Būtu liels pārspīlējums teikt, ka šī filma man patika. Taču man to nācās noskatīties kaut vai tāpēc vien, ka pirms tam biju skatījies "Antikristu". Un tici man vai nē, bet pēc TĀS filmas man bija vienkārši nepieciešams noskatīties kādu filmu, kura palīdzētu izvairīties no šausmīgiem un biedējošiem murgiem visas nakts garumā.

Izmantojot laiku, kamēr Liene bija fotokursos, noskatījos vienu no šī gada gaidītākajām un vienlaikus negaidītākajām filmām - Larsa fon Trīra "Antikristu". Jau iepriekš biju par šo filmu izlasījis pietiekami daudz, lai zinātu, ka šī nebūs viena no tām filmām, ko skatīties draugu kompānijā, lai labi parēktu un ieēstu kādus cepumus vai picu. Larss fon Trīrs nav tas režisors, kuram patīk pajokot vai atstāstīt kādu vecu anekdoti (pat "The Boss of It All`", kas it kā ir komēdija, ir ekstremāla filma).

Kā kārtējā "misija" man patlaban ir nopietnāk iepazīt Vladimira Nabokova daiļradi. Līdz šim mana pazīšanās ar šo ievērojamo rakstnieku sastāvēja no "Lužina aizsardzības", kuru nenoskaidrotu iemeslu dēļ lasīju vēl pamatskolas gados un "Lolitas", kuru lasīju jau vidusskolas vecumā. Cik daudz es tolaik no šīm grāmatām sapratu, tas, protams, ir cits jautājums.

Šis ir kārtējais no "anonīmajiem" Akvarium ierakstiem, šoreiz izdots zem "Annas Kareņinas kvarteta" vārda. Albuma bukletā stāstīts par šo ļoti īpatnējo aiz Urāliem radušos ansambli, kura dalībnieki sēdējuši cietumā, kurā grupai pievienojies motorzāģa spēles virtuozs - slepkava maniaks, bet tikai deviņdesmito gadu sākumā tā radījusi savu pirmo ierakstu - šo.

Vakardienas Čempionu līgas rezultāti kalpo par lielisku pamatojumu tam, kāpēc man patīk futbols. Un kāpēc man patīk futbols? Tāpēc ka tur diezgan bieži gadās, ka favorīti paklūp pret nepavisam ne grandioziem pretiniekiem.

Ilgi man nebija skaidrs, kāpēc gan pirmie grupas "Akvarium" albumi parasti netiek iekļauti grupas pamata diskogrāfijā, bet gan atsevišķi izvietoti sadaļā "70.gadu ieraksti". It kā grupa ir tā pati, Grebenščikovs tas pats, kāpēc tad lai šie albumi tiktu diskriminēti? Tagad, kad esmu noklausījies vienu no šiem ierakstiem, man vairs jautājumu nav.

Kas ir Krievu-abesīniešu orķestris? Tautas valodā tā ir grupa "Akvarium", kura ņēma un ierakstīja veselu virkni austrumniecisku melodiju bez standarta dziedāšanas, bet ar mantrēšanu, un izdeva to zem cita vārda. Vispār Akvariumam tas ir diezgan raksturīgi - izdot albumus ar citiem grupas nosaukumiem, un šis ieraksts viņu krājumā nav nekas sevišķi unikāls. Protams, tas ir netipisks, savdabīgs, oriģināls un tā tālāk - bet ne kaut kas tāds, ka tu teiktu - nē, Akvarium kaut ko tamlīdzīgu ierakstīt nespētu.

Interesanti, kā tas sanāca - pēc "Radio Silence" BG rietumos ierakstīja vēl vienu ierakstu, bet to neizdevās īsti pabeigt, jo Grebenščikovs gribēja, lai ierakstā piedalītos Džordžs Harisons, bet ierakstu kompānijai šāda doma nepatika, un rezultātā Radio London faktiski ir tikai demo ierakstu apkopojums. Un kas te ir interesants? Tas, ka šis nepabeigtais gala produkts vismaz manā izpratnē ir izteikti augstvērtīgāks par savu oficiālo priekšgājēju. Droši vien lielākais tā trumpis ir daudz pieticīgākajos aranžējumos - salīdzinoši ar "Radio Silence" šajā ierakstā tu daudz vairāk dzirdi pašu BG un viņa ģitāru, un mazāk - tehnoloģiju brīnumus. Protams, tas nav gluži tas BG, ko tu esi ieradis dzirdēt viņa krievvalodīgajos ierakstos, bet "Radio London" tapšanas procesā viņš jau daudz komfortablāk (man vismaz tā šķiet) jutās, dziedot angļu valodā, un arī dziesmas pašas par sevi ir kaut kādas siltākas un personiskākas (laikam jau sadarbība ar "Eurythmics" nebija tas, kas viņam bija nepieciešams vairāk par visu pasaulē). Patiesībā es pat teiktu - Harisons šeit būtu bijis diezgan labs partneris BG albuma tapšanā, jo vairāku dziesmu struktūrā jūtamas ne vien vienkāršas atsauces uz bītliem, bet pat tieši uz Harisona solo karjeru. Manā skatījumā veiksmīgākās ieraksta kompozīcijas ir "Can’t stop repeating your name" un "Up in smoke", bet arī citas ir pietiekami labas, un visticamākais to labumu tikai vairo ieraksta nepabeigtības sajūta, jo gluži iespējams, ka citos apstākļos tas būtu kļuvis daudz skaļāks, mazāk personīgs un mazāk baudāms. "Radio London" ne tuvu nav mans iecienītākais BG ieraksts, un tomēr tas ir labs apliecinājums tam, ka arī rietumos viņš būtu varējis sevi pietiekami skaļi pieteikt, ja vien būtu savādāk iegrozījušies apstākļi un viņš nebūtu (tā vismaz man šķiet) prāta aptumsuma mirklī satusējis ar Deivu Stjuartu. Lai gan no otras puses - arī šajā ierakstā piedalās viens "Eurythmics" dalībnieks - grupas basists Čučo Mārčens.

Lai arī esmu Saimona Pega cienītājs, no šīs filmas neko dižu negaidīju (bija dzirdēts daudz negatīvu atsauksmju) un tā man nelika vilties. Filmas pamatā ir kāda angļu žurnālista memuāri par to, kā viņš neveiksmīgi mēģināja kļūt par ievērojamu spīdekli Amerikā, strādājot žurnālā "Vanity fair". Tu droši vien domā - ai, nē, atkal kārtējais "The Devil Wears Prada"! Patiesībā tā gluži nav - Tobijs Jangs (reālais žurnālists) pilnīgi noteikti nav tas tipāžs, kura dzīves stāsta lielākā morāle ir saprast, ka darbs nav svarīgāks par visu, viņš ir diezgan nejauks tips, kam patīk vulgāri joki un kam riebjas jebkādas autoritātes, ideālais darbinieks, ko neviens autoritāra stila izdevums negribētu redzēt savā štatā, un tomēr tas nliedza Jangam labu laiciņu pakrist uz nerviem gan savai priekšniecībai, gan kolēģiem. Diemžēl filma šo stāstu nepasniedz tā, lai man būtu interesanti tam sekot.

Nebrīnīšos, ja tev par šo filmu nebūs gadījies dzirdēt. Lai arī angļu kino Latvijā neapšaubāmi ir labāk zināms par ziemeļkorejas filmu industriju, gluži katru mazbudžeta komēdiju pie mums kinoteātros nerāda. Mani šī filma piesaistīja ar tradicionālo lietu - vienu zināmu un simpātisku aktieri. Runa šeit ir par Chris O`Dowd jeb Roju no "IT Crowd", kuram šajā filmā ir droši vien lielākā kino loma viņa karjerā. Protams, "The Boat that Rocked" ir lielāka mēroga filma, bet tur O`Dowd ir izteikts otrā plāna varonis, kamēr šeit - teju vai galvenā filmas zvaigzne.