Kazhes pierakstu burtnīca

Kā lai arī neapgalvotu reklāmas relīzes, ka katrs nākamais "Muse" albums ir labāks par savu priekšgājēju, tā ir vairāk vēlamā uzdošana par esošo nekā objektīva faktu konstatācija. Vienīgais, kur šis princips ir darbojas, ir ierakstu komerciālie panākumi, taču apgalvot, ka albums A ir labāks par albumu B, jo tas ir vairāk pirkts, ir stipri nekorekti.

Tā kā kopš spēles jau pagājušas dažas dienas, emocijas ir nosēdušās un var cerēt, ka manas domas par piektdienas vakarā Skonto stadionā redzēto vairs īpaši nemainīsies. Un tālab varu uzrakstīt par to.

Rīts mūs sagaidīja ar lietu. Patiesībā tas bija sācies jau naktī, un neatkāpās visas dienas garumā. Apstiprinājās rudā lorda vārdi, ka būs gaidāms lietus. Kaut kādā mērā tas mūsu plānus noteikti koriģēja – daudz vairāk laika līdz ar to pavadījām automašīnā un daudz mazāk – staigājot apkārt. Jāpiezīmē, ka no rīta visi bijām ļoti slikti izgulējušies, lai gan gultām it kā ne vainas nebija un trokšņi traucējuši mums nebija. Iespējams, kaut kas šajā vietā nebija īsti labs, bet grūti teikt, kas tieši mums bija traucējis šeit labi atpūsties. Ne pārāk simpātisks likās saimnieces vīrs – Lienīte viņu pat salīdzināja ar to austriešu briesmoni, kas pagrabā turēja savu meitu. Tik traks man viņš gluži nešķita, bet arī es ar šo vīrieti diez vai kopā dotos vakarā skatīties futbolu. Arī kad mēs jau braucām prom viņš visai dīvaini stāvēja savas garāžas durvīs, mūs vērodams. Varbūt ne bez iemesla viņam gaitenī pie sienas bija saraksts ar nāvessodiem, kas izpildīti tuvējā cietumā...

Pamodāmies agri, kā jau tas bija gaidāms - teltī ilgi nogulēt nekad neesmu mācējis. Tiesa, arī gultā ilgi nošņākt nav mana stiprā puse, līdz ar to nekādu brīnumu te nav. Liene pa nakti bija pamatīgi nosalusi, kamēr man tikai uz rītu bija kļuvis nedaudz pavēss, un tas par spīti tam, ka gulēju Ādama tērpā. Labi, nemētāšu te kruto – šortos un krekliņā. Bija doma no rīta izmantot pieejamās dušas. Kamēr es sargāju mūsu iedzīvi, meitenes gāja baudīt ķermeņa priekus. Atgriezās gan viņas, ne pārāk daudz izbaudījušas, un zinājās teikt, ka dušās ūdens ne vella netekot un esot auksts. Aizgāju tad arī es apskatīt šo situāciju. Izrādījās, ka viņas nebija pamanījušas uzrakstu, ka par dušu lietošanu ir jāmaksā, un tālab bija mazgājušās tādā ūdenī, kas vienkārši pil no krāna, ja nekas nav samaksāts. Ietaupītā summa bija iespaidīga – par trim minūtēm siltā ūdens bija jāmaksā 10 pensi jeb aptuveni 9 santīmi. Nezinu, kā mēs būtu tikuši līdz ceļa galam, ja ne šie kopumā ietaupītie 18 santīmi...

"Muse" ceturtais studijas albums sākas ar tā dusmīgāko un manās acīs arī zināmāko dziesmu - "Take a bow", kurā Belamijs izsaka visu savu nepatiku pret kādu anonīmu valsts vadītāju (būtu loģiski pieņemt, ka viņa nepatikas objekts ir Buš-Blērs un nevis, piemēram, Fidels Kastro vai Valdis Zatlers). Lai gan, protams, dziesmas tekstu uz sevi varētu attiecināt teju vai katrs pie varas esošs politiķis tejā jebkurā pasaules valstī. Nē, precizēju - nevis uz sevi, bet uz saviem konkurentiem. Viens ir droši sākas albums ļoti spēcīgi - "Take a Bow" pāraug vēl vienā grupas hitā - "Starlight", kurā jaušami disko ritmi, un tad nāk līdz šim veiksmīgākais grupas singls "Supermassive black hole", kas slavens arī ar to, ka tas tika izmantots tīņu grāvējfilmā "Twilight". Neatkarīgi no tā, ka man šī nebūt nešķiet esam viena no labākajām "Muse" dziesmām - pārāk tradicionāli popsīga, pārāk vienkārša, šī parādība mani dara tramīgu. Ja mēs saucam "Muse" par mūsdienu rokmūzikas praviešiem, nav īsti skaidra viņu saistīšanās ar Stefānijas Maijeres (vai kā viņu pareizi sauc) tīņu slapjo fantāziju ekranizācijām. Es vismaz nevaru iedomāties, ka PF savos ziedu laikos ļautu izmantot "Money" vai "Time" kases grāvējos (jo "More", "Obscured by Clouds" un "Zabriskie point" diez vai būtu saucamas par plašām masām domātām filmām). Un arī citām "krutajām" grupām tas tomēr nav sevišķi raksturīgi - saistīties ar sūdīgām filmām (atvainojos "Twilight" faniem par savu noraidošo attieksmi). No otras puses - otrajā un trešajā Twilight skaņu celiņos parādās arī citi respektabli kolektīvi - "Dead Weather", "Vampire weekend", "Deathcab for cutie", "The Killers", u.c.

Pagājušas jau vairākas nedēļas kopš skatījāmies šo filmu, bet kaut kā nekādi nebiju saņēmies par to uzrakstīt. Tagad šī diena beidzot ir pienākusi.

No rīta pēc kārtējām sātīgajām brokastīm devāmies nedaudz apskatīt pašu Wadebridge. Tā ir pilsētiņa upes Camel krastos, kura izveidojusies apkārt senam tiltam, sauktam par Tiltu uz vilnas. Atbilstoši leģendai, Wadebridge vecā tilta pamatos esot vilnas maisi, lai gan par ticamāku tiek pieņemts variants, ka tilta celtniecību finansējuši, pārdodot vilnu. Kā lai arī nebūtu, mēs pavadījām uz šī tilta kādas desmit minūtes, grābstoties gar elektrības stabiem, meklējot nano izmēra konteineri, kuru beigās Liene veiksmīgi atrada.

"Adam`s Apples" iespaidā noskatījāmies vēl vienu Andersa Tomasa Jensena filmu. Gaidījis noteikti no tās biju ko vairāk - tas pats režisors, lielā mērā - tie paši aktieri, atkal jau - melnā komēdija, un tomēr šī filma man ne tuvu negāja pie sirds tik labi kā "Ādama āboli". Sižetiski filma ir ļoti līdzīga "Svīnijam Todam" - tajā daudz laika tiek veltīts cilvēka gaļas izmantošanai uzturā, vienīgi šī filma sākas kā pilnīgi reālistisks stāsts, un patiesībā ari visa epopeja ar to, kā divi miesnieki sāk savā skārnī vistas gaļas vietā tirgot cilvēka gaļu, ir daudz reālistiskāka un tradicionālā izpratnē - ticamāka. Filmas varoņi ir divi draugi, kuri izlemj atvērt paši savu skārni, nevis strādat pie līdzšinējā saimnieka, kas viņus abus visu laiku pazemojis. Sākumā viņiem nekas nevedas, taču viss sāk mainīties, kad viens no viņiem klientam ir pārdevis lielu daudzumu cilvēka filejas. Sākotnēji viņš neko tādu nav plānojis darīt, bet traģiska nelaimes gadijuma dēļ viņš iepriekšējā vakarā bija saldētavā ieslēdzis elketriķi, atradis to no rīta mirušu un klientam satraukumā, nespējot atrast kādu labāku gaļu, pārdevis fileju no elektriķa kājas. Viss jau būtu nekas, ja neizrāditos, ka visiem šī gaļa ļoti garšo, un tā pamazām sviedru Svends (tā sauc šo varoni) sāk kļūt par slepkavniecisku maniaku, kurš izmanto katru iespēju ievilināt kādu cilvēku saldētavā. Tikām viņa partneris Bjarne prinicipā ir pret šādu pieeju, taču viņam netrūkst savu problēmu, ieskaitot garīgi atpalikušu dviņū brāli, kas nupat iznācis no slimnīcas, kur septiņus gadus pavadījis komā.

Kad iepriekšējā vakarā pirms došanās uz Angliju iegriezāmies pie Normunda un Noras, mēs nemaz nebijām domājuši skatīties kādu filmu, bet gan tik vien kā aizņemties elektrības pārveidotāju. Taču sanāca tā, ka filmu tomēr noskatījāmies, un turklāt tādu, ka tās baudīšanas procesā smējāmies, vēderus turēdami.

Kā jau bija ieplānots, cēlos piecos. Teorijā tas izklausās briesmīgi, taču realitātē pēc Latvijas laika bija jau septiņi un nekādas īpašas grūtības šāda agra celšanās man nesagādāja. Kas gan nebija īpaši patīkami – vajadzēja būt iespējami klusam, lai netraucētu gan Lieni un Lienīti, gan mājas saimniekus. Cik nu nemanāmi varēju, izlavījos laukā no mājas un devos uz celiņu, kur iepriekšējā vakarā bijām jau vienu slēpni atraduši. Kā jau varēja gaidīt, piecos viss vēl bija pilnīgi tumšs un laikam jau būtu bijis jēdzīgāk slēpņošanu sākt vismaz par pusstundu vēlāk.