Kazhes pierakstu burtnīca

Pilnīgi to neplānojot, pāris mēnešu laikā noskatījos jau otro filmu, kurā galvenajā lomā ir Kad Merad (pirmā bija "Bienvenue chez le ch`ti"). "Manas zvaigznes un es" ir viena no filmām, kas Rīgā apskatāma Baltijas pērles ietvaros, bet es (prognozējamā kārtā) to skatījos mājas apstākļos un nevis kinoteātrī.

Nenoliegšu, man bija bažas, pirms izvēlējos skatīties šo filmu. It kā jau Ričards Kērtiss ir lielisks vecis, ne velti "Love Actually" ir viena no labākajām pēdējo 10-20 gadu romantiskajām komēdijām, un arī citas viņa filmas man tīk labi. Bet par šo konkrēto filmu dzirdēju, ka īsti laba tā neesot, īsti nesapratu gan, kas tajā kādam nešķita labs, bet tā nu bija.

Ar filmu "Dženova" var teikt, ka sāku gatavoties festivālam "Baltijas pērle". Kā jau tas man kopumā ir raksturīgi, uz sevišķi daudzām festivāla filmām visticamākais es neiešu, toties festivāla filmu sarakstu izmantošu kā savu kino skatīšanās plānu tuvākajam laikam. Protams, nebūs tā, ka skatīšos tikai un vienīgi šajā festivālā pārstāvētās filmas, bet diezgan augstu to procentu gan.

Nē, tas šoreiz nebūs par mani, jo pašrefleksija nav mana stiprā puse.

"Wings of Desire" jeb "Der Himmel über Berlin" nenoliedzami ir slavenākā Vima Vendersa filma, līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka agrāk vai vēlāk man to vajadzēja noskatīties. Pamata secinājums, ko guvu no šīs filmas - pagaidām ir vēl par agru. Iespējams, pēc kādiem gadiem es spēšu uz šo filmu paskatīties savādāk, kļuvis pieredzējušāks, kļuvis gudrāks un kļuvis vecāks. Bet patlaban manā izpratnē "Wings of desire" ir viena stipri monotona un nomācoša filma, kas visvairāk līdzinās divas stundas garam dzejolim. Lieki teikt, ka mana attieksme pret poēziju nav nosaucama par entuziasma pilnu.

Noskatījos jau otro Kžištofa Krauzes filmu, un atkal - pēc cita Kžištofa - Uminska - rekomendācijas. Un šo rekomendāciju es pilnīgi noteikti nenožēloju - "Dlug" manā izpratnē ir labāka filma nekā "Pestītāja laukums" (kurš gan arī bija ļoti labs). Cik nojaušu, Krauzes zirdziņš ir sadzīviskas drāmas par to kā pavisam normāli cilvēki nonāk ļoti bēdīgos apstākļos - sākotnēji viņu dzīve šķiet diezgan pieņemama, bet visai drīz tā aiziet pavisam nepareizā virzienā. Divi pavisam jauki puiši ir izdomājuši biznesu - ievest no Itālijas lētus motorollerus un tirgot tos Polijā. Bet banka viņiem atsaka aizdevumu - lai gan puišiem ir firma un kā garantija viens zemes gabals un viens dzīvoklis, ar to nav pietiekami. Rezultātā viņi saņem atteikumu un viņiem ir nepieciešams steidzami atrast vēl kādu finanšu balstu. Un viens no puišiem satiek kādu savu bērnības draugu, kurš par projektu ieinteresējas un apņemas sameklēt finansētājus. Taču visai drīz izrādās, ka šis bērnības draugs dzīves gaitā ir kļuvis par visparastāko (lai gan nē - ne visparastāko) bandītu un paziņo abiem puišiem, ka tie tagad viņam esot parādā naudu par veiktajiem pakalpojumiem (nekas, ka reāli nekāds darījums nav noticis). Un ja naudas nebūs - tad puišiem dzīves arī nebūs. Tikai patiesībā sanāk vēl sliktāk - tam bandītam viņi naudu atdod pat vairākas reizes, bet parāds līdz ar to dzēsts tāpat netiek. Un beidzas tas viss pagalam skumji (visām iesaistītajām pusēm).

I wish I was a hunter in search of different food

"Kad ziemas naktī ceļinieks" mani padarīja par Italo Kalvino fanu. Kžištofs no Polijas (kas arī ir šīs grāmatas liels cienītājs) atzinās, ka esot lasījis arī vēl citas Kalvino grāmatas, kas ne tuvu neesot "Ceļinieka" cienīgas. Es tomēr izlēmu pārliecināties pats, un tagad varu teikt - Kžištofam bija pilnīga un galīga taisnība.

Ja pilnīgi godīgi - es nemaz nebiju domājis skatīties "Nika un Noras bezgalīgo pleilisti", bet lejuplādēju šo filmu ar domu, ka manas prombūtnes (darba vakariņas) laikā to varētu noskatīties Liene kopā ar draudzenēm. Taču sanāca, ka filma noskatīta nebija, un beigās to noskatījāmies mēs trijatā ar Marinu.

Skaists, vai ne :)