Kazhes pierakstu burtnīca

Jā, komandējumu mēnesis ir beidzies, un tagad esmu uz ilgāku laiku atpakaļ LV (patiesībā nekur nav teikts, ka komandējumi vispār vēl kādreiz būs). Pamatīgi noguris, iegrimis ar dzīvokli saistītās lietās.

Es tiešām gribētu ierosināt šīs filmas skatīšanos plašākā sabiedrībā nekā to skatījos es. Droši vien būtu interesanti, lai gan varbūt arī nebūtu. Ja ievēro to, ka šīs filmas tēma ir seksuālo "tabū" pārkāpšana, droši vien tu padomātu, ka es neesmu īsti riktīgs, piedāvājot to skatīties kopā ar tevi un citiem draugiem. Tu droši vien teiktu - nē, paldies, šādas porno filmas man ne pārāk iet pie sirds. Un varbūt tev būtu taisnība, un tāpēc es arī nepiedāvāšu šo filmu skatīties, kad nākamreizi būsi pie manis ciemos - jo man pilnīgi noteikti būtu ļoti neērti to ar tevi skatīties kopā. Un vienalga, kas šajā gadījumā esi tu - Ziņģis vai kaut Valdis Dombrovskis.

Ja viss šai dzīvē notiktu tā, kā tam jānotiek, šī man būtu pirmā Hulio Medema filma. Katrā ziņā pirms aptuveni gada biju jau sataisījies to skatīties, bet kaut kādu aizmirstībā grimušu iemeslu dēļ to tā arī neizdarīju. Vai tā būtu labāk vai sliktāk, par to man tagad grūti spriest.

Kad bijām Prešovā, jau diezgan savlaicīgi izlēmu, ka man būs nepieciešama kāda grāmata, ko lasīt atceļā uz Rīgu. Izvēle krita uz Salmana Rušdi vienu no jaunākajiem romāniem - "Florences apbūrēja". Aizrauties ar sižeta atstāstījumu es šoreiz neriskētu - pārāk daudz grāmatā ir notikumu, personāžu, darbības vietu un turklāt visticamākais savā stāstījumā es tāpat visu sajaukšu. Lai kaut nedaudz būtu skaidrs, par ko īsti ir šī grāmata, varu pieminēt, ka darbība tajā norisinās ap 1500.gadu vairākās vietās - gan austrumos, gan Florencē, skarot arī Jaunās pasaules tēmu. Vēsture un autora iztēle šajā romānā ir savīti visai cieši, bet tas, protams, nenozīmē, ka šis būtu tradicionāls "vēsturiskais romāns". Vislielāko līdzību tajā saskatīju ar Umberto Eko "Bodolino", kurā principā bija ļoti līdzīga nostādne, un patiesībā arī sižetos ir gana daudz kopīgu elementu.

Vakar kārtējo reizi kārtīgi visu dienu mācījāmies, bet pēc nodarbībām bija sarunāts, ka brauksim ar vācu kolēģiem uz Paderbornu uzspēlēt boulingu.

Tā vien šķiet, ka vēl nedaudz un pārvērtīšos par teju vai ekspertu Paula Bankovska daiļrades jautājumos - šī ir jau ceturtā viņa grāmata, ko esmu šogad izlasījis, un arvien vairāk pārliecinos vienā - ka Bankovskis raksta daudz. Protams, lai par kaut ko tādu pārliecinātos, nav nepieciešams lasīt vienu viņa grāmatu pēc otras, bet pietiek atvērt Vikipēdiju, kur nepilnajā viņa darbu sarakstā parādās 8 romāni un 3 stāstu krājumi, bet vēl vairāki citi darbi pieminēti tekstā, un tas viss tapis nedaudz vairāk nekā 10 gadu laikā. Tiešām iespaidīgi, ko lai citu saka.

Noskatījos ceturto no piecām šogad Oskara nominācijā "Labākā filma svešvalodā" izceltajām filmām - Austrijas kino lenti "Revanšs". Savā ziņā šī filma man pamatīgi atgādināja "The Edge of Heaven", tikai ne tik labu. Filmas galvenais varonis ir pirms kāda laika no cietuma iznācis vīrietis Alekss, kas veic šādus tādus darbus vienā Vīnes bordelī. Tāpat šajā bordelī strādā jauna sieviete no Ukrainas vārdā Tamāra, kas vienlaikus ir Aleksa mīļotā sieviete. Kā jau tas ar nelegāliem imigrantiem ir normāli, Tamārai īsti citas karjeras iespējas nav pieejamas, un līdz ar to Alekss diezgan mierīgi samierinās ar to, kā viņiem nākas dzīvot. Tomēr īsti gandarīts ar šādu dzīvi viņš dabiskā kārtā nav, un tālab viņš izlemj pievērsties tai lietai, ko viņš darīt kaut cik pieprot - proti, aplaupīt banku. Tamāra gan nav par šo domu sevišķā sajūsmā, jo nojauš, ka tas varētu slikti beigties, bet Alekss nav pierunājams. Viss jau būtu labi, aplaupīšana patiešām izdodas veiksmīga (te jāpiezīmē, ka šī nav tāda filma, kurā laupīšana tiek realizēta kaut kā sevišķi "stilīgi" - drīzāk tā sanāk vairāk vai mazāk sadzīviska, bez sevišķas piešprices, un arī, protams, ne tāda kā iekš "Raising Arizona"), taču tās nobeigums gan tik labs nav. Proti, kamēr Alekss aplaupa banku, Tamāru, kas viņu netālu gaida mašīnā, ievēro policists un aizrāda par nepareizi izvēlotu pārkinga vietu, turklāt viņam arī rodas aizdomas par šīs sievietes nelegālo statusu valstī. Jā, un beigās sanāk tā, ka Aleksa un Tamāras bēgšanas laikā šis policists, mēģinot sašaut mašīnas riteni, nošauj Tamāru.

Jau pēc pirmajām šīs filmas sekundēm man radās sajūta, ka esmu to jau iepriekš redzējis, un visai ātri izrādījās, ka tā arī patiešām vairāk vai mazāk bija. Proti, kā atklājās, šī filma ir nedaudz pagarināta versija vienai no "Dekaloga" sērijām, turklāt vienai no tām, ko es biju noskatījies - proti, sērijai par tēmu "though shalt not commit adultery". Dažas ainas gan bija pamainītas, citas - izvērstas garākas, bet kopumā tā bija tā pati filma. Un līdz ar to - arī tikpat laba, tikai nedaudz garāka, vienīgi īsajai versijai, manuprāt, bija nedaudz labākas beigas.

Lai arī vispār pēdējā laikā cenšos retāk skatīties amerikāņu filmas, šai brāļu Koenu lentei uztaisīju izņēmumu. Tie tomēr ir brāļi Koeni, kuru dēļ varu arī pieļaut kādu izņēmumu. Tiesa, "The Hudsucker Proxy" netiek uzskatīta par vienu no viņu labākajām filmām, un laikam patiešām tā tāda arī nav.

Vakar atkal bija ļoti intensīvas mācības, kas gan nebija sevišķi viegli, jo pa nakti īsti daudz gulēt nesanāca - ap pusdiviem mani pamodināja Artjoms, ka steidzami jātaisa viena lieta mūsu bosam, kam no rīta bija jātiekas ar pašu lielāko bosu - visa lielā koncerna īpašnieku. Tad kādu pusstundu-stundu naktī padarbojāmies, no rīta izrādījās, ka vēl šis tas jāsataisa, īsi sakot - pa nakti nogulēju labi ja četras stundas. Un ievērojot to, ka kopumā Zandebekā pieturos pie plāna - naktī gulēt precīzi sešas stundas, īsti jauki tas nebija.