Man personīgi Marija fon Trapa un Trapu ģimenes dziedoņi pirmajā brīdī nekādas asociācijas nerada, taču grāmatas nosaukuma latviskais tulkojums - "Mūzikas skaņas" - par kaut ko iedomāties liek gan. Es gan piederu tai nelielajai cilvēku daļai, kas filmu "Mūzikas skaņas" redzējuši nav un par tās saturu neko nezina un vienīgā asociācija ar šo filmu man ir ēdelvaiss, par kuru pat neesmu drošs, ka tas tur jebkādi parādās, vismaz grāmatā no tā nav ne miņas. Bet šoreiz - par grāmatu un nevis par filmu.

Patiesībā man ir ļoti dīvaini klausīties šo Grebenščikova albumu, jo tas pagalam neiederas manā izpratnē par šo mūziķi un manā līdzšinējā pieredzē ar viņa ierakstiem. Te, protams, ir vesela virkne faktoru, kuras ietekmē šis albums nelīdzinās vairumam BG citu veikumu, bet būtiskākie droši vien ir tā tapšanas apstākļi - albumu BG ierakstīja Ņujorkā, bet producēja to Deivs Stjuarts, kas labāk zināms ar savu dalību duetā Eurythmics. Un tici man vai nē, bet Eurythmics un Akvarium ir diezgan atšķirīgu stilu grupas. Rezultātā arī Radio Silence ir daudz vairāk deju mūzikas ritmu nekā to esmu paradis no BG sagaidīt. Un instrumentālā puse ierakstam arī ir tāda, ka mani pat nedaudz biedē - tāda pārmoderni tehnoloģiska, kas liek domāt ne tikai par Eurythmics, bet arī par Depeche Mode un reizēm - arī par nedaudz trulākiem astoņdesmito gadu mūziķiem. Ai, nē - ne par trulākiem, jo Eurythmics jau pieminēju.

Albums "PSI" iezīmēja kārtējās Akvarium inkarnācijas sākumu - faktiski grupas sastāvs izveidojās, Grebenščikovam Krievijā prezentējot savu solo ierakstu "Lilit", jo The Band dalībnieki viņam uz Krieviju nesekoja un līdz ar to koncertēšanai Grebenščikovam bija nepieciešami vietējie mūziķi. Kas īsti ierakstīja šo albumu kopā ar Grebenščikovu? Taustiņus spēlēja Boriss Rubekins, kas iepriekš īpaši zināms nebija, bet tagad jau desmit gadus ir Akvarium sastāvā. Par pūšamajiem instrumentiem atbildēja Oļegs Sakmarovs, kas ar "Akvarium" sadarbojās vēl astoņdesmitajos gados. Un basu vairākās dziesmās iespēlēja Aleksandrs Titovs, viens no zināmākajiem astoņdesmito gadu sastāva "Akvarium" dalībniekiem. Taču, kā jau allaž, ierakstā galveno toni nosaka pats BG, un no tā, cik labā viņš ir formā, ir atkarīga arī ieraksta kvalitāte.

Pēc kārtējā "Akvarium" sastāva izjukšanas Grebenščikovs radikāli mainīja imidžu - noskuva matus un uzlika saules brilles, un ierakstīja savu kārtējo albumu ar tādu pavadošo grupu, kāda pat viņam nekad iepriekš nebija bijusi. Proti, albumā "Lilit" viņu pavada grupa The Band, kas zināma ar savu sadarbību ar Bobu Dilanu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Vispār mani interesē, kā šādi ieraksti var tapt - kad tava grupa nesaprot tavu dziesmu saturu. Kad viens no Band dalībniekiem (basists) no sastāva izkrita narkotiku dēļ, uzreiz viņam tika atrasts ne mazāk lielisks aizstājējs - Hārvijs Brūkss, kas arī bija sadarbojies ar Dilanu un spēlējis basu vienā no Boba slavenākajām dziesmām - "Like a rolling stone".

Redz - beidzot tas brīdis pienācis, kad es paziņoju, ka kāds Akvarium albums man nemaz nepatīk. Pašu mani tas nedaudz pārsteidz, bet fakts - "Giperboreja" patlaban var pretendēt uz manis vismazāk iecienītā šīs grupas veikuma statusu. Protams, var teikt, ka mana problēma ar šo ierakstu pamatā ir tajā, ka Grebenščikovs un kompānija tajā pārmērīgi atkāpjas no tradicionālās šīs grupas formulas un es nespēju no viņiem pieņemt neko jaunu. Varbūt tā arī ir, bet fakts paliek fakts - vismaz puse šī ieraksta dziesmu man gluži vienkārši nepatīk. Protams, ir arī izņēmumi - pie tādiem var pieskaitīt nedaudz psihodēlisko plati ievadošo "Время Любви Пришло" un "Ария Казанского Зверя", kuras abas, protams, ir maksimāli tradicionālas šīs grupas dziesmas. Attiecībā uz "Kazaņas zvēra āriju", iespējams, ka tā mani visvairāk uzrunā ar savu pirmo pantu:

Lai arī man nav iebildumu arī pret astoņdesmito gadu "Akvarium" ierakstiem, šīs grupas deviņdesmito albumi tomēr ir vairāk manā gaumē, jo šajā laikā Grebenščikovs mazāk aizrāvās ar tehnoloģijām, bet vairāk dziedāja vienkārši no sirds. Un "Peski Peterburga" - albums, kuru iepriekš nekad nebiju klausījies - izrādījās man ļoti tīkams ieraksts.

Jauks vakars ar nelielu slēpņošanu - tā varētu īsumā raksturot šīs dienas novakari. Vispirms Liene pāris stundas nobūrās ar pildītiem pipariem, tad ap to laiku, kad šis nebūt ne veģetārais ēdiens bija gatavs, piekāpa Rustanoviču laulātais pāris. Aprunājāmies par šo un to - ar ko pēdējā laikā kopā redzēts Armands Šķēle un cik kuram kādas grupas dalībniekam garš, bet tad - izlēmām, ka vajadzētu atrast kādu slēpni.

Nav grūti šī albuma nosaukuma saskatīt atsauci uz vienu no "The Rolling Stones" sešdesmito gadu platēm. Un tāpat nav grūti saskatīt, ka muzikāli šeit nav pilnīgi nekā no Rolling Stones. Salīdzinoši ar gadu agrāk iznākušo "Akvarium" albumu "Denj serebra", nākamais grupas veikums ir daudz eksperimentālāks, daudz muzikāli daudzveidīgāks. Ļoti daudz šajā ierakstā ir visdažādāko tehnisko gimmicks - tas ir tik ļoti piesātināts ar visdažādākajām skaņām, kurām man trūkst apzīmējumu, ka dziesmu melodijas reizēm ir grūti saskatīt aiz visa tā raibuma un ņirbuma. Vispār jau šis ieraksts baigi pamatīgi atsauc to desmitgadi, kurā tas radies - sintezatoru un to radīto brīnumu šeit ir bezgala daudz, taču par laimi Grebenščikovs visbiežāk neatļaujas pārāk trivializēt muzikālo pusi un arī viņa "padoto" rīkošanās ar sintezatoriem nav gluži "Modern Talking" gaumē.

Tas pats, kas attiecībā uz iepriekšlasīto Rembo grāmatu - bez komentāriem, tikai ar piebildi, ka "Sezona ellē" bija salīdzinoši vieglāk uztverama un vismaz nedaudz skaidrāka. Atkal jau - vērtējumam nav nozīmes.