Kazhes pierakstu burtnīca

Ja esi redzējis divas iepriekšējās Mike Judge filmas - "Office Space" un "Idiocracy", diez vai "Extract" tevi spēs pārsteigt, jo filma stāsta par divām tēmām - darba ikdienu un cilvēku stulbumu. Galvenajā lomā šeit ir Džeisons Beitmens, kas atveido Džoelu, ekstraktu rūpnīcas dibinātāju un īpašnieku. Līdz šim viņa profesionālā karjera ir bijusi viens vienīgs veiksmes, stāsts, bet kādā mirklī viss sāk pamatīgi drupt gabalos - viņa attiecības ar sievu ir atdzisušas kā fondjū uz "ploškas", rūpnīcā notiek nelaimes gadījums, kura rezultātā kāds darbinieks kļūst par vienu sēklinieku trūcīgāks, kāda seksīga afēriste (Mila Kunis) mēģina panākt, lai šis cietušais darbinieks piedzītu no rūpnīcas milzu kompensāciju, vienlaikus viņa savaldzina Džoelu, kurš nespēj sākt krāpt savu sievu, bet nejauši ieēdis zirgu trankvilizatoru (ko viņam iebarojis labs draugs bārmenis, kuru atveido Bens Afleks) viņš sarunā kādu male gigolo, lai tas pamēģina pavest viņa sievu, un tas šim puisim izdodas tik labi, ka skaidrā prātā Džoels spiest darīt visu iespējamo, lai tiktu no jaunā jākļa vaļā. Ā, un vēl viņam ir neizturami kaitinošs kaimiņš, kurā šķiet apvienotas sliktākās Homēra Simpsona un Neda Flendersa raksturu iezīmes.

"Mule Variations" sākas ar dziesmu "Big in Japan". Jāatzīst, ka man nekad nebija ienācis prātā noskaidrot, vai Toms Veitss ir populārs uzlecošās saules zemē. Zinu, ka viņš ir (relatīvi) populārs ASV un Itālijā, bet par fenomenālu superzvaigzni viņu noteikti nenosauksi. Droši toties var teikt, ka komerciāli šis ir visveiksmīgākais Veita albums - Anglijā tam pat izdevās iekļūt Top 10, bet ASV - 30.vieta Billboard topā. Tas arī saņēma Grammy par labāko mūsdienu folkmūzikas ierakstu (Toms Veitss un folkmūzika? Nu, labi, lai nu būtu) un sasniedza pirmo vietu Norvēģijas topā.

Beidzot esmu izpildījis vienu ilgu laiku veiktu uzdevumu - nobraukt sezonas laikā ar velosipēdu 3000km. Patiesībā pat nezinu, vai jebkad iepriekš man ir izdevies sasniegt šādu sezonas ODO, pēdējos gados nobraukums svārstījās ap 2000, un līdz ar trīs tūkstoši bija visai ambiciozs mērķis. Neko daudz nopietnu braucienu šogad atkal jau uzorganizēt neizdevās, plānos nākamajai vasarai atliek vesela virkne velo pasākumu:

"The Heart of Saturday Night" nav tik bagāts klasikas annāles iegūlušām dziesmām kā Veitsa debijas albums, bet vienlaikus tas nav daudz sliktāks. Tas ir mierīgāks, mazāk sirdi plosošs, bet tāpat - ļoti skaists un patīkams. Neko daudz es patiesībā šeit pateikt nevaru - pirms savām nopietnajām transformācijām astoņdesmito gadu sākumā, agrīnais Veitss ir... tipisks agrīnais Veits. Protams, viņš neizklausās pēc jauna vīra, bet viņš ir vienkārši tāds ļoti patīkams un baudāms klavieru bāru dziesminieks, kura sirds allaž ir uz paplātes, kurš dzied par... es pat īsti nezinu, par ko viņš dzied šajā albumā, jo atšķirībā no "Closing Time" vairums šī albuma dziesmu nav par mīlestību. Pat nezinu, vai šeit var kaut ko izcelt vai nopelt - tas nu ir no tiem gadījumiem, ka tev šis ieraksts noteikti patiks, ja tev patīk attiecīgā stila mūzika un ja tev patīk Veitss, citādi nav pat vērts kaut ko mēģināt pārliecināt un apgalvot. Es no viņa mūzikas kūstu, un tur neko nevaru padarīt.

GC.com slēpņu meklēšanas lapā smuks reklāmas bloks parādījies... Ne īsti manā gaumē ir šādi risinājumi. Droši vien šiem vajag naudu, lai Latvijas atsevišķajam reviewer`am maksātu :)

Ja "Broken Boy Soldiers" nespēja pilnībā mani pārliecināt, ka Džeka Vaita un Brendana Bensona apvienība varētu būt ne sliktāka, bet varbūt pat labāka par "The White Stripes", tad "Consolers of the Lonely" šo jautājumu pilnībā atmet. Šajā albumā īpaši spēcīgi izpaužas Vaita mīlestība pret sešdesmito-septiņdesmito gadu smago roku un vismaz manās acīs The Raconteurs ir labākie Led Zeppelin, ko 21.gadsimts spēj piedāvāt, noteikti labāki par iespējamo Peidža un Plānta apvienošanos LZ krāsās. Atšķirībā no sava priekšgājēja, otrais The Raconteurs albums ir ļoti vienmērīgas kvalitātes ieraksts - te nav tā, ka būtu principiāla atšķirība starp singliem un mazāk zināmajām dziesmām. Sākas tas ļoti enerģiski - ar divām no ieraksta skaļākajām un aktīvākajām dziesmām - "Consoler of the Lonely" un "Salute Your Solution" (pēdējā mani vienkārši sascinē ar abu grupas līderu saspēli visdažādākajos veidos), bet tālāk Raconteurs nekautrējas demonstrēt arī savu mazāk agresīvo pusi. Ieraksts ir ļoti daudzveidīgs, tajā līdzās Led Zeppelin manierē ieturētam hardrock atrodas vieta gan kantrī, gan blūzam. Manu iecienītāko dziesmu vidū noteikti varu minēt "The Switch and the Spur", "Top Yourself" (viena no White Stripe`īgākajām dziesmām šajā albumā), balādi "Many Shades of Black" un noslēdzošo "Carolina Drama".

Pēdējā laikā kaut kā ļoti bieži "iekrīt acīs" dažādas īpaši absurdas un idiotiskas reklāmas, vēl vairāk nekā iepriekš. Pat neskatoties tām muļķībām, kas bija redzamas uz katra reāla vai virtuāla plakāta priekšvēlēšanu laikā (cieti? viss būs labi? Dombrovskim jāturpina strādāt?), arī nepolitiskās reklāmas izceļas ar vienkārši šokējošu idiotismu.

"The Kinks" izlēma grupas vēsturi pabeigt ar pamatīgu troksni - ierakstot sliktāko albumu grupas pastāvēšanas vēsturē. Esmu lasījis, ka "Phobia" ir ļoti draņķīgs ieraksts tāpēc, ka tas izklausoties pēc Kinks mēģinājumiem atdarināt Slayer. Taču es nesaprotu, kur varētu rasties šādi apgalvojumi. "Phobia" nepavisam nav metālam piederīgs ieraksts. Patiesībā tas ir piederīgs tikai vienam - atkritumu tvertnei. Jau pati doma grupai, kura desmit gadus nav radījusi nevienu puslīdz pārliecinošu ierakstu, ierakstīt 74 minūtes garu albumu šķiet pilnīgi garām. Reja Deivisa iedvesmas 80.-90.gados labākajā gadījumā pietika vienai dziesmai gadā, un ko gan var gaidīt no ieraksta, kurā ir veselas 17 dziesmas? Nezinu, ko gaidīja pats Rejs, bet sagaidīja viņš ļoti draņķīgu albumu, kurā nav gandrīz nekā baudāma. Rejs mēģina savus spēkus dažādos mūzikas stilos (lielākoties - 1993.gadā pagalam neaktuālos un novecojušos), un izgāžas teju visur. Viņš var ar "Somebody stole my car" radīt nekam nederīgu new wave, ar "The informer" - šausmīgi šmalcīgu adult contemporary, ar "Only a dream" - parodiju par Lū Rīdu, ar "Phobia" - sliktu hard rock dziesmu, un tā tālāk. Es pat nezinu, vai šajā albumā ir jebkas, kas kaut nedaudz varētu izpirkt tā grēkus. Rejs ir pazaudējis savu kādreiz tik dievīgo zēnišķo balsi, Deiva ģitārspēle ir tik neizteiksmīga, cik vien iespējams, un vispār neko citu, kā vien fobiju pret šīs grupas daiļradi "Phobia" manī izsaukt nespēj. Fui!

Es esmu savulaik "Latgalītē" pircis pirātiskus kompaktdiskus. Mans tēvs tur no kaut kādiem večiem pirka visdažādākās detaļas dažādai elektrotehnikai. Bet ir viens, ko es tur nepirktu nekad un nemūžam - jebko, kas saistīts ar divriteņiem. Kāpēc? Nepērc zagtu! Protams, varbūt Latgalītē ir iespējams iegādāties arī kādu nezagtu velodaļu, bet tā tomēr ir izslavēta vieta, kurp doties, ja tev nozagts ritenis. Man divas reizes šādi ir atgadījies, un diemžēl ne vienā, ne otrā reizē nekādas ziņas par riteni vēlāk iegūt neizdevās. Bet kļūšana par upuri man nedod tiesības pirkt zagtu, drīzāk otrādi - tas šķiet nepieņemamāk, jo šādā veidā es atbalstītu tos cilvēkus, par kuru upuri pats jau esmu kļuvis.

"UK Jive" ir tieši tik bezcerīgs albums, kādu no The Kinks varēja gaidīt 1989.gadā. Man pat grūti saprast, kas bija tas dzinulis, kas lika grupai turpināt rakstīt vienu komerciāli un mākslinieciski neveiksmīgu albumu pēc otra. Rejs Deiviss taču ir gudrs vīrietis, viņam pēc idejas vajadzētu saprast, ka nebeidzama vecu melodiju vilkšana no atkritumiem, apdziedot vienas un tās pašas simts reizes nodreijātās tēmas, ne pie kā laba novest nevar. Varbūt kaut kādā brīdī Rejam Deivisam piemetās kāds brain slug no Futurama pasaules? Man pat cita izskaidrojuma nav. "UK Jive" vispār kā tāds izklausās pēc ieraksta, kuru radījusi nevis dzīva grupa, bet gan zombiju apvienība, kur nevienam nav sevišķas intereses nedz par mūzikas radīšanas procesu, nedz par tās gala produktu. Aranžējumi ir kokaini un vienveidīgi. Kā Rejs Deiviss varēja nolaisties tādā līmenī, lai piepildītu albumu ar bezcerīgi garlaicīgiem mēsliem kā "How do I get close", "Now and then" un "Bright Lights"? Reizēm viņš mēģina atdzīvināt divdesmit gadus senu pagātni, kā, piemēram, dziesmā "War is over", taču šīs ir tādas dziesmas, kas nevis tev saka: "Tas ir vecais labais Rejs Deiviss, kas sešdesmitajos gados bija viens no pasaules radošākajiem mūziķiem, un viņš ir atgriezies.", bet gan drīzāk liek tev nolikt malā šo ierakstu, lai paklausītos īstu jaunu Reju Deivisu, nevis kaut kādu 20 gadus vēlāk radītu atgremojumu. Lai gan, protams, šāda dziesma ir baudāmāka nekā 90% šī ieraksta satura.