Kazhes pierakstu burtnīca

Filmas darbība norisinās tajos laikos, kad Francija vēl bija impērija, nevis tikai palilela Eiropas valsts ar grandiozām pretenzijām uz savu izcilību. Francijai piederošajā Indoķīnā gumijkoku plantācijas īpašniece Eliāna audzina savu audžumeitu Kamillu (vietējo, kuras vecāki gājuši bojā nelaimes gadījumā) un uzsāk sakaru ar gados par sevi daudz jaunāko flotes virsnieku Žanu Batistu. Taču šīm attiecībām nav lemts ilgi turpināties, jo Eliāna ir viņam par vecu + viņas tēvs vēl piedāvā Zanam Batistam pamatigu naudu par to, lai viņš ar Eliānu nesatiktos (ja kas Eliānas lomā ir lieliskā Katrīna Denēva, kas par šo filmu saņēma savu līdz šim vienīgo Oskara nomināciju). Reģionā pamazām mainās situācija - arvien lielāku popularitāti gūst komunisma idejas un kolonizatoru stāvoklis kļūst arvien mazāk drošs. Eliānai tikām ir citas raizes - Kamilla iemīlās Žanā Batistā (protams, nezinot, ka šis vīrietis ir bijis viņas mātes mīļākais), un būdama pārliecināta, ka jaunais vīrietis meiteni tikai sāpinās, Eliāna nodrošina viņa pārvietošanu uz citu vietu franču kolonijās. Taču Eliāna nav rēķinājusies ar apstākli, ka Kamilla viņam varētu sekot.

Filma "Germinal" uzņemta pēc viena no slavenākajiem Emīla Zolā romāniem (tāda pat nosaukuma). Galvenajās lomās tajā ir Žerārs Depardjē, Miou-Miou un Francijā populārais dziedātājs Renaud. Filmas darbība norisinās 19.gadsimta vidū ogļu raktuvēs Francijas ziemeļu daļā (netālu no Beļģijas), kur ekonomiskās krīzes dēļ strādniekiem tiek arvien vairāk samazinātas jau tāpat izdzīvošanai nepietiekamās algas. Etjēns Lantjē (Renaud) ir jaunpienācējs darbā raktuvēs, kur Maho (Depardjē) ģimene strādājusi jau neskaitāmās paaudzēs. Darbs ir nežēlīgi smags, tajā spiestas iesaistīties arī ogļraču sievas, meitas un nepilngadīgie bērni, jo citādi izdzīvot nav iespējams. Taču nule kā vadzis sāk lūzt, un raktuvju strādnieki - dumpoties. Un visai būtiski ir tas, kuram no strādnieku līderiem izdosies gūt virsroku viņu cīņā par lielākām tiesībām un algām - mērenajam Etjēnam vai anarhistam Suvarēnam, kurš par labāko cīņas metodi uzskata iespējami lielāku asinspirti, jo tās iespaidā cilvēki viņos ieklausīsies. Šķiet, pēdējās dienās plaši izskanējušais norvēģu maniaks ir izmantojis tieši Suvarēna metodes.

Šķiet, neviens pirms manis netika apgalvojis pretējo. Taču tīri ar iekšām man šķita, ka tur kaut kas varētu būt - ja jau Zatlers šobrīd lielā mērā ir hipsteru, pūčotāju un visādu citādu dīvaiņu atbalstīts kandidāts, lai šīs simpātijas noturētu viņam vajadzētu savas partijas rindās dabūt arī kādu no hipsterības guru. Grēviņš nešķiet pietiekami pragmatisks, Onkulis dodas uz Kambodžu. Tad jau Mednis ir vienīgais reālais kandidāts.

Pēc vairāku gadu klusēšanas "Jumprava" 1998.gadā atgriezās un atkal jau spēja kļūt visai populāra. Tiesa, tā nebija tā pati "Jumprava", kas astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu sākumā. Daudz mierīgāka, daudz popsīgāka, daudz apcerīgāka un visnotaļ vienveidīga. Daudz prominentāk kā grupas ziedu laikos šajā ierakstā parādās ģitārspēles elementi (kuri gan neizceļas ar nekādu grandiozu tehnisko sarežģītību), kamēr sintezatoru skaņas ir kļuvušas laikam jau harmoniskākas, ar mazāku vietu patiesām emocijām un visai klaju aprēķinu. Dziesmu temps ir lielākoties diezgan nesteidzīgs, un to saturs - ierobežoti aktuāls. Ir arī pāris eksperimenti - pirmkārt šeit būtu izceļams "Vīrs ar suni", kurā skanošie sintiķu ritmi labi iederētos kādā deviņdesmito gadu vidus deju zālē, ja nu vienīgie ir pārāk lauzti, lai tā būtu normāla deju mūzika, bet kaut kādi reiva elementi tur parādās, un es nebūšu tas, kas šo dziesmu sevišķi par to slavēs. Vispār melodijas šeit ir kaut kādas bezcerīgi neizteiksmīgas, un pa daļai ieraksts līdzās savai kalkulētībai ir šausmīgi haotisks - piemēram, "Dzimšanas diena" šķiet pilnīgi bezjēdzīgs skaņdarbs. Tikām citkārt grupa nodarbojas ar klaju klausītāja garlaikošanu, kaut vai ieraksta tituldziesmā, kurā nav nekā izņemot tādas vieglas fona noskaņas. Un vispār šur tur šķiet, ka dziesmas instrumentālā un vokālā daļas vispār nav savstarpēji saistītas un tikai nejauši ir saliktas kopā - te atkal varētu pieminēt dziesmu "Bīdermeijers un nāve".

Nē, šoreiz ne Artūrs, un ne izteikumi par to, vai "Dinamo" ir labs vai slikts projekts. Šoreiz - Irbe kā upe, braucot pa kuru vakar es beidzot sajutu - ir, ir, ir! Proti, laiva mums gāja uz priekšu gana taisni un gana ātri, lai es beidzot justos uz upes kā normāls cilvēks un nevis kā programmētājs, kuram nav ne mazākās sajēgas. Pat airējiens no ietekas atpakaļ līdz tiltam aizgāja visai veiksmīgi. Līdz ar to, domājams, varu atzīmēt airēšanas punktu kā izpildītu. Tas gan nozīmē to, ka vismaz vēl vienā laivošanas pasākumā šogad vajadzētu piedalīties, un vēlams - drusku garākā.

Vairāku savstarpēji nesaistītu nelaimes gadījumu rezultātā Markam un Pīrsam ir jāmēģina rast risinājums, ko iesākt ar vairākiem līķiem. Iet uz policiju nav īsti iespējams, jo lai arī viņi nevienu nav nogalinājuši, cerības, ka policijā ticēs, ka vairāki cilvēki vienā dzīvoklī varētu nejauši iet bojā pusstundas laikā, ir gaužām mazas. Līdz ar to abiem vīriešiem, no kuriem viens ir aktieris, bet otrs - režisors un scenārists (abi divi gan ir vienlīdz neveiksmīgi) - ir jāmēģina rast kāds puslīdz ticams izskaidrojums tam, kas šajā dzīvoklī ir noticis. Proti, jārada fantāzija, kas būtu ticamāka par realitāti.

"Jumpravas" hitu mašīna uzņem apgriezienus, un grupas trešajā studijas platē atrodamas vairākas no tās labāk zināmajām dziesmām. Protams, hiti - tas ne vienmēr ir labi, bet vismaz "Jumpravas" gadījumā jāatzīst, ka tās lielākais grāvējs šādu statusu ne par velti izpelnījies - ar "Ziemeļmeitu" grupai izdevās notvert kaut kādu grūti notveramu stīgu, kuras dēļ tā varētu būt kļuvusi par ikoniskāko latviešu populārās mūzikas skaņdarbu kā padomju laikos, tā arī neatkarības gados - vienkārši perfektā stilā tā apvieno tautisko, moderno un sakāpināti dramatisko, vienlaikus izvairoties no pārmērīgas banalitātes grāvja. Pat, ja pilnīgi viss pārējais, ko "Jumprava" jebkad būtu ierakstījusi, būtu bezvērtīgs mēsls, vienas pašas "Ziemeļmeitas" dēļ grupas eksistence jau būtu attaisnojama.

Mana attieksme pret grafiti māksliniekiem ir skaudra un nesaudzīga - uzskatu, ka viņi nav nekādi mākslinieki, bet tikai vandāļi, kas nejēdz neko labāku, kā apķēpāt pilsētu sienas, un viņiem klātos veikt sabiedriskos darbus savas antisociālās uzvedības dēļ.

Līdz ar Ulmaņa un Voitišķa aiziešanu un Graubas un Krēslas atnākšanuKaut kad astoņdesmito gadu otrajā pusē "Jumprava" pārtapa no bērnišķībās grimstoša ansambļa daudz fatālistiskākā un episkākā grupējumā. Un tas ir labi, jo "Jumpravas" spēks pilnīgi noteikti nav dziesmās par mākoņiem, bet gan skaņdarbos ar ambiciozi grandiozām sintezatoru partijām, ar monotonumu un vienveidību. Nevar gan teikt, ka grupas skaņdarbi būtu ļoti atšķirīgi viens no otra - ne velti šī ieraksta ievadošā kompozīcija "Lidmašīna" ir diezgan izteikts slavenās "Ziemeļmeitas" aizmetnis, bet man vismaz patīk šī ieraksta noskaņa - sakāpināti dramatiska, atbilstoša tam laikam, kad šis ieraksts tapa. Daudzi skaņdarbi šajā ierakstā ir simtprocentīgi elektroniski, un kopumā tas skan daudz pārliecinošāk kā grupas debijas veikums. Tiesa, ar pāris iebildēm - man nav īstas pārliecības, ka hard rock tādā stilā kā "Sprādze" būtu īsti nepieciešama "Jumpravas" tēla sastāvdaļa. Tāpat man nav īsti skaidra attieksme pret šo ierakstu noslēdzošo "Preses dziesmiņu", kurā "Jumprava" sadarbojas ar ikonisko dziesminieku Kasparu Dimiteru. Ne tāpēc, ka mana attieksme pret pašu Dimiteru ir neviennozīmīga, bet tāpēc, ka "Preses dziesmiņa" drusku krīt laukā no ieraksta kopējās noskaņas (tāpat kā "Sprādze") - šķiet, ka man ne pārāk iet pie sirds "Jumpravas" mēģinājumi variēt savu stilu. It kā jau ir pietiekoši inčīga šī dziesma ar Dimiteru, kas dzied "varbūt reiz piedzims sivēns tīrs un balts", bet vienlaikus - kaut kas tur nevaid gluži tā, kā man to gribētos.

Izlasīju tikai šāda nosaukuma stāstu, nevis visu krājumu, jo patiesībā tā vien šķiet, ka nav jau īsti prāta darbs - lasīt visus Filipa Dika darbus pēc kārtas, jo ar visu savu ļoti bagāto fantāziju, šis autors tomēr diezgan daudz arī atkārtojas, un vienas un tās pašas idejas dažādas variācijas viņa grāmatās parādas diezgan bieži. Vismaz šajā konkrētajā stāstā "precogs" jeb nākotnes paredzētāji šķiet nāk vai nu no "Ubik" vai no tā, kas kalpoja par pamatu filmai "Next", tikām galvenā varoņa nepieciešamība slēpt savu identitāti radīja asociācijas ar "Flow My Tears, the Policeman Said", tāpat šis tas te ir līdzīgs ar "Blade Runner". Īsi sakot - man pietrūkst "beginner`s mind", lai varētu katru darbu novērtēt pašu par sevi.