Kazhes pierakstu burtnīca

Šis bez variantiem ir otrais labākais Dženisas studijas albums (konkurence gan, protams, nav nekāda dižā). Jaunais pavadošais ansamblis viņai ir labāk piemērots nekā Kosmiskā blūza grupa un profesionālāks nekā Lielais Brālis, tā ka tas jau uzreiz ir pluss un galvenais - dziesmās atkal ir parādījusies enerģija un melodijas, nevis tikai pašas Dženisas personība, un arī JJ šoreiz ir parūpējusies par kādu pārsteigumu - atklājās, ka viņai tomēr bija arī dziesmu rakstīšanas dotības, un viņas sacerētā "Move Over" ir neapšaubāmi viena no šīs plates virsotnēm - pamatīgi iekačājošs skaņdarbs ar varbūt vienkāršu, bet lipīgu melodiju un tādu enerģijas devu kā no pieciem red bull. Un tad vēl te ir viens no Dženisas lielākajiem grāvējiem - "Me and Bobby McGee", kuru gan sacerēja ne Dženisa, bet tā 100% ir viņai radīta dziesma, tāda nedaudz laucinieciska, un vienlaikus ļoti uzrunājoša. Un vēl šajā platē ir atrodama dziesma ar milzīgu sociālu un politisku nozīmi. Runa, protams, ir par akapella dziedāto "Mercedes Benz", par kuru es fanoju jau kopš neatminamiem laikiem. Patiesībā jau šis ir ne tikai pēdējais Dženisas studijas ieraksts, bet tas arī ir ieraksts, kuru viņa nepaspēja pabeigt, un ne velti viena šī ieraksta dziesma - "Buried Alive in the Blues" - ir vispār bez vokāliem, jo dienā, kad Dženisai bija paredzēts to iedziedāt, viņu atrada mirušu. Un tiešām žēl ka tā - šis grūvīgais gabals ar Dženisas līdzdalību būtu varējis kļūt par vienu satriecoši labu dziesmu, arī instrumentālā veidā tas nav slikts, bet....

"Choke" atbilstoši reklāmas materiāliem ir filma "from the author of Fight Club". Un šis nav tikai tukšs sauklis - tās pamatā patiešām ir Čaka Palančuka tāda paša nosaukuma romāns. Protams, tā kā es arī Fight Club neesmu iepazinis grāmatas formātā, ne man spriest, vai tas ir kaut kā rādītājs vai nav.

Pirms šī ieraksta Dženisa nomainīja savu pavadošo ansambli - Big Brother and the Holding Company vietā viņas atbalstošā grupa tagad saucās The Kozmic Blues Band. Jaunajam sastāvam bija gan savas priekšrocības, gan savi trūkumi. Proti, šie mūziķi noteikti bija profesionālāki un meistarīgāki par saviem priekšgājējiem, bet gadījumā, kad tev ir darīšana ar Dženisu, tas ne obligāti ir pluss, jo... tā ir Dženisa, un viņa bieži vien labāk iet kopā ar paviršību, neizdarību, nevis perfektu punktualitāti.

BB ar Dženisu sastāvā izdeva divas plates. Viena no tām lielā mērā bija dzīvais ieraksts. Un otrā nav nevienas sevišķi labi zināmas dziesmas. Un tā arī diezgan minimāli izklausās pēc tā, ko ir rasts uzskatīt par klasisku "Dženisu Džoplinu". Šis ieraksts ir gaužām viegls - šķiet, ka tā tapšanas laikā grupa drīzāk tiecās līdzināties kaut kādiem "Mamas and Papas" nekā tiem pašiem Jefferson Airplane. Un Dženisa šeit visbiežāk dzied pārāk "normāli" - ne jau kas viņa dziedātu slikti, bet te ir ļoti maz tā īpašā individuālisma, kas viņu dara par 20.gadsimta droši vien ievērojamāko rokmūzikas dziedātāju (sievieti). Nemaz nerunājot par to, ka bieži viņa nemaz nav galvenā vokāliste, bet dziedāšanu daudzviet uzņemas grupas ģitāristi, kuri gan nav paši par sevi slikti, bet... kurš gan grib klausīties JJ ierakstus, kuros dzied kaut kādi veči? Tas taču nav gluži jēdzīgi. Pati Dženisa daudz maz pēc sevis izklausās, piemēram, pašsacerētajā "Women is Losers", bet tur atkal ir cita problēma - ka izpildāmais materiāls nav gana labs. Dženisa neapšaubāmi bija izcila dziedātāja, bet kā dziesmu autore viņa bija labākajā gadījumā viduvēja, un līdz ar to arī šī pati "Women is Losers" turās kaut cik tikai un vienīgi uz viņas balss, bet muzikālais fons ir... tiešām tikai fons. Daudz maz labākas dziesmas ir "Bye, Bye, Baby" (protams, atkal jau šī dziesma varētu būt smagāka, bet neko labāku šajā platē tu tiešām neatradīsi) un "Down on Me". Taču es nevaru pieņemt, ka šī mūzika ir pārāk saharīnaina, pārāk tāla no realitātes, tā nesniedz to experience, ko gribas sagaidīt no laba Dženisas ieraksta - vieglas un ne pārāk oriģinālas melodijas, tas, protams, nav pats par sevi slikti, bet patiešām attiecīgā perioda daudzas Sanfrancisko grupas spēlēja ne sliktāk (un bieži - labāk) nekā Dženisas pavadošais ansamblis, un patiešām tu neklausīsies Dženisas dēļ bieži tādas dziesmas kā "Caterpillar" (psihodēlija BB gaumē - dumji) un "Easy Rider".

Denisa Ganzela filma "Die Welle" nestāsta par to tēmu, ar ko man tās nosaukums radīja pirmās asociācijas - proti, ar vācu mūzikas 80.gadu jauno vilni - Nenu, Alphaville, Falco, Pēteru Šilingu, Trio utt. Tā vietā filma ir veltīta kādai tēmai, kura Vācijā arīdzan nav gluži mazpopulāra - autoritārismam. Proti, jautājumam, vai mūsdienu Eiropā ir iespējama autoritāru/totalitāru sistēmu veidošanās, līdzīga kā tā bija pagājušā gadsimta 30-ajos gados. Protams, filmas secinājums - jā, kaut kas tāds ir visnotaļ iespējams, nav nekas pārsteidzošs, bet veids, kādā filma līdz šim kopumā triviālajam secinājumam nonāk, ir pietiekami aizraujošs.

Mācīties es patiešām nu jau teju divus gadus nekur nemācos un precējies es tiešām nu jau teju trīs gadus esmu. Taču patiesībā mācīties tomēr vēl kaut ko vajadzētu. Varbūt ne gluži akadēmiski (doktorantūrā iet intereses nav, un vispār nav jau arī tā, ka būtu tik daudz brīvā laika, lai varētu nopietni veltīties studijām - nemaz nerunājot par apņēmības trūkumu), tomēr kaut ko jaunu apgūt noteikti vajag. Un vakardienas viesošanās pie Aigara un Kristīnes rezultātā izlēmu, ka mācīšos jaunu svešvalodu. Konkrēti - Python.

Lasot kārtējo Grema Grīna romānu, guvu papildu pārliecību tajā, par ko jau sen vairs nejutu nekādas šaubas - šis vīrs patiešām bija saistošās literatūras ģēnijs, fenomenāls relatīvi vieglo žanru meistars un vienkārši izcili veikls stāstnieks. "Mūsu cilvēks Havannā" faktiski ir ļoti tipisks Grīna romāns - ar darbību latiņamerikā, spiegiem un komiskuma pieskaņu. Tā galvenais varonis ir putekļusucēju tirgotājs Havannā (Kubā) Batistas režīma valdīšanas laikā (t.i., pirms Kubas revolūcijas). Vormolds pats par sevi nav nekas īpašs - viņu ir pametusi sieva, viņš dzīvo divatā ar savu 17 gadīgo meitu Milliju, pavada daudz laika ar savu draugu vācieti doktoru Haselbaheru un ne pārāk veiksmīgi tirgo putekļu sūcējus. Taču tad kāds vīrs uzvārdā Hotorns ņem un savervē Vormolds par angļu specdienesta aģentu - faktiski īsti neļaujot šim vīram izvēlēties, vai viņš vēlas kļūt par spiegu vai nē. Tā kā putekļu sūcēju tirdzniecība diži labi nevedas un Millijai ir diezgan augstas finansiālās prasības (un ļoti kolorīts raksturs), Vormolds sāk patiešām strādāt izlūkošanas labā, taču reāli viņš neko nedara, bet gan nedaudz pielabo avīžu izgriezumus un sūta ziņas uz Londonu par savu iegūto "slepeno informāciju". Tā kā no viņa vadība to prasa, viņš "savervē apakšaģentus" - vai vismaz ziņo par tādu savervēšanu, un iekasē naudu šo cilvēku apmaksāšanai, tā arvien vairāk pats iepinoties savā viltus slepenās darbības tīklā. Vislabākais gājiens, ko viņš realizē: viņš nosūta uz Londonu skices kaut kādiem "slepeniem objektiem, ko armijnieki būvē kalnos", kas gan patiesībā ir pārzīmētas viena putekļu sūcēja modeļa skices, tikai ar nepierastu mērogu. Un tā viņš pamazām kļūst par ļoti uzticamu aģentu priekšniecības acīs, tādā mērā, ka viņam pat tiek atsūtīti divi palīgi, kuri arī domājas esam reālas izspiegošanas daļa, nevis tikai butaforija. Taču problēmas Vormoldam sākas tajā brīdī, kad "pretējā puse" (kura tā īsti netiek romānā identificēta) arī sāk viņu uzskatīt par bīstamu aģentu, un spēle un realitāte sāk pamazām pārklāties - pat tādā mērā, ka iet bojā viens no Vormolda "aģentiem", par kura eksistenci pats Vormolds gan iepriekš nebija zinājis un šo cilvēku vienkārši izdomājis. Un šajā brīdī romāns no vieglas komēdijas pāraug izteikti traģikomiskā stāstā, padarot to vēl aizraujošāku. Kā jau tas ir ar visiem Grīna romāniem, "Mūsu cilvēks Havannā" lasās vienā elpas vilcienā, lieliska dinamika, lieliska spriedze, superīgi personāži, amizantas situācijas, un viss pārējais mani vienkārši sajūsmina.

Pajautā jebkuram - vai viņš uzskata "Heroes" par vienu no izcilākajiem Deivida Bovija ierakstiem. Un šis jebkurš tev teiks - jā, tā ir virsotne viņa "Berlīnes triloģijā", vislabākais, ko viņš radījis kopdarbā ar Īno un Fripu. Ieraksta tituldziesma ir izcilākā Bovija balāde, plates otrās puses vairāk vai mazāk ambientie skaņdarbi - līdzvērtīgi spožākajiem Īno veikumiem šajā žanrā, "Beauty and the Beast" - satriecoša kompozīcija, un tā tālāk.

Savā otrajā studijas albumā "Paranoid" angļu vokāli instrumentālā apvienība "Melnā svētdiena" parūpējas par dažām no izcilākajām kompozīcijām, ko metāls jebkad ir spējis cilvēcei sniegt. Savā ziņā šis ieraksts ir ļoti loģisks turpinājums grupas debijas albumam, taču izaugsme ir acīmredzama - Iommi ir ievērojami progresējis kā rifu meistars, tā ka gandrīz katrai dziesmai šajā platē ir savs "treidmārks", pēc kā tu to spētu atpazīt pat mobilajā telefonā midi formātā. Ozijs ir progresējis kā vokālists - turklāt šajā ierakstā tiek izmantoti arī vairāki triki ar viņa balsi, to dažādojot (ievērojot to, ka sevišķi plašs spektrs šim vīram nekad nav bijis). Un, protams, arī Batlers un Vords kādus pāris jaunus trikus kopš pirmā albuma ierakstīšanas bija paspējuši apgūt.

Vai tas nav ļoti ērti, ka situācijā, kad valsts atrodas uz bankrota sliekšņa, kad tiek nogriezta nauda pilnīgi visam (izņemot to, par ko saņemti atbilstošie otkati), visa Latvjzemes interneta vide tiek pārpludināta ar diskusijām un strīdiem par tik dzīvībai svarīgu tēmu kā Youtube un autortiesības Internetā? Šī principā absolūti trešās svarīguma pakāpes tēma ir aprijusi jautājumus: kādā veidā mēs esam nonākuši šajā situācijā? ko darīt tālāk? kādā veidā ir paredzēts atdot nereālos parādus (un vai vispār ir paredzēts?)? Tā vietā stājusies Agnese no AKKAs un viens sasodīts Coldplay videoklips.