Kazhes pierakstu burtnīca

Nav pārspīlējums teikt, ka no dabas esmu viens visai runātīgs tipāžs. Reizēm pat tik runātigs, ka tas varētu kādam krist uz nerviem. Bet ar Twitter lietošanu izteikti ir tā, ka tur esmu salīdzinoši klusais putns, un 2009.gadā bija daudz mēnešu, kad mans čivinājumu skaits nesasniedza pat vienu desmitu. Arī tagad es pat nedomāju, ka varētu twītot tādos daudzumos kā smagsvari - Artūrs, Normis un citi. Sev devu pavisam vienkāršu uzdevumu - 101 čivinājums mēneša laikā. Varētu padomāt - kāda gan tur problēma? Bet patiesībā - ir gan problēma. Ja no dabas neesi čivinātājs, nav tik viegli sevi piespiest par tādu kļūt. Var jau, protams, rakstīt "šobrīd ēdu brokastis" vai "kaut kā gribas pakakāt", bet iespēju robežās cenšos netvītot bezsakarā. Maijā, kad pirmo reizi mēģināju sasniegt 101 čivinājuma līmeni, man pietrūka teju 25 ierakstu. Jūnijā pacentos nedaudz vairāk un tagad, atverot maģisko lapu www.tweetstats.com, varu redzēt, ka iepriekšējā mēnesī man ir 102 tvīti.

Katls.be filmu forumā kāda meitene vaicāja nosaukumu dokumentālai filmai par austriešu briesmoni Jozefu Fritclu. Tā kā Gūgli lietot māku, atbildēju, un pie reidzes pavaicāju, kāpēc gan kādām varētu būt vēlme skatīties šādu filmu. Lūk, atbilde:

Šo filmu iesākām skatīties pirms pāris mēnešiem, bet pēc dažām minūtēm atmetām tai ar roku, konstatējot, ka filmai nebija pieejami kvalitatīvi subtitri. Šo mēnešu laikā nekas nebija mainījies - no subtitriem joprojām nebija nekādas jēgas (tie jau pēc pirmās minūtes bija pamatigi nobīdījušies no filmas tempa un man bija slinkums jebko darīt lietas labā), tāpēc skatījāmies šo filmu bez tiem. Faktiski jau tas arī nebija tik ļoti nepieciešams, jo filma nav pārmērigi grūti uztverama. Ja kas - lai arī tā ir Austrālijas kino produkts, par grūti saprotamiem akcentiem uztraukties nevajadzētu, jo visi filmas varoņi runā iespējami vienkāršā un skaidrā angļu valodā. Es, protams, nesaku, ka tas būtu uzreiz filmai kāds grandiozs pluss, bet vismaz ar tās uztveršanu problēmu nav.

Cik zinu, šī nav viena no Toma Stoparda ievērojamākajām lugām, bet izmantojot apstākli, ka Svešvalodu bibliotēkā ir labs šī dramaturga darbu klāsts, arī to esmu izlasījis. Personīgi man Stopards ir pazīstams pirmām kārtam kā "Arkādijas" autors - nezinu, vai par šo tēmu esmu jau blogā rakstījis, šķiet, ka nē. Tātad - pirms diezgan daudziem gadiem JRT biju kopā ar vecākiem uz izrādi "Arkādija", un tā tolaik, īsi sakot, blew my head off. Būtu ļoti interesanti noskatīties "Arkādiju" šodienas acīm, bet šķiet, ka tas man patlaban nemaz nav iespējams - to sen vairs neizrāda, un arī video formātā nav dzirdēts, ka to kaut kur varētu dabūt.

Šis ir viens no Greima Grīna ļoti ilgās literāta karjeras pēdējiem romāniem, bet jau iepriekš biju guvis pārliecību, ka arī savas rakstnieka karjeras norietā Grīns joprojām bija viens no 20.gadsimta Lielajiem. Grāmata savā ziņā ir daļēji autobiogrāfiska - tā stāsta par Lielbritānijas izlūkdienestu, kurā kādu laiku nokalpoja ari pats Grīns. Diezgan netradicionāls, vismaz man tā šķiet, ir grāmatas skatījums uz šo lietu un tās varoņa pozicionējums. Romāna galvenais varonis ir ne vairs tik jauns izlūkdienesta darbinieks Moriss Kāsls, kas iepriekš ilgstoši dzīvoja un strādāja Dienvidāfrikā, bet tagad ir atgriezies Londonā. Viņa sieva Sāra ir āfrikāniete, un tāds ir arī viņas dēls Sems, kuru Moriss visiem "pasniedz" kā savējo (viņam pašam bērnu nevar būt principā). Kā rakstīja Grins šīs grāmatas ievadā, viņš centās slepenā dienesta darbu parādīt ar tā rutīnu un bez iedomātās visur valdošās vardarbības un piedzīvojuma gara, ar ko slepeno dienestu slavenu padarīja Īans Flemings ar Džeimsu Bondu (jāpiezimē, ka viena atsauce uz Fleminga varoni ir arī šajā grāmatā). Taču tas nenozīmē, ka romāns būtu tipisks dīkdienības atstāstījums.

Lai arī vispār es šo filmu, protams, biju plānojis skatīties, tieši vakar tās novērtēšana paredzēta nebija. Piedāvāju Lienei skatīties kādu no jaunajām filmām, kas bija nupat ienākušās, bet viņa teica - nē, man jāraksta apraksts, tu vari paskatīties kādu no savām vecajām franču filmām. Tas man nebija divreiz jāsaka, un tā es uzliku "Les Dimanches de Ville d`Avray" jeb "Svētdienas Villdavrē" (tā ir Parīzes priekšpilsēta), angliskais filmas nosaukums - "Sundays and Cybele". Šī filma 1963.gadā saņēma Oskaru kā labākais darbs svešvalodā, un vismaz tās režisors Sēržs Burgiņjons faktiski tikai ar šo filmu vien ir pazīstams.

"Amerikāņu nakts" jeb "Diena par nakti" līdzās "400 sitieniem" ir būtiskākā franču Jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo filma. Atšķirībā no citām viņa nozīmīgākajām filmām, šīs galvenais varonis nav Antuāns Duanels, taču Žanpjērs Leo - Duanelu spēlējušais aktieris - šajā filmā tāpat piedalās, taču ne gluži centrālākajā lomā, lai arī šīs filmas gadijumā īsti runāt par galvenajiem un otrā plāna varoņiem nemaz nevar.

Karaliene Viktorija nav tā Anglijas vēstures personība, kura mani interesētu vairāk par visām pārējām. Viņas valdīšanas laikmets, lai arī Anglijai bija visnotaļ spožs un laika ziņā apjomīgs, nerada asociācijas ar sevišķu brīvdomāšanu un brīvdarīšanu. Ne velti man ļoti patīk The Kinks dziesma, kas dēvēta par godu šai karalienei un kura pirmais pants ir sekojošs:

Ja "Hot Tub Time Machine" būtu iznākusi pirms desmit gadiem, es droši vien būtu par šo filmu bijis sajūsmā (toreiz, nevis tagad). Taču diemžēl vecums nenāk viens un tie laiki, kad es varēju smieties par jokiem ar automašīnas atslēgu izvilkšanu no suņa dibena vai vāveres novemšanu, ir aizgājuši pagātnē. Skumji, vai ne? Līdz ar to es varbūt arī varētu identificēties ar šīs filmas varoņiem, kas atceras laikus, kad zāle bija zaļāka un grupa "Poison" - stilīgāka. Tālab trīs draugi (kuri sen vairs nav nekādi draugi, bet tādi bija zēnības dienās) dodas uz kādu ziemas kūrorta pilsētiņu, kur viņi pavadījuši 1986.gadā vienu no savas dzīves labākajām nedēļas nogalēm. Līdzi tiek paķerts viena no viņiem māsasdēls, kas mitinās varoņa (John Cusack) pagrabā, kur augu dienu spēlē datoru. Līdzīgi kā attiecībā pret mūsu varoņiem, ari kūrortpilsētiņai pēdējie 20 gadi nav bijuši tie veiksmīgākie, viss ir nolaists, bankrotējis, taču viena lieta varoņu numurā atrodas - džakuzi, kurai izrādās, ka piemīt laika mašīnas funkcionalitāte un kura varoņus aiztransportē atpakaļ uz 1986.gadu, turklāt jāpiezīmē, ka viņi paši viens otru redz tādus, kā viņi ir tagad, bet citi - kā 20 gadīgus jauniešus (plus - visnotaļ stilīgus pēc 80to gadu standartiem). Lai tiktu atpakaļ mūsdienās, šiem ir jāsalabo laika mašīna un jācenšas pārmērīgi neko pagātnē nesačakarēt.

"The Pirate Bay" komentāros pie šīs filmas .torrent datnes bija jūtama spēcīga homofobiskā klātbūtne - tajos bija daudz izteikumu no kategorijas "ak mans Dievs, kārtējā pediņu filma! tās dēļ es nekad vairs neskatīšos neko, kur piedalās Džims Kerijs!" Lielā mērā tieši tāpēc man bija interesanti šo filmu noskatīties. Ne jau tāpēc, ka es būtu liels geju tēmas kino cienītājs, bet tālab, ka mani saista pretrunīgas tēmas.