Kazhes pierakstu burtnīca

Jau kuro reizi konstatēju, ka esmu aizmirsis uzrakstīt aprakstu kādai noskatītai filmai. Pareizāk sakot - esmu pat diezgan drošs, ka par šo filmu jau vienreiz tiku rakstījis, bet kaut kādu iemeslu dēļ apraksts blogā nav nokļuvis - nezinu, kā tas gadās, bet tā gadās. Un šī ir viena no tām filmām. "Reiz atnāca runcis" raksturīgi čehoslovākiem ir visai brīvdomājoša filma, kurā atstāstīts visai fantastisks stāsts par kādu kaķi ar saulesbrillēm, kuras šim kaķim novelkot, atklājas cilvēku patiesās krāsas - kurš ir laimīgs, kurš ir blēdis, kurš ir lišķis, un tā tālāk. Un šis kaķis ierodas cirkus trupas pavadībā kādā mazā pilsētiņā, kurā darbojas kāds skolotājs, kuram, ja kas, ir mīlas sakars ar sievieti, kas nav viņa sieva (nepieņemami, vai ne?). Vispār šī ir visai īpatnēja filma - es pat to nosauktu par psihodēlisku, lai arī šāds vārds tolaik vēl noteikti netika izmantots, un savā saturā tā savdabīgā veidā apvieno bērniem domātu kino par skolu, ar absolūti pieaugušo auditorijai paredzētu saturu + šīzīgie elementi. Īsi sakot - ļoti dīvaina filma, kuru ir vērts noskatīties, lai arī negarantēju, ka katram tā patiks.

Desmit gadus (kopš vidusskolas laikiem, kad šis autors izpelnījās popularitāti mūsu klases meiteņu vidū) es turējos pretī Paolo Koelju kārdinājumam. Šo gadu laikā es izlasīju aptuveni tūkstoti grāmatu, kuru vidū bija gan izcilas, gan katastrofāli sliktas. No Koelju es izvairījos principu vadīts - kaut kā nešķiet man sevišķi saistoša literatūra, kas patīk meitenēm -cpadsmitniecēm. Varbūt es esmu snobs, varbūt esmu seksists - par to, ja kādam ir šāda vēlme, var izteikties komentāru sadaļā, bet ir man tāda apziņa, ka 16 gadu vecumā literārā gaume visbiežāk nav laba (arī man tā sevišķi laba nebija).

Patiesībā šai grāmatai ir divi autori - Duglass Adamss to uzrakstīja kopā ar savu ilggadējo sadarbības partneri Džonu Lordu, taču tā kā Lords man ir svešs putns, bet Adamss - labi zināms, virsrakstā minu tikai pirmo. Tāpat nepieciešama otra atruna - grāmata, par kuru šeit rakstu, nav vis sākotnējā "The Meaning of Liff", kas iznāca 1983.gadā un neapšaubāmi savu nosaukumu bija daļēji aizguvusi no Monty Python filmas "The Meaning of Life", bet gan 1990.gada papildinātais izdevums, kurā sniegti skaidrojumi apmēram divreiz vairāk vārdiem nekā oriģinālā.

Ko es zinu par franču rakstnieku Gustavu Flobēru? Patiesību sakot - gaužām maz. Varbūt vienīgi to, ka viņš dzīvoja gana sen un to, ka viņa slavenākā grāmata ir "Bovarī kundze", kuru es, protams, neesmu lasījis. Pēc šī Džuljēna Bārnsa romāna man patiesībā pat radās vēlme iepazīt Flobēru tuvāk. Kā teiktu mūsu leģendārā literatūras skolotāja Aina Britāne: "Izlasītais Bārnsa romāns - manas vēlmes iepazīt Flobēra daiļradi rosinātājs."

Diezgan ilgu laiku gaidījām, kad beidzot šī filma būs pieejama adekvātā kvalitātē, lai to varētu noskatīties. Beidzot mums apnika gaidīt un izlēmām uzticēties brīnišķajam telecine formātam. Patiesībā tieši Bruno gadījumā tas nav tik būtiski - kādā kvalitātē tu šo filmu skaties. Te tev nav darīšana ar tāda veida mākslu, kur būtu ļoti svarīgi, lai būtu labas krāsas un kristālskaidra skaņa. Gluži otrādi - tieši šādā biedējoši pretīgā kvalitātē šo filmu ir vieglāk noskatīties, jo paši atbaidošākie kadri šādā veidā izskatās daudz maz pieņemamāk.

No manas puses būtu ļoti oriģināli un "šallaini" atzīt, ka filma, kuras laikā divi no četriem skatītājiem iemiga, bet pārējie neiemiga tikai principu dēļ, ir īsts kino mākslas šedevrs. Es varētu pasludināt "Atvadas no Falkenbergas" par pēdējo gadu izcilāko zviedru filmu un paust savu sašutumu, ka Oskaru ceremonija šo filmu nepamatoti apgāja ar līkumu.

Ar "Tuneli" man sanāca kārtējais pārsteigums - biju pilnīgi pārliecināts, ka šī filma vēstīs par kādu angļu radioelektroniķi, kurš strādā pazemes tunelī starp Rietum- un Austrumberlīni, starptautiska projekta ietvaros izspiegojot austrumvācu vadoņu telefonsarunas ar Maskavu. Biju lasījis šādu grāmatu, zināju, ka tā tikusi ekranizēta, un biju pārliecināts, ka šī ir tā filma.

"Zem sarkanā karoga" ir pēdējais Lao Še romāns, kurš, kā tas ar pēdējiem romāniem gadās diezgan bieži, tā arī palika nepabeigts. Taču kādas konkrētas grāmatas nepabeigtība nekad nav kļuvusi par iemeslu izdevējiem to nepublicēt. Jo zināms, ka mirušu ievērojamu rakstnieku jaunatklāti darbi allaž saceļ pietiekamu ažiotāžu, lai tiem atrastos pircēji. Ar kvalitāti un darbu pabeigtību, protams, iespējami varianti. Reizēm nepabeigts darbs var kļūt par vispārāko klasiku - ņemsim par piemēru kaut vai visus Kafkas romānus. Taču citkārt tā ir vienkārši pusfabrikāta pasniegšana par gatavu ēdienu - un ja kas, tāda tiek praktizēta ne vien literatūras, bet arī mūzikas pasaulē (un arī tur iespējami gan pozitīvie piemēri - kā Harisona "Brainwashed", gan negatīvie - piem., Queen "Made in Heaven").

We got up at around eight in the morning and just before ten we were ready to go. The trip was undertaken in our regular squad - the s3ped team + Kazhe&Liencha team (including the most avid geocaching dog). We idea was simple - first go to the Engure lake nature park, rent a boat on the lake, then go further by the lake, see some wildlife, then - to Mērsrags and from there - back to Riga via Tukums. For some reason I`m too lazy to write anything more about it - I`ve already given the basic facts. I can only add that for a couple of times we got into heavy rain, looked for some really nasty shitcaches, we`re attacked by a wild cow and for a couple of hours dreamed about hotdogs. In the evening we went back to Riga, where most of the participants fell asleep during a Swedish film. That was one pleasant Saturday, so I would say, although you probably wouldn`t be able to understand that from this too brief description.