Kazhes pierakstu burtnīca

Dīvaini, ka tik ilgi nespēju sākt rakstīt par grāmatu, kas man tik ļoti patika. Dižs pārsteigums gan šī grāmata man nebija - divas iepriekš lasītās Madsena grāmatas man jau bija iegalvojušas, ka šis dāņu rakstnieks ir viens no tiem autoriem, kuru katra darba iepazīšana man sagādā ļoti daudz prieka. Žēl tikai, ka iespēju viņa grāmatas lasīt ir gaužām maz. Iespējams, ka "Dienas ar Diāmu" arī būs pēdējā viņa grāmata, kas spēs nonākt manās rokās. Vēl, kā liecina Amazon, divas viņa grāmatas ir izdotas vāciski, bet iespēja par katru no tām atdot vairāk kā 100 dolārus, man nešķiet diži vilinoša. Vienīgā krieviski izdotā grāmata arī Latvijā nav sastopama. Īsi sakot - atliek tikai mācīties dāņu valodu.

Viss - man ir piegriezies. Sākot ar šodienu es esmu cits cilvēks, nevis tas, kas iepriekš. Tagad man ir jauns vārds un jauna daba.

Lai arī es apzinos, ka "Three and out" nav diez ko laba filma, tā man tāpat patika. Šī ir viena no tām relatīvi vieglajām komēdijdrāmām, kurās scenārijā ir daudz vāju vietu un kuru vēstījums ir visai banāls un kuras tomēr paliek atmiņā ar pietiekami siltām sajūtām galvenokārt - pateicoties aktierspēlei un reizēm ļoti asprātīgiem dialogiem (kas gan neliedz tajā pat laikā citai dialogu daļai būt banālai līdz riebumam).

Līdz šim es Roaldu Dālu pazinu divos veidos - kā vienu no spēcīgākajiem angļu horror-humor rakstniekiem, kas radījis virkni fenomenāli spēcīgu un biedējošu noveļu, un kā bērnu rakstnieku - "Čārlija un Šokolādes fabrikas" autoru. Taču izrādās, ka Dālam bija vēl vismaz trešā personība - izvirtuša humora rakstniecība.

Pirmā izlasītā Unamuno grāmata - romāns "Migla" - mani uzreiz padarīja par šī rakstnieka adeptu, līdz ar to bija tikai loģiski, ka savā lielajā Amazon + Book Depository pasūtījumā iekļāvu arī vienu šī ievērojamā spāņu rakstnieka darbu. "Trīs paraugnoveles" ir tieši tas, par ko liecina grāmatas nosaukums, proti, tās ir trīs noveles, kas kalpo par sava žanra paraugiem. Kā man atklāja Wikipedia, šīs grāmatas nosaukums ir tieša atsauce uz Servantesa tāda paša nosaukuma īsstāstiem. Unamuno tātad dod mums trīs noveles: pirmā ir stāsts par kādu aristokrātisku ģimeni, kurā ir divas meitas, viena no kurām ieskatās puisī - garāmgājējā, kuru tā nolej, laistot sava balkona ziedus, tad šī puisi apprec, dzemdē tam dēl un pēc kāda laika nomirst, taču tad izrādās, ka dēlu šis vīrietis sagādājis arī otrai māsai - turklāt ātrāk, tad šie apprecas un vīrietis nonāk zem otrās māsas tupeles, tāpat kā faktiski ārlaulībā dzimušais dēls sāk dominēt pār savu pusbrāli.

Jau tajos arhaiskajos laikos, kad gāju skolā, bija zināms, ka skaņas ātrums var būt ļoti dažāds – atkarībā no apstākļiem, kuros šī skaņa izplatās. Pērkona negaisa laikā man vecāki teica, ka katras trīs sekundes starp zibeni un dārdu nozīmē vienu attāluma kilometru no zibens spēriena vietas līdz vietai, kurā atrodos es. Spirtā skaņa pārvietojās ātrāk, aukstumā – lēnāk, bet dzelzī – vēl par kārtu ātrāk nekā spirtā.

Līdz šim mana pazīšanās ar Klaivu Sinkleiru Luisu aprobežojās ar "Nārnijas hroniku" eposu, un īstenībā es pat nezināju, ka Luisam bija arī kādi citi darbi, izņemot šo diezgan izteikto Tolkiena plaģiātu. Taču izrādās, ka Luisam ir arī otrs nopietns literārs veikums - romānu triloģija par kosmosu, kura otrā daļa arī ir šis romāns "Perelandra".

Metjū Kasovica filmu "Naids" man ļoti uzstājīgi rekomendēja Kžištofs - mūsu poļu kaučsērferis, kurš pavēstīja, ka viņaprāt tā esot vislabākā filma, ko viņš jebkad esot redzējis. Ar labākajām filmām man allaž ir daudz problēmu - ja kaut ko rekomendē cilvēks, kura viedokli es respektēju, no vienas puses esmu noskaņots skeptiski (jo es allaž esmu šādi noskaņots), no otras man tomēr gribas šajā filmā saskatīt to pozitīvo, ko tajā redz attiecīgais cilvēks. Īsi sakot - emocionāla dilemma. Līdz ar to nav brīnums, ka es vairākas nedēļas (mēnesi?) nevarēju saņemties šo filmu skatīties. Beigu beigās to skatījos neadekvāti agrā laikā sestdienas rītā, kamēr Liene vēl gulēja (sāku skatīties filmu neilgi pēc septiņiem). Un domājams, ka darīju pareizi, jo šī filma pilnīgi noteikti neatbilst vienai no Lienei tuvākajām kino kategorijām.

Vakar, nupat pēc šīs Maika Nikolsa filmas noskatīšanās, es tev būtu teicis, ka tā ir teju vai labākā filma, ko šogad esmu redzējis. Dastinam Hofmanam tā bija pirmā lielā loma, Nikolsam - otrā filma pēc fantastiski veiksmīgās "Who`s Afraid of Virginia Woolfe", bet daudziem - īsta atklāsme dramēdiju jomā. Lieliskas Pola Saimona dziesmas, superīgs nobeigums (ar pilnīgi nepieredzētu šāda veida filmās pieeju), Hofmana neparasti ticamā aktierspēle un viss pārējais man lika "The Graduate" atzīt par absolūtu kino klasiku.