Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka šī ir pēdējā Grema Grīna, ko varēju dabūt Svešvalodu bibliotēkā, līdz ar to atlikušās 14 manā sarakstā iekļautās šī autora grāmatas būs jāmeklē pa citiem kanāliem - citās bibliotēkās, Internetā, varbūt pat kaut kas būs jāiegādājas (ko gan ne pārāk gribas darīt, jo pēc loģikas vajadzētu būt tā, ka izcilākos viņa darbus esmu jau izlasījis). Šajā grāmatā Grīns publicēja savas dienasgrāmatas, ko viņš rakstīja divos ceļojumos pa Āfriku, kuros viņš devās, meklējot iedvesmu un materiālus savām grāmatām. Pārliecinoši lielākā grāmatas daļa attiecas uz Grīna gatavošanos romānam "A Burnt-Out Case" - stāstījumam par slavenu arhitektu, kas aizbēdzis uz leprozoriju Kongo, lai varētu tikt vaļā no savas publiskās personības, jo viņš sen vairs nav tas cilvēks, par kuru viņi citi uzskata. Šajā dienasgrāmatā Grīns raksta par paša pieredzēto, kādu laiku dzīvojot leprozorijā, un ik pa brīdim dienasgrāmatā parādās kādas idejas romāna sakarā, no kurām lielākā daļa vēlāk grāmatā realizētas pavisam citādi, nekā autors to sākotnēji bija iecerējis. Piemēram, sākotnējā versijā labais ārsts un kaitinošais trulais kolonists bija viens un tas pats cilvēks, arī galvenā varoņa personība laika gaitā mainījās, jo, cik var saprast, sākotnēji Grīns zināja tikai to, ka svešinieks ierodas leprozorijā. Neko citu viņu pats vēl nebija izdomājis.

Nekad neesmu slēpis savus politiskos uzskatus. Savu balsi nelietderīgi varu izmantot kopš 2002.gada Saeimas vēlēšanām un līdz šim esmu balsojis par sekojošiem sarakstiem:

Paretām izlasu kaut ko no fantasy tēva Tolkiena rakstītajiem darbiem, un šoreiz mana izvēle krita uz maza formāta grāmatiņu "Tree and Leaf". Grāmatu veido divas principiāli nozīmīgas daļas - eseja "Par pasakām" jeb "On Fairy-Stories" un stāsts "Nigla lapa" jeb "Leaf by Niggle". Grāmata pamatā ir interesanta ar to, ka esejā Tolkiens definē to, kas viņaprāt ir pasaka un kur ir tās vērtība, kamēr stāstā-pasakā šī viņa pieeja tiek parādīta praksē. Protams, sākotnējā autore iecere tāda nemaz nebija - eseja un stāsts tapa neatkarīgi viens no otra un grāmatā tika apvienoti ievērojami vēlāk (eseja uzrakstīta vēl trīsdesmitajos gados, stāsts - četrdesmitajos, abi divi - ilgi pirms tapa "Lord of the Rings"). Vēl grāmatā ietilpst divi dzejas fragmenti, kas abi man ne pārāk patika, kā jau cilvēkam, kam vispār nepatīk dzeja, stilizēta pasaku un leģendu dzeja man ir īpaši sveša. Taču eseja patiesībā ir ļoti pat interesanta - man patīk kaut tas vien, ka Tolkiens izsaka apgalvojumu, ka pasakas nemaz nav domātas bērniem. Tāpat viņš labi definē atšķirības starp:

Cēlāmies nedaudz pāri pieciem, lai bez ceturtdaļas sešos sēstos taksometrā. Ātri ieēdām to, ko nu varēja atrast virtuvē – kaut kādas pārslas ar pienu un drusku augļu, un jau bija klāt kārtējais sirmais šoferis, kas mūs nogādāja uz Bristol International Airport.

Ar šo albumu Deep Purple faniem stājās priekšā pilnīgi jaunā veidolā - no grupas bija prom nepietiekami roķīgie Evanss un Sempers, kuru vietas ieņēma Ījans Gilans un Rodžers Glovers, tādējādi paveicot Deep Purple pārtapšanu grupas otrajā inkarnācijā jeb Mark II. Un šīs pārmaiņas ir ļoti jūtamas arī muzikāli - līdz ar jaunajiem dalībniekiem sākās tā grupas vēstures ēra, kuru pieņemts uzskatīt par "klasisko".

Rīts nebija pretīgs. Īsti saulains varbūt arī nē, bet vismaz lietus no rīta nelija. Kas, savukārt, nozīmēja, ka es varēju doties nelielā slēpņu pastaigā. Centos pārmērīgi netraucēt Lieni, ātri izlavījos laukā no istabas, tāpat kā iepriekšējā rīta slēpņošanās nācās iztikt bez zīmoga – pirmo reizi to biju aizmirsis istabā, bet šoreiz tas bija ieslēgts automašīnā, kuras atslēgas bija istabā pie Lienītes. Protams, es būtu varējis ielavīties tām pakaļ, bet nezinu, vai tas būtu gudri darīts.

Pirmo reizi mūžā biju uz junioru hokeja spēli. Kaut vai tādēļ bija interesanti. Vienlaikus - gan atmosfēras, gan spēles līmeņa ziņā tas ne tikai nelīdzinājās KHL spēlētājam hokejam, bet pat nedaudz atgādināja Latvijas čempionātu futbolā.

Pēc tam, kad ar "Freewheelin` Bob Dylan" Roberts Cimmermans bija apliecinājis pasaulei, ka viņš spēj būt emocionāls, daudzveidīgs, asprātīgs un vienlaikus - pret karu protestējošs, savā trešajā studijas platē Dilans lielā mērā atsakās pats no savas personības un dzied šabloniskas un vienveidīgas pretkara dziesmas, kurās izteikti jūtams individualitātes trūkums. Un tas ir visai skumji.

Kā var izlasīt šīs grāmatas anotācijā, Jākobs Juliuss Dāvids esot viens no nepelnītāki aizmirstajiem austriešu rakstniekiem. Varbūt tā patiešām ir, bet manis pēc viņš varētu arī joprojām palikt aizmirstībā. Pēdējos 20 gados viņu esot sākuši reanimēt un šis 19.gadsimta austriešu ebrejs tiekot pamazām iznests saulītē. Nez, vai mani uzskatīs par antisemītu, ja teikšu, ka tas ir aplams solis (manās acīs)? Es vienmēr esmu apgalvojis, ka no visām man zināmajām tautām austriešiem ir visaugstākais garlaicīgu un nevajadzīgi pretenciozu rakstnieku procents, bet Jakobs Juliuss Dāvids sit pušu visus iepriekš lasītos. Kaut ko tik garlaicīgu es patiešām nekad, nekad, nekad iepriekš neesmu lasījis. Un nav svarīgi, vai attiecīgajai šī krājuma novelei ir paredzēts kāds sižeta aizmetnis vai nav, viss tiek nogremdēts milzīgā bezjēdzīgā vārdu plūsmā, kas tevi atkal un atkal dauza pa galvu, līdz tu sāc sāpēs kliegt un lūgties, kaut tā beidzot būtu cauri. Es vismaz tā darīju. Un tikai dzelzs griba mani piespieda to vismaz kaut kādā veidā sagremot līdz galam, tiesa, nesaglabājot šīs grāmatas saturu manas galvas cietajā diskā, tikai izpumpējot to cauri RAM un pa taisno atkritumos. Kaut kādus vācu valodas vārdus es varbūt pateicoties šai grāmatai atsvaidzināju, bet kopumā - vienkārši biedējoši bezjēdzīga laika nosišana. Protams, pilnīgi iespējams, ka te ir kaut kāda nopietnā māksla, kas manam trulajam prātam nav saprotama, bet man nav īsti vēlmes mēģināt aizrakties līdz šī autora ģēnija būtībai. Daudz vieglāk ir pateikt: "Afftar wipej jadu!" un nelikties vairs ne zinis.

Šo Folknera romānu biju paņēmis līdzi mūsu ceļojumā uz Kornvolu. Iespējams, tas nebija pats labākais lēmums, jo Folkners nav no tiem rakstniekiem, kuru darbi viegli lasās lidmašīnās vai B&Bos pēc nogurdinošas dienas. Vispār jāatzīst, ka Folknera darbiem kā tādiem nav raksturīgs lasīties sevišķi viegli, un šis noteikti nav izņēmums. Kā jau tas autoram ir raksturīgs, šajā grāmatā ir diezgan daudz māksliniecisku eksperimentu - cik daudz gan man ir gadijies lasīt romānus, kuru lielākā dala ir realizēta lugas formā? Proti, grāmata sastāv no trim nodaļām, katrai no kurām ir gara liriski apceroša ievaddaļa normālā prozas tekstā, un tad pēkšņi sākas daļa, kas tiek atainota kā luga, ar visiem skatuves iekārtojuma aprakstiem un visu lugai raksturīgo formulējumu. Sižets šeit ir aptuveni sekojošs: kāda tumšādaina aukle ir nogalinājusi savā pārraudzībā esošo zīdaini, un tagad viņa gaida, kad viņai tiks izpildīts nāvessods. Tikām viņas advokāts, kas vienlaikus ir nogalinātā bērna mātes onkulis, ved pie vietējā gubernatora savu meitu, lai tā viņam izstāstītu patiesību par to, kālab noziegums noticis. Domas, ka vajadzētu glābt notiesātās sievietes dzīvību, viņam patiesibā nav, bet viņš grib, lai tiktu atklāta patiesība. Un patiesibba izrādās tāda, ka šī jaunā sieviete - Temple Drake (iepriekš sastapta citā Folknera romānā "Sanctuary") - bija gribējusi pamest savu vīru ar noziedzīgu mīļāko, taču viņas melnā kalpone šo mēģinājusi atrunāt, konfrontējusi šo par to, ka viņai ir nospļauties uz saviem bērniem un to atstāšanu, bet tā kā Templa nav likusies ne zinis, pēcāk Nensija (tā sauc kalponi) zīdaini nogalinājusi. Jā, ja kas Nensija ir arī bijusi prostitūta un tagadēja narkomāne. Tikām Templa nav īsti riktīga, jo viņu jau pirms daudziem gadiem (romānā "Sanctuary") nolaupīja vīrs vārdā Popeye un nodeva priekamājā (no kurienes viņai pat prātā nenāca aizbēgt).