Vispār jau man šodien vajadzēja klausīties "Coldplay" pirmo plati, bet sanāca tā, ka kā pirmajam pieķēros viņu otrajam ierakstam, un tad nu rakstīšu, kādas emocijas un pārdomas tas manī raisīja.

It`s already past six months from the day we found our first geocache. As of today we`ve found 167 caches, out of those 132 are traditional caches, 13 - multicaches and 22 mystery caches. Together we`ve s3ped we`ve created 3 caches (one of those could be currently lost, we will check upon it some time), we also`ve left to travel 1 geocoin and 1 travelbug. We have plans of creating several more caches and if all goes well one of them could be published by the end of this week. So far we`ve found geocaches in 3 countries - Latvia, Lithuania and Belgium. According to plans at least 2 more countries will be added to this list this year - Estonia and Spain.

Šis konkrētais ieraksts NAV grupas "The Doors" pēdējais albums. Un ne tāpēc, ka es ticētu, ka šī grupa kādreiz izdos vēl kādu ierakstu, bet gan tāpēc, ka šis patiešām nav "The Doors" albums. Tajā nav atrodamas grupas dziesmas, bet gan pāri palikušie grupas dalībnieki uzlika kaut kādu instrumentālu fonu fragmentiem no Džima uzstāšanās kā "dzejniekam" kaut kādā klubā vai kur nu viņš tur uzstājās. Līdz ar to šis ieraksts faktiski ir dzejas priekšlasījumi, kuriem apakšā uzliktas kaut kāda skaņa, kas nosacīti līdzinās mūzikai. Tā kā es neesmu dzejas kritiķis (es vispār neesmu nekāds kritiķis, bet dzeja man ir vēl svešāka nekā gandrīz jebkas cits), tad par to es vispār neko dižu izteikt nevaru. Cik zinu, Morisons pats sevi uzskatīja par dzejnieku, bet daudzi (it īpaši pēc viņa nāves) īsti viņam nepiekrita. Es patlaban arī nemēģināšu spriest, cik vērtīga vai bezvērtīga ir viņa dzeja, bet skaidrs ir viens - šis nav mūzikas ieraksts un muzikālie fragmenti, ko pārējie grupas dalībnieki piesaistījuši Džima dzejai klāt, nav neko diži. Vispār šajā ierakstā ir tikai viens fragments, kura dēļ to būtu vērts noklausīties - tas ir "Roadhouse Blues" ieraksts no kāda grupas koncerta. Tas ir patiešām labs - jo tie ir īsti The Doors, tas ir īsts Morisons, un labs ir arī šī fragmenta nobeigums, kurā Džims paziņo, ka viņš nezina, kas tālāk notiks, bet viņš "will have my kicks before the whole shithouse goes up in flames". Diemžēl citi fragmenti ir vienkārši dzeja - reizēm ar sviestainiem aranžējumiem, reizēm bez tiem. Vienu reizi šo ierakstu gan tomēr var noklausīties, bet nekādi ne vairāk. Un ja tev to piegādā iegādāties kā šīs grupas albumu, tas ir vispār absolūts "uzbrauciens".

Kas var būt vīrišķīgāks par grāmatu ar šādu nosaukumu? Kas var būt izcilāks grāmatu autors par leģendāro Maddox - cilvēku, kas vada labāko interneta lapu Visumā? Dabiski, ka atbildes uz abiem jautājumiem ir - nekas.

Ja nu tevi patiešām interesē kaut ko vairāk uzzināt par Volfganga Kepena romānu "Das Treibhaus", laikam es tev varu ieteikt vienīgi apskatīties tā aprakstu Wikipedia. Tā kā man šī grāmata nešķita diez ko interesanta un es to lasīju ļoti pavirši, no sekojošā apraksta nekādas jēgas nebūs.

"Full Circle" ir pēdējais "The Doors" ieraksts, kuru varētu saukt par normālu studijas albumu - tam sekojušais "American Prayer" jau nav nekāds albums, bet gan Džima dzejoļi ar aranžējumiem, un līdz ar to laikam var teikt, ka ar šo albumu "Durvis" pabeidza pilno apli. Vienīgi jāatzīst, ka apļa nobeigums ir ļoti minimāli līdzīgs sākumam - faktiski starp "The Doors" (pirmo plati) un "Full Circle" ir tik maz līdzības, cik vien iespējams. Šajā ierakstā ir tik maz dziesmu ar "Doors" skaņu, ka man pat bail paliek. Iesākas viss ar septiņdesmito gadu tīņu filmas skaņu celiņam labi piemēroto "Get Up and Dance", kurai ar Morisona mantojumu ir ne vairāk kopīgs kā Kasparam Dimiteram ar Lū Rīdu. Un ne jau tāpēc, ka nedz Manzareks, nedz Krīgers nespēj dziedāt līdzīgi Morisonam (ja kas - Robijs cenšas Džimu imitēt, un brīžiem ar tīri ciešamiem rezultātiem), bet gan tajā, ka melodiski šim ierakstam ar "The Doors" nav vispār nekādas saistības. "4 Billion Souls" varbūt iederētos kādā Beach Boys platē, bet ne jau "The Doors". Fancīgais "Verdillac" ir vēl vismaz nedaudz grupai raksturīgs, bet tāpat ne pārmērīgi. Un "Hardwood Floor" rockabilly? Kaut kā man The Doors neasociējas ar sieviešu fona vokāliem un šādiem ritmiem. Arī Džerija Lī Luisa "Good Rockin`" iekļaušana šajā platē mani pārsteidza - The Doors pēkšņi pārvērtušies par retro grupu, "Creedence Clearwater Revival" atdarinātājiem? Krīgers nav Džons Fogertijs, un šāds imidžs viņam sevišķi labi nepiestāv. Pāris dziesmas ierakstā - "The Mosquito" un "The Piano Bird" vismaz daļēji atgādina "īsto" grupu, un tās arī ir labākās šī albuma kompozīcijas. Savukārt "The Peking King and the New York Queen" - ierakstu noslēdzošais skaņdarbs, kuram pēc idejas vajadzētu noslēgt arī visu "The Doors" daiļradi, nav nekāds noslēgums, bet kārtējā upbeat dziesma no mūziklu repertuāra, kurai nebūtu vieta "The Doors" albumā. Salīdzinoši "Other Voices" bija vēl tīri labs, bet šis jau nu ir patiešām augstākās raudzes sviests.

Vispār jau zināms, ka IE diezgan pamatīgi ir nospļauties par visdažādākajiem web standartiem, bet vienā ziņā šis pārlūks ir daudz stingrāks nekā Firefox - proti attiecībā uz HTML DOM manipulācijām, izmantojot Javascript. Piemēram, ja tu gribi savā lapā uztaisīt pogu, kas tabulā izveidos jaunu rindiņu, Firefox labprāt pieņems līdzīga paskata funkciju (tagus aizstāju ar kvadrātiekavām, jo slinkums čakarēties):

Džims Morisons ir miris. Nekas viņu nespēs atgriezt atpakaļ no mirošo leģendu panteona, un līdz ar to ir skaidrs, ka "The Doors" ieraksti, kas tapuši pēc liktenīgā 1971.gada 3.jūlija, nav nekādi īsti "The Doors" albumi. Taču Manzareks, Krīgers un Densmors mēģināja pierādīt, ka šajā lieliskajā grupā bija arī citas balsis, izņemot Džima. Ka ne tikai Šamanis, Ķirzaku ķēniņš varēja apburt klausītājus ar savu auru, bet ka to varēja arī viņa uzticamie ieroču nesēji. Vai viņi to varēja? Dabiski, ka nē.

Terija Džonsa dokumentālu raidījumu cikls (no 3 raidījumiem) "Antīkie izgudrojumi" lielākoties patiešām stāsta par antīko laiku izgudrojumiem, par kuriem mūsdienu cilvēks varētu domāt, ka tie ir kaut kas patiešām nesens. Raidījuma sērijas katra veltīta atsevišķai tēmai - pilsētām, seksam un karam. Jāatzīst, ka es biju no šiem raidījumiem gaidījis kaut ko vairāk. Proti - citos Džonsa raidījumos man patiešām nācās uzzināt daudz jauna un pārsteidzoša, turklāt tur viņš reāli atspēkoja populārus mītus, kamēr šeit lielākoties visi viņa apgalvojumi vai nu ir pārspīlējumi vai arī, ja tie tādi nav, to saturs ir stipri triviāls. Nē, reizēm patiešām bija interesanti uzzināt, kā senie romieši darīja šo vai to (un tas par spīti tam, ka "Barbaros" Džonss romiešus kritizēja no panckām ārā, apgalvojot, ka visus savus "izgudrojumus" viņi nozaga citām tautām), bet interesanto faktu procents patiešām bija diezgan zems. No daļas par pilsētām man laikam vislabāk atmiņā palika romiešu "taksometrs" un apgalvojums, ka Romā jau bija pazīstams kaut kas stipri līdzīgs hamburgeram. Seksa daļā Džonss diezgan labi slavināja visādus iezemiešu kontracepcijas līdzekļus, bet tur gan šķiet, ka viņa slavas dziesmas lielākoties bija visai tukšam vējam adresētas - vienīgais, kas patiešām bija labs, bija antīkais grūtniecības tests, kurā tāpat kā mūsdienās izmantoja urīna sārmu līmeni (vai ko nu tur izmanto grūtniecības testos, nav jau gluži tā, ka es tādus veiktu katru dienu un līdz ar to būtu liels eksperts). Pēdējā daļā par karu man vislabāk patika arbaleta attīstības vēsture (lai gan tas laikam tomēr pieder Viduslaikiem un nevis "ancient" laikiem). Taču kopumā raidījumi nebija sevišķi labi - pārāk daudz tajos bija izteiktas gumijas stiepšanas, un vienīgais, kas mani kā vecu un rūdītu paitonistu reizēm iepriecināja, bija tradicionālais Džonsa humors. Par to viņam pāris plusiņu. Bet kopumā šis ne tuvu nav viņa labākais vēsturiskās tēmas cikls.

Uff! Beidzot esmu noskatījies visas "kreiso" kategoriju Oskariem nominētās filmas. Saki man godīgi - vai tu skatītos filmu tikai tāpēc, ka tā saņēmusi nomināciju par labāko skaņu celiņu? Es arī atbildētu "nē", taču pēc līdzīga (par labāko dziesmu) pagājušogad skatītā "Once" izrādījās ļoti, ļoti laba filma. Tā ka zināt nekad nevar.