Kazhes pierakstu burtnīca

Attēlā redzams nakts pārgājiena maršruts. Kopējā distance (atbilstoši elektroniskajām kartēm) - aptuveni 24-25 kilometri. Starts: 30.decembrī 19:15 no Lilastes stacijas. Finišs: 31.decembrī 4:15 Lilastes stacijā.

Šajā koncertierakstā patiesībā piedalās ievērojami vairāk mūziķu, nekā virsrakstā uzskaitītie. No neminētajiem noteikti ievērības vērti ir Robert Wyatt, Mike Oldfield, Ollie Halsall (viņš spēlēja The Rutles ierakstos, bet neparādījās filmā) un virkne mazāk zināmu britu alternatīvās estrādes darboņu. Ieraksta pirmajā pusē visvairāk uzdarbojas Braiens Īno, ar kura divām dziesmām sākas šis ieraksts. Domājams, ka tev vajadzētu būt pazīstamam gan ar "Driving Me Backwards", gan it īpaši ar "Baby`s on Fire" (ja vien tu neesi no tiem ļaudīm, kuriem īstais Īno sākas līdz ar viņa ieiešanu ambient lauciņā).

Brīnumainais privātdetektīvs Dirks Džentlijs ļoti ilgi gaidīja, līdz par viņu tika uzņemta filma. Kaut kādu nenoskaidrojamu iemeslu dēļ Duglasa Adamsa darbu ekranizācija nekad (izņemot BBC teleseriālu) nav izvērsusies panākumiem bagāta, un arī šī TV filma neizskatās, ka varētu kļūt par ievadu veselam seriālam par Dirka Džentlija piedzīvojumiem.

Pasaulē ir tūkstošiem visdažādāko sporta veidu un tūkstošiem visdažādāko spēļu. Līdzās spēļu aparātam "vienrocim" man visbezjēdzīgākā spēle šķiet krievu rulete. Un tieši par to ir šī filma. Kāds jauns vīrietis, kurš nelegāli piepelnās par elektriķi un kura ģimene bijusi spiesta pārdot ilgus gadus kredītā izmaksāto māju, jo viņa tēvs bija cietis kaut kur un līdz ar to viņam bija nepieciešama ārstēšana, kļūst par aculiecinieku kāda klienta pārdozēšanai pēc tam, kad viņš bija noklausījies tā sarunu par to, ka viņam jāveic kāds darbiņš, kas ienesīs milzīgu naudu. Un tā jaunais puisis uzņemas veikt šo darbiņu pats. Saņēmis norādījumus tādā veidā, ko būtu novērtējis ikviens slēpņotājs, vīrietis nonāk kādā namā, kur bagātnieki praktizē vienu izcili kretīnisku sporta veidu - organizē krievu ruleti, kurā paši nepiedalās, un liek likmes uz uzvarētājiem. Visi "dalībnieki" tiek sastādināti aplī, katram iedots revolveris ar vienu lodi aptverē un pēc komandas visiem ir jāizšauj. Izdzīvojušie turpina nākamajā raundā ar divām patronām aptverē, un tā tālāk. Galvenajam varonim tiek numurs 13. Viņa pretinieku vidū ir no Meksikas cietuma izpestīts laupītājs, kuru atveido Mikijs Rūrks, no traķa izvilkts tipāžs (Rejs Vinstons), kuru "spēlei" pieteicis viņa brālis (Džeisons Stetems), un virkne personāžu, par kuriem mēs neuzzinām neko. Man ir diezgan grūti saprast, cik liela loma šajā "spēlē" ir spēlētāja kvalifikācijai. Ok, pēdējā raundā aci pret aci tam, kuram ir labāka reakcija, ir priekšrocības. Bet iepriekšējos? Labi, arī tramplīnlēkšanā ar slēpēm man nav skaidrs, kas dod kādam pārsvaru. Nemaz nerunājot par "vienroci".

Urālu kalnu ekspedīcija, salīdzinoši ar Āfrikas 1000 jūdzēm, man patika labāk galvenokārt tādēļ, ka tajā bija veiksmīgā izvēlēta braucēju komanda, un tādēļ, ka labāk bija piestrādājuši tie ļaudis, kas atbildēja par režisūru un montāžu. Ekipāžā līdzās Silam un Zaķim šoreiz brauca:

01.01 - Jaunā gada sagaidīšana pie sevis mājās

Kad dzirdēju vairākus cilvēkus slavējam pašmāju "1000 jūdžu" ceļojumu filmu dokumentālos seriālus, sākotnēji biju noskaņots ļoti skeptiski. Tā kā Normunds Rutulis manās acīs nav gluži Michael Palin un LTV nav gluži BBC, bija stipras aizdomas, ka viss šis pasākums varētu būt visai draņķīgs. Un "Āfrikas" 1.sērijas diezgan labi atbilda gaidītajam. Pastāstīšu, kas tieši man nepatika:

Šī grāmata pagaidām kalpo manā 101 uzdevuma sarakstā par punkta "Izlasīt vienu apjomīgu zinātnisku grāmatu" aizpildītāju, taču ceru, ka līdz termiņa beigām attiecīgajā ailē būs atrodama cita grāmata, jo godīgi sakot:

Aizvadītā nakts pilnīgi noteikti bija viena no skarbākajām, kas manā dzīvē ir bijušas, jo notika tas, ko es jau sen biju vēlējies - es piedalījos kādā no slavenajiem Mārtiņa pārgājieniem. Šī pasākuma mērķis, ja par tādu vispār varēja runāt, bija apmest loku apkārt Lilastes/Ādažu poligonam un paspēt atgriezties Lilastes stacijā uz pirmo rīta vilcienu. Liels paldies Ziņģim, kas man aizdeva zābakus, jo bez laba kāju aprīkojuma būtu pilnīgs vāks. Bet tā - es neteikšu, ka pārgājiens bija viegls, nebūt nē, bet es to izturēju, un par to vien esmu lepns, ka mani nevienam nenācās nest un ka es drūmi nevilkos visiem aiz muguras, bet lielu ceļa daļu, kad nācās brist pa pretīgu sērsnu, es biju tas visurgājējs, kas devās visiem pa priekšu ar saviem septiņjūdžu soļiem.

Būtu pārspīlēti teikt, ka franču rokmūzika būtu populāra ārpus varžēdāju valsts robežām. Un vēl lielāks pārspīlējums būtu apgalvot, ka franču mūzika vairumam cilvēku asociējas ar progroku. Līdz ar to nav sevišķi pārsteidzoši, ka ievērojamākie franču progrokeri "Ange" nav super populāra grupa. Šķiet, ka pat "Magma" ir salīdzinoši populārāks ansamblis nekā brāļu Dekāmu "Ange". Viņu popularitātei nenāk par labu arī tas apstāklis, ka grupa dzied franču valodā, bet zināms taču, ka progroka cienītāji bieži par ierakstiem fano tikai to super-duper samudrīto tekstu dēļ, un līdz ar to 95% progroka fanu šī grupa nav interesanta uztveramības trūkuma dēļ, un tā nav ne ar ko labākos apstākļos nekā "Magma" ar tās izdomāto valodu.