Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc Cherrie Currie un Jackie Fox aiziešanas no The Runaways, arī grupas menedžeris Kims Faulijs bija spiests atzīt, ka diez vai ilgtermiņā grupa varētu ienest milzīgu čupu naudas, kā rezultātā Faulija interese par grupu strauji samazinājās. Ja pirmajos divos albumos Faulijs bija arī galvenais dziesmu autors, tad "Waitin` for the Night" viņš piedalījies tikai 3 dziesmu saceršanā. Tikām par grupas galveno dziesmu autori kļuva Joan Jett, kura bija autore vai līdzautore 8 dziesmām no 10, kamēr pārējās divas dziesmas sacerēja Lita Forda.

Kā jau tas bija diezgan prognozējams, "The Runaways" otrais albums īsti līdzināties debijas platei nespēja. Nezinu, vai tā bija apzināta Kima Faulija un grupas dalībnieču izvēle, bet šis albums izklausās daudz popsīgāks par savu priekšgājēju. Vismaz līdzību ar Igiju Popu es šeit vairs saklausīt nespēju. Sākas gan albums uz visai enerģiskas nots un ar apgalvojumu, ka The Runaways būtu "Queen of Noise", taču, protams, 1977.gadā noise bija atrodams arī pilnīgi citā veidā - kā nekā pankroks šajā gadā pa īstam izsitās meinstrīmā un es nespētu vienā groziņā ielikt The Runaways ar Sex Pistols vai The Clash.

Filmas The Runaways iespaidā aizdomājos par sieviešu lomu rokmūzikā. Filmā tika prezentēta doma, ka 70to gadu vidū pasaule vēl nebija gatava sievietēm, kas atļāvās rock hard līdzīgi kā to darīja veču grupas - ar kārtīgu sex, drugs & rock`n`roll devu. Tam es, protams, varu piekrist. Bet jautājums - vai pēcāk kaut kas ir mainījies? Cik daudz grupu, kurās ir tikai sievietes, tu zini? Un cik no šīm grupām ir orientētas uz rokmūziku?

Dorisas Janaušas romāns "Tikšanās vieta - nošu atslēga" ir diezgan tipisks vieglās literatūras paraugs. Tas stāsta par vīrieti un sievieti, kuru dzīves bijušas cieši saistītas jau kopš pašas bērnības viņu vecāku draudzības dēļ. Kad mirušas viņu mātes (iepriekš miruši arī tēvi), Pērs un Johanna manto kopīgi ģimenēm piederējušo mūzikas veikalu. Tur viņi abi kopā arī strādā un lai arī viens pret otru jūt ļoti siltas jūtas, nekad (izņemot agru tīnību) nav bijuši pāris. Tā vietā viņi satiekas ar citiem ļaudīm, Pērs ir jau gandrīz apprecējies ar meiteni vārdā Juta, kurai viss būtu labi, ja ne viņas neizturami mietpilsoniskie vecāki. Tikām Johannas draugs ir vecāks precēts vīrietis, kurš, protams, nespēj saņemties pamest savu sievu. Vīlušies savos partneros, Pērs un Johanna meklē laimi citur - Johanna iepazīstas ar uz Minheni (kurā notiek grāmatas darbība) pārcēlušos slavenu mūziķi, kas no viņas veikalā iegādājas sudrabotu ģitāru, bet Pērs - ar Johannas bijušā mīļākā meitu. Šīs jaunās attiecības vismaz sākotnēji ir labākas par vecajām, taču, protams, agrāk vai vēlāk ir jāatklājas tam, ka patiesībā Pērs un Johanna nespēj mīlēt nevienu citu, kā vien tikai viens otru. Lai tas notiktu, Johannai ir jādodas koncertturnejā ar savu jauno draugu (jo viņai neapšaubāms talants), bet Pēram jāsāk spēlēt orķestrī Berlīnē un jāatklāj, ka viņa jaunajai draudzenei ir līgavainis.

Iespējams, lai lasītu "The Return of John Macnab", vispirms vajadzētu būt izlasījušam oriģinālo "John MacNab" - 20.gadsimta sākumā uzrakstītu romānu, kurā trīs vīrieši, garlaicības mākti, izlemj pastrādāt vairākus malumedniecības darbus, piečakarējot vietējos privātīpašniekus. Endrjū Greigs savā mūsdienās tapušajā darbā vecajam stāstam iedveš jaunu dzīvību, kad trīs vīrieši izlemj, "John MacNab" grāmatas iespaidā pastrādāt ko līdzīgu kā tajā grāmatā, un tāpat visi kolektīvi saukties par John MacNab, kā to darīja sākotnējās grāmatas varoņi. Vēl pirms viņi ir pastrādājuši savu pirmo malumedniecības darbu, bet jau ir izziņojuši sabiedrībai, ka viņi to veiks (vienlaikus notiek cīņa par brīvas piekļuves tiesībām dažādos privātīpašumos, cik saprotu, Skotijā šī tēma pēdējās dažas desmitgades ir bijusi ļoti aktuāla), viņiem piebiedrojas žurnāliste Kristija, kurai ir izdevies atšifrēt, kādi cilvēki slēpjas zem John MacNab pseidonīma (ja kas, šie varoņi ir - kopīraiteris, kura sieva negaidīti mirusi lidojuma laikā; kādreizējais specdienestu darbinieks, kuram ir iestājusies krīze laulības dzīve; aktīvs sociālists), un Kristija arī izlemj būt daļa no šīs bandas. Tad notiek plānošana, apčakarēšana, tā saukto noziegumu pastrādāšana, un gluži tāpat kā oriģinālajā darbā, trešais pasākums beidzas ar varoņu noķeršanu, bet nekādus baisos sodus viņi par to nemaz dabūt nevar, jo notikušais ir drīzāk bijis izklaide, nevis reāls noziegums. Katrā ziņā grāmata ir uzrakstīta diezgan izteikti humoristiskā manierē, un vismaz man radās sajūta, ka Greigs ir iespaidojies no Duglasa Adamsa, veidojot varoņus un situācijas, lai gan, protams, Greiga grāmatā nav ne miņas no fantastikas, toties te ir jūtamas zināmas postmodernas tendences un ceturtās sienas nojaukšana. Es gan neteiktu, ka man šī gramata būtu super labi patikusi, bet kopumā tā noteikti nav slikta lasāmviela.

Pēc filmas "The Runaways" noskatīšanās izlēmu, ka vajadzētu noklausīties arī šīs grupas albumus. Grupas vēsture patiesībā ir diezgan tipisks menedžētas un iestudētas grupas stāsts - kāds blēdis vārdā Kims Faulijs uztvēra gaisā virmojošu pieprasījumu pēc sieviešu spēlētas nopietnākas rokmūzikas, un izveidoja piecu pusaudžu meiteņu grupu, kuru imidža viņš balstīja uz t.s. "jailbait" - apstākli, ka meitenēm (vismaz dažām) vēl nebija sešpadsmit, un kas gan var būt resniem lauķiem tīkamāk par nepilngadīgām palaistuvēm? Taču lielā mērā Faulijam paveicās (kā tas atgadījās ne vienam vien 60.-70.gadu mūzikas "producentam") - viņa atlasītās meitenes izrādījās patiešām talantīgas un spējīgas radīt arī tādu mūziku, ko var klausīties 35 gadus vēlāk, zinot to, ka seksīgajām čiksām ir jau pāri par 50 gadiem. Līdzīgi (izņemot seksīgo čiksu daļu) stāsti bija ar "The Monkees", "Sex Pistols" un droši vien vēl daudzām citām grupām.

Atbilstoši IMDb, šī ir visu laiku ceturtā labākā filma. Laiks gan droši vien visu noliks savās vietās un apmēram gada laikā tā varētu nostiprināties kaut kur 20.-30.vietas līmenī, ja ne zemāk. Taču tas, protams, nav nekāds rādītājs tam, cik laba vai slikta šī filma ir, bet gan tam, cik lielu hype tai izdevies sacelt. Un "Inception" nenoliedzami ir izdevies kļūt par līdz šim ievērojamāko 2010.gada filmu un (droši vien) pirmo kaut cik reālo pretendenti uz kādu zeltītu statuešu saņemšanu 2011.gada sākumā, no "agrajiem putniņiem" varbūt vienīgi Social Network varētu tai izrādīt konkurenci.

Tā vien šķiet, ka Romešam Gunesekeram ir kaut kāds lobijs manā bibliotēkā - vai pat ka viņam ir lobijs manās smadzenēs, ja es no bibliotēkas paņēmu jau otro viņa grāmatu. Šis Šrilankas izcelsmes angļu rakstnieks savā romānā "Rifs" stāsta par kādu jaunu puisi, kas iekārtojas strādāt kāda bagātnieka mājās, kā viņš tur pamazām iedraudzējas ar savu saimnieku, naidojas ar tiešo priekšnieku un kā viņu valsts piedzīvo nopietnas politiskas pārmaiņas, Hmm, tā vien šķiet, ka jau dažas dienas pēc šīs grāmatas izlasīšanas es vairs tā īsti neatceros, kas tieši tajā notika, kas laikam gan nav nekāds labais rādītājs grāmatas kvalitātei. Vajadzētu man turpmāk censties izvairīties no šī autora darbu lasīšanas. Taču iespējams, ka te pie vainas ir tas apstāklis, ka man Gunesekera šķiet tik ļoti neizteiksmīgs autors, ka gandrīz uzreiz aizmirsu, ka kaut ko no viņa vispār esmu lasījis, kā rezultātā man ir nopietns risks vēl kādu reizi uzrauties uz kādu viņa darbu.

Šī nebūt nav pirmā franču filma par kādu slavenu literāru vai māksliniecisku personu, ko man nācies redzēt. Sirano de Beržeraks, Van Gogs, Serafina - tās ir dažas no šāda stila filmām, ko esmu redzējis relatīvi nesen, bet noteikti varētu atcerēties vēl dažas. Kamilla Klodela bija ievērojama franču tēlniece, kas dzīvoja 19.gadsimta 2.pusē - 20.gadsimta sākumā. Ievērojama viņa ir gan ar saviem darbiem, gan ar to, ka viņa bija droši vien slavenākā Francijas tēlnieka Rodēna mīļotā sieviete diezgan ilgus gadus, plus vēl viņas brālis kļuva par slavenu diplomātu un dzejnieku. Kā jau tas biogrāfiskajās drāmās ir raksturīgs, Kamillas Klodelas dzīve bija pilna visdažādākajām rūpēm un raizēm - ieskaitot pastāvīgu kašķēšanos ar māti (lēvurs!), nievājošu attieksmi no daudzu vīriešu puses (kā gan bez stulbiem seksistiem) un ļoti nelaimīgas personīgās dzives (jo, protams, viņa nebija vienīgā sieviete Rodēna dzīvē), bet pāri par visu viņai bija viņas māksla. Kā jau tas franču kino ir gandrīz neizbēgami - kaislīgais mīlnieks Rodēns nav neviens cits kā Žerārs Depardjē, tikām Kamillu Klodelu atveido Izabella Adžāni, kas par šo filmu pat tika nominēta Oskaram (kuru viņa gan tomēr neieguva, piekāpjoties tolaik 80 gadus vecajai Džesikai Tandijai par filmu "Driving Miss Daisy"), un jāatzīst, ka sievietes grūto dzīvi Adžani spēj atainot vienkārši lieliski. Pati filma gan mani kopumā atstāja diezgan vēsu - tā ir pavisam tipiska biopic, ar šādām filmām tipiskiem izgājieniem, visai tipisku varoni un visai tipisku vizuālo pusi. Kā teikt - lieliski uztaisīts produkts, bet ne vairāk. Patiesibā jāatzīst, ka šādas biogrāfiskās drāmas mani lielākoties ne pārāk interesē - it īpaši, ja to varoņi:

Jāatzīstas, ka es pirms šīs filmas tā īsti par grupu The Runaways nebiju dzirdējis pilnīgi neko, un vienīgā asociācija, kas man ar to bija, saistījās ar absolūti salkano Del Shannon dziesmu "Runaway". Izrādījās, ka "The Runaways" nebija vis all girl pop ansamblis, bet gan visai mežonīga meiteņu grupa, kas septiņdesmito gadu vidū spēlēja tādu mūziku, kādu no meitenēm neviens tradicionāli neviens negaidīja - kaut ko ļoti līdzīgu "The Stooges" (un tieši tāpat kā The Stooges grupa nespēja kļūt par čārtu augstāku vietu iemītnieci, toties ieguva ļoti lielu vēsturisku nozīmīgumu). Grupa pamatā balstījās uz diviem pretmetiem - Džoannas Džetas un Čerijas Kerijas. Pirmā bija izteiktā wild girl, kamēr Čerija vismaz sākotnēji bija daudz "godīgāka meitene", vēlāk gan, protams, tieši viņa iedzīvojās nopietnākajās problēmās ar narkotiskajām vielām. Kā jau tas mēdz notikt, mežonīgu un nevaldāmu grupu pamatā ir nopietns mārketings un aprēķins un arī "The Runaways" laikam jau bija vairāk sava producenta Kima Faulija radīts produkts un mazāk - īsta grupa. Taču šī filma patiesībā nav par to, un tā nav pat īsti par šo grupu, jo vismaz manā izpratnē šajā filmā tā īsti saprast grupas vēsturi nav iespējams. Tā ir filma par jaunām meitenēm, kuras nokļūst rokmūzikas apritē, kur pieejams ir daudz vairāk nekā viņām bija nepieciešams. Hmm, varbūt arī nē - nekas daudz viņām pieejams nebija.