Kazhes pierakstu burtnīca

Saukt mani par "Aerosmith" fanu būtu ļoti radikāls pārspīlējums. Jā, kādreiz es diezgan pamatīgi "pavilkos" uz viņu astoņdesmito/deviņdesmito visnotaļ salkanajām kompozīcijām "Cryin`" un "Crazy", taču par laimi šī ēra manā dzīvē tagad ir garām. Un viņu komerciāli veiksmīgākā dziesma "I don`t wanna miss a thing" mani tracina joprojām tāpat kā tā mani ir tracinājusi kopš laika gala. Taču loģiski, ka viņu agrīnos ierakstus neietekmē tas, par ko Tailers, Perijs un kompānija pārvertās vēlākos laikos.

Patiesībā bija domāts, ka pēdējo Lord of the Rings daļu varētu skatīties arī standarta versijā, nevis DVD pagarināto variantu, taču savlaicīgi to neizdevās iegūt, un rezultātā skatījāmies vien šo vairāk kā četras stundas garo filmas variantu. Kā izrādījās, iepriekš to nemaz redzējis nebiju. Jāatzīst, ka Director`s cut neapšaubāmi ir iekļautas gan tādas epizodes, bez kurām filma nebūtu īsti pilnvērtīga, gan tādas, kurām nekādas dižas jēgas nav. Sniegšu zemāk pārskatu par, manuprāt, vitālajām ainām un liekajām.

Īsti skaidrs, kāpēc šis Hulio Kortazāra stāsts tika atsevišķas grāmatas veidā izdots vācu "Dienas grāmatas" ekvivalenta ietvaros, man nav. Nē, es neapšaubu, ka Kortazārs bija ievērojams rakstnieks, taču par to, ka viņa ievērojamākais darbs ir tieši šis stāsts, es nepavisam neesmu pārliecināts.

Nē, patiesībā es neuzskatu, ka pastāv kāda korelācija starp seksuālo orientāciju un Mac lietošanu vai nelietošanu, bet līdzība šo abu sabiedrības grupu uzvedībā bieži ir novērojama. Uzreiz precizēju - man nav iebildumu nedz pret gejiem, nedz pret Maciem (gejs neesmu, bet viens Macbook mums ģimenē ir).

"Čikāgas piecīši" neapšaubāmi ir fenomens latviešu mūzikā, trimdas latviešu kopienas produkts tādā veidā, ko, manuprāt, nekad nevarētu sagaidīt no, piemēram, tagadējiem Īrijas latviešiem vai trimdinieku kopienas jebkur citur pasaulē. Arī tagad, kad jau gandrīz divdesmit gadu nepārvaramu barjeru starp latviešiem šaipus un taipus nepastāv, daudzas viņu dziesmas jau pēc pāris to skanēšanas sekundēm iezadzina sirdī diezgan spēcīgas emocijas. Protams, ir zināms, ka piecīšu teksti lielākoties ir naivi, bet melodijas - atklāti zagtas. Un tomēr, "Pazudušais dēls", "Mātei dzimtenei", "Sapnis par Latgali", un citas - tās ir sava laikmeta liecinieces, tās ir dziesmas tev un man, un nospļauties man par to, ka tā nav oriģināla mūzika, ka piecīši nav/nebija nedz spēcīgi ģitārspēlē, nedz izcili dziedātāji, ne tur bija viņu spēks.

Reizēm man šķiet, ka es jūku prātā. Kāpēc man nešķiet smieklīgs tas, par ko smejas miljoni, un kāpēc es smejos par kaut kādām "kreisām" filmām, kuras pat uz kino ekrāniem nekad mūsu valstī nav izrādītas? Kas īsti nav pie pilna prāta - pasaule vai es?

Apple Linux Windows Ebreji Hitlers Sātanisms Adventisti Geji Aivars Garda Diskonts Nodokļi Lembergs Politika Šlesers Patriotisms Dievs Latvija Zeitgeist Islāms Krievija Čečenija Gruzija Putins Pornogrāfija Nāvessods Tribīne.lv Spams Artūrs Mednis Devalvācija Bloomberg.

Ar "The Rising" Brūss Springstīns atbildēja uz 11.septembra teroraktiem. Es, protams, neesmu iedziļinājies šajā situācijā, bet mana hipotēze ir tāda, ka Boss par šī "pasākuma" vaininiekiem uzskatīja sliktos puišus no islāma zemēm un nevis ASV valdību. Taču tas ir gluži attaisnojami, jo filma "Zeitgeist" tolaik vēl nebija iznākusi un līdz ar to Bosam vēl nebija iespējas uzzināt, ka visu pasaulē inscinē žīdu-masonu sazvērestība ar mērķi pārvaldīt pasauli vēl vairāk nekā tā to pārvalda patlaban. Vai iepriekšējos teikumus vajadzētu uztvert ar sarkasmu vai arī nopietni, es pats īsti neņemos teikt.

Atcerēties, kad es "Gredzenu pavēlnieka" triloģijas pirmo filmu skatījos pirmo reizi, tagad vairs nav iespējams. Šķiet, ka kopumā to biju redzējis divreiz - otro reizi pie Ulda garo "director`s cut" versiju, bet par pirmo skatīšanos atceros vien to, ka man (prognozējamā kārtā) šī filma nešķita ne tuvu tik izcila, kā daudzi cilvēki to tolaik mālēja. Iespējams, ka man vienmēr izbaudīt LotR filmas ir traucējis tas apstāklis, ka es pārāk labi esmu pazīstams ar grāmatu triloģiju, kas savukārt man liek būt piekasīgam, filmai pārāk atkāpjoties no grāmatas storyline. Kā lai arī nebūtu, pagājušo sestdien tika veikts epohālais pasākums - atkārtoti noskatīta LotR pirmā filma, un tā kā iepriekš to biju skatījies laikos vēl pirms sāku rakstīt aprakstus šajā lapā, par to tagad uzrakstīšu.

Man vajadzētu labi piepūlēt smadzenes, lai atcerētos, kad iepriekšējo reizi bija būts teātrī. Nē, ne jau gluži pamatskolas gados, bet savs laiciņš kopš pēdējā izrādes apmeklējuma noteikti bija pagājis. Tagad man vajadzētu detalizēti apstāstīt, kā nu tas sagadījies, ka tik ilgi teātrī nebiju un ka tagad aizgāju, bet es tā nedarīšu. Nevaru taču es vienmēr pakļauties tradicionālajām struktūrām, tradicionālajai loģikai un prasībām, kuras pats sev nosaku bez sevišķa iemesla.