Kazhes pierakstu burtnīca

Ar šo Canon printera modeli man saistās vislielākās čakarēšanās pieredze, izmantojot Ubuntu. Uz mājas datora savulaik ar lielām pūlēm panācu, ka printeris aizgāja. Kad mūsu datoru atdevam Lienes vecākiem, loģiski, ka sākumā printeris gāja - tāds pats printeris uz tāda paša datora. Bet kad nonesu veco Ubuntu (bija problēmas ar monitora atpazīšanu) un uzliku 10.0.4, printeris atkal atteicās ar datoru draudzēties.

Viens no būtiskākajiem maniem novērojumiem, pēdējos gados daudz skatoties filmas, ir tāds, ka tu nekad nevarēsi pirms filmas skatīšanās droši pateikt, vai tev tā patiks vai nē. Daudzu izslavēti šedevri var likt tev tikai paraustīt plecus un pašausmināties par publikas gaumi, kamēr nekur nedzirdētas filmas ar sliktu IMDb vērtējumu tevi aizkustinās līdz asarām.

Tā kā iepriekš sanāca peldēties teju vai tikai un vienīgi jūrā, projekta 101 ietvaros apņēmos nopeldēties vismaz 10 dažādās ūdenstilpēs. Šeit būs atskaite.

Šķiet, ka Klods Lelušs varētu manās acīs pievienoties tam ietekmīgo režisoru sarakstam, kuru filmu ģenialitāti saskatīt man nav pa spēkam. Ja mani nespēja īpaši uzrunāt viņa slavenākā filma - "Vīrietis un sieviete", biju cerējis, ka varbūt otra zināmākā šī režisora lente ļaus manam spriedumam mainīties. Un nelīdz pat tas, ka galvenās lomas šajā filmā atveido franču kino leģendas - Īvs Montāns un Annija Žirardo (tiesa, Žirardo tolaik laikam vēl par leģendu uzskatāma nebija). Montāna varonis Roberts Kolombs ir TV seja un laikam jau slavenība, viņa dzīve sastāv no vieniem vienīgiem laulības pārkāpumiem, par ko viņa sieva, protams, zina, bet neko vīram nesaka. Taču tad viņš ieķeras jaunā sievietē no Amerikas (Candice Bergen), kas rada nopietnu plaisu ne tikai viņa jau tā ne pārāk izcilajā laulībā, bet arī viņa paša dzīvē. Lai ari pēdējā laikā man patīk smagas filmas par attiecībām, kurās ne viss ir kārtībā, un man patīk filmas bez pārāk stingras morālās stājas, šī konkrētā filma man gluži vienkārši nešķita sevišķi interesanta. Jā, es to varēju noskatīties līdz beigām, bet ne vairāk. Diemžēl tā patiešām man šķita pārāk gara, pārāk neizteiksmīga un pārāk blāva. Salīdzinoši "Vīrietis un sieviete" vismaz vizuāli bija interesantāka filma, bet šeit - piedodiet, bez es neko saskatīt nespēju.

Vienā no saviem pēdējiem romāniem Greims Grīns nu jau kārtējo reizi savas ļoti garās literārās karjeras laikā nesaudzīgi vēršas pret parādībām, kas viņam šajā pasaulē netīk. Konkrēti šajā gadījumā "Ženēvas doktorā Fišerā" Grīns izsmej bagāto cilvēku alkatību. Doktors Fišers ir ļoti nepatīkams tipāžs, kura meitu apprec romāna galvenais varonis. Tiesa, tas, ka varonim nav ne naudas, ne jaunības un viņš apprecējis sievieti, kas varētu būt viņa meita, Fišeru neuztrauc, jo tam ir liels atvieglojums, ka par savu meitu vairs nav jādomā. Tādējādi doktors Fišers var mierīgu prātu nodoties sava mūža galvenajam aicinājumam - rīkot balles. Un doktora Fišera balles ir kaut kas īpašs - tajās vienmēr piedalās vieni un tie paši (ja nemaldos, skaitā 5) cilvēki, kurus namatēvs ik reizes pazemo, cik tik spēj, un balles noslēgumā tie tās dalībnieki, kuri visus pazemojumus pārcietuši, saņem vērtīgas balvas. Piezīmēsim - vērtīgas naudas izteiksmē, bet ne tādā ziņā, ka viņiem tās vajadzētu. Turklāt jāņem vērā, ka visi viņi paši ir pietiekami bagāti, lai tādas lietas, ja viņi tās patiešām vēlētos, varētu nopirkt arī paši, taču viņu visu pataloģiskais skopums labāk ļauj viņiem pieciest doktora Fišera radoši izdomātos pazemojumus, nekā iztērēt jebkādu nieku no saviem krājumiem.

Man ir visai grūti izsekot savai loģikai, kālab izlēmu skatīties šo Jaunzēlandē tapušo filmu. Iespējams, uzgāju to, cauršķirstot pēdējo gadu Sundance festivāla dalībnieku sarakstu, man iepatikās filmas plakāts un - voila! - to noskatījos. Vai varbūt redzēju katls.be forumā pozitīvus izteikumus par to. Patiesībā nav jau svarīgi - ja noskatījos, tātad noskatījos.

Robert Wyatt ir viens no maniem absolūti lielākajiem elkiem. Un viens no tiem mūziķiem, kurus man diez vai jebkad būs lemts redzēt uzstājamies dzīvajā. Kaut tāpēc vien, ka jau kopš astoņdesmitajiem gadiem Vaiats koncertus nesniedz vai arī sniedz gaužām reti.

"Mana nakts ar Modu" ir slavenākā no šī gada sākumā mirušā Francijas kino metra Ērika Romera filmām. Patiesību sakot, tā ir vienīgā viņa pa īstam slavenā filmā, taču ja jau viņš tiek pieskaitīts pie Jaunā viļņa klasiķiem, būtu loģiski pieņemt, ka viņam ir arī citas nozīmīgas filmas. Taču tieši šī filma viņu darīja ievērojamu ari ārpus Francijas robežām, "Ma nuit chez Maud" saņēma divas Oskara nominācijas - kā labākā filma svešvalodā un par labāko scenāriju. Balvas tā gan nesaņēma - svešvalodā to pārspēja "Z", bet scenārijos - Frānsiss Fords Kopola ar "Patton".

Šo filmu nolēmu skatīties tālab, ka tās tēma (vismaz teorētiski) varētu šķist interesanta Lienei. Ja jau pat filmas nosaukumā ir pieminēta tā maģiskā dzira, no kuras viņai ir biedējoši spēciga atkarība, varētu gadīties, ka Lienei šāda filma patiks. Protams, piesardzības labad neteicu viņai, ka filma tapusi 1985.gadā Austrālijā. Astoņdesmitie gadi tomēr ir tā dekāde, kas visa veida mākslās manā izpratnē izceļas ar pārmērīgi tizlu stilīgumu, savukārt Austrālijas kino industrija nekad nav bijusi sevišķi spoža un veiksmīga.