Kazhes pierakstu burtnīca

Nīderlande pilnīgi noteikti nav viena no tām valstīm, kuru pienesums rokmūzikas lauciņā būtu sevišķi nozīmīgs. Šķiet, ka zināmākais muzikālais kolektīvs no šīs valsts ir "Vengaboys", bet diez vai tas būtu kolektīvs, ar kuru kāds varētu lepoties. Līdz ar to grupa "Focus" šai valstij nenoliedzami ir īpaša - holandiešu progroks tomēr nav nekāda joka lieta. Protams, nevar noliegt to, ka pie lielākās piespiešanās augstāk kā par viena hita brīnumiem "Focus" nav nosaucami, bet tas jau ir kaut kas pavisam cits. Taču domājams, ka slavenāko šīs grupas dziesmu ir dzirdējuši arī daudzi cilvēki, kuriem progroks nemaz nav iecienītā tējas krūzē atrodams.

If whenever you try editing something in a document, the following error message apears: "Readonly content cannot be changed. No modifications will be accepted", probably a section of the file is set as read-only.

Ja godīgi - es pilnīgi neko nezinu par dziesminieci Emiju Mannu. Es tagad varētu pavadīt kādu stundu, lasot dažādus vebiskus avotus, lai varētu vēlāk bārstīties ar biogrāfiskiem faktiem par šo sievieti un bezjēdzīgiem kurioziem faktoīdiem Šeldona Kūpera gaumē, taču es to šoreiz pilnīgi noteikti nedarīšu. Nav man šādiem brīnumiem laika, līdz ar to nodarboties. Tad jau labāk klausīties viņas dziesmas, nevis uzzināt, vai viņam mājās suns vai draugs un vai viņai patīk iet uz kino (lai gan tas laikam viņai patīk, jo esmu dzirdējis kaut kādu saistību starp Mannu un filmu Magnolia. Ja kas - nez vai esi ievērojis, cik nopietni es cenšos SEOot savu lapu, teju vai katrā rakstā ieliekot kādu nevajadzīgu linku uz kādu vecāku ierakstu? Un to, ka vārdu savienojums viļus neviļus manā blogā arī parādās arvien biežāk? Tā ir mana misija - panākt, lai to cilvēki sāktu viļus neviļus lietot vietā un nevietā. Un tāpat - vārdu ezēns.

"The Bells" noteikti nav viens no izcilākajiem Lū Rīda ierakstiem, bet tajā ir grūti iztēloties, cik zemu cienījamais mākslinieks krita tikai vienu gadu vēlāk, ierakstot savas karjeras nenoliedzami draņķīgāko albumu "Growin` up in Public". Nē, "The Bells" arī nav nekāds eksperimentālisma kalngals (lai gan - vai kādam patiešām vajadzētu "Metal Machine Music II"?), bet tas vismaz ir tipisks Lū Rīds, tāds, kādu tu esi pieradis viņu dzirdēt, reizēm eksperimentējošs ar disko ritmiem, it īpaši "Disco Mystic" gadījumā (bet tieši eksperimentējošs, nevis sekojošs sabiedrības pieprasījumam), runājošs un nedziedošs, un ļoti labi baudāms. Šis ieraksts ir jautrs un pacilājošs, viegls un baudāms, varbūt ne pārmērīgi saturīgs, bet piemērots, lai to klausītos pēdējā nepilnajā darba dienā pirms Ziemassvētkiem. Kaut kā neko īpaši rakstīt par to man gan negribas, bet tā jau ir cita lieta.

Par nožēlu jāatzīst, ka Misfits 2.sezona nekādā ziņā man nesagādāja tik daudz jautru brīžu kā šī seriāla sākums. Pirmkārt, sākās atkārtošanās. Otrkārt, pārāk daudz te bija tīnisku attiecību starp varoņiem, pārāk daudz seksa un pārāk daudz elementu no Heroes. Šķiet, ka seriāla scenāristiem aptrūkās materiāla un viņi sāka zagt gan no citiem, gan no sevis paša. Viss story line ar mistisko džeku maskā un tā atrisinājumu pamatīgi atsita man Hiro Nakamura no "Heroes" (ceru, ka tev pārmērīgi nespoilēju, bet ja tā - pats esi vainīgs). Kellijas jaunais čalis - Neitana iepriekšējo čiksu. Neitana jaunā čiksa (no Christmas special) - iepriekšējo gadījumu ar Neitanu un mazuli. And so on, and so on. Pamazām seriālā arī sāk iziet no ierindas iekšējā loģika, sērijas kļūst savā starpā pretrunīgas un viena otru izslēdzošas, īsi sakot - autori ir saputrojušies un pazaudējuši zemi zem kājām. Jā, jaunā čiksa Nikki neko vērtīgu seriālā nepienesa, un vienīgais patīkamais jauninājums bija pofigoniskais probation worker. Pat Neitana sarkasms un riebeklības šajā sezonā sāka iet mazumā un zaudēja vismaz daļu sava asuma, tāpat var piezīmēt, ka Curtis ir pārvērties par totālu otrā plāna personāžu bez īpašas klātbūtnes seriālā, bet Alisha kaut kādā brīdī ir pārstājusi būt viņa pati. Īsi sakot - diezgan pamatīga vilšanās. Protams, es zinu, ka katrs seriāls, ja to turpina slaukt atkal un atkal, agrāk vai vēlāk iegrimst stagnācijā un pazaudē savu svaigumu, bet ne jau otrajā sezonā....

Pirmajā sērijā varoņi nonāk kādā Krievijas sādžā un piedzīvo pamatīgu kultūršoku par tur redzēto. Ja viņi būtu pabijuši īstos Latvijas laukos, nekādu kultūršoku viņi Krievijā negūtu. Miesti, kur no 10 iedzīvotājiem 9 ir pensijas vecumā un pilnīgi visi ir alkoholiķi, nav tikai Krievijas ekskluzīvs izgudrojums.

Seriālā Misfits divas reizes tika pieminēta raksta virsrakstā minētā tēma, arī šur tur citur zinātniskās fantastikas kontekstā tiek minēts šāds gājiens kā viena no populārākajām lietām, ko varētu darīt, ja tiktu izgudrota laika mašīna. Otrs populārākais variants - apskatīt klātienē Jēzu.

Pārmaiņas pēc esmu pieķēries kādam no tiem Deivida Bovija ierakstiem, kurus pieņemts uzskatīt par labiem. Šajā ierakstā skaidri jūtams, ka Bovijs ieiet kārtējā savas karjeras pārmaiņu posmā, pamazām atvadoties no Ziggy Stardust personas un glamrock un virzoties uz to Boviju, kurš sadarbībā ar Braienu Īno radīja Berlīnes triloģiju. Patiesībā pats Ziggy šajā albumā vēl ir klāt, bet prom ir viņa pavadošā grupa "The Spiders from Mars" un jo īpaši jūtams, ka prom ir Miks Ronsons. Bovijs šajā situācijā izlēma par labu diezgan negaidītam variantam - tā vietā, lai piesaistītu kādu citu top klases ģitāristu, šajā albumā ģitāru spēlē pats Bovijs un patiesībā ar šo pienākumu tiek galā ļoti labi. Protams, Bovijs nav Ronsons un pat īsti necenšas tāds būt, bet tam šajā gadījumā nav ne vainas. Sākotnēji Bovijs bija šo albumu iecerējis kā audio versiju Orvela "1984", bet kaut kur pa vidu visam šim procesam viņš no šīs ieceres atteicās, saglabājot vienīgi dažas šīs tēmas dziesmas plates otrajā pusē. Muzikāli tikām Bovijs ir izteikti krustcelēs - līdzās glemīgajām "Diamond Dogs" un "Rebel Rebel" šeit ir atrodamas pavisam neglemīgas "Sweet Thing", "Rock`n`Roll with me" un "Big Brother". Patiesībā man nav īsti skaidra Bovija variācija par Lielā Brāļa tēmu, bet skaidrs, ka viņš ar to saprata kaut ko nedaudz atšķirīgu no Orvela, un iespējams, ka atteikšanās no vienotā koncepta viņam nāca par labu. Man jau ne pārāk patīk tie ambiciozie projekti, kur rokmūziķi sadomājas esam pravieši un rada kaut kādu dziļu filosofiju (ok, ar izņēmumu uz progroku, kuram ir piedodams teju viss). Patiesībā mani no šī albuma dziesmā visvairāk pārsteidz "Sweet Thing", un ne tādā ziņā, ka tā būtu pārākais šedevrs, bet ar to, ka man rodas sajūta, ka to varētu būt radījis Rodžers Voterss astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados - tā totāli atgādina kaut ko no The Pros and Cons of Hitchhiking (varbūt - pat tieši tituldziesmu).

Uz elektroniskā papīra šī filma izklausījās interesanti - pusaudžu drāma, kur galvenajās lomās ir Ruperts Grints (Ron Weasley no Harija Potera sāgas) un Roberts Šīans (Nathan no Misfits). Filma var lepoties arī ar veiksmīgu skaņu celiņu un labi piemeklētām asociācijām ar "The Runaways" (ne jau nejauši izvēlēts šīs filmas nosaukums).