Reti, bet tomēr gadās, ka es no grāmatas gaidu daudz pat tad, ja tās autora vārds man ir svešāks par svešu. Māra Bērziņa stāstu kopums par Gūtenmorgenu bija tieši viens no šiem retajiem izņēmumiem. Un nekas, ka pret latviešu literatūru parasti izturos nievājoši. To, ka te kaut kam ir jābūt, man pavēstīja viens apstāklis - grāmatas noformējums. Proti, Māra Bišofa ilustrācijas. Tas man noteikti ir kritērijs - pirms dažiem (pāris?) gadiem biju uz Bišofa darbu izstādi, un jāsaka ir viens - šim vīram patiešām ir iekšā - ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Ja kas - no Bišofa noteikti ir iespaidojies Briic - par kura grāmatu joprojām neesmu uzrakstījis savus iespaidus. Varbūt rītdien saņemšos, sestdien jau nu pilnīgi noteikti. Bet tur arī nebūtu par ko kaunēties - Bišofs ir pietiekoši ievērojama personība, lai līdzības ar viņu piesaukšana nebūtu saucama par trūkumu.

Apsveikums visiem Golfistiem un citādiem folksvāgenistiem sakarā ar Wolfsburg izcīnīto Bundeslīgas čempionu titulu.

Stāsts ar "Belle Toujours" ir pavisam dīvains. Sāksim jau ar to, ka šī filma, kuru uzņēmis neapšaubāmi slavenākais portugāļu kinorežisors (nekas, ka nevienu viņa filmu līdz šim redzējis nebiju), ir turpinājums vienai citai filmai, kuru es gan redzējis esmu. Runa ir par Luisa Bunjuela "Belle de jour". Jā - šis ir turpinājums teju vai 40 gadus vecai filmai, kuru uzņēmis pavisam cits režisors pavisam citā valstī. Patiesībā vienīgais vienojošais elements starp šīm abām filmām ir Mišels Pikolī - aktieris, kas vienu un to pašu lomu spēlē abās divās filmās, proti, viņš ir Anrī Isons, kurš oriģinālajā filmā bija Katrīnas Denēvas vīra labākais draugs. Tagad ir pagājuši 38 gadi un Isons, nejauši ieraudzījis Severīnu Serizī (kuru šajā filmā Denēva nespēlē - lai arī iepriekš viņa piedalījusies vairākos M. de Oliveiras darbos - šoreiz Severīnu atveido Bulle Ogier, kura arī ievērojama ar lomu vienā no Bunjuela filmām - "Buržuāzijas valdzinošajā šarmā"), sāk šai sievietei sekot, lai varētu ar viņu izrunāties par sāpīgajām tēmām - tām pašām, kas norisinājās 38 gadus iepriekš.

Ievads: The Magical Mystery Tour

Ja esi ievērojis, ka šajā blogā iestājies klusums, un nezini, kā tas sanācis, vari izlasīt šo rakstu. Ja zini - vari nelasīt, par tevi neko sliktu tāpat te neteikšu.

Ir dažādas teorijas, kā radīt īpaši zemas kvalitātes kinofilmu. Daži eksperti uzskata, ka vissliktākas filmas sanāk, tajās jebkādā veidā iesaistot Parisu Hiltoni. Citi tikām apgalvo, ka drošs ceļš uz mēslaini ir nodrošināts, izvēloties par filmas žanru "tīņu komēdija". Vēl citi kā labāko risinājumu iesaka ļaut ambīcijām būt 100 reizes lielākām par iespējām. Tomēr vairums atzīst, ka īpaši labas iespējas radīt nekam nederīgu filmu rodas tad, kad tās veidotājiem nav ne mazākās sajēgas, kādu īsti filmu viņi veido un kāpēc viņi to vispār dara.

Nekad un nekādos apstākļos neuzticies vāciešiem! Šādai maksimai būtu vērts sekot, lai izvairītos no tādiem pārpratumiem, kā man sanāca ar šo Murakami romānu. Biju bibliotēkā, ievēroju, ka tur vāciski pieejams man nezināms Murakami romāns ar nosaukumu "Gefaerlich Geliebte" jeb "Bīstamā mīļotā". Domāju - wow! - kurā nez brīdī viņam tāds iznācis, ka neesmu neko par šo grāmatu dzirdējis? Paņēmu šo grāmatu. Jau mājās gribēju noskaidrot, kad tieši šis romāns izdots, un atklājās, ka tas nav nekāds jauns romāns, bet gan jau lasītais "Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules", ar kuru patiesībā arī sākās mana pazīšanās ar Murakami, turklāt vēl vācieši kā īsti sliņķi tulkojumu taisījuši no angliskā tulkojuma, nevis no japāniskā oriģināla.

В середину мая каждый год следующим большим мероприятием после хоккейного чемпионата мира становится Евровидение. В этом году я изначально не собирался следить за данной тусовкой, однако обстоятельства сложились так, что всё же пришлось.

"Iron Butterfly" neapšaubāmi ir viena no ikoniskākajām sešdesmito gadu viena hita grupām. Grupas magnum opus - septiņpadsmit minūtes ilgā šī albuma tituldziesma - ir vienīgais, ko tā atstājusi plašo masu apziņā, lai gan patiesībā šī grupa spēja sniegt daudz vairāk nekā šī viena atsevišķā kompozīcija. Labi, patiesībā šaubu nav - "In the garden of Eden" (tā vajadzēja saukties šai dziesmai un tā tā arī būtu saukusies, ja grupas vokālistam būtu mazāk raksturīga aizraušanās ar narkotikām vai vismaz ja viņam būtu normāla dikcija) ir augstākais punkts šīs grupas karjerā, fenomenāls jam session, kurā paspēj uzspīdēt visi grupas dalībnieki un nekādu lomu nespēlē tas nebūtiskais apstāklis, ka neviens no viņiem nebūtu sava instrumenta spēlē saucams par viduvēju. Zini, kā mēdz teikt par slotaskātu, kas reizi gadā izšauj - šķiet, ka šis salīdzinājums ir nācis tieši no grupas "Iron Butterfly". Šajā vienā atsevišķajā kompozīcijā viņi pierāda, ka pilnā nopietnībā viņi varētu saukties par smagā metāla pirmtēviem (ja nu kas - nav grūti saskatīt pat līdzību starp nosaukumiem "Iron Butterfly" un "Led Zeppelin"). Protams, ka grupai popularitāti nesagādāja vis šī dziesma tās pilnajā versijā, bet gan tikai šīs kompozīcijas "popmūzikas kodols", kas tika izdots singla veidā, taču izcila šī kompozīcija dabiski ir savā pilnajā un nevis apgraizītajā versijā.

Jāatzīst, ka Nīla Janga solokarjeras otrajā veikumā man vairāk par visu patīk tā nosaukums - "Ikviens zina, ka šeit ir nekuriene". Patiesībā labi vārdi ierakstiem viņam padevās arī citās reizēs - "Rust never sleeps", "Living with War". Taču žēl, ka šis ieraksts, kurš tiek atzīts par vienu no Nīla ilgās karjeras spožākajiem mirkļiem, man kaut kā tik ļoti spožs nemaz nešķiet. Nav šaubu, ka ierakstu ievadošā "Cinnamon Girl" ir viena no tiešām viņa labākajām dziesmām - agresīvi spēcīga un ļoti labi klausītāju (mani) uzrunājoša. Tāpat man patīk tituldziesma - te gan es neizslēgtu varbūtību, ka sava daļa "patikšanas" pienākas tās nosaukumam, jo melodiski tā ir diezgan neizteiksmīga Amerikas dienvidiem raksturīga kompozīcija. Arī "Cowgirl in the sand", kas ir diezgan līdzīga noskaņā kā "Cinnamon Girl" ir laba, BET: