Kazhes pierakstu burtnīca

Vairāku savstarpēji nesaistītu nelaimes gadījumu rezultātā Markam un Pīrsam ir jāmēģina rast risinājums, ko iesākt ar vairākiem līķiem. Iet uz policiju nav īsti iespējams, jo lai arī viņi nevienu nav nogalinājuši, cerības, ka policijā ticēs, ka vairāki cilvēki vienā dzīvoklī varētu nejauši iet bojā pusstundas laikā, ir gaužām mazas. Līdz ar to abiem vīriešiem, no kuriem viens ir aktieris, bet otrs - režisors un scenārists (abi divi gan ir vienlīdz neveiksmīgi) - ir jāmēģina rast kāds puslīdz ticams izskaidrojums tam, kas šajā dzīvoklī ir noticis. Proti, jārada fantāzija, kas būtu ticamāka par realitāti.

"Jumpravas" hitu mašīna uzņem apgriezienus, un grupas trešajā studijas platē atrodamas vairākas no tās labāk zināmajām dziesmām. Protams, hiti - tas ne vienmēr ir labi, bet vismaz "Jumpravas" gadījumā jāatzīst, ka tās lielākais grāvējs šādu statusu ne par velti izpelnījies - ar "Ziemeļmeitu" grupai izdevās notvert kaut kādu grūti notveramu stīgu, kuras dēļ tā varētu būt kļuvusi par ikoniskāko latviešu populārās mūzikas skaņdarbu kā padomju laikos, tā arī neatkarības gados - vienkārši perfektā stilā tā apvieno tautisko, moderno un sakāpināti dramatisko, vienlaikus izvairoties no pārmērīgas banalitātes grāvja. Pat, ja pilnīgi viss pārējais, ko "Jumprava" jebkad būtu ierakstījusi, būtu bezvērtīgs mēsls, vienas pašas "Ziemeļmeitas" dēļ grupas eksistence jau būtu attaisnojama.

Mana attieksme pret grafiti māksliniekiem ir skaudra un nesaudzīga - uzskatu, ka viņi nav nekādi mākslinieki, bet tikai vandāļi, kas nejēdz neko labāku, kā apķēpāt pilsētu sienas, un viņiem klātos veikt sabiedriskos darbus savas antisociālās uzvedības dēļ.

Līdz ar Ulmaņa un Voitišķa aiziešanu un Graubas un Krēslas atnākšanuKaut kad astoņdesmito gadu otrajā pusē "Jumprava" pārtapa no bērnišķībās grimstoša ansambļa daudz fatālistiskākā un episkākā grupējumā. Un tas ir labi, jo "Jumpravas" spēks pilnīgi noteikti nav dziesmās par mākoņiem, bet gan skaņdarbos ar ambiciozi grandiozām sintezatoru partijām, ar monotonumu un vienveidību. Nevar gan teikt, ka grupas skaņdarbi būtu ļoti atšķirīgi viens no otra - ne velti šī ieraksta ievadošā kompozīcija "Lidmašīna" ir diezgan izteikts slavenās "Ziemeļmeitas" aizmetnis, bet man vismaz patīk šī ieraksta noskaņa - sakāpināti dramatiska, atbilstoša tam laikam, kad šis ieraksts tapa. Daudzi skaņdarbi šajā ierakstā ir simtprocentīgi elektroniski, un kopumā tas skan daudz pārliecinošāk kā grupas debijas veikums. Tiesa, ar pāris iebildēm - man nav īstas pārliecības, ka hard rock tādā stilā kā "Sprādze" būtu īsti nepieciešama "Jumpravas" tēla sastāvdaļa. Tāpat man nav īsti skaidra attieksme pret šo ierakstu noslēdzošo "Preses dziesmiņu", kurā "Jumprava" sadarbojas ar ikonisko dziesminieku Kasparu Dimiteru. Ne tāpēc, ka mana attieksme pret pašu Dimiteru ir neviennozīmīga, bet tāpēc, ka "Preses dziesmiņa" drusku krīt laukā no ieraksta kopējās noskaņas (tāpat kā "Sprādze") - šķiet, ka man ne pārāk iet pie sirds "Jumpravas" mēģinājumi variēt savu stilu. It kā jau ir pietiekoši inčīga šī dziesma ar Dimiteru, kas dzied "varbūt reiz piedzims sivēns tīrs un balts", bet vienlaikus - kaut kas tur nevaid gluži tā, kā man to gribētos.

Izlasīju tikai šāda nosaukuma stāstu, nevis visu krājumu, jo patiesībā tā vien šķiet, ka nav jau īsti prāta darbs - lasīt visus Filipa Dika darbus pēc kārtas, jo ar visu savu ļoti bagāto fantāziju, šis autors tomēr diezgan daudz arī atkārtojas, un vienas un tās pašas idejas dažādas variācijas viņa grāmatās parādas diezgan bieži. Vismaz šajā konkrētajā stāstā "precogs" jeb nākotnes paredzētāji šķiet nāk vai nu no "Ubik" vai no tā, kas kalpoja par pamatu filmai "Next", tikām galvenā varoņa nepieciešamība slēpt savu identitāti radīja asociācijas ar "Flow My Tears, the Policeman Said", tāpat šis tas te ir līdzīgs ar "Blade Runner". Īsi sakot - man pietrūkst "beginner`s mind", lai varētu katru darbu novērtēt pašu par sevi.

Kā tiek apgalvots šīs filmas ievadā, Ludviķa XVI galmā īstais karalis bija asprātība. Ja tā ir tiesa - nav īsti brīnums, ka asākie prāti savu dzīvi beidza uz giljotīnas. Filmas galvenais varonis ir kāds progresīvais augstmanis, kas vēlas dabūt karaļa atbalstu nopietniem purvu susināšanas darbiem savos īpašumos, kuriem viņam pašam nav naudas. Purvu dēļ viņa zemnieki slimo un mirst, un labais marķīzs vēlas darīt zemniekiem labu. Taču problēma ir tajā, ka patiesībā arī valstij nekādas naudas nav, un tikai karaļa ne pārmērīga tālredzība var ļaut marķīzam īstenot savus plānus. Problēma gan ir tajā, ka neviens viņu tur uzreiz tā pie karaļa klāt nelaiž, lai kaut ko šādu sasniegtu, vīrietim vispirms ir jāpārliecina augstmaņi par savu asprātību, jo pretējā gadījuma tāds nemaz nevar karalim acīs rādīties. Un es te nu teikšu kā droši vien būtu par šīs filmas varoņiem teicis ikviens kārtīgs franču revolucionārs - visus viņus vajadzētu atbrīvot no galvām, kas tik to vien var darīt, kā gvelzt dažādas neasprātīgas stulbības. Nezinu, vai arī mūsdienās francūži tik ļoti godā "esprit" jeb asprātību, bet ceru, ka nē. Protams, filma jau patiesībā izsmej šos visus asprāšus, kuri savus asos vārdus pamatā liek lietā tikai talab vien, lai varētu sasniegt savus savtīgus un ne pārāk jēdzīgus mērķus. Filma neiztiek bez mīlas trijstūra starp marķīzu, cita marķīza meitu un vienu no augstāko aprindu dāmām (Fanija Ardāna šajā lomā ir īpaši iederīga). Bet kopumā filma tiešām ir par augsto aprindu netikumiem, un kaut kādā ziņā tā idejiski būtu pat izrādāma Padomju Savienībā (ar to vien piebildi, ka galvenais varonis pēc idejas nevarētu būt labs, jo viņš ir augstmanis). Saturiski gan laikam teikšu, ka man šī filma nu tā... neteiksim, ka baigi patiktu, tāds diezgan tipisks kostīmkino bez kaut kādas dižas odziņas, īsti nesaprotu, par ko tā saņēma veselu plejādi Cēzara balvu, un vēl arī Oskara nomināciju.

Lasot šo grāmatu, pār mani nāca atklāsme saistībā ar slēpņošanu. Lai tev geocaching neapniktu, pats svarīgākais ir saglabāt iesācēja prātu. Kā raksta Suzuki: "In the beginner`s mind there are many possibilities, in the expert`s mind there are few." Atrodot savu 1500.slēpni, tev jāspēj par to priecāties tieši tāpat, kā tu priecājies, atrodot piecpadsmito. Nevajag salīdzināt un domāt: šādu risinājumu esmu redzējis jau daudzviet, vieta nav nekas īpašs un pat viesu grāmatiņa ir slapja. Tā vietā tev jāspēj gluži vienkārši priecāties par atradumu, tā it kā tas būtu tev viens no pirmajiem. Atceros arī, kā mēs priecājāmies, izvelkot maisiņu no dobuma Dzegužkalnā, izvelkot maisiņu no akmens apakšas tagadējā Kobes dārzā, atrodot pirmos ar magnētu piestiprinātos slēpņus. Un kur tagad ir pazudis mūsu iesācēja prāts, ja pat Nargö nespēj mūs vairs tā uzrunāt, kā kādreiz - filmiņas konteineris Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā?

Jāatzīst, ka manas zināšanas par pašmāju vienu no ilglaicīgi populārākajām grupām ir ļoti ierobežotas. Cik saprotu, grupas pirmajā albumā tās dalībnieku sastāvs bija sekojošs: Ainārs Ašmanis, Māris Jurjāns, Hermanis Kaminskis, Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis un Aigars Grāvers. Tikai Ašmanis un Grāvers savu dalību "Jumpravā" turpināja arī turpmākajos tās ierakstos. Līdz ar to neesmu pārliecināts, cik būtisks un cik kanonisks šis ieraksts skaitās "Jumpravas" diskogrāfijā. Katrā ziņā vienīgā dziesma šajā ierakstā, kas man ir pazīstama, ir "Par rozēm" (un arī to pašu nezinu, vai es sauktu par kaut ko satriecošu). Muzikāli jau tajā laikā "Jumprava" ir uzskatāma par latviešu "Depeche Mode" variāciju, taču - ne pārāk veiksmīgu, manuprāt. Turklāt DM, cik zinu, agrīnajos ierakstos principiāli neizmantoja ģitāras, kamēr "Jumpravā" tādas noteikti ir manāmas. Man trūkst fatālisma, kas caurvij DM, tā vietā maksimums, ko Jumprava var piedāvāt, ir vieglas skumjas. Pārāk liela daļa šeit dzirdamās mūzikas mūsdienās labākajā gadījumā ir iedomājama skaņu celiņā ne pārāk labas kvalitātes sava laikmeta filmām, un tikai ļoti minimāli - kā patstāvīga vērtība. Tā ieraksta tituldziesmu es varētu tiešām labi iedomāties skanām, piem., seriālā "La Femme Nikita" (kas gan laikam ir skaitāms pie deviņdesmitajiem gadiem, bet noskaņas ziņā tas ir tipisks so 80s) vai kaut kādā "Kalnietī", bet doma kaut ko šādu klausīties mājas apstākļos man šķiet nepiedienīga. Iespējams, šajā ierakstā visvairāk man pietrūkst dramatisma - tā saturs ir pārāk ar puķēm aizklāts un pārmudrīts (ko gan citu varētu gribēt astoņdesmito vidu padomijā). Un pārāk liela daļa tā atbilst fona mūzikas statusam - tam, ko regulāri mēdzu piesaukt - mūzikai, kas skan televīzijā, rādot dabas ainas, kad nav nekā cita, ko rādīt. Vismaz ieraksta instrumentālie skaņdarbi man nešķiet muzikāli saistoši (it īpaši tas attiecas uz Instrumentāli nr.1).

Šī punkta izpilde manā 101 punkta sarakstā šķiet, ka precīzi piefiksējama nebūs - pat īsti nezinu, kurā brīdī sāku iespēju robežās vairāk laika pavadīt vakaros laukā, un nezinu, vai precīzi mēnesi to pat ievēroju, bet fakts ir un paliek fakts - maijā/jūnijā/jūlija sākumā centos ik vakaru kādu laiku pavadīt svaigā gaisā, pat tādās dienās, kad kopumā nācās ļoti daudz sēdēt telpās, jo nevaru teikt, ka šobrīd es nebūtu nokrauts ar visādām haltūrām.

Šo filmu patiesībā nemaz nebijām domājuši vakar skatīties, taču nestrādājošs internets (patiesībā vajadzēja pārstartēt maršrutētāju, bet man nez kāpēc šķita, ka vaina ir Lattelecom - jau jau Tele2 var nestrādāt, vai šie būtu labāki?) lika izvēlēties kādu filmu, kurai nebūtu nepieciešams iegūt subtitrus, un šī gadījās pa rokai.