Kazhes pierakstu burtnīca

I wanted to check, which countries have the highest number of geocaches (thereotically one could use such information in order to choose the best vacation country - although such an approach would be crazy without a doubt). I simply searched the total number of caches in a country, without taking into account that some of the caches are disabled now.

Jau kādu laiku mani mocīja doma uzrakstīt stāstu albumu, proti, stāstu ciklu, kas kopā veidotu tādu kā vienotu veselumu, bet arī katrs stāsts pats par sevi būtu labāk vai sliktāk uztverams. Un šos stāstus radās doma apvienot Pink Floyd debijas albuma tematikā. Tas, protams, nav uz " ThePiper at the Gates of Dawn" balstīts mūzikls - dziesmu "sižetam" sekoju diezgan minimāli, tās maksimums kalpo kā atbalsta punkti, kam pieķerties, reizēm vairāk izmantota kāda tēma ("travelling by telephone", "change returns success" u.c.), reizēm mazāk. Daļa personāžu vārdu un darbības vietu arī ir saistīti ar Sidu Baretu, bet tam nav principiālas nozīmes. Protams, PF references iziet arī bišķi ārpus "Piper" rāmjiem. Un, protams, mana variācija par "Piper" tēmu ir drīzāk Votersa vai Gilmora stilā nekā Sida - jo es tomēr esmu bezcerīgi psihiski normāls.

Nezinu, kā ir ar tevi, bet mana attieksme pret "bariņu čigānu" parasti ir diezgan piesardzīga. Tu mierīgi ej pa ielu, bet pretim tev nāk bariņš čigānu. Pieskatīt savas mantas droši vien par ļaunu nenāks, vai ne?

Tu neticēsi, bet manī arvien stiprinās pārliecība, ka mūsu mīlas stāstam tomēr būs laimīgas beigas. Jā, man vēl joprojām rokās ir cirvis un tu joprojām esi piesieta pie krēsla, bet tas šajā gadījumā nav izšķiroši. Es jūtu, ka autors ir izlēmis mums dāvāt dzīvību un ka man tevi tomēr nenāksies nogalināt. Protams, tādā gadījumā skaidri var redzēt konsekvences trūkumu un šāds iznākums nekādā ziņā nebūtu loģisks, bet kālab gan mums par to gausties? Gan jau autors atradīs kādu pamatojumu šīm nepamatoti laimīgajām beigām – ka mēs esam guvuši mācību par savas dzīves kļūdām un ka turpmāk mēs dzīvosim labāk un saticīgāk. Vai arī ka visa šī situācija bija jāuztver kā metafora, ka nevienu brīdi neviens nevienu negrasījās nogalināt. Tā arī nav mana darīšana, kādu pamatojumu viņš tam izvēlēsies, bet es jau tagad ar “gara acīm” redzu, kā es nosviežu malā cirvi, atsienu tevi un mēs divatā dodamies pretī saulrietam. Iespējams, ka tas ir banāli, bet tas ir labākais risinājums, kādu es vien varu iedomāties.

Džimijs Hendrikss kā jau ikviens mūziķis, kas nomiris pārāk jauns un jau savas dzīves laikā bija paspējis kļūt par leģendu, pēc nāves ir kļuvis par vienkārši mega leģendāru. Līdz ar to nav brīnums, ka dažādi naudas iekasētāji pēc viņa nāves ir izdevuši desmitiem (ja ne simtiem) visdažādāko kompilāciju ar "retajiem" Džimija ierakstiem, kurus ar vieglu roku tirgoja plašajai publikai. Šis konkrētais ieraksts gan tiek uzskatīts par vienu no labākajiem šāda stila ierakstiem - jo tajā ir apkopotas dziesmas, kuru lielāko daļu Hendrikss gatavoja savam ceturtajam studijas albumam, kuru viņam gan tā arī neizdevās pabeigt pēkšņās nāves dēļ. Un tikai deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad gādību pār Džimija "mantojumu" no dažādiem ierakstu studiju večiem pārņēma viņa paša ģimene, beidzot šis ieraksts ieraudzīja dienasgaismu tādā veidā, kādā IESPĒJAMS to būtu gribējis redzēt pats Misters Hendrikss.

Lai arī reizēm es izliekos par tādu vēso veci, kuru grūti iekustināt uz jebkādām emocijām - cinisko glumo tipiņu, kuru pat "Zeitgeist" sevišķi neuzrunā, savā būtībā es tāds, protams, neesmu. Arī es esmu jūtīgs un emocionāls, varbūt ne gluži tādā līmenī kā stereotipiskie homoseksuāļi (un iespējams - arī ne gluži tāds kā nestereotipiskie homoseksuāļi, taču par to nevaru īsti spriest, nebūdams sevišķs eksperts seksuālās orientācijas jautājumos), un ir tādi mākslas veidi, kas mani uzrunā līdz pat kauliņiem. Un viena no tēmām, kas mani spēj visvieglāk uzrunāt, ir rokmūzika un stāsti par to. Līdz ar to, ko tur brīnīties, ka es no grāmatas, kurā teju astoņdesmit Vācijas un citu vācvalodīgo zemju rakstnieki stāsta savus personīgus stāstus par sev tuvu mūziku no labākajiem laikiem - sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem.

Bērnībā man un maniem draugiem bija īpatnējs hobijs – izgatavot salmu cilvēkus un ar tiem biedēt garāmgājējus. Kur mēs ņēmām salmus un drēbes “iedomātajiem draugiem”, es tagad nemaz neatceros, bet fakts paliek fakts, ka tā mēs darījām diezgan regulāri. Vēl jo vairāk es nezinu, kāda bija mūsu motivācija, veidojot šādus putnubiedēkļus. Šokēt, baidīt cilvēkus? Mēģināt izprovocēt uz smiekliem? Mazohistiska cerība, ka mūs atradīs un sitīs? Kas to lai tagad zina.

Laikam gan es šim ierakstam netiku veltījis tik daudz uzmanības, kā tas atbilst maniem standartiem, bet nav sevišķi jāiedziļinās tā saturā, lai saprastu, ka "To know you is to love you" ne tuvu nav izcils blūza ieraksts. Protams, būtu ļoti naivi domāt, ka blūza karaļa B.B. Kinga ierakstu vidū visi būs izcili un fenomenāli, turklāt tas, cik daudz ierakstu viņš karjeras laikā ir izdevis, man pat saskaitīt neizdevās.

Maz pamazām sāku pārvērsties par tādu Mārtiņu Luteru, kas katru brīvu brīdi pie Virtenbergas baznīcas durvīm piesit kādas jaunas tēzes (no zaimošana intended).

Angļu vecmeistars režisors Kens Loučs (Ken Loach) pēdējo reizi "izpeldēja" plašākai publikai redzamā līmenī 2006.gadā ar "The wind that shakes the barley", kuru tā arī neesmu saņēmies noskatīties. Patiesībā vienīgā viņa filma, ko biju redzējis iepriekš, bija "Sweet Sixteen", un arī par to gluži stāvā sajūsmā nebiju. Taču movielens.org man rekomendēja noskatīties "Raining Stones", un tad nu to arī darīju.