virkne paralēlu projektu) - Spoku nami.

Divas ziņas no DELFI:

Pēdējās dienās visi to vien dara, kā runā par referendumiem - vai tādus vajag vai nevajag; vai Saeima ir jāatlaiž; vai skolās jāmāca tikai latviešu valodā. Uzgāju diagrammu komplektu: ar līdzšinējiem referendumiem:

Zemāk tiek sniegts uzskaitījums ar atziņām, kas gūtas Portugāles ceļojuma laikā:

Amerikāņiem (gluži tāpat kā krieviem) ir ļoti raksturīgs dažādas vēstures epizodes pārspīlēt savu spēlēto lomu. Šī filma mēģina šo paražu izsmiet, pasniedzot jaunu skatījumu uz 2.Pasaules karu - atklājot, ka patiesībā Vinstons Čērčils nebija vis Anglijas premjerministrs - pusmūža vīrs ar nedaudz matiem, bet gan fiziski spēcīgs amerikāņu ierindnieks, kurš gandrīz vienpersoniski (tikai ar sava melnādainā drauga Eizenhauera) palīdzību) uzvarēja Kaujā par Angliju. Filma atļaujas ne tikai bezkaunīgi mainīt vēstures faktus, bet arī Holivudas filmām raksturīgā manierē atklāti blēdās ar filmēšanas vietām - cita starpā norādot par sīku muiželi, ka tā esot Bekingemas pils, bet šķūni laukā nodēvējot par Hītrovas lidostu. Filmas centrālā sižeta līnija vēsta par to, kā Čērčils ieradies Anglijā ar Enigma mašīnu, kuru viņš pašrocīgi atņēmis vāciešiem (cik sapratu, vienā šāda stila Holivudas filmā patiešām tika rādīts, ka ar Enigmu galā tika amerikāņi), bet nav atradis dzirdīgas ausis nekompetento angļu karavadoņu vidū, paralēli šim attīstās love story ar princesi Elizabeti (tagadējo karalieni, kura, protams, atbilstoši filmas vajadzībām padarīta vecāka par viņas tā laika 14 gadiem), bet Hitlers ar Bormanu, Gēbelsu, Gēringu, Evu Braunu un savu sunīti Waffles ir ieradies Anglijā, kur viņam rodas plāns apprecēt Elizabeti un tādā veidā sasniegt kaut kādus absurdus mērķus.

Kā tas bieži gadās ar grāmatām vācu valodā, man nav ne mazākās skaidrības, kālab man šo konkrēto grāmatu vajadzēja lasīt. Lai arī Dīters Vellershofs ir vismaz pietiekami ievērojams autors, lai viņam būtu veltīts puslīdz apjomīgs šķirklis Wikipedia, grāmata, kurā viņš (pieņemsim, ka autobiogrāfiski) stāsta par to, kā viņa brālis mira un nomira ar leikēmiju, nav īsti kaut kas tāds, ko es varētu vēlēties lasīt. Iespējams, ka grāmatas nosaukums "Skats uz tālu kalnu", mani maldināja - jo es kaut kā biju pieņēmis, ka tas būs kaut kas mazāk depresīvs un nomācošs, nekā tas izrādījās patiesībā. Īsumā grāmatas saturu var atstāstīt sekojošos vārdos: Dīteram Vellershofam bija piecus gadus jaunāks brālis, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 1989.gadā viņam atklāja leikēmiju, kas ir neārstējama slimība. Tika veikta nopietna ķīmijas terapija, kura rezultātus nedeva. Brālis nomira.

Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ar lidojumu Porto-Bergamo man atvaļinājums un ceļojums beidzās. Protams, vēl bija priekšā pēdējā diena ārzemēs, bet Bergamo ir jau diezgan labi iepazīta pilsēta, un vispār – braucām taču mēs pamatā uz Portugāli, un Itālijā iegriezāmies tikai tālab, ka nebija citu variantu.

"Austrumu ekspersī bez pārmaiņām" sākas kā ikdienišķs un varbūt drusku garlaicīgs stāsts par jaunu vīrieti, kas grasās doties ceļojumā uz Indiju un pavada pēdējās dienas kempingā Anglijas ziemeļrietumu ezeru apgabalā. Taču tikai pamazām galvenais varonis un arī lasītāji saprot, ka viss nav tik vienkārši, kā sākumā varētu šķist un ka Indijas plāniem, iespējams, nebūs lemts piepildīties. Sākas viss nevainīgi - kempinga īpašnieks pavaicā jaunajam vīrietim, vai viņš nevarētu pārkrāsot kempinga vārtus. Viņš piekrīt. Tad sākas citi darbi, un tā pamazām arī citi ciema iemītnieki sāk viņu nodarbināt. Plāni aizbraukt tiek nobīdīti arvien tālāk un tālāk, līdz beigu beigās kļūst skaidrs, ka varonis sen vairs nav brīvs un ka viņš ir ierauts nebeidzamā pienākumu spirālē, kura tikai pieaug un pieaug. Uz grāmatas aizmugurējā vāka reklāmas aprakstos bija piesaukts Kafka - ja sākotnēji es nesapratu, kur te līdzība, tad tuvojoties grāmatas beigām, viss arvien vairāk nonāca pareizajos plauktiņos - ar šīs grāmatas varoni notiekošais visai labi varētu norisināties arī Kafkas radītajā pasaulē, un ar katru nākamo nodaļu man kā lasītājam kļuva varoņa arvien vairāk žēl.

Plāns A šajā dienā bija sekojošs: paagrāk izbraukt no Aveiro un doties garām Porto uz Guimaraes ar domu, ka Porto nav sevišķi skaista pilsēta un ka tur mums pietiks ar patusēšanu vakarā un tad varēsim uzreiz nākamajā rītā doties uz lidostu. Tomēr pamazām pārgājām pie plāna B – mazliet no rīta pastaigāt pa Aveiro un tad pa taisno braukt uz Porto – varbūt tā pilsēta tomēr nebūs tāds bomžu un narkomānu perēklis, kā biju dzirdējis daudz atsauksmju (tagad gan, protams, vairs neatceros – no kā).