Kazhes pierakstu burtnīca

Grupu "Pesņari" mēdz saukt par baltkrievu bītliem. Vienīgais iemesls šādai asociācijai, ko varu iedomāties, ir sekojošs: bītli bija populārākā rietumu pasaules grupa, bet "Pesņari" - populārākais vokāli instrumentālais ansamblis Baltkrievijas PSR. Protams, var jau gadīties, ka es vienkārši neesmu dzirdējis tos bītlu albumus, kuros viņi izpilda baltkrievu folkloras dziesmas, taču ticami tas neizklausās. Taču neatkarīgi no tā, ka "Pesņari" nav bītli, viņu milzīgo lomu Baltkrievijas populārās mūzikas vēsturē nevar noliegt.

Es ilgi domāju, kāda būtu vislabāk piemērotā pirmā grāmata, ko man lasīt Kindlā. Mana izvēle varētu kalpot kā pierādījums, piemēram, tam, ka esmu hipsters. Tiesa, man nav ne mazākās sajēgas, ko hipsteram klātos lasīt. Denu Braunu? Nīči? Niku Hornbiju? Atbilstoši manai izpratnei par hipstera būtību - droši vien hipsterīgi ir lasīt Twitter, Tumblr un MacRumours, grāmatas - laikam jau nē. Tālab alternatīvais variants būtu vismaz sākt ar kaut ko tādu, kas ne gluži mani pielīdzinātu Grēviņam un Artūram Mednim, tad vismaz apliecinātu, ka esmu īpatnējs un oriģināls tipāžs. Šādiem mērķiem labi atbilstu "Karš un miers" (kuru, ja kas, kaut kad drīzumā domājams, ka patiešām sākšu lasīt).

Braienam Vilsonam nevajadzēja daudz laika, lai pabeigtu savas dzīves lielāko veikumu, savu magnum opus - albumu "Smile". Kas gan attiecībā pret Visuma vecumu ir tie 37 gadi, kuri pagāja no Braiena emocionālā sabrukuma līdz "Smile" izdošanai? Cilvēka mūža skatījumā tomēr šis laiks bija pietiekoši ilgs, lai Braiena iecerētā "pusaudžu simfonija Dievam" pārvērstos par "pusmūža vīra simfoniju Dievam", turklāt mūžībā šajos gadu desmitos bija aizgājuši abi Braiena brāļi - Deniss un Karls, kā rezultātā šis albums, protams, nav gluži tāds, kādu Braiens to bija iecerējis sākotnēji.

Nekad neesmu noliedzis to, ka esmu nopietns Peļevina daiļrades cienītājs. Vienlaikus tomēr nākas atzīt - šī autora ziedu laiki aizritēja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet kopš to beigām viņš visai daudz nodarbojas ar sevis atražošanu. Un stāstu krājums "Ananāsu ūdens burvīgajai dāmai" nav nekāds izņēmums - tajā Peļevins aizskar tēmas, par kurām viņš jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis. Vienlaikus tomēr jāatzīst, ka interesantu ideju šim autoram nekad nav trūcis, un arī šeit parādās šis tas gana negaidīts.

Man allaž ir aizrāvušas zinātniskās fantastikas filmas, kas izmanto ceļošanu laikā. Ne vienmēr ceļošana laika dara filmu labu (Hot Tub Time Machine?), ne vienmēr šādas filmas sniedz gandarījumu, bet tās vismaz dod iespēju mazliet palauzīt smadzenes, atšķetināt tos aspektus, kuros kaut kas nešķiet skaidrs/pareizs un vispār - tas gluži vienkārši man šķiet interesanti.

Džonijs Deps laikam gan nav viens no tiem aktieriem, kas kļūstot vecāki, sāk uzdrīkstēties uzņemties riskantākas lomas un būtiski paplašināt savu repertuāru, drīzāk otrādi. No pēdējo gadu viņa veikumiem laikam tikai Giljema "Doktora Parnasa imaginārijs" man patika. Līdz ar to diez vai man bija nopietns pamats gaidīt, ka Depa jaunākais veikums - ierunāta loma animācijas filmā par ķirzaku - būs kaut kas fenomenāls.

Par tādu Šermanu Aleksī es līdz šim neko dzirdējis nebiju, taču tagad esmu. Viņš ir droši vien ievērojamākais mūsdienu indiāņu autors, lielisks komiskās prozas meistars. Šī konkrētā grāmata ir stāstu krājums, kura galvenie varoņi ir autora ciltsbiedri - Spokane indiāņi.

Liene notikumus aprakstīja dramatiski. Bet es kā sūrais būšu lakonisks - mazliet salijām :)

"Like a good Indian, he knew when to talk and when to remain silent. Like a good Indian, he knew there was never a good time to talk."