Kazhes pierakstu burtnīca

Droši vien daudziem cilvēkiem 1970.gadā, pirmo reizi izdzirdot "Black Sabbath" debijas ieraksta skaņas. Tas bija tik smags, tik netīrs un tik sātanu pielūdzošs, ka diez vai kurš katrs to uzreiz spēja atzīt par patiesi labu esam. Taču tāds tas neapšaubāmi ir.

Savā trešajā studijas platē "Led Zeppelin" lielāku uzsvaru kā divās iepriekšējās lika uz folkmūzikas ietekmi, un līdz ar to kopumā tas droši vien ir vieglāks nekā pirmie albumi. Taču iesākas tas pietiekami skaļi, bravūrīgi un spēcīgi - ar "Immigrant Song", kuras atpazīstamākās daļas ir agresīvais ritms un "aaaaaaaaāāaaa" piedziedājumā. Vairums citu ieraksta dziesmu nav nedz tik smagas, nedz tik enerģiskas, nedz patiesībā arī tik lieliskas. Protams, te ir atrodama balāde "Since I`ve Been Lovin` You", kura gan neapšaubāmi ir viena no labākajām LZ dziesmām ever. Bet diska otrās puses dziesmas? Tās visas piecas pamatā balstās uz akustiskās ģitāras spēli, un manā izpratnē ne vienmēr ir sevišķi interesantas. Līdz ar to jāatzīst, ka pirmā puse, kurā vienīgā "vieglā" dziesma ir "Friends", kas arī ir gana laba, man patīk labāk par otro.

Turpinot iepazīt Grema Grīna daiļradi (man nav konkrētu mērķu, kāpēc lasu šī rakstnieka romānus lielos daudzumos, bet man patīk iepazīt kādu rakstnieku lielākā mērā nekā pēc 1-2 darbiem, lai varētu novērtēt, vai man viņš kopumā šķiet saistošs vai nē) kā kārtējais lasāmais darbs nāca viņa romāns "Komedianti", kurš, kā jau visas šī rakstnieka grāmatas, ir arī pārtapis filmā (ar Ričardu Bērtonu, Elizabeti Teilori, Aleku Ginesu un Pīteru Ustinovu galvenajās lomās), un kā jau visi līdz šim lasītie šī rakstnieka darbi, tas ir nedaudz krimiķis, nedaudz mīlestības romāns un nedaudz politisks.

Kad es uzzināju, ka Keita Vinsleta filmējusies kino lentē par holokaustu, man uznāca nekontrolējama smieklu lēkme. Ne tādā ziņā, ka es uzskatītu holokaustu par tēmu, par ko vajadzētu smieties, bet gan tādēļ, ka kļuva skaidrs - Keita patiešām beidzot stingri izlēmusi dabūt Oskaru (to, kas balva, nevis to, kas zvejnieka dēls). Kad iedziļinājos tēmā un atklājās, ka es arī esmu lasījis grāmatu, pēc kuras motīviem tapusi šī filma, biju jau pavisam pārsteigts. Un tagad beidzot esmu šo filmu noskatījies, lai varētu komentēt, cik ļoti man tā patika.

Tuvojas beigām mans eksperimentālais mēnesis bez čipsiem, popkorna, cepumiem, bulciņām, šokolādes un citiem saldumiem (un nē - es nemēģinu notievēt). Patiesībā tas izrādījās grūtāks nekā biju gaidījis. Lai arī sevi nenosaukšu par sevišķu saldumu fanātiķi, reizēm gribas ieēst kādu garšīgu pie-darba Elvi iegādātu bulciņu, nograuzt kādus Selgas cepumus ar šokolādi vai barankas, arī pret kādu trifeli vai šokolādes gabaliņu iebildumu man nav. Taču principi paliek principi, un "aizliegtos" produktus patiešām neēdu. Toties šādā veidā esmu pārliecinājies, ka pusdienām darbā man pilnībā pietiek ar vidēji 50 santīmiem dienā, neatkarīgi no visām inflācijām, PVN paaugstinājumiem un citiem patīkamiem pārsteigumiem no mūsu brīnišķīgās valdības.

Uzreiz jāpiezīmē, ka faktiski šo ierakstu izdeva nevis Die Toten Hosen, bet gan Die Roten Rosen, taču ievērojot to, ka abas grupas ir viena un tā pati grupa un ka man labāk gribētos, lai ierakstu arhīvā to albumi ietu zem viena nosaukuma, virsrakstā ielikts pazīstamākais no diviem nosaukumiem. Tāpat varētu piezīmēt, ka loģiskāk būtu, ja es to būtu klausījies kādu mēnesi ātrāk, nevis janvāra beigās.

Jau otro vakaru pēc kārtas bija dilemma starp divām potenciāli skatāmajām filmām, un jau otro reizi "The Reader" tika atlikta uz nākamo dienu. Šoreiz gan tās konkurente nebija no tās pašas svara kategorijas, bet viegla multfilma par suņuka piedzīvojumiem - "Bolt". Pēc pirmajām piecām-desmit minūtēm šis lēmums jau tika nožēlots, jo "Bolt" ievads pretēji gaidītajam vairāk par visu līdzinājās nevis kārtējai multenei par mīlīgu dzīvnieciņu, bet gan animētam un vēl idiotiskākam par oriģinālo "Transporter", kur Džeisona Stethema vietā stājušies datorizēti zīmēti meitene un suns. Lieki teikt, ka tas nepavisam nav tas, ko es gaidu no labas multfilmas.

Ar "Pēdējo dīdžeju" Toms Petijs parādīja mūzikas industrijai tās īsto seju! Viņš iebāza ģīmī visiem tiem resnajiem naudas kāsējiem purniem, kuru pamatnodarbe ir pārsātināt ēteru ar nožēlojamu tīņiem adresētu popsu - ar visādām Britnijām, talantu šovu uzvarētājiem un nožēlojamiem bojbendiem. Ar "The Last DJ" Petijs izpauda visu savu agresiju par nekārtībām, kas notiek mūsdienu mūzikas pasaulē, paņirgājās par resnajiem Džo, kas ir atbildīgi par to, ka mūzika patlaban ir tādā pakaļā, kādā tā ir. Vai nav vareni, ka Toms Petijs tā izdarīja?

Vakar mums bija nopietna izvēle starp divām filmām - "Changeling" un "The Reader". Izvēloties pirmo, es domāju, ka smagāko "gruzonu" būsim atlikuši citai reizei. Izrādījās gan, protams, otrādi, un "Changeling" atklājās kā viena no smagākajām filmām, ko esmu pēdējā laikā redzējis. Tā ka iesaku labi padomāt, pirms skatīties "Changeling". Šī filma ir diezgan izteikti "disturbing", un nav rekomendējama sevišķi jutīgiem cilvēkiem. Varu pieminēt, ka Liene apmēram filmas vidū to skatīties pārtrauca, jo viņai tā šķita pārāk pretīga (un šo viņas lēmumu var pilnīgi saprast), beigas gan nebija tik nejaukas, taču šī tāpat nav tā filma, kuras skatīšanās tev sagādāt patīkamu vakara noskaņu.

Pēc "Orangelove" noskatīšanās man bija diezgan grūti noformulēt savu attieksmi pret šo filmu vai pareizāk - to, kas tieši man tajā ne pārāk patika.