Kazhes pierakstu burtnīca

Nu jau esam noskatījušies arī otro Gevina un Steisijas sezonu. Kāzas ir garām, un kā savulaik dziedāja Šubrovskis:

Izlēmām reizi nedēļā iet ēst ārpus mājas - dažādās iepriekš neapmeklētās vietās, nesmādējot nedz (relatīvi) glaunas iestādes, nedz autentiskus šeņķus.

Sākotnēji man šis itāļu izcelsmes šveicieša Franceti romāns šķita diezgan saistošs un eleganti uzrakstīts, taču nākas atzīt, ka tas cieš no kaut kāda robustuma un savu spēles stilā veidoto formu kaut kādā brīdī tas zaudē. Romāna galvenais varonis ir žurnālists, kas atgriezies viesnīcā, kurā savulaik strādājis viņa tēvs un kur viņš pats uzaudzis, uzzinājis, ka viesnīcas īpašnieks pārdod to kaut kādam koncernam, un tā tiks pārvērsta par rūpniecisku kompleksu, iznīcinot visu, ar ko saistās varoņa bērnības atmiņas. Un romānā mēs paralēli iepazīstam tagadnes pasauli un varoņa bērnību, kā arī savu tiesu par laiku vēl pirms viņa dzimšanas.

Sestdien bijām izbraukuši meklēt vienu slēpni. Neko daudz par pašu slēpni šeit nestāstīšu - nedrīkst. Toties par blakus faktoriem gan varu stāstīt visai mierīgi.

Kad esi dienu un nakti pārpūlējies, cīnoties ar dažādiem programmēšanas pasākumiem, kas gan var būt labāka atslodze kā viegls un asprātīgs britu komēdijseriāls? Un viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem BBC sitkomiem "Gavin and Stacey" lieliski atbilst šiem kritērijiem.

Patiesībā "Woke Up Dead" laikam ir seriāls ar sēriju garumu no divām līdz septiņām minūtēm, taču DVD formātā tas tika samontēts kā vesela (nosacīti vienota) pilnmetrāžas filmas. Iespējams gan, ka šis brīnums īsākos fragmentos ir vēl kaut cik skatāms, bet kā filma tas bija kaut kas unikāli nebaudāms.

Pēdējās dienās/nedēļās ir modīgi visiem, kam nav slinkums, izteikties par hokeju, par to, kas spēlēs vai nespēlēs Latvijas izlasē, par patriotismu, par to, vai "Dinamo" rezultāts ir labs vai slikts, par Liepājas "Metalurga" tālāko likteni, par Šuplera aiziešanu, utt. Arī man nav raksturīgs klusēt, tāpēc mazliet arī no manis varēsi dzirdēt.

Desmit gadus pēc Road Trip Tods Filipss atkal uztaisījis tipisku road movie. Taču laiks prasa savu, un šoreiz filmas varoņi nav vis nogribējušies vidusskolnieki, bet gan vīrieši vecumā ap četrdesmit. Un patiesībā arī road trip dalībnieki ir tikai divi - darbīgais japijs arhitekts Pīters un bezcerīgi bērnišķīgais wannabe-aktieris Ītans. Lai šie divi visai atšķirīgie varoņi varētu kopā doties ceļojumā, ir jānotiek kādam muļķīgam pārpratumam - Ītana vainas dēļ abiem vīriešiem tiek aizliegts lidot ar lidmašīnu, turklāt Pīters paliek bez naudas un dokumentiem, bet tā kā viņam steidzami jānonāk Losandželosā (otrā Amerikas krastā), vienīgā izvēle ir sēsties mašīnā, ko nomā paņēmis Ītans.

Filmas "Mr. Nobody" centrālā doma, manuprāt, būtu visprecīzāk raksturojama ar sekojošu citātu, kuru patiesībā radījis Tenesī Viljamss un nevis šīs filmas scenārists: "Everything could have been anything else... and it would have just as much meaning." (lai gan varbūt tas tomēr ir filmas citāts - nekur neatrodu, ka Viljamss patiešām būtu ko tādu rakstījis).

Šis sera Endrjū Loida Vēbera mūzikls/rokopera bija viens no pirmajiem muzikālajiem vienumiem, ko noklausījos pilnā garumā (kā var izlasīt visai pasenā ierakstā ar nosaukumu Mana rokupācija). Manam tētim šis ieraksts šķiet allaž ir bijis ļoti tuvs, un bija tikai loģiski, ka es ar to tiku iepazīstināts. Protams, sākotnēji man nebija sevišķas sajēgas nedz par tā muzikālo kvalitāti, nedz par to, ka ierakstā Jēzus balsī dzied neviens cits kā Deep Purple vokālists Ian Gillan, bet to, ka te ir tonnām dažādu lipīgu melodiju, to gan es varēju novērtēt.