Kazhes pierakstu burtnīca

I was surprised to find out that I had previously read three and not two novels by Jurek Becker (I had completely forgotten that "Sleepless Nights" was also one of his works). And I was even more surprised to read (on this very website) that I had liked all three of them. And as all previous entries on this writer are in English it seemed impolite to write in Latvian this one (not that it made any difference anyhow).

Džons Hokss, kā var izlasīt iekš Wikipedia, ir viens no tā sauktajiem "eksperimentālajiem" rakstniekiem. Proti, viens no tiem večiem, kuru grāmatas lasot tev vajadzētu izjust regulāras "wtf?" sajūtas un brīnīties par to, kā viens rakstnieks var kaut ko tik šīžīgu uzrakstīt. Pirmais, kas man ienāk prātā šādas literatūras sakarā, ir "Zazī un metro" (kas man ne pārāk patika). Taču Hoksa jaunākais romāns "Īru acs", manuprāt, ne ar ko diži eksperimentāls nav, un tas pietiekoši normāli seko literatūras pamatprincipiem, no kuriem Hokss apgalvo esam sen atteicies, vismaz viņš tā esot teicis: "I began to write fiction on the assumption that the true enemies of the novel were plot, character, setting and theme, and having once abandoned these familiar ways of thinking about fiction, totality of vision or structure was really all that remained."

Filmā "Religulous" manā uztverē ir atrodams daudz kā tāda, kā pietrūka iekš "Zeitgeist". Tā ir filma, kura patiešām elegantā stilā parāda cilvēku muļķību un ļoti veiksmīgi nodot skatītājam savu vēstījumu. Vienlaikus tai ir arī daži trūkumi, kurus nekādi nevaru nepieminēt.

Pēc lieliskā "Koļas" nolēmu iepazīties ar Jana Sverāka daiļradi labāk un tālab noskatījos viņa jaunāko filmu "Vratne lahve" (angliskais nosaukums "Empties" - latviski laikam būtu "Taras pieņemšana"). Tajā Sveraks seko jau iepriekš par veiksmīgu atzītai un labi pārbaudītai receptei - atkal filmas scenārija autors un galvenās lomas atveidotājs ir Jana tēvs Zdeneks, atkal Zdeneks Sveraks atveido ļoti tipisku čehu personāžu ar noslieci uz ārpuslaulības sakariem, un arī filmas morāle patiesībā ir diezgan līdzīga tai, ko deva "Koļa".

"Red" pielika punktu "King Crimson" otrajai (trešajai? ceturtajai?) inkarnācijai, un atšķirībā no iepriekšējām reizēm šoreiz tas patiešām tika domāts kā punkts - Frips nevis padzina visus grupas dalībniekus, nomainot tos pret citiem tikpat ātri nomaināmiem cilvēkiem, bet gan paziņoja, ka grupa ir savu nodzīvojusi un ka tās vēsturē būtu liekams punkts (protams, pēc vairāk kā pieciem gadiem viņš grupu atkal atjaunoja, bet tas jau ir cits stāsts). Un saki vai nesaki - "Red" ir droši vien labākais punkts, kad KC varēja pielikt punktu. Noteikti tas bija daudz grandiozāks solis nekā būtu bijis aiziet pēc "Starless and Bible Black" - jo šis ir patiešām viens sasodīti labs albums, tāds, kura dēļ šī grupas versija ir visvairāk atminēšanas vērta. Ja kas oficiāli KC uz šo albumu bija kļuvis par trio - kā pamatsastāva dalībnieki tajā bija atlikuši vien Frips, Brufords un Vetons, taču piedalījās ieraksta tapšanā arī Mels Kolinss, Deivids Kross un... Ījans Makdonalds. Jā, tas pats Ījans Makdonalds, kura saksofona spēle bija viena no būtiskajām "In the Court of the Crimson King" sastāvdaļām. Šoreiz viņš gan nav grupas dalībnieks, bet tikai kā "session musician", taču kāda starpība - Ījans ir atgriezies un viņš ir tikpat labs kā jebkad iepriekš.

Lai nu kam, bet spāņiem nevajadzētu žēloties, ka viņu kinoindustrijai būtu pienākušas nebaltas dienas - šķiet, ka no visām Eiropas valstīm tieši dzeltensarkanajā zemē ražotās filmas izpelnījušās vislielāko popularitāti ārpus savas valsts robežām. Ievērojamu režisoru vien viņiem ir vesela virkne. Un līdz ar to no "Caotica Ana", kas arī Latvijā tika pie uzmanības uz lielā ekrāna kinoteātrī "Rīga", es gaidīju pietiekami daudz.

Diez vai kaut viens mani pazīstošs cilvēks raksturotu Kzh kā:

Šonakt redzēju sapni, ka mūsu vecā pamatskolas klase bija sapulcināta skolā. Dažu cilvēku gan nebija, kamēr citi nebija no mūsu pamatskolas klases (piem., māsas Brūveres). Ko mēs tur īsti meklējām, ja godīgi, nesapratu, bet sēdējām klasē, un literatūras skolotāja Britāne (vispirms pamatīgi bez iemesla uzbraukusi Ziņģim) uzdeva jautājumu: cik daudziem no Jums man izdevās dot mīlestību pret Raini?

I`m writing this description in English for just one simple reason - I noticed that my profile on the MacBook doesn`t have Latvian keyboard added and I`m currently too lazy to do any changes on the computer, so I decided to write in a language that is already supported. Anyway - how many people could be interested in a pseudo-review of a film like this? Not too many, I presume.

"Larks Tongues in Aspic" oficiāli tiek uzskatīts par King Crimson trešās ēras ievadošo ierakstu, un tam pamatojums ir sekojošs: pirms šī albuma ierakstīšanas grupai nomainījās pilnīgi visi dalībnieki (izņemot, protams, Robertu Fripu). Un jāatzīst, ka šis sastāvs noteikti vismaz pēc vārdiem bija spēcīgāks nekā tas, kas ierakstīja "Islands". Galvenā jaunā zvaigzne dabiski bija bundzinieks Bils Brufords - iespējams, izcilākais progroka buņģieris, kuru Frips bija pārvilinājis no "Yes". Arī jaunais vokālists Džons Vetons (no "Family") nebija gluži zemē metams, tāpat multiinstrumentālists Deivids Kross. Rezultātā "Larks tongues in aspic" (to varētu latviskot kā "Cīruļu mēļu galerts" - pretīgi, ne?) ir visnotaļ iespaidīgs ilgas "jam"ošanas albums - saukt par dziesmām šī ieraksta kompozīcijas man kaut kā nesanāk (taustiņi pareizi nespiežas), galvenokārt tādēļ, ka tās nav dziesmas. Vienkārši vairāki superprofesionāli vīri iegāja studijā un ierakstīja to, kā viņi spēlē. Tā varētu raksturot šo ierakstu. Pazudušas ir visas klasiskās mūzikas notis, kuras tik ļoti kritikai nepatika iekš "Islands", tā vietā stājoties tipiskiem un ūberprofesionāliem progroka gabaliem (spēcīgākie "džemi" šeit droši vien ir abas "Larks Tongues" daļas, kuras iekļauj šo ierakstu un veido arī apmēram pusi tā garuma). "In the court" ēras King Crimson varbūt bija vairāk orientēti uz strukturētas mūzikas taisīšanu, taču arī savā 1973.gada veidolā šī grupa bija vienkārši fenomenāli iespaidīga. Frips neapšaubāmi pa šiem gadiem bija progresējis kā ģitārists, Brufords spēja darīt daudz tāda, kas Maiklam Gailsam nekad nebūtu pa spēkam. Jā, Vetons nav gluži Gregs Leiks, kas attiecas uz dziedāšanu, bet vokāliem šajā platē arī nav tik liela loma - tā vietā šeit ir superīgas saspēles starp Fripu un visiem tiem dažādajiem brīnumiem, ko spēlē Kross, un tam visam apakšā plosās Brufords. Iespaidīgi!