Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz nesenam laikam man Leonards Koens asociējās ar liriskām, nedaudz pieklusinātām dziesmām ar ļoti nopietniem un bieži arī romantiskiem tekstiem (lielākajā mērā - ar saviem diviem pirmajiem albumiem, mazākā - ar dziesmu "Dance me to the end of love"). Es zināju, ka Koens pirms mūziķa karjeras uzsākšanas bija jau diezgan zināms kā rakstnieks/dzejnieks un nez kādēļ es uzskatīju, ka viņa rakstnieka darbība varētu būt kaut nedaudz līdzīga viņa muzikālajam ceļam. Izrādījās - nepavisam ne tā.

Faktiski laikam gan dienasgaismu šis ieraksts ieraudzīja tikai 1992.gadā, bet tapšanas gads tam ir un paliek 1978., un līdz ar to šim gadam to arī pieskaitu. Un līdz ar to varu arī piedot šim albumam stipri draņķīgo ieraksta kvalitāti, jo īstai padomju andergraunda mūzikai tādai ir jābūt.

Pēc kārtējā ne pārāk veiksmīgā Latvijas biatlonistu starta, izlēmu apkopot diagrammās viņu sniegumu šodienas sacīkstē, lai mēģinātu saprast, kā ir ar potenciālu rezultātu uzlabošanai. Nu un vispār man vienkārši patīk visādu veidu diagrammas.

Viss, man ir piegriezies! "Nobanoju" sev darbā visus Latvijas ziņu portālus, tā ka turpmāk man DELFI vietā vērsies vaļā manas darbavietas saits. Negribu es lasīt tās visas brīnišķīgās ziņas. Par labākajām gan jau man kāds tāpat pastāstīs, bet pašam sekot tam visam līdzi negribas. Vajadzēs droši vien arī mājās uzlikt tādu pat filtru. Un man pofig, vai tā ir galvas slēpšana smiltīs pēc strausa metodes vai kas cits, bet šajā brīdī neko labāku izdomāt kā pieņemt, ka valsts neeksistē, es nevaru. Piedod, valsts!

Es gribētu uzdot retorisku jautājumu: what the fuck? Ko pie joda domāja movielens.org, iesakot man noskatīties šo filmu? Es šajā saitā esmu aizpildījis vērtējumus vairāk kā piecsimt kinolentēm, un sistēma joprojām nav sapratusi, ka mani neinteresē eksperimentāls mēmais kino no Vācijas? Protams, varbūt pēc šīs filmas negatīvā vērtējuma turpmāk man vairs nedraudēs risks saskarties ar šādām filmām, bet laiku atpakaļ nepagriezt un tagad es esmu šo filmu redzējis, un mani tas nepriecē.

Jau pirmais Bi-2 albums man patika labi, bet otrais - vēl labāk. Ja tā labi padomā, krievu mūziķu vidū viņi varētu būt vieni no man vistuvākajiem - līdzās "Akvarium", vairāk kā "Mašina vremeņi", vairāk kā "Mumij troļ".

Ziņģis izreklamēja The Times topu gaidītākajām 2009.gada filmām. Tajā pat lapā uzgāju analoģisku topu, kas tapa gada sākumā, un izlēmu apskatīties, cik daudz no gaidītākajām šī gada filmām esmu redzējis.

Ko lai arī cilvēki neteiktu, bet brāļi Koeni patiešām ir vieni no mūsu laiku talantīgākajiem režisoriem un scenāristiem. Patiesībā gan tieši to cilvēki arī saka, un Koenu iepriekšējā filma "No country for old men" diezgan nopietni piedalījās šī gada Oskaru pasniegšanas ceremonijā. Un pēc tādas nopietnas filmas kā "No country" Koeniem neatlika nekas cits kā vien atgriezties pie screwball komēdijas, kaut kā līdzīga kā "Lielais Lebovskis" vai "Ladykillers", un tā viņi arī izdarīja.

"Dieva pilsēta" ir viena no tām filmām, par kurām es jau vairāku gadu garumā no dažādiem cilvēkiem biju dzirdējis, cik tā ir iespaidīga, pārliecinoša, šokējoša un visādā ziņā ģeniāla. Un ar to man neizbēgami rodas problēma - pietiek desmit cilvēkiem man pateikt, ka kaut kas ir labs, lai manī nobriestu pārliecība, ka tas ir kaut kas slikts. Tīri aiz spīts man gribas teikt otrādi. Bet ar šo filmu patiesībā tā nemaz nebija, jo "alternatīvo" valstu kino man jau principā patīk un līdz ar to daudzās pozitīvās atsauksmes mani vairāk noskaņoja no šīs filmas gaidīt kaut ko patiešām satriecošu. Un, lai ilgi nekultu salmus, atzīšos - neko tik izcilu es no tās nesagaidīju.

Hari Kunzru romāns "Mijiedarbība" tika britu presē ļoti atzinīgi novērtēts un pat nosaukts par vienu no labākajiem veikumiem angļu literatūrā 2004.gadā. Tikām es pirms pievērsties grāmatas analīzei, vēlos mazliet pakurnēt par tehniskajām lietām šajā romānā.