Kazhes pierakstu burtnīca

obviously the actor who was portraying Osama Bin Laden must have asked for too much to reprise his part for this latest war zone; so they wrote his ass out

Domājams, šī varētu būt visātrāk atklātā peldēšanas sezona - vakar, lai tiktu pie nullpunkta slēpnim, nācās iemēģināt ūdeni kādā pierīgas dīķi. Dīvainā kārtā auksts nebija, lai gan jāatzīst, ka taisnība ir Lienei - mans superpower ir peldēties krepāļos.

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal manās rokās nonāca kāds Greima Grīna romāns - viens no viņa agrīnajiem darbiem - "England Made Me". Tas stāsta par dvīņubrāli un dvīņumāsu, kurus vieno ļoti spēcīgas mīlestības saites, kuras nespēj saraut arī visai grūti apstākļi, kuros viņi dzīvo. Tiesa, savas grūtības viņi lielā mērā ir radījuši paši, un it īpaši tas attiecas uz Entoniju, kurš savā būtībā ir izteikts sapņotājs un lielo plānu kalējs, kuriem allaž pietrūkst kāda radicionāla grauda, kas ļautu tiem arī izdoties. Kamēr Entonijs ir vairāku gadu garumā vandījies pa visu pasauli, Keita ir iekārtojusies labā darbā Zviedrijā - par sekretāri un mīļāko lieluzņēmājam Krogam, kurš gan patiesībā pats ir visai liels blēdis, faktiski - daudz lielāks nekā Entonijs, kurš allaž mēģina kaut ko piesavināties, lai varētu bīdīt savu "biznesu". Faktiski "England Made Me" ir diezgan skarbs sociālkritisks darbs, kas nesaudzīgi izsmej kapitālisma ēnas puses, visai nežēlīgā gaismā rādot Krogu un viņa labo roku Hollu, kurš nevairās iet pāri līķiem, lai sasniegtu savus materiālos mērķus. Un tam pretī ir tikai Entonijs, kurš no dabas ir visai minhauzenīgs tipāžs un kurš nekad nav spējis kaut cik ilgi noturēties vienā darbā, allaž tiekot padzīts par kaut kādiem pārkāpumiem. Tad vēl romānā iesaistās Lūčija - meitene no Koventrī, kuru Entonijs sākumā apbur ar saviem melu stāstiem, bet pēc tam izrādās, ka arī viņas pašas pasaules uztvere nav nemaz tik dumja un tik naiva kā Entonijs to bijis iedomājies, un izrādās, ka viņiem ir gana daudz kopīga. Taču viņiem nav lemts būt kopā, jo Entonijs pārāk daudz ir uzzinājis par Kroga melnajiem darījumiem un viņš nav cilvēks, uz kura klusēšanu varētu paļauties, līdz ar to koncerna vadībai atliek tikai viens risinājums.

Jau pirms laba laika uzzināju par tādas eksistenci, un nule arī mēs devāmies uz Ekovirtuvi nobaudīt kaut ko no tās piedāvājuma paši. Tiesa, tikai uz vietas atklājās, ka šī ir no tām ēstuvēm, kur labāk ierasties iespējami agrāk, pretējā gadījumā ēdiena izvēle būs ļoti ierobežota. Pulksten piecos mums faktiski tādas nebija nemaz - paņēmām pa vistas šķiņķītim, Liene - ar zirņu biezeni, es - ar griķiem. Kā jau tas ir raksturīgs ekoloģiskām lietām, cena ir dārgāka nekā citās līdzīga paskata ēstuvēs (savā būtībā Ekovirtuve ir drīzāk ēdnīca, lai arī uz durvīm rakstīt "bārs"). Nedabūjām vietējas izcelsmes sulas, tāpēc nācās izvēlēties Sadačok, kam gan garša ir laba, bet kas, protams, nav gluži Latvijas produkts. No otras puses jāatzīst, ka tā saucamās Latvijas sulas lielākoties ir visai apšaubāmas kvalitātes un pat savulaik pozitīvais piemērs Pūre pēdējā laikā izceļas ar to, ka daudzas izejvielas tās produkcijai ir importētas.

Ar šo arī beidzās stāsts par Gevina un Steisijas mīlestību, tāpat līdz likumsakarīgajam finālam aiziet viņu draugu - Smitija un Vanesas attiecības. Sezona sākas ar to, ka Gevins ir iekārtojies darbā Kārdifā, lai viņš un Steisija varētu dzīvot Velsā, kur viņai ir komfortablāk un pieņemamāk. Tikām Smitijs pamazām atklāj, ka viņš nemaz nav mierā ar to, ka Vanesa plāno precēties ar savu jauno/veco draugu - autobusu šoferi Deivu. Pamata sižeta līnijā sarežģījumu rada Steisijas vēlme pēc bērna, kas izrādās visai ierobežota realizācijā bioloģisku iemeslu dēļ. Tā kā šī ir skaidri paredzēta kā seriāla pēdējā sezona, visi notikumi nepārrotami ved uz "happy ending" un jāatzīst, ka kopumā šī seriāla noslēgums būtu varējis padoties spēcīgāks - šī sezona diezgan izteikti man lika vilties, un varu vien priecāties, ka seriāla autori (kuri cita starpā arī ir Vanesa un Smitijis) neplāno taisīt tam turpinājumu - jo tas varētu tikai kaitēt šī kopumā ļoti asprātīgā un cilvēcisko dabu labi raksturojošā seriāla reputācijai. Jo - par spīti nedaudz sakāpinātajam cukura līmenim arī šī sezona bija skatāma un baudāma.

Jau pāris gadus gribēju izlasīt šo grāmatu, bet nekādi neizdevās uztrāpīties uz kādu bibliotēku, kur to varētu atrast plauktā, nule tas beidzot ir man izdevies. Grāmatu izlasīju dažās dienās, atradu tajā diezgan daudz noderīgas informācijas manam Latvijas pimskara futbola izlases projektam - vajadzēs papildināt šādus tādus ierakstus attiecīgajās tabulās, un kopumā jāatzīst, ka grāmata sniedz visai precīzu hokeja vēstures pārskatu Latvijā no šī sporta veida pirmsākumiem līdz pat 1998.gadam.

Šī ir viena no populārajām Rīgas ieskrietuvēm (tālab laikam nebūtu nepieciešams skaidrot, kas tā tāda), bet mums kaut kā nebija sanācis tajā līdz šim iegriezties. Bijām tajā kebabērijā, kas atrodas Vecrīgā. No autentiskuma viedokļa patika tas, ka ēdienu gatavo turciska paskata vīrieši un nevis vietējie tipāži. Iekārtojuma ziņā iestāde ir relatīvi stilīga (as far as kebabērijas go), ar visai atbilstošu man ne pārāk patīkošas mūzikas noformējumu - kā jau tur būtu jābūt. Pats ēdiens - ņēmām falafelus (Liene) un Döner plati (es). Nebija slikti, bet kopumā - bez emocijām. Lai gan - neko īsti savādāku no kebabērijas es droši vien arī negaidītu. Droši var teikt, ka man šāds "junk food" paveids tīk labāk par McD vai HesB stila piedāvājumu (te vismaz ir lielāks uzsvars uz dārzeņiem un mazāks - uz saldēta pusfabrikāta uzsildīšanu), bet kopumā man šāda pārtika šķiet vislabāk piemērota kā risinājums tad, kad tev kaut kur ārzemēs vajag paēst, bet negribas tērēt pārāk daudz naudas.

Par šo multfilmu N.R. rakstīja, ka "šī multene par pūču pasauli ir krasi atšķirīga, jo tai ir teju vai fotorealistiska datorgrafika, un kopējā atmosfēra vairāk atgādina Lord of the Rings. Kvalitatīvi nostrādāts, skati ir patiesi iespaidīgi, un pašai multenei nebija diži nekādas vainas".

Septiņdesmito gadu sākumā Mančestras priekšpilsētā dzīvo kāda visai kolorīta ģimene. Tētis ir musulmanis no Pakistānas, mamma - angliete no... kaut kurienes. Ģimenē ir septiņi bērni, tai skaitā - seši dēli. Tētis grib, lai viņa ģimene dzīvotu atbilstoši visām Islāma tradīcijām, kamēr bērni sevi uzskata par angļiem un iespēju robežās no visa ar reliģiju saistītā izvairās (izņemot vienu ticīgo dēlu). Viss sāk iet greizi, kad tētis sarunā vienam no vecākajiem dēliem kāzas - puisis pēkšņi ņem un jau kāzu ceremonijas laikā sadumpojas un atstāj šokētos radus pie altāra (vai kā sauc attiecīgo vietu musulmaņu gadījumā?). Arī ar pārējiem neiet diži labāk, un pamazām tētis secina, ka vienīgais veids, kā viņš var noturēt savu autoritāti ģimenē, ir ar fiziska spēka pielietošanu.Tikām bērni, viņam neredzot, dara visu ko islāmam pavisam nepieņemamu, tai skaitā - ēd bekonu. Un kas notiks, kad divi nākamie gadu ziņā viņa dēli uzzinās, ka arī viņiem tētis sarunājis līgavas - turklāt vēl šausmīgi neglītas?