Kazhes pierakstu burtnīca

Представь себе ситуацию: ты - кинорежиссёр, решивший снять фильм по книге одного французского писателя о его опыте, работая учителем в школе. Книга во Франции стала бестселлером, поэтому и принято решение о снятии фильма. Кого ты пригласишь играть роль главного героя? Не знаю, как поступил бы ты, а Лоран Кантье эту роль дал сыграть Франсуа Бежедью - автору книги. Решение уж точно неплохое, так как свыкнуться с материалом никаких проблем у актёра быть в таком случае не должно. А вот учеников играют всё же профи - хотя порою так и не кажется, и ты думаешь, что "В стенах" если не документальный фильм, то очень близко к тому. Сюжет у фильма (если это действительно можно назвать сюжетом) предельно прост - Франсуа - школьный учитель, работающий в средненькой (в лучшем случае) парижской школе преподавателем французского языка. Его класс представляет собой довольно пёструю картину, в которой место находится всевозможным народностям, социальным группам и убеждениям. Дела с классом у него идут неважно - хоть он и старается быть открытым и "добрым" учителем, многое у него не выходит, школьники в принципе его игнорируют, а он не всегда в силах держать себя в рамках дозволенного, что и приводит к конфликтам. По определению никакого ярко выраженного сюжета у фильма быть не может - это лишь документация одного года в работе учителя, не больше, не меньше. Хотя фильм и снят очень "живо" - нетрудно поверить, что дело мы имеем с реальным учителем, реальными школьниками и реальными проблемами, я бы не сказал, что фильм особо занял меня как зрителя. Я не очень понял, в чём же была суть этого повествования и что нового я должен был в этом фильме узнать. Что учителям бывает тяжко? Что социальные проблемы во Франции существуют? Нет, я не считаю, что все фильмы про школьную жизнь должны следовать популярному шаблону про доброго оригинального учителя, который отдаёт школьникам всю свою душу (вроде "Общества мёртвых поэтов"), да и второй вариант - с мерзким учителем, при виде которого все дети дрожат в ужасе - мне не слишком по душе, но лишь тот факт, что этот фильм "реалистичен", не делает "В стенах" ум завораживающим фильмом. Я ничего не имею против псевдо-документального подхода в кино, мне действительно понравилась игра как учителя, так и учеников, но сам фильм мне ничего не сказал и так и не ответил на вопрос - чем это он заслужил золотую пальмовую ветвь на "Каннах".

Nav šaubu, ka "Mašīnists" ir viena ļoti īpatnēja filma. Un viena no tās centrālajām dīvainībām ir tās tapšanas apstākļi. Cik daudz tu zini filmu, kurās amerikāņi būtu izpildītāji, bet spāņi - pasūtītāji? Līdz ar to šī ir Spānijas filma, kurā galvenās lomas (un arī režisora funkcijas) uzņemas amerikāņi. Filmēta tā gan ir Barselonā. Galvenajā lomā šeit ir Kristiāns Beils, bet pateikt, ka tas ir tas pats aktieris, kura nākamā loma bija "Betmens", tu noteikti nevarēsi. Proti, šajā filmā Beils ir tik tievs un slimīgs, ka uz viņu pat skatīties ir pretīgi. Un viņš nav arī vienīgais ne pārāk jaukā paskata personāžs filmā - Ivans, kuram zaudētu rokas pirkstu vietā piešūts kājas īkšķis.

Pagājušonedēļ jau mēģināju no selerijas saknes pagatavot karbonādi, bet ar to izlēmu savu pazīšanos ar šo sakni nebeigt, un vakar uzcepu arī selerijas pankūkas. Jau sācis rīvēt seleriju, atklāju, ka manā rīcībā nebija rīvmaizes, tā ka nācās iztikt bez tās, līdz ar to gluži autentiskas tās man neizdevās. Tāpat pārāk vēlu atklāju, ka recepte ir fenomenāli nedetalizēta - par vairākām sastāvdaļām nav pat pieminēts, vai tās liek klāt uzreiz vai vēlāk, bet galvenais - tām nav rakstīts nepieciešamais daudzums (sākot jau ar to, ka 1 selerijas sakne var būt ļoti atšķirīgos izmēros, līdz ar to ietekmējot visu pārējo). Katrā gadījumā pankūku mīkla man sanāca ne sevišķi labā konsistencē - nepietiekami salipusi kopā. Vai vajadzēja vairāk olu, miltu vai majonēzes vai varbūt problēmas bija iztrūkstošās rīvmaizes dēļ - nezinu. Katrā gadījumā daļa pankūku man vienkārši ņēma un izjuka, kamēr citas daudz maz tomēr kopā turējās. Tā kā šoreiz salīdzinājumā ar selerijas karbonādi pagatavojamajā ēdienā bija vairāk ne-selerijas, pankūku garša bija mazāk specifiska un vieglāk pieņemama selerijas necienītājam (vismaz nedaudz pankūku ieēda arī Liene, kas no karbonādes atteicās). Pasākums pilnīgi noteikti būtu mazāk ķēpīgs, rīvējot seleriju elektriskā veidā, jo liela daļa laika aizgāja tieši rīvēšanas procesā, plus kārtējo reizi saskāros ar problēmu, ka īsti nespēju novērtēt, kurā brīdī pankūkas kļūst gatavas, tā ka dažas sanāca izceptas vairāk, bet citas - mazāk. Salīdzinoši ar karbonādi šis eksperiments noteikti bija veiksmīgāks, un ir drīzāk ticams, ka turpmāk vēl kādu reizi pagatavošu seleriju pankūku veidā nekā karbonādes veidā. Un tomēr drošākais variants, kā šo sakni patērēt, ir nemainīgs - šorīt daļu atlikušās selerijas (visu to gatavot pankūkās man pietrūka centības) šorīt sarīvēju kopā ar burkāniem un plānoju vēlāk notiesāt svaigā veidā.

Šis, manuprāt, ir pārliecinoši sliktākais albums, ko Chumbawamba jebkad izdeva. Pārmērīga aizraušanās ar deju mūzikas ritmiem pilnīgi noteikti šai grupai par labu nenāca, kā rezultātā šis ieraksts tagad jau izklausās ne vien absolūti morāli novecojis, bet tas arī ir tāda veida ieraksts, kuru man patiesībā darbā ir kauns klausīties - ja nepievērš uzmanību dziesmu tekstiem un grupas vēstījumam var rasties iespaids, ka esmu sācis klausīties stipri zemas kvalitātes popsu, un tas nav tāds iespaids, ko vēlos par sevi radīt, it īpaši ievērojot to, ka šis ieraksts tiešām nav labs. Pagalam maz šajā ierakstā ir "īstu" instrumentu, gandrīz viss ir sintezēts, un es varu tikai brīnīties, kādā veidā pāris gadus vēlāk ar "Un" šī grupa spēja reabilitēties un atgūt manu uzticību. Patiesībā, cik atceros, koncerta izpildījumā dažas no šī ieraksta dziesmām nebija TIK sliktas, un tomēr tādas dziesmas kā "Home with me", "If it is to be, it is up to me" ir no tās kategorijas, par kurām grupai, manuprāt, vajadzētu kaunēties. Es jau nesaku, ka viņiem vajadzētu vienmēr būt bezkompromisu agresīviem vai arī allaž ierakstīties tikai acapella režīmos, taču šis patiešām ir stipri skumjš ieraksts, kurš īsti nevar lepoties ar neko. Un es vislabprātāk pieņemtu, ka šādu albumu "Chumbawamba" nekad neizdeva un ka patiesībā tie ir kaut kādi, nezinu, kaut vai "Rednex", kas atbildīgi par šo patiešām nožēlojamo dziesmu apkopojumu. Jau "Tubthumper" man negāja sevišķi labi pie pusdienām, bet šis ir tiešām ļoti, ļoti slikts albums, viens no tiem, kurus es nekad vairs negribētu klausīties. Un dīvaini, ka patiesībā diezgan daudz šī ieraksta elementu var atrast arī iekš "Un", kas man patīk, bet... šeit tas viss nestrādā un rada patiešām ļoti skumju iespaidu, vienīgā dziesma, kuru varu bez piespiešanās nosaukt par labu, ir "Don`t try this at home" (tāda kā mellow versija pāris gadus vēlākajai "e-Bay".

Tādā pat mērā kā man patika "Ofšors", tādā "Padomju Latvijas sieviete" man nepatika. No kā var secināt, ka pārmērīga aizraušanās ar viena latviešu rakstnieka darbiem droši vien nav prāta darbs. Un vienlaikus es lieliski apzinos, ka centīšos izlasīt iespējami vairāk Bankovska romānu. Es neceru, ka par tiem visiem būšu sajūsmā, bet kārtībai ir jābūt. Vai arī man varētu apnikt viņu lasīt, un tādā gadījumā vairāk Bankovski es nelasīšu. Abi varianti šķiet vienlīdz iespējami.

Es nebeidzu pats sevi pārsteigt - ja tu spēj atrast kaut vienu iemeslu, kādēļ man vajadzēja skatīties šo norvēģu filmu, tu mani pazīsti labāk nekā es pats. Vienu Norvēģijas filmu jau biju iepriekš noskatījies. Šī konkrētā filma nav nedz jauna, nedz aktuāla, nedz kritiķu aprindās fenomenāli saslavēta. Un vēl to skatījos VHS Rip kvalitātē. Nemaz nerunājot par to, ka šī filma ir šaušalīgi lēna, depresīva un disturbing.

Ar "Three of a Perfect Pair" beidzās kārtējā KC darbības fāze, Fripam ar Beljū pamatīgi sanīstoties un nespējot sadarboties līdz pat nākamās desmitgades sākumam. Tāpat ar šo ierakstu beidzas mana sistemātiskā iepazīšanās ar KC daiļradi (kaut kad tālākos diskos ir vēl pārītis viņu ripuļu, bet vismaz uz dažiem mēnešiem es par šo grupu varu aizmirst). "Three of a perfect pair" skaņdarbos diezgan izteikti var just, ka Beljū un Frips katrs sākuši vilkt segu uz savu pusi, vienam arvien vairāk aizraujoties ar new wave popsīgo pusi, bet otram atceroties, ka viņš nācis no progroka pasaules un darbinot savus maģiskos "Frippertronics". Un patiesībā gan vienam, gan otram viņa darbības virzienā jūtams zināms progress, līdz ar to vismaz par "Beat" šis ieraksts ir labāks. Pirmajā plates pusē vairāk ir jūtama Beljū līdzdalība, kamēr otrajā vairāk darbojas Frips. Interesanti, ka ieraksta pēdējā kompozīcija saucas "Larks Tongues in Aspic Part III", proti, Frips atgriežas pie apmēram desmit gadus vecas tēmas un attīsta to grupas astoņdesmito gadu manierē - melodiski it kā dziesma ir gana līdzīga savām priekšgājējām, bet skanējums ir tik dramatiski atšķirīgs, ka atkal jau saliekot to kopā ar pirmajām divām "cīruļu mēļu" daļām, tu vari tikai pabrīnīties, ka visus šos skaņdarbus ir ierakstījusi viena un tā pati grupa. Kopumā šī ieraksta skanējums tik radikāli no "Beat" neatšķiras, bet kaut kāda iemesla dēļ tas šķiet labāks par savu priekšgājēju. Droši vien tāpēc, ka Frips sekoja principam - katru KC ēru beigt uz augstas nots. Vispār gan interesanti, kā tas sanāca, ka pēc interešu konflikta rašanās viņš vienkārši neizsvieda Beljū ārā no grupas un uzreiz nepārveidoja KC līdz nepazīšanai. Varbūt viņš nemaz nav tik ciets rieksts, kā to varētu domāt. Lai gan - kas to lai tagad zina. Katrā gadījumā "Three of a Perfect Pair" man diez vai būs viens no grupas tuvākajiem ierakstiem (īsi sakot no viņu astoņdesmito gadu ēras man pilnīgi pietiek ar vienu albumu - "Discipline"), bet tas ir pietiekami saistošs, lai laiku pa laikam to atskaņotājā ielikt varētu.

Kā ziņo masu mediji, YouTubē videoklipus mums skatīties vairs nebūs lemts. Nav gluži tā, ka mani tas sevišķi sāpinātu, bet protestu AKKAI/LAA iesniegt tomēr vajadzētu :)

More of the same but slightly worse. Šādi varētu vienā teikumā raksturot King Crimson astoņdesmito gadu versijas otro studijas albumu. Tie paši dalībnieki, tie paši instrumenti, tā pati pieeja, bet mazāk paliekošo vērtību. Kas man šeit ne pārāk patīk, ir pārāk meinstrīmam piederošais skanējums. Cik atmiņā paliekoša lai arī nebūtu "Heartbeat" melodija, tā tomēr ir tikai pussoli no tā astoņdesmito gadu grāvja, kurā KC tomēr nebūtu vēlams iegāzties. Reizēm, kā piemēram ar "Sartori in Tangier" KC tomēr turpina eksperimentēt, bet... viss šis ieraksts man kaut kā šķiet stipri vien bezpersonisks un diezgan mēreni aizraujošs. Un man nav noskaņojuma ieslīgt detaļās.

Kas tā par blēdību? Šī grupa nav nekāds King Crimson. Kur palikuši grandiozie orķestrālie aranžējumi? Kur palikusi pompozitāte? Kā šie "new wave" blēži uzdrošinās saukties par King Crimson? Šādas ir pirmās sajūtas, kas mani (un droši vien - jebkuru cilvēku) pārņem, pirmo reizi klausoties "Discipline".