Kazhes pierakstu burtnīca

Noguruši no salīdzināšanas ar Oasis un citiem britpopa līderiem, savā piektajā studijas ierakstā "Blur" puiši publikai parādīja sevi no pilnīgi citas puses - izklausoties ne vairs pēc Reja Deivisa, bet drīzāk pēc Kurta Kobeina un kompānijas. Protams, nekur nav teikts, ka "Blur" bija apnicis tieši tas, ka viņiem sejā visu laiku baksta britpopu, varbūt iemesls skanējuma maiņai bija tajā, ka atšķirībā no iepriekšējiem grupas albumiem, kuros pārliecinoši dominēja Damon Albarn, šī ieraksta neapstrīdams līderis ir Greims Koksons, kurš šoreiz sāk sevi iemēģināt arī kā dziedātājs un ne vairs tikai ģitārista arodā.

"Reigen" jeb "Riņķa dancis" ir luga, kura padarīja Artūru Šnicleru skandalozi slavenu, jo tās saturs tam laikam tiešām bija diezgan bezkaunīgs. Tā sastāv no desmit ainām, katrā no kurām piedalās divi personāži, kuriem vai nu nupat ir bijis sekss, vai tūlīt būs. Un katrā nākamajā ainā piedalās viens no iepriekšējās ainas personāžiem, tādējādi veidojot tādu kā horizontālu riņķa danci, kurā piedalās visdažādākie personāži sākot ar ielasmeitu un karavīru, un beidzot ar grāfu un precētu sievieti. Skaidrs, ka ar šo lugu Šniclers ne tikai vēlējās provocēt savus laikabiedrus, bet arī parādīt cilvēku dubulto morāli un liekulību. Vienīgā vaina, ko es šajā lugā saskatīju - man nebija nepieciešams to izlasīt līdz galam, lai "get the point". Tādā ziņā, ka ideja, protams, ir lieliska, bet lasīt vienu un to pašu atkal un atkal ir apnicīgi, un droši vien līdzīgi apnicīgi varētu būt skatīties tās iestudējumu teātrī. Svaiga doma (it īpaši - 1900.gadam), bet ne vairāk. Lai gan - piemēram, Freids esot par šo Šniclera darbu bijis sajūsmā un apgalvojis, ka tam izdevies secināt vienā lugā to pašu, kam Freidam bijuši nepieciešami ilgi gadi.

No visām Nārnijas hroniku grāmatām tieši "Rītausmas ceļinieka brauciens" ir mana visiecienītākā (vai pareizāk - tāda tā bija pirms gandrīz 20 gadiem, kad to lasīju. Līdz ar to arī no šīs filmas gaidīju kaut ko vairāk kā no iepriekšējām daļām. Filma gan, protams, kā jau to varēja gaidīt, daudzās vietās grāmatas saturam sevišķi rūpīgi nesekoja. Būtiskākā atšķirība (kā jau to varēja gaidīt) - filma vairāk rūpējās par action un piedzīvojumiem, kamēr grāmatā bija nopietnāk izstrādātas dramatiskās epizodes, kuru filmā nebija gandrīz nemaz. Par zvaigzni filmā bija ļoti maz, un nobeiguma daļa ar Aslan`s country nebija realizēta īsti autentiski, arī daļa ar vienkājiem bija ievērojami pārveidota, un grāmatā vispār nebija tā, ka visa ceļojuma garumā notika cīņa ar kaut kādu evil mist no evil island.

Lai arī no visām Kadzuo Išiguro grāmatām "Never Let Me Go" man ir vismazāk mīļā, tās ekranizāciju gaidīju ar diezgan lielu nepacietību, jo pat ne sevišķi mīļa Išiguro grāmata tomēr ir kaut kas ļoti īpašs. Un filma ir padevusies patiešām lieliska. Turklāt vēl filmas liela daļa uzņemta vietās, kur mēs pagājušovasar pabijām atvaļinājumā - Clevedon un Weston-Super-Mare. Pat filmas plakātā redzams skaistais Klevedonas mols:

Viens ir droši - kamēr mākslas kino Latvijā turpina nīkuļot un pat filmas ar spēcīgu aktieru ansambli visbiežāk iegrimst sentimentāla pseidopatriotisma muklājā, dokumentālais kino mūsu valstī ir tā kustīgo attēlu mākslas forma, kura ir gan dominējoša, gan kvalitatīvi pārāka par savu fantāzijas bagātināto māsu (eh, cik lirisks un vārdiem bagāts teikums padevies!).

Šī ir kārtējā skatītā filma, kas pretendē uz savu tiesu Oskaru ražas, saņēmusi piecas nominācijas. Tiesa, manuprāt, reālas cerības tai ir divās kategorijās - Natālijai Portmanei kā labākajai aktrisei un Metjū Libatikam par operatora darbu.

"The Stooges" otrais studijas ripulis, ja var ticēt Vikipēdijā sadzejotajam, esot Jack White iecienītākais albums ever, līdzīgās domās esot arī Niks Keivs, Joey Ramone (viņš gan - tikai pagātnē) un Marks E. Smits (The Fall vokālists). Nezinu, vai tas ir pietiekams iemesls, lai secinātu jebko, bet vienlaikus nevarēju kaut ko tādu nepieminēt.

Tā kā nedaudz vairāk kā pēc nedēļas Lienei gaidāms īss atvaļinājuma ceļojums uz Itāliju, šis šķita īstais laiks, lai noskatītos kādu Apenīnu pussalā tapušu filmu. Un vēl īstāks laiks tas šķita, lai noskatītos jaunu itāļu filmu, kura nominēta Oskaram (tiesa - visai negaidītajā labāko tērpu kategorijā, un nevis par labāko filmu svešvalodā). Filmas viena no interesantākajām odziņām slēpjas apstāklī, ka galveno lomu tajā atveido Tilda Swinton, kuru diez vai tu būsi pieradis redzēt filmās, kurās ir jārunā itāliski. Un vēl vairāk - šajā filmā oskarotā angļu aktrise ne tikai runā itāliski, bet pat atveido krievieti, kas pirms vairākiem gadu desmitiem pārcēlusies uz Itāliju (tiesa - filma nesniedz atbildi uz jautājumu, kādā veidā viņai bija iespējams tā vienkārši ņemt un pamest savu bargo dzimteni, pēc kuras viņa joprojām tā ilgojas). Uz Itāliju viņu atveda Tankredi - tekstila rūpnīcas īpašnieka dēls, kuram Emma (kas gan nav viņas īstais vārds, no kura viņai vīrs lika atteikties) dzemdēja divus dēlus un meitu un ar kuru viņa tagad, mūsdienās, dzīvo vienmuļu un visai sērīgu dzīvi, jo nekā viņu attiecībās sen nav vairs atlicis.

Tā kā mūsdienās Moldovas kinematogrāfs ir vēl bēdīgākā stāvoklī nekā Latvijas kino rūpals, nācās vien kā Moldovas filmu man skatīties vienu padomju laikos tapušu darbu. "Cilvēks, kas seko saulei" saturiski ir visai vienkārša filma, kas stāsta par zēnu, kas, padzirdējis, ka Zeme ir apaļa, izlemj sekot saulei un apiet zemei apkārt. Un tā tiek rādīta viena diena šī zēna dzīve, un viss, ko viņš tajā pieredz. Diezgan droši var teikt, ka ideju filmas scenāristi - Mihails Kaļiks un Valeriu Gagiu - smēlušies no franču kino klasikas The Red Baloon - ja šādu līdzību spēju saskatīt es un pēcāk to apstiprina arī Wikipedia, esmu visai pārliecināts, ka tā nav nejaušība.

Pēc nedēļas, kad man austiņās skanēja tikai un vienīgi The Beach Boys, man vienkārši fiziski bija nepieciešams paklausīties kādus kārtīgākus večus. Nē, es neesmu sabijies par savu seksualitāti vai arī par to, ka tu mani neuzskatīsi par pietiekamu mačo, bet vienkārši ir nepieciešama dažādība, un vienlaikus - es tomēr esmu kaut kādā mērā roka cilvēks, un The Stooges noteikti ir viena no īstajām grupām, ko klausīties, ja tev ir apnikusi popsa. Kārtīgi veči, kas tikai nosacīti māk spēlēt savus instrumentus, toties lieliski zina, ko iesākt ar narkotikām, kā sevi uz skatuves graizīt ar sadauzītu pudeli un iesmērēties ar zemesriekstu sviestu, tā ir manta!